Ģimenes leģenda vēstī: ideju par lavandu biznesu Inga nosapņoja

Lavandu audzēšana ir viens no retākajiem ģimenes biznesiem Latvijā – iespējams, tāds ģimenes uzņēmums mums ir tikai viens. Pirms četriem gadiem Inga Purava un Rihards Šķeltiņš paši savām rokām sastādīja divus lavandu laukus – vienu Kurzemē, otru Vidzemē – un izveidoja ģimenes uzņēmumu SIA Rich Lavanda. Svaigu un kaltētu lavandu pušķi, lavandu eļļa un smaržūdens, visdažādākie lavandu aromspilventiņi, kaltētu lavandu ziedu maisiņi – daudzi joprojām netic, ka tas viss nācis no Latvijā augušu lavandu laukiem. Inga smejas: “Tirdziņā man viena dāma saka: nē, es taču redzu, šitā nav Latvijas lavanda! Es saku: kundzīt, tādas Latvijas lavandas nemaz nav!”  

Vismaz pagaidām lavandu audzēšana Latvijā nav rentabls bizness – gan augstās riska pakāpes, gan mazā tirgus dēļ. Lavandas nav Ingas un Riharda ģimenes izdzīvošanas jautājums – Rihards pelna naudu ģimenei lielā starptautiskā uzņēmumā. Par lavandu biznesu pagaidām var runāt nosacīti – nākotnes plānu izteiksmē. Šis stāsts drīzāk ir par to, kā iespējams sapni pārvērst īstenībā, jo savus lavandu laukus Inga nosapņoja. Kad izstāstīja sapnī redzēto Rihardam, tā īstenošana bija tikai laika jautājums.

Latvijā pirms četriem gadiem lavandu lauku vēl nebija. Tagad Ingas un Riharda pašu stādītie lavandu lauki rotā Latvijas ainavu gan Vidzemē, Umurgas pusē, gan Kurzemē, pie Saldus. Saldus lavandu lauku gan nāksies iekopt tikpat kā no jauna – šogad to iznīcinājis kailsals. Bet tāpēc Lavandu svētki šogad Saldū netika atcelti, Inga un Rihards saplūca lavandu pušķus Umurgā un veda pāri pusei Latvijas uz Saldu – Lavandu svētkiem jābūt! Arī Lillas Lavender saimniecībā Umurgā, kur svētki notiek turpat, viņu lauku mājas pagalmā.

Ir tieši tik skaisti, kā biju iztēlojusies. Skatienam paveras lavandu lauki, tikai mazākā apjomā, nekā pierasts redzēt lavandu lauku bildēs no Provansas un Kalifornijas, kur violetās lavandu dobes stiepjas līdz pat apvārsnim.

Umurgā abi lavandu lauki ir pārredzamā lielumā, tikai krāsas atšķiras – viens lauks ir dūmakaini lillā krāsā, otrs – košākos toņos. Rihards pastāsta, ka katrā laukā ir atšķirīgas lavandu šķirnes. Plašāk izplatītā, kas aizņem viņu lauku lielāko daļu, ir lavandīne – lavandu hibrīds ar īpaši izteiksmīgu smaržu, kas radīts, krustojot spāņu un franču lavandas. Bet vispār lavandām šķirņu ir daudz, arī krāsas atšķiras – mazākajā laukā Inga un Rihards sastādījuši pa druskai no vairākām šķirnēm. Jāskatās, kurai vislabāk patiks te, ziemeļzemē, augt un ziedēt.

Esam ieradušies nākamajā dienā pēc Vidzemes Lavandu svētkiem, visapkārt vēl svētku noskaņās plīvo lillā karodziņi, nojume pie lavandu laukiem izrotāta ar teju caurspīdīgu audumu, kas plīvo vējā kā lillā līgavas plīvurs. Dažreiz kāzinieki patiesi brauc šurp fotografēties. Kāds tur brīnums – tāds skaistums visapkārt! Šur tur lavandu lauka malās no svētku nedēļas nogales vēl palikuši balti, mežģīnēm līdzīgi krēsli, un kopumā skats ir kā romantiskās franču filmās. Kad lavandu laukam pāri lēni un eleganti pārplanē stārķis, mirklis kļūst kinematogrāfisks. Stārķis lavandu laukā – tas iespējams tikai Latvijā.

Ne velti uz lavandu laukiem cilvēki brauc ne tikai Lavandu svētku laikā, bet tāpat – garāmbraucot vai ekskursijā. Kā Rihards prognozējis – šis būšot autobusu gads. Tā arī ir – cilvēki reizēm brauc veseliem autobusiem. Tā ir īsta trīsdimensiju terapija: acīm saredzamais skaistums, lavandu izteiksmīgā smarža, kas viegli virmo visapkārt, un – bites. Tikai pēc laika saprotu, ka tā par skaņu, kas pavada visu mūsu viesošanās laiku. Tā ir bišu maigā, vienmērīgā dūkšana. Bites mīl lavandu ziedus. Inga saka – darbojoties lavandu laukā, kāds bites dzēliens katru vasaru ir neizbēgams. Bet turpat arī zāles – lavandu eļļa lieliski dezinficē, noņem sāpes un pampumu.

“Jūs paši laikam visur izmantojat lavandas?” jautāju, cienājoties ar Ingas ceptajiem lavandu cepumiem. “Jūs pat nevarat iedomāties!” smejas Rihards. Abu meitas uzaugušas ar lavandu spilventiņiem gultās un bez lavandu smaržas nemaz neprot iemigt.

Jūs tiešām to gribat darīt?

Skaistums, jā, skaistums, tomēr Rihards atzīst: “Tie, kas bija pie mums uz Lavandu svētkiem pagājušajā gadā, šogad jautāja: kas noticis?”

Kailsals. Izrādās, lielie tukšie laukumi, kas ik pa laikam pārtrauc lavandu stādījumu rindu, nav noplūkto lavandu ziedu dēļ, kā biju iedomājusies. Šoziem izsaluši 20 tūkstoši stādu. Ne jau ziema pie vainas – zem biezas sniega segas lavandas labi pārdzīvo aukstumu. Šogad lavandas nav izturējušas maija salnas. Četrās piecās salnas naktīs Saldus lavandu laukā izsala gandrīz 90 procentu stādu, un pirmo reizi sala kaitējums nogalinājis tūkstošiem stādu arī Umurgā. Nogalinājis – tieši tādu vārdu lieto Rihards. Vēlāk pamanu: gan Inga, gan Rihards par lavandām runā kā ar dzīvām būtnēm. “Viņām patīk”, “Viņas aizmieg”, “Viņas pamostas”...

Mitrums un kailsals – to lavandas necieš. Saldus lavandu lauks šajā ziņā piedzīvojis abas nelaimes – gan lielos Saldus plūdus pirms pāris gadiem, gan šā pavasara kailsala naktis. Rihards stāsta: “Par kaut kādu atdevi lavandu audzēšanā var runāt tikai no trešā gada. Šogad bija pirmais īstais atdeves gads, kad viņas sāka pa īstam ražot, un – arī pirmais īstais atsitiens. Normāli cilvēki paņemtu arklu, visu to lauku uzartu un aizmirstu. Mēs turpinām.”

Rihards turpina: “No mūsu viedokļa lielākā sāpe ir nevis nauda, bet laiks un ieguldītais darbs.” Savā ziņā viņi atmesti trīs gadus atpakaļ, jo jaunie stādījumi sāks ziedēt tikai pēc trim gadiem. Tāda nu ir lavandu biznesa specifika. Ne velti, sākot interesēties par lavandām, daudzi viņus mēģināja atrunāt. Rihards stāsta, ka kāds lavandu audzētājs Holandē viņiem vairākkārt pārjautājis: “Jūs tiešām gribat to darīt? Jūs varat pazaudēt visu!” Aukstums, slapjums, kailsals – tie visi ir šā biznesa riski arī siltākās zemēs, kur nu vēl Latvijā, faktiski ziemeļos. Bet tas pats holandietis atzinis – tā arī ir lavandu biznesa burvība un priekšrocība, tas ir tik riskants, ka ļoti maz cilvēku grib ar to nodarboties vairāk nekā hobija līmenī. Inga un Rihards gribēja.

Kā viņi nonāca līdz domai par tik neparastu biznesu? Vai tiešām Inga sapni par lavandām nosapņojusi? Vismaz tā vēsta ģimenes leģenda. Kādu nakti Inga sapnī redzējusi viņu vasaras māju Umurgā lavandu ieskautu. Sākumā sapni nevienam nestāstījusi, līdz beidzot to atklājusi Rihardam. Viņš teicis: “Kāpēc ne?” Inga apstiprina – tāds sapnis tiešām bija. Bet viņa to nosapņoja nevis Latvijā, bet Norvēģijā, Bergenā. Zemē, kur simts dienas no vietas līst lietus un depresija piemetas ne tikai iebraucējiem, bet arī pašiem norvēģiem.

Norvēģija ir skaista zeme, bet gana skarba arī, ne tikai laika apstākļu ziņā, arī cilvēciski tur iedzīvoties ir grūti. Rihards stāsta: “Norvēģi ir introverti cilvēki, viņi nekomunicē pat ģimenes ietvaros, māsas un brāļi pat nesazvanās un nezina, kas otram notiek. Norvēģi ir dziļā nabadzībā dzīvojusi nācija, kas bijusi pakļauta dažādām varām. Liekas – viņos joprojām no tiem laikiem palicis spīts un aizvainojuma sajūta pret visu pasauli.”

Laika apstākļi, atšķirīgās mentalitātes, draugu un ģimenes trūkums – pēdējais pusgads Norvēģijā viņiem pagāja, katru nedēļas nogali lidinot draugus pie sevis ciemos.

Audzēšu lavandas!

Naftas uzņēmums Rihardam piedāvāja palikt uz dzīvi Norvēģijā, bet Inga un Rihards šo domu pat neapsvēra. Rihards gan atzīst – strādājot tur, cilvēki mierīgi plāno savu dzīvi gadus desmit uz priekšu, miers un sakārtotība līdz pēdējam sīkumam. Piemēram, ja darbs beidzas četros, tad četros, un divās minūtēs birojs ir tukšs kā pēc vēja pūtiena. Cilvēki sāk darbu astoņos, intensīvi strādā un, ne mirkli neuzkavējoties pēc darba laika beigām, dodas baudīt dzīvi. Bet ko tur baudīsi – tādā lietū? Daudzi norvēģi dzīvo sakostiem zobiem līdz atvaļinājumam – un tad prom uz Spāniju! Pēc mēneša viss sākas no sākuma. Sakārtoti, paredzami, bet – tas nebija domāts viņiem. Latvijā bija draugi, ģimene, arī pirms brauciena nopirktā lauku māja Umurgā. Gribējās, lai meitas vismaz vasarās aug laukos, kā saka Inga, lai zina, kā varde izskatās un kā tas ir, kad nātre iekož.

2007. gadā viņi atgriezās Latvijā. Un atkal – kādā lietainā vakarā notika liktenīga saruna. Braucot mājās no Umurgas uz Rīgu, Rihards Ingai jautāja, ko īsti viņa gribētu turpmāk darīt. Inga saka: “Bija jāsāk domāt: trīs gadus ar bērniem biju nobumbulējusi pa māju. Es gan neteiktu, ka tā ir baigā bumbulēšana, bet skaidrs – bērni auga, un Rihards saprata, ka ilgi mājās vairs nenosēdēšu. Saruna bija par to, ko darīšu, kas būs mans dzīves aicinājums. Pašai par izbrīnu es viņam gandrīz dusmīgi atbildēju: “Ko darīšu? Audzēšu lavandas!” Rihards uzreiz atbildēja: “O, super, laba ideja!” Tā pa ceļam uz Rīgu jau bijām izrunājuši galvenās detaļas un izlēmuši: rokam dziļāk!”

Inga stāsta: “Un tad jau tas notika ātri: dibinājām uzņēmumu, pasūtījām stādus, aizbraucām uz Holandi pie draugiem, apskatījām pirmo lavandu fermu. Mūs tur, protams, neuztvēra nopietni – tik tālu uz ziemeļiem taisās stādīt lavandas, nu aptrakuši!” Bet ne jau tikai Latvijā –  arī Holandē stādīt lavandas tulpju vietā kādreiz bijusi traka ideja. “Bet tā tās trakās idejas aiziet!” smej Rihards. Viņiem bija mantota zeme Saldū, zeme pie lauku mājas Umurgā – galu galā ko viņi varēja zaudēt?

Rihards rēķina: “Mums pa abiem ir četras rokas, kad Ingas vecāki piepalīdz – astoņas, ja vēl bērni nāk talkā – divpadsmit.” Bija posms, kad viņi optimistiski visu darīja gandrīz tikai ar rokām, vienīgi stādīšanai izmantoja traktoru. “Trīs dienās divatā sastādījām 16 tūkstošus stādu,” stāsta Rihards. No pieciem līdz desmit hektāriem – tas ir vienai ģimenei apsaimniekojams un aptverams lauks. Arī eļļas spiešana un pildīšana, aromātisko maisiņu izgatavošana paliek ģimenē. Tiesa, tagad no ārzemēm iegādāti dažādi aparāti un transporta līdzekļi – pārsvarā pielāgoti viņu vajadzībām, jo nelielas nišas biznesam īpašus traktorus un citas iekārtas ražo tikai retais, turklāt šīs ierīces ir ļoti dārgas.

Brīvības dēļ viņi atmetuši arī domu paši par savu veikalu Rīgā. Algot darbiniekus nav lēti, bet pašiem strādāt veikalā? Rihards smejas: “Mūsu ideja par veikalu nesakrīt ar lielveikalu koncepciju. Mums patiktu tā: atslēdzam, aizslēdzam, aizbraucam uz Islandi atpūsties un, kad būsim atpakaļ, tad būsim. Ja rastos doma attīstīties globāli, tad, protams, būtu jādomā nopietnāk, bet, ja bizness ir vairāk skaistumam un sirdij, tad nevajag sarežģīt lietas.”

Vai vispār bizness sirdij ir iespējams? Rihards uzskata: “Jebkas, ko cilvēki dara no sirds, kam tic un kurā iegulda 10 tūkstošus stundu darba, atmaksājas – tas projekts nes augļus. Mums uz to pusi iet, drīz tie 10 tūkstoši stundu ar lavandām būs pavadīti.”

Recepte ir tikai lavandu sīrupam, nevis ģimenei

Sarunas laikā Inga ērti un ierasti atbalstās pret Rihardu. Pieķeru sevi pie domas, ka tas izskatās ļoti... veselīgi un kaut kā ļoti pareizi. Man šķiet, viņi pat neapjauš, cik bieži viens otram pieskaras. Tās ir tādas neapzinātas kustības, bet nav jābūt lielam ķermeņa valodas speciālistam, lai saprastu: te ir īsta ķīmija. Rihards piekrīt: “Vai nu ir tā ķīmija, vai nav. Mendeļejeva tabula pilna ar elementiem – ja noveicas un pareizie elementi noreaģē, tad ir.”

Inga un Rihards iepazinušies darbā. Inga smejas: “Parastā iepazīšanās vieta – ballīte! Tas bija divu nedēļu jautājums, kad sākām dzīvot kopā. Tik sen – esam kopā kopš 1999. gada. Bet tagad jau meitas tik lielas, ka sestdienās mums taisa brokastis...”

Kāds ir lomu sadalījums ģimenē, jautāju. No malas izskatās, ka viņi darbojas kā perfekta komanda. Inga atbild: “Viņš ir lielajās lietās, es – detaļās. Viņš redz globāli, es – sīkumus.” Rihards papildina: “Ģimenes lielos virzienus un laikus, kad kas notiek, izdomāju kādus 10–15 gadus uz priekšu. Par finansiālajām lietām mēs domājam un lemjam kopā. Un mājās visu varam izdarīt visi. Man sieva kā kalpone nav vajadzīga, to es visu pats varu izdarīt. Esmu agri sācis patstāvīgi visu darīt un varu sevi apkalpot no A līdz Z. Turklāt Inga ir meitu šoferis – izvadāt abas pa treniņiem un mūzikas skolām ir vājprātīgs darbs, tā ir pilna slodze.”

Laimīga, vitāla ģimenes dzīvē ir tāds retums, ka tā vien tiecos pajautāt Ingas un Riharda recepti... Vai tiešām noslēpums ir lavandās? Inga atbild: “Recepte ir lavandu sīrupam un cepumiem. Kopā dzīvošanai nav receptes...” Rihards saka: “Mums nav laika strīdēties. Visu laiku jādara kaut kas interesants.”