Rīdziniece Alīna: "Irānā es sajutos kā īsta sieviete!"

„Par Eiropu un populārajiem kūrortiem es nekad neesmu jūsmojusi. Tur ir pazīstama un saprotama vide - ja nu vienīgi apkārtnes maiņa. Bet, kad nonāc pavisam citā kultūrā, tad tik tiešām apziņa pārslēdzas. Tur nedarbojas mūsu tikumi un noteikumi, uzskati par dzīvi. Austrumi liek pārskatīt vērtības, paplašināt savu apvārsni,” žurnālam „Otkrito” saka Alīna Gržibovska. Viņa ne vienu vien reizi bijusi Turcijā - Stambulā, pat domājusi uz turieni pārcelties uz dzīvi, bet nolēmusi pabūt arī citās Austrumu pasaules zemēs. Alīna, aizrāvusies ar Austrumu filozofiju, apgūst aizvien jaunas valstis un tagad ciemojas Irānā. Par saviem piedzīvojumiem un sajūtām viņa stāsta žurnālam „Otkrito”.

Alīnai nepatīk ceļot kā parastai tūristei, jo tas dod tikai virspusēju priekšstatu par zemi, kurā tu viesojies. Katrā pilsētā rīdziniece meklē iespējas apmesties pie vietējiem. Šai ziņā viņai palīdz internets. Interneta sarakstē var iepriekš par visu vienoties, rūpīgi izplānot braucienu. Pabūt Irānā Alīna sapņoja sen, bet draugi atrunāja.

„Ko mūsu cilvēks domā par Irānu? Teroristi, musulmaņu ekstrēmisti, cilvēktirdzniecība! Internetā salasījos ne mazums šādas informācijas, līdz neuzgāju cilvēku stāstus un blogus, kuru autori Irānā bijuši vairākkārtīgi un savus priekšstatus nav veidojuši pēc sižetiem televīzijas ziņās. Un šeit ir pavisam cita, ja tā varētu teikt, bilde. Irāņi ir ļoti inteliģenti cilvēki, tur ļoti brīnišķīgi izturas pret sievietēm, tur viss ir lēts (cenas veikalos). Vienvārdsakot nolēmu to pārbaudīt uz savas ādas. Neslēpšu, kaut kādas šaubas tomēr bija. Domāju, līdzko izkāpšu no lidmašīnas, jau lidostā mani kā balto sievieti apmētās ar akmeņiem! Katrā ziņā tā vajadzētu notikt pēc manu draugu priekšstatiem. Tālāk pēc scenārija – mani tūlīt sagūstīs, izprecinās kaut kādam „pērtiķim”, kuram es būšu 25. sieva un kurš, pateicoties man, iegūs Šengenas vīzu,” stāsta Alīna.

Teherāna – mierīga un tīra pilsēta

Alīna jau iepriekš bija sagatavojusies, kādā izskatā iziet Teherānas ielās. Uzģērba garus svārkus, uzsēja lakatu… un pārsteigumā konstatēja, ka neviens viņai nepievērš uzmanību. Neblenž uz viņu, aiz rokas neķer un neuzdod liekus jautājumus. „Vienīgi reiz taksists, simts reizes atvainodamies par savu uzbāzību, apjautājās, no kurienes esmu,” saka Alīna.

Ļoti ātri rīdziniece saprata, ka mūsu priekšstati neatbilst realitātei. Teherāna ir mierīga pilsēta, nav krimināla, kaut gan tur dzīvo 15 miljoni iedzīvotāju. Vienīgais, kur valda haoss, ir uz ielām: autovadītāji tur ir pārgalvīgi, neņem vērā ne sadalošās joslas, ne luksofora signālus. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka ielas pilsētā ir augstas kvalitātes un benzīns ļoti lēts – viens ASV dolārs (Ls 0,52) par trim litriem.

Visā pārējā pilsētā ir apbrīnojama kārtība. Tīrs, sakopts, atkritumu urnas ir vairāk nekā Rīgā. „Pēc katriem 25 soļiem gružu kaste, bet pēc 30 – ziedojumu kastīte labdarībai. Un visas ir pilnas,” brīnās Alīna.

Viņa saka, ka Teherānā sieviete var mierīgi viena pati staigāt pa ielām pat vēlās vakara stundās. Vienīgais, lai būtu nosegtas kājas, pleci un galva, jo pretējā gadījumā var pienākt tikumības policija un izrakstīt soda kvīti.

Rīdziniecei nebija grūti ievērot Austrumu likumus. Tieši pretēji, jau pēc pāris dienām viņa bija pieradusi nēsāt hidžabu (sieviešu apģērbs, kura galvenā sastāvdaļa ir galvas lakats).

„Mēs taču aukstā laikā nēsājam cepures un kapuces! Tad kāda problēma visu gadu nēsāt lakatu? Sievietei tie ir vieni vienīgi plusi. Vecumu īsti noteikt nevar, ne arī sociālo statusu pateikt. Sievieti ir nosedzis lakats, neviens uz viņu neskatās kā veikala vitrīnā, sieviete psiholoģiski ir aizsargāta. Bet mājās staigā - kā gribi! Tā visas vietējās sievietes dara,” teic Alīna.

Irānā likums ir sievietes pusē, pārliecināta Alīna.. Ir 90 profesiju saraksts, kurā nedrīkst strādāt daiļā dzimuma pārstāves, jo tas kaitē viņu veselībai vai ir psiholoģiski grūti. Sievietei vispār nav obligāti jāstrādā, tas ir vīrieša pienākums. Tādēļ arī vietējās universitātēs ir ļoti daudz meiteņu. Puišiem jāpelna nauda, bet meitenes var mācīties, pat sava prieka pēc. Daudzām irāņu sievietēm ir divas un pat trīs augstākās izglītības.

Arī ģimenē sieviete jūtas aizsargāta. Ja viņa, piemēram, uzzina, ka vīrs viņu ir krāpis, vīrieti tūlīt pat iesēdinās cietumā. Tā kā ļoti maz vīru riskē, lai acumirklīgas baudas dēļ tiktu aiz restēm.

„Daudzas mūsu, Latvijas, sievietes, kuras ir nogurušas no tā, ka viņas krāpj vīri un citām pārestībām, Irānā justos pavisam savādāk. Tur ir īpaša attieksme pret sievieti, pienākumu sadale, ģimenes vērtības. Irāņiem patīk būt kopā, sēdēt pie galda vai parkā. Pikniks ir viens no mīļākajiem viņu brīvā laika pavadīšanas veidiem - tēja, rīsi, kebabs. Sākumā pat likās, ka esmu nokļuvusi Ķīnā, tik daudz tur ir rīsa. Vairākas reizes man nācās pabūt vietējo viesībās. Ir ģimenes, kurās saglabājusies tradīcija ēst uz zemes – uz grezna persiešu paklāja. Viņi uz tā var sēdēt stundām ilgi, pie tam jebkuras miesasbūves cilvēki. Es sāku „trīties” jau pēc pusstundas. Interesanti, ka atšķirībā no ukraiņiem vai gruzīniem, irāņi viesim neuzspiež savus gatavotos ēdienus – ēd, cik uzskati par nepieciešamu un ko gribi. Ja vēlies vēl kaut ko, vienkārši palūdz. Galdi no pārbagātības viņiem nelūst,” teic Alīna.

Sausais likums jau 34 gadu

Restorānu Teherānā gan nav ļoti daudz, kaut arī irāņiem tīk pasēdēt pie galda. To viņi pārsvarā dara ģimenes lokā savās mājās vai parkā. Algas vietējiem mazas – apmēram 300 ASV dolāru (Ls 155) mēnesī, bet viņi nesūkstās, jo cenas arī nav augstas, atbilstošas ienākumiem. „Kapitālisms nav viņus sabojājis, viņi nealkst pēc materiālām vērtībām, tāpēc Irānā tik ļoti izceļas vidējais slānis. Es to salīdzinātu ar padomju laika inteliģenci. Ļoti nosvērti un pieklājīgi cilvēki, godīgi veic savu darbu un priecājas par to, kas ir. Drīzāk lielākā nozīme šeit ir ticībai. Viņi ir ļoti ticīgi,” stāsta Alīna.

1978. gadā Irānā ieviesa sauso likumu, un tas joprojām tiek ievērots. Nevienā veikalā alkoholu nevar atrast. Tādēļ tur ļoti populārs ir bezalkoholiskais alus, ko, pēc Alīnas teiktā, pareizāk būtu saukt vienkārši par limonādi, jo garšas ziņā tam nav nekādas līdzības ar alu.

„Iedomājieties, kāda veselīga paaudze izaugs, ja tik daudzus gadus valstī nelieto spirtotus dzērienus! Man ļoti patīk Irānā. Protams, ir savi mīnusi, bet visumā esmu apmierināta ar savu ciemošanos. Domāju, ka mājās atbraukšu ar pavisam citādiem uzskatiem par dzīvi,” savu stāstījumu par Irānā piedzīvoto žurnālam „Otkrito” noslēdz Alīna.