Daina Teters: pagātni nevajag aizmirst, bet tai nav jābūt dzīvai

Viena no foruma lektorēm būs profesore, Semiotikas pētījumu centra vadītāja Daina Teters, kura runās par nozīmēm varas spēlēs, akcentējot tieši Brīvības ielas nosaukuma maiņas 20. gadsimta laikā. Viņa sarunā ar „Rīga 2014” saka, – pagātni nevajag aizmirst, bet tai nav jābūt dzīvai.

„Mēs parasti par ielām domājam kā par kaut kādu veidojumu, ko apzīmē nosaukums. Bet iela pat tad, ja tai nebūtu nosaukuma, ir zīme, turklāt ļoti specifiska. Mājas, kas veido ielu, ir kaut kas līdzīgs mūsu ķermeņa apvalkam, kā apģērbs, bet iela ir tukšums starp tām. Cilvēki, izejot ielā, iziet tukšumā, bet šis tukšums ir specifisks – mums tas ir no jauna jāapdzīvo. Turklāt, ja māju apdzīvo pa vienam, tad ielā iziet visi. Tāpēc viss, kas notiek ielā, attiecas nevis uz mani kā uz personu, bet uz mums visiem. Ja skatāmies uz Brīvības ielu, jauno laiku pilsētā tā spēlē centrālo lomu, kas nozīmē, ka kaut kas ap kaut ko griežas – tas cēlies no grieķu „kéntro”. Grieķi iesprauda kociņu, kam piesieta aukliņa, un vilka apkārt apli, tādējādi izveidojot ideālo telpu. Viss par ko mēs sakām „centrs”, „centrā”, ir domāts kā vidus, ap ko viss griežas. Tādēļ šīs centrālās ielas nosaukumi ir īpaši, to nozīme atšķiras no citu ielu nosaukumiem.”

„Brīvības vārdā nosauktu ielu, laukumu vai kādu citu vietu pasaulē nav tik daudz. Tas ir diezgan specifiski, kāpēc latviešiem ir nepieciešama Brīvības iela?

Kēnigsbergā [mūsdienu Kaļiņingrada – red.] ir bijis mazs Brīvības vārdā nosaukts kvartāliņš, Vācijas pilsētās ir, bet lielākoties tās ir mazas ieliņas. Kāpēc mums galvenā iela nosaukta Brīvības vārdā? Jo īpaši, ja salīdzina ar to, kādi nosaukumi ir bijuši iepriekš – Ādolfa Hitlera vai Ļeņina iela, vienu laiku arī Revolūcijas iela. Tikpat labi tā varētu būt Raiņa iela, bet mēs nosaukumā esam ielikuši nevis cilvēku, bet jēdzienu, iespējams, sapņu jēdzienu.”

„Ir jādomā, ko ar šo brīvības jēdzienu saprotam. Brīvība var būt kā būšana brīvam no kaut kā, vai arī mēs varam domāt, ka tā ir brīvība kaut kam. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā šī iela mudžēja un čabēja, bija visādi veikali. Taču pašreiz iela ir nedzīva, pat Brīvības ielā esošie veikali ir noplukuši, nekādi. Kāpēc tas tā ir? Acīmredzot mums ir svarīgs šā brīvības jēdziena pirmais variants – brīvība no kaut kā, un šobrīd mēs nezinām – no kā un kādēļ?

Brīvības ielā ir vairākas joprojām sabiedrības apziņā jutīgas vietas – bijušā Ļeņina pieminekļa vieta, „Stūra māja”.

Mēs parasti asociējam „Stūra māju” ar tur notikušajām briesmu lietām, bet, ja paskatās vēl pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, tur ir bijusi pat pretalkohola biedrība, tur ir bijuši veikali, darba telpas. Bet tas ir nodzēsies no vēsturiskās atmiņas.

Kāpēc gribam sevi visu laiku biedēt? Kāpēc mēs nevēlamies dzīvot tālāk? Daudziem cilvēkiem arī bērnībā ir noticis kaut kas drūms, un viņi kā pieauguši cilvēki vairs nevar dzīvot dzīvi tālāk. Pagātni nevajag aizmirst, bet tai nav jābūt dzīvai, to nevajag visu laiku pārgremot.

Savukārt Rīgas Ļeņina piemineklis pieder ļoti modernistiskai tradīcijai – tas it kā rāda, no kurienes šī iela sākās, lai gan padomju gados tai klāt bija arī Kaļķu iela Vecrīgā. Tomēr šķita, ka Ļeņina iela sākas no viņa pieminekļa, jo tas rāda ceļu, kurp iet. Tas saskan ar tiem mākslinieciskajiem un arī politiskajiem virzieniem, kas valda 20. gadsimta sākumā. Tie visi iet pa ceļu, liek soli pa solim un rāda ceļu, uz kurieni iet.

Rīgas Ļeņina pieminekļa tēls ir mākslīgi uzbūvēts, tam nav bijušas šādas pozas.

Sākumā neviens nezināja, kā viņu attēlot. Ļeņinam bija fobijas, un viņš vienmēr kaut ko turēja. Ar vienu roku Ļeņins vienmēr bija pieķēries pie sevis, sava mēteļa, bet otru – vienmēr vicināja. Viņa ķermenis bija „aizslēgts”.

Pēc Ļeņina nāves diezgan ilgā laika posmā tika „uzbūvēts” vesels žestu repertuārs pieminekļiem. Sākotnēji viņa roka ir augstu pacelta starp vertikālo un horizontālo asi, bet, gadiem ejot, tā slīd arvien zemāk un zemāk. Beidzamajos pieminekļos viņš ir stāvošs līķis.

Mūsu gadījumā Ļeņina piemineklis bija klasisks – kas ved. Un paaudze, kas ir ar šo sajūtu dzīvojusi, joprojām to atceras. Neesam nojaukuši šā pieminekļa ideoloģisko telpu. Bijušā Ļeņina pieminekļa vietā vienmēr liekam kaut ko nenozīmīgu – vizuļojošas un ņirbošas instalācijas, bet tās nesagrauj iepriekšējo pieredzi. Tās ir vienkārši skaistas, domātas īslaicīgas lietojumam, un tām nav nozīmes. Šis Ļeņina pieminekļa modernistiskais koncepts bija ideoloģiski ļoti spēcīgs.

Nākamgad „Rīga 2014” programmā viena tematiskā līnija ir veltīta Brīvības ielai un vēstures vētīšanai ar dažādu radošu aktivitāšu starpniecību. Vai šādi iespējams salauzt pagātnes slogu?

To nevar salauzt, bet var iekustināt dīķa ūdeni, tādējādi var aicināt kaut ko mainīt. Tomēr valstij nav koncepta, uz ko tā vispār iet. Pārāk ilgi esam pieļāvuši īslaicīgas figūras politikā un īslaicīgas domāšanas stratēģijas, tādēļ arī nezinām, kam mums šī brīvība ir vajadzīga un ko mēs ar to varam iesākt.

Tieši tā.

Par pagātnes varu pieminekļiem runājot, 1930. gados bija lēmums visus cariskās Krievijas pieminekļus demontēt un izvietot Ķeizardārzā jeb tagadējā Dziesmu svētku parkā. Turp gan nonāca tikai Aleksandra vārti. Kā ir ar šodien Rīgā esošajām pagātnes liecībām? Piemēram, daudz tiek runāts par Uzvaras pieminekļa likteni.

Par to var runāt tikai tad, kad šādi pieminekļi vairs nav sensitīvi, kad ir pagājis laiks, kad tie varēja kaut ko iespaidot. Piemēram, Ļeņina piemineklis pašreiz ir tikai vienkārši interesants. To neteiktu par cariskās Krievijas pieminekļiem, kuri it kā ir agrīnāki. Pret tiem vēl ir noteiktas nacionālās jūtas, kas var tikt uzkurinātas, un tas nav nepieciešams.

Rīga izskatās ļoti labi. Pilsētai ir jūtama tās pagātne, patiešām dzīva pilsēta. Ļoti civilizēta un ļoti kopta pilsēta. Tieši tāpēc dzīvojam eiropeiskā pilsētā. Es negribu apvainot lietuviešus, bet, ja salīdzina Rīgu ar Viļņu, kas arī ir ļoti kopta, tomēr kaut kā pietrūkst, lai tā būtu kultūras pilsēta. Savukārt Tallina ir pārspīlēta, tā ir torte ar putukrējumu, igauņi ir pāršāvuši pār strīpu, pilsētā, jo īpaši vecpilsētā, vairs nav realitātes sajūtas. Rīgai tā, paldies Dievam, vēl ir.