Dzejnieka Ulda Leinerta 80 gadu atcerei veltīta dzejas pēcpusdiena "Gribu palikt gaismā"

„Esmu lasījis, esmu dzirdējis par tuksneša upju bieži vien dīvaino likteni: tek tāda upe, tek un… viņas vairs nav. Un tu vari skatīties, kamēr acis sāk asarot: neko citu kā smiltis, smiltis, trejdeviņas smilšu saujas, neieraudzīsi. Upe ieplūdusi zemzemē. Vēl vakar varējāt applūdināt cits citu ar tūkstoš „vai tu atceries, kad toreiz…”, bet šodien jau tikai tev vienam pielipušas „es atceros…” lāses, kas pamazām gadu saulē lēnām nožūs. Viena tāda upe bija – Uldis Leinerts.” – tā 1974. gadā izdotā Ulda Leinerta dzejas krājuma „Gaisma” priekšvārdā trāpīgi raksta dzejnieks Aivars Neibarts. Uldis Leinerts bija augsti novērtēts jauno literātu aprindās, Mirdzas Ķempes atzinību ieguvis, daudzsološs dzejnieks, kuram viss vēl bija priekšā. Viņš bija sava ceļa gājējs kaut kur starp divām dimensijām, kas tolaik, 20. gadsimta 60. gados, valdīja Latvijā – starp padomju ideoloģijas uzspiesto un mākslinieku bohēmas vilinošo. Trīsdesmit trīs gadu vecumā viņš zaudēja dzīvību „par piecdesmit kapeikām” Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas priekšā.

Šogad, 3. martā, dzejniekam Uldim Leinertam būtu apritējuši 80 gadi. Lielākā daļa viņa draugu un paziņu, kuriem būtu, ko stāstīt par kopā pavadīto laiku, jau ir pievienojušies Uldim citā saulē. Bet mums ir palikušas viņu pierakstītās atmiņas, un mums ir palikusi Ulda rakstītā dzeja! Pasākumā uzzināsiet, ko par Uldi Leinertu sacījuši Aivars Neibarts, Rainis Remass, Māris Čaklais, Reinis Ādmīdiņš, Andris Bergmanis, Armands Melnalksnis u.c. Klausīsimies un skatīsimies VEF drāmas kopas režisores Dagmāras Karzovas muzikālā dzejas uzveduma „Divreiz divi – tomēr pieci” fragmentu. Uz brīdi atgriezīsimies 20.gs.60. gados ne tikai Ulda Leinerta dzejas dēļ, bet arī pateicoties fotogrāfa Laimoņa Stīpnieka laikmeta noskaņas fotogrāfiju fonam. To visu būs iespējams dzirdēt un redzēt Ulda Leinerta atceres pasākumā 1. decembrī plkst.17.00 Rīgas Centrālajā bibliotēkā (Brīvības ielā 49/53, 2.stāvā).