Tētis seksuāli izmantojis meitu. Latvijas tiesu sistēma nereaģē...
"Vēlos izstāstīt par savu situāciju, beidzot esmu nolēmusi sākt par to runāt, jo gribu saprast, uz kurieni iet mūsu valsts un kā man šajā valstī nosargāt savu meitu?" raksta māmiņa Sanda ģimenes portālā mammamuntetiem.lv. Lūk, viņas stāsts.
Lieta tāda, ka man ir meita, 7 gadi, šoruden jau pirmā klase. Ar viņas tēti nedzīvoju kopā jau kopš meitai ir 2 gadi. Par savām un viņas tēva attiecībām atklāšu vien to, ka toreiz biju jauna, rozā brilles, neizmērojama mīlestība utt. Pieminēšu vien to, ka visu mūsu attiecību laiku, pirms pieteicās meita, nostāja bija - bērnus viņš negrib, iekritīšu, pametīs utt. Nu, meita pieteicās, sākumā sprēgāja, bet tomēr izlēma palikt un veidot ģimeni. Kredītā paņēmu dzīvoklīti, ne pārāk dārgu, darbs bija, pabalsts bija, lai arī ne septītajās debesīs, bet viss tik traki nešķita. Bet nu, neizpalika asumi. Mums abiem ir pasmags raksturs, nenoliegšu, katram savi skeleti skapī, bet šobrīd man skaidrs, ka tas cilvēks nebija gatavs ģimenei.
Pēc šķiršanās par meitu rūpējos viena
Viņš īsti neapzinājās savas rīcības sekas, un tas izpaudās, piemēram, nespējā uzturēt ģimeni laikā, kad man beidzās lielais pabalsts un bērns bija pārāk mazs, lai es strādātu. Tā kā situācija ieilga, bankā bija iekrājies parāds par kredītu, komunālo maksājumu parāds, atradu darbu uz pusslodzi ar pietiekami pieklājīgu algu, meitiņu piekrita pieskatīt mana omīte, kurai viņas gados ar tik mazu bērnu bija grūti. Sāku strādāt, kaut ko pelnīt, atradu arī aukli. Rudenī jau bija kārta iet bērnudārzā. Sākums arī bija traģisks, meita slimoja, nācās kavēt darbu. Draugs man nepalīdzēja nekā, tikai vainoja mani, ka es nepienācīgi rūpējos, ka man jāskrien strādāt un bērns tiek pamests. Bet tajā pašā laikā nekāda rīcība un racionāls piedāvājums no viņa puses nesekoja, kā lai mēs ar meitu izdzīvojam, apmaksājam rēķinus situācijā, ja es nestrādāju.
Strīda risināšana iesaistās bāriņtiesa
Kad meitai bija divi gadi, pēc strīda, kur viņš mēģināja pret mani pacelt roku, es attiecībām pieliku punktu. Liku viņam aiziet. Meitai tā bija trauma. Pēc tam situācija bija nenoteikta, jo zināju - viņš ir viņas tētis, viņai viņš ir vajadzīgs. Lai arī kādas bijušas mūsu attiecības, man nav tiesību ierobežot un ietekmēt bērnu attiecībā pret tēvu. Atgādināšu, ka meita bija diezgan slimīga, pusgada laikā pārslimoja 7 vidusauss iekaisumus, bija ļoti jūtīga pret caurvējiem, ātri radās klepus, iesnas, temperatūra, un protams, radās komplikācijas - atklājās, ka pastāv risks palikt nedzirdīgai ar vienu ausi. Tas gan tika laicīgi pamanīts, mēnesi ilgā terapijā veiksmīgi izārstēts. Savukārt tēvam bija princips, ka man bērns viņam jādod katras brīvdienas, kad vien viņam ienāk prātā. Kad pateicu - bērns apslimis un labāk nekur nevest - tā bija apvainošanās, manis nozākāšana. Finālā ar bāriņtiesas starpniecību nonācām pie risinājuma - katras otrās brīvdienas tēvs meitu ņem pie sevis, izņemot gadījumus, ja to neatļauj meitas veselības stāvoklis. Vasaras laikā šī mutiskā vienošanās darbojās. Līdz reizei...
Meita pēc ciemošanās pie tēva sūdzas par sāpēm - tur lejā...
Meita pēc viena apmeklējuma pie tēva brīvdienās trīsgadīga bērna uztveres līmenī sāka atstāstīt, ko tētis ar viņu dara. Ka viņai sāp tur lejā, ka tētis sit, bļauj, guļ blakus naktī un aiztiek. Par šādu situāciju tika informēta bāriņtiesa, kas nekavējoties nozīmēja sociālo lietu psihologu un ieteica vērsties policijā ar iesniegumu. Tas arī tika darīts, pie psihologa meita atklāja visu, parādīja, par to ir uzrakstīts atzinums. Un skaidrs ir tas, ka meita bija pārāk maza, lai ko tādu spētu izdomāt. Bet nu, ar to brīdi bija sācies murgs, kas turpinās jau 4 gadus. Policija sākotnēji kriminālprocesu neuzsāka, jo nesaskatīja pamatu tam, ka pret meitu ir izdarīts noziedzīgs nodarījums vispār (jo meita nav fiziski seksuāli izmantota - lasi - zaudējusi nevainību). Bāriņtiesā, kā rīcībā bija arī psihologa atzinums, pēc atteikuma saņemšanas lēmums tika pārsūdzēts, un tomēr tika uzsākts kriminālprocess un tika veikta kaut kāda izmeklēšana. Ļoti dīvaini ir tas, ka netika nozīmēta psiholoģiskā ekspertīze meitai laikā, kad vēl pēc notikušā bija pagājis salīdzinoši maz laika. Tiku nopratināta es un mana mamma kā liecinieces. Kriminālprocess tika izbeigts pierādījumu trūkumu dēļ, un tēvs dēļ tā jūtas kā ērglis.
Tiesāšanas turpinās
2011.gadā viņš vērsās tiesā ar prasību, ka vēlas noteikt saskarsmes kārtību, papildus uzlikt par pienākumu bāriņtiesai atjaunot saskarsmes tiesības (kuras uz gadu tika atņemtas uzsāktā kriminālprocesa dēļ). Tiesājāmies 2 gadus. Tiesas laikā notika ekspertīze par mums un saskarsmi ar bērnu, kādā kvalitātē tā ir un kādā kvalitātē mēs to varam realizēt. Ekspertīzes laikā satiktais tēvs meitai izraisīja histēriju (eksperte to redzēja, bet atzinumā tas vispār netika pieminēts). Bērns pēc tā asarām acīs man lūdzās, lai neatdod tētim, ka viņš ir slikts, ka šo tēti negrib. Atzinumā tika rekomendēts mums abiem iziet mediācijas kursu, kas arī iestrēga. Laika gaitā ir izkristalizējusies nepārprotama situācija - tētis iet uz iestādēm, kas viņu uzklausa, ar stāstiem par to, kāda esmu ļauna, ka viņu apmeloju, ka neļauju ar bērnu tikties (jāatzīmē, ka tās pilsētas bāriņtiesā, kur esam deklarētas ar meitu, viņš vispār nerādās, jo tur viņam uzdod dažādus neērtus pretjautājumus, kā rezultātā viņš nav un nevar būt tik pūkains kā pašam gribētos). Viņam tas ir princips pierādīt sevi, jo meita sen jau ir aizmirsta. Viņš pat nezina, cik viņai gadu. Visā šajā laikā viņš nav pacenties interesēties meitas apmeklētajā bērnudārzā par meitu, vai pat elementāri piezvanīt man un pajautāt, tikai to, ka es viņaprāt visu aizliedzu un bērns tiek emocionāli traumēts, jo nevar ar viņu satikties...
Kāpēc neviens nedomā par bērna interesēm?
Finālā izveidojusies situācija, ka ir aizmirsts, kāpēc mēs vispār esam sapulcējušies, kāda iemesla dēļ šī saskarsme vairs netiek realizēta. Lietā ir arī bāriņtiesas uzdevumā noskaidrots bērna viedoklis, ar psihologa starpniecību, atspoguļots atzinumā un kas ir konsekvents - NĒ! Pie apstākļiem, kad bērnam ir tiesības tikties arī ar tēvu, bet nav pienākuma to darīt, ja viņš to nevēlas, man ir viņa uz to jāpiespiež, jo tēvam ir tiesības! Tas ir absurdi. Kas atbildēs par to, ko viņš meitai var nodarīt, ar kādu emocionālu traumu viņa dzīvos un par šīs traumas sekām? Pirmās instances tiesa ir noslēgusies, pie esošā sprieduma negrasos apstāties. Diemžēl, jo nevēlos pazaudēt meitu...
Ar šo es vēlos uzsākt diskusiju par tēmu, par situācijām, pieredzi, kā arī vispār vērst uzmanību uz situāciju, kur varmācīgs tēvs paliek nesodīts, ka neviens nepievērš uzmanību faktiem un ka beigu beigās zem tanka tiek noliktas meitas intereses - nenobriedusi personība, kura ir tik viegli ievainojama!
Paldies par uzmanību, gaidīšu atsauksmes. Detaļu ir tik daudz, ka uzreiz visu nav iespējams aptvert.
Māmiņas Sandas ierosināto diskusiju lasiet šeit :
