Latvija esot paradīze bijušo padomju tautu saimē. VIDEO

Ukraiņu žurnālists Andrejs Mančuks, atzīmējot 22. gadadienu kopš Padomju Savienības sabrukuma, publicējis pārskatu par to, kā dzīvo un ko neatkarības gados sasniegušas katra no 15 bijušajām PSRS republikām. Viņa vērtējumu publicējuši lielākie krievu valodas interneta resursi kādreizējās PSRS teritorijā. Latvija, pēc viņa vērtējuma, ja tā var teikt, ir uzskatāma par vienu no postpadomju telpas paradīzi. Mums nav bijis jāpiedzīvo pilsoņu karš, sava zemē jāieved ķīniešu karaspēks un jāmūk, baidoties no spīdzināšanas. Lai arī Mančuka vērtējums mums nav glaimojošs, tomēr tas salīdzinoši ir pozitīvs. Latviju Mačuks nosaucis par „ierēdņu valsti”. Lūk, ko viņš raksta par Latviju:

„Eiropas Savienības dalībvalsts Latvija cenšas pārvarēt krīzes sekas, kas Latviju noveda pie defolta sliekšņa. „Pati redzamākā pēdējo gadu Latvijas nelaime ir demogrāfiskā krīze. Saskaņā ar oficiālajiem datiem Latvijā pašreiz dzīvo mazliet vairāk par diviem miljoniem cilvēku, tas nozīmē, ka Latvijā ir atgriezusies 1959. gada līmenī,” raksta ekonomists Vladimirs Veretņņikovs.

Viņš uzsver – vispirms Latviju pameta krievvalodīgie, kuri tika pasludināti par „otrās šķiras” cilvēkiem – nepilsoņiem. Pēc tam valsti sāka pamest arī latvieši, jo nevarēja samaksāt par medicīnas pakalpojumiem un augstāko izglītību, pieauga nodokļi, bet sociālā palīdzība samazinājās.

Latvijā galvenokārt palikuši pensionāri, pusaudži un ierēdņi, pie tam ierēdņu armija, salīdzinot ar padomju laiku, pieaugusi vairākkārtīgi. Šāda birokrātiska demokrātija Latvijai izmaksā pārāk dārgi. Četru gadu laikā tēriņi ierēdnieciskā aparāta uzturēšanai Latvijā pieauguši par 70%, uzsvērts rakstā.

Kā dzīvo mūsu kaimiņi?

Mančuks vērtē arī mūsu kaimiņvalstis:

* Baltkrieviju, kuru vada „nemirstīgais līderis” Aleksandrs Lukašenko, var uzskatīt par vienu no padomju laika oāzēm. Ja ir nauda, tad tur deficīta nav, nav arī starpnacionālu konfliktu. Var klausīties labu mūziku un labi ģērbties. Lukašenko uzskata, ka ir saglabājis visu labāko PSRS laiku mantojumu. Par to liecina arī fakts, ka baltkrievu jauniešu viens no lielākajiem mērķiem ir kļūt par tirdzniecības darbiniekiem, jo tieši veikalnieki padomju laikos taču varēja dzīvot cepuri kuldami. Un Baltkrievijai līdz pārticībai vēl ir tāls ceļš.

* Lietuva ukraiņu žurnālists uzskata par vislabklājīgāko no bijušās PSRS republikām. Tomēr arī tur, tāpat kā Latvijā, novērojama iedzīvotāju masveida aizbraukšana no valsts. Spriež, ka neatkarības gados Lietuvu ekonomisku apstākļu spiests pametis katrs sestais iedzīvotājs.

* Igaunija attīstās labāk nekā pārējās divas Baltijas valstis, kaut arī nav pārvarējusi ne migrāciju, ne starpnacionālos konfliktus ar krieviem. Arī ekonomiskās problēmas liek sevi manīt. Tas pērn Igaunijā noveda pie vispārēja streika – pirmā tāda veida streika visās bijušajās PSRS republikā.

* Krievija no Jeļcina laika „totalitāras demokrātijas” nonākusi līdz Putina laika „suverēnai demokrātija”. Krievijā opozīcija savā ziņā ir bezspēcīga, jo liela daļa krievu veļ joprojām ar nostaļģiju skatās uz PSRS, lepojas ar Krievijas impērisko vēsturi. Neskatoties uz PSRS sabrukumu, Krievija platības ziņā ir lielāka pasaules valsts.

Tadžikistānā ieiet ķīniešu karaspēks, armēņiem atņem konjaku…

Tāpat rakstā īsumā dots arī citu PSRS republiku raksturojums. Katrā ziņā, salīdzinot ar Eiropas valstīm, Āzijā atrodošās zemes ir pilnīgi atšķirīgā situācijā. Kaut vai tāpēc, ka eiropiešiem savā zemā bez neviena šāviena nav jāielaiž ķīniešu karaspēks un nav jācīnās ar analfabētismu, tāpat mēs arī varam paši izlemt, ko likt uz bēru mielasta galda.

Šajā ziņā kā paradīze zemes virsū ir arī Mančuka dzimtene - Ukraina, kurai jācīnās gan ar lielkrievu imperiālismu, korupciju un nabadzību. Pašlaik ukraiņi svārstās, kādu kursu ieturēt – prokrievisku vai virzīties uz Eiropas Savienību. Tas arī rada valstī politisku nestabilitāti. Savukārt:

* Kazahstānu kuru joprojām vada bijušais republikas kompartijas līderis Nursultans Nazarbajevs lepojas ar stabilitāti, bet tā ir balstīta uz asinīm, kur pirms diviem gadiem valdības karaspēks apšāva streikojošos naftas rūpnīcu strādniekus. Politologi uzsver – Kazahstāna kļuvusi par tipisku trešās pasaules valsti, kurā valda masu analfabētisms un represijas pret opozīciju.

* Armēnijai ir divas sejas: spožā galvaspilsēta Erevāna un izmirstošie lauki, kur cilvēki dzīvo bez valsts atbalsta. Pēc konflikta ar Azerbaidžānu Kalna Karabahas jautājumā Armēniju nokļuvusi izolācijā, ko īsteno Turcija un Azerbaidžāna. Pie tam Eiropas Savienības slavenajam armēņu konjakam liegusi nosaukumu „konjaks” un tagad to liek dēvēt par „arbunu”. Tā kā armēņiem dzīve nav salda un viņi vairs pat nevar iedzert savu konjaku.

* Azerbaidžāna pasaules savu pārticību cenšas izrādīt pasaulē lielāko karogu vai Baku taksometrus nomainot ar Londonas kebu kloniem. Tai pašā laikā azerbaidžāni pēdējos gados ir pārdzīvojuši gan karu ar Armēniju, gan iekšēju cīņu par varu, gan valūtas devalvāciju. Daudzi izdzīvo tikai pateicoties naturālajai saimniecībai vai dodoties peļņā uz ārzemēm. Savukārt tautai dzīvi nepanesamāku padara vēl vietējās varas pārstāvji, kuri pat nosaka, kas vietējiem būtu jāliek uz kāzu vai bēru mielastu galdiem.

* Turkmenistānu uzskata par visnoslēpumaināko bijušās PSRS valsti. Valsti, kuru izveidojis dižais Turkmenbaši – Saparmurats Nijazovs un Turkmenistānu nodēvējis par „neitrālu”, patiesībā ir neitrāla no visas pārējās pasaules. Ne velti Turkmenistānu salīdzina ar Ziemeļkoreju, tikai balastiskās raķetes tai nav.

* Moldovā valda dziļa ekonomiskā krīze, tās pilsoņiem vienkārši nav kur strādāt. Tāpat daudzi moldāvi joprojām nevar izšķirties, kādu pilsonību viņi grib – Rumānijas, Ukrainas vai Krievijas. Katrā ziņā būt par Moldovas pilsoni nav prestiži.

* Kirgiztāna ir vienīgā bijušās PSRS Vidusāzijas republika, kur pie varas nav bijušās kompartijas līderi. Tomēr īstas demokrātijas tur nav, valsts ir piedzīvojusi divus lielus pilsoņu karus. Tāpat Kirgiztāna ir unikāla arī ar to, ka uz tās zemes vienlaicīgi ir atradušās gan Krievijas, gan ASV militārās bāzes.

* Uzbeksitānu no 1989. gada vada Islams Karimovs – vispirms kā kompartijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs, bet tagad kā nemirstīgais prezidents. Un valsti pārvalda ar dzelžainu dūri – ali neviens tik neiepīkstētos par skarbajiem dzīves apstākļiem. Jāuzsver, ka no visām bijušajām padomju republikām tieši no Uzbekistāna sir visvairāk politisko bēgļu.

* Gruzija ir piedzīvojusi ilūziju krahu, Krievijas spiediena rezultātā pazaudējusi Dienvidosetiju un Abhāziju. Ja pirmajā desmitgadē pēc atbrīvošanās no PSRS okupācijas, Gruzija gāja pa attīstības ceļu, tad pēc 2008. gada kara ar Krieviju Gruzijā dzīve nav gājusi uz augšu.

* Tadžikistāna ir galīgā izmisumā. Par to liecina kaut vai tas, ka pirms dažiem mēnešiem valstī bez neviena šāviena iesoļoja ķīniešu karaspēks. Tadžikistānas valdība labprātīgi Ķīnas Tautas Republikai atdeva vienu procentu savas teritorijas Pamira kalnos, kur ir lielas urāna un dārgakmeņu iegulas. Ķīnieši par to nomaksāja tadžiku valsts parādus.