"Degpunktā" vadītājs Rūķītis nav drūms tipiņš!

Ar nopietnu sejas izteiksmi un balss intonāciju Kristaps Rūķītis ik pārnedēļu vakarus mums atklāj kriminālās pasaules bēdas raidījumā „Degpunktā”. Taču viņš nebūt nav drūms tipiņš. Projekta vadītājs atzīst, ka raidlaiks ir vienīgās 40 mi­nūtes dienā, kuras viņš pavada nesmejoties. Turklāt viņu var sastapt, jestri dziedot kāzās un ballītēs.

Vai „Degpunktā” mainījis tavu domāšanu un izjūtas? Nav noslēpums, ka negāciju dēļ ne visi to spēj noskatīties līdz galam…

Neko nav mainījis! Cenšos sižetus tik ļoti nelaist caur sevi. Ko man piesārņot galvu un visu laiku par to domāt? Bet katrā ziņā tāpēc mans darbs nenotiek automātiski, neesmu robots, kas aizgājis uz studiju. Dziļi mani aizskar sižeti, kuros cieš bērni. Varbūt tāpēc, ka man pašam ir divarpus gadu veca meitiņa, par kuru jādomā.

Bet reitingi raidījumam ir ļoti augsti. Interesanti. Cilvēkiem patīk negācijas. Tas ir tik atšķirīgi no dzīvnieku pasaules. Piemēram, zilonis taču neiet skatīties, kā zebra guļ beigta. Aiziet lauva un apēd. Bet cilvēkiem patīk. Arī populārākās filmas taču ir par to, kā tiek dedzināts, graizīts un galināts...

Pats skaties tādas filmas?

Īpaši ne. Man reāli kļūst bail. Ļoti bail.

Bet, „Degpunktā” uzzinot, kādā sabiedrībā mēs reāli dzīvojam, bailīgāk nekļūst?

Es jau to zināju pirms tam, kriminogēnā situācija Latvijā man nav nekāds atklājums. Bet mēs rādām arī labas lietas – šoziem laikam bija divi gadījumi, kad cilvēki riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu dzīvniekus. Mani ļoti aizkustina tādi stāsti.

Interesanti, ka par raidījuma vadītāju esi kļuvis, iepriekš nebūdams nekādā saistībā nedz ar reportiera darbu, nedz kriminālo sfēru, nedz pašu „Degpunktā”. Tā teikt – ienācis no malas. Zinājām tevi kā mūziķi, radioraidījuma „Kapitāls rīts” vadītāju. Kā nonāci līdz šai jomai?

Jā, iepriekš tiešām nesekoju līdzi, kas ar ko kāvies vai skandalējis. Taču nāca šāds piedāvājums, un es to pieņēmu. Esmu vadītājs un atšķirībā no kolēģes Ievas Brantes sižetus neveidoju.

Radio kādu laiku vairs nestrādāju, lai arī mana sirds tur palikusi. Kāds astotais prāts saka, ka kādreiz radio atgriezīšos. Būšu ļoti priecīgs, ja tā notiktu. Pat tas, ka četros no rīta vajadzēja celties, bija patīkami.

Kā tagad izpaužas tava muzicēšana?

Mums ir „MC orķestris”, kas nozīmē – „Mazcenas orķestris”. Ļoti paveicies ar talantīgiem vienaudžiem. Viņi spēlē kāzās, bērēs, arī šovos spēlēja pavadījumu. Varam tos saukt par „kotlešu” vakariem, spēlējam dejas. Trešo vai ceturto sezonu esam kopā. Es dziedu un spēlēju ģitāru. Esmu apguvis repertuāru, pie kā latviešiem patīk lustēties.

Tad jau cilvēki sabakstās – re, re, tas dziedātājs taču ir līdzīgs „Degpunktā” vadītājam! Tā ir?

Lai sabakstās. Ļoti labi, es apsveicu, ka jums ir televizors mājā un laba redze! Bet tā neviens nesaka. Nav bijis tādu gadījumu. Laikam neatpazīst.

Bet pirms pāris gadiem tevi saistīja ar grupu „Daylight”?

„Daylight” ir Siguldas ansamblis, kas arī ar spēlēšanu šādos pasākumos nodarbojas. Ar viņiem izpildīju arī savas dziesmas – sacerēju mūziku un vārdus, bet kādu laiku to neesmu darījis. Sadarbojos arī ar Amber. Tā mēs visi tajā „katlā” kuļamies.

Kurā brīdī kļuvi par muzikālu cilvēku?

Bērnībā tētis (kādreiz slavenais modes mākslinieks, tagad – dzīvnieku kapsētas „Citi medību lauki” īpašnieks Uģis Rūķītis – I.V.) ar šuvēja krītu uz galda man uzzīmēja klavieres. Nebija mājā klavieru, es klausījos lentes un tēloju, ka uz uzzīmētajiem taustiņiem spēlēju līdzi. Tad pats aizgāju un pieteicos mūzikas skolā. Tas maniem vecākiem bija pārsteigums. Izturēju četrus gadus, pēc tam sapratu, ka tomēr ir jāmācās... Pēc dabas esmu riktīgi slinks, mūzikas skolu nepabeidzu.

Dziedāt sāku, jo no „Daylight” aizgāja soliste. Tā kārtīgi dziedu pēdējos trīs gadus. Lai galvā motivētu, ka patiešām varu to darīt, piestaigāju uz vokālajām nodarbībām pie Ances Krauzes.

Tēvs negribēja uzzīmēto taustiņu vietā labāk tev dot šujmašīnu?

Nē, tēvam nebija tādu vēlmju, lai ietu viņa pēdās. Viņš labi apjauta, kas notika 90. gadu sākumā, kad parādījās pirmās humpalas un varēja džinsus nopirkt par latu. Balle ar to beidzās.

Pašam par ģērbšanos ir bijusi interese?

Man patīk smuki saģērbties. Bet absolūti nekad nav interesējušas „brendotas” drēbes. Piemēram, man tagad mugurā ir žakete, kas maksā latu. No humpalām. Es varu staigāt pa māju treniņtērpā. Man nepatīk staigāt džinsos.

Saki, ka agrā jaunībā biji bohēmists. Kā tētis?

Nē, tur man ļoti tālu jāaug! (Dārdoši iesmejas.) Mūsu bohēmas atšķīrās. Tendence, kas darījās ar trekno gadu sākumu… Vājprāts, tāda bohēma uz visām pusēm! Tagad viss ir civilizēti, cilvēki zina, ka atnākuši uz darbu un strādā. Bet tas, ko redzēju treknajos gados... Visi bija kārtīgi izlaidušies.

Noteikti. Esmu pat priecīgs par to. Jo tas, kas darījās, man nebija pieņemami. Bija izjūta, ka cilvēki nesaprot, ka ir jāmācās, jāstrādā, lai būtu par ko dzīvot, nevis jāņem kārtējais „krīts” uz psihopātiskiem noteikumiem un jābraukā ar pēdējo džipu, lai arī pats dzīvo vienistabas dzīvoklī. Atceros, ejot no Avotu ielas līdz Blaumaņa un Brīvības ielu stūrim, skaitīju mašīnas. Apmēram 40 autiņi, ko ceļā redzēju, maksāja virs 50 tūkstošiem eiro. Tas ir ārprāts! Tā kā mēs padomju laikos Vācijā fotogrāfējāmies pie „Audi 100”, tā treknajos gados Vecrīgā japāņu un vācu tūristi fotogrāfējās pie mūsu glaunajjiem „Maybach” un „Porche”... Bet burbulis ir pārsprādzis, un žigulīši atkal izripojuši ielās...

Esi uzsvēris ģimenes nozīmību savā dzīvē, ka gribi piedzīvot attiecības, kādas bijušas taviem vecvecākiem.

Tas nav akmens vecāku dārziņā. Bet vecvecāki bija izcili no abām pusēm – gan mammas, gan tēta. Manas mammas vecāki (tagad palikusi vairs tikai vecmāmiņa) ir mani absolūtākie piemēri, kādai jābūt kopdzīvei un attiecībām. Cik godīgiem un cieņpilniem jābūt. Kad viņiem bija 50 gadu kāzu jubileja, teicu tostu, ka viņi ir cilvēki, kuri man nekad dzīvē nav melojuši. Nekad dzīvē no tās puses man nav melots! Nebija divu domu, ka viņi viens otram bija stiprais plecs.

Daudz laika pavadi kopā ar meitu?

Jā, vedu no rīta uz dārziņu, eju pakaļ, kad nav „Degpunktā” nedēļa. Kad ir, viņa skatās raidījumu, jo domā, ka es viņu dzirdu. Kaut ko man ekrānā rādot un stāstot. Ceru, ka nepaliks nekas atmiņā no tā, ko rāda raidījumā. Jau tagad skraida pa māju un saka „piu-piu”. Bet tas nav no „Degpunktā”, jo bija pirms kāda laiciņa.

Kad strādāju radio, jau 11 no rīta biju mājās, visa diena sanāca brīva. Super! Esmu redzējis savu bērnu, kā viņš uzaug. Tas ir milzīgs pluss, tur mani var apskaust vecāki, kuri strādā līdz vēlam vakaram, bet tad jāuztaisa ēst un jāiztīra māja...

Tu to visu dari – gatavo ēst, tīri māju?

Protams! Varu padarīt visus mājsaimnieces darbus! Šodien, piemēram, gludināju savu kreklu.

Vai par tēva biznesu – dzīvnieku kapsētu – interesējies?

Protams! Piemēram, katru gadu kapusvētkos, kas oficiāli visā pasaulē ir septembra otrā svētdiena, muzicēju. Tā ir ļoti skaista vieta. Kad pirmo reizi tur aizbraucu un izgāju cauri, pirmā doma bija, ka gribētu, lai arī mani tur apbedī. Ļoti gaiša vieta. Ieejot, piemēram, pie saviem vecvecākiem Meža kapos, ir smaga un drūma izjūta. Var jau, protams, gudri spriest, ka tas tāpēc, ka cilvēki ir slikti, bet dzīvnieki – labi. Bet...

Tas ir iespējams – apbedīt cilvēku dzīvnieku kapos?

To var pilnīgi oficiāli izdarīt, ja apbedī urnu ar pelniem. Pat zinu, ka ir cilvēki, kas izteikuši vēlmi atdusēties saviem dzīvniekiem blakus, kad tā vajadzība pienāks...

Labi, mainām tēmu! Kāda mūzika tev patīk?

Klausos Džoniju Kešu, Evu Kesidiju (Cassidy) – pārsvarā visus mirušos māksliniekus. (Iesmejas.) Latviešu mūziku klausos. Vistuvākais jebkādā izpildījumā man ir Ainars Mielavs. Vai tas ir Ainars Mielavs ar „Pārcēlājiem” vai „Jauns Mēness”, vai...

...vai Ainars Mielavs pie Uzvaras pieminekļa...

Pilnīgi vienalga! Jā! Šīs ziemas lielākā dāvana man bija, kad ansamblis uzstājās savā jubilejas koncertā. Sen tā nebija bijis, kad divas stundas no vietas smaidīju un uz rokām nepārgāja uzmetusies zosāda. Man tirpa viss, sākot no pirkstu galiem līdz tai vietai, kur cilvēkiem ir mati.

Kur tev mati pazuduši?

Es nezinu, ģenētika... Neesmu skūtais. Izskata dēļ cilvēki man prasījuši – jūs, Kristap, taču arī esat sešdesmitā gada... Domā, ka esmu krietni vecāks. Nu nē, mana mamma ir 60. gada! Manas mammas tētis arī ātri bija ar „lidlauku” uz galvas. Man bija kādi 19 gadi, kad jau biju ar pliku pauri... Toties paskat, kas man par bārdu! Tā arī ļoti agri sāka augt. Viss apmatojums saskrējis uz sejas.

Tad tev jādod iespēja vadīt kādu projektu, kurā drīkst smieties!

Jā, dodiet man iespēju, televīzijas un radio vadītāji! Ja godīgi, sākumā pat baidījos, vai spēšu saņemties un novadīt raidījumu bez smiešanās. Jo es varu skatīties šausmu lietas un smieties. Nē, tā nav ņirgāšanās, bet varbūt kāda pretreakcija. Turklāt pirms manis tajā pašā studijā stāv Māris Grigalis, viņš drīkst smieties un mētāties ar bumbiņām. Bet man tūlīt pat jāizskatās nopietnam. Kaut kā es uz tām 40 minūtēm sevī nobloķēju jautrību un sataisu nopietnu seju. Redz, tāds ir tas „Degpunktā” jaunais vadītājs – klauns kopš dzimšanas! (Smejas.)

Kurš, jūsuprāt, ir Gada sociālais raidījums.