Ar smadzeņu satricinājumiem nejoko: olimpiskā čempione negribēja izrādīt vājumu un nonāca psihiatriskajā slimnīcā

"Pēc tam es neko vairs neatceros," par savu nonākšanu psihiatriskās ārstniecības iestādē Marulis stāsta CNN Sport, piebilstot, ka pēc dažām dienām viņa tika izrakstīta. "Es biju pilnīgi normāla, un pēkšņi mani ievietoja šajā psihiatriskajā nodaļā."

Marulis ceļojums gan uz cīņas paklāja, gan ārpus tā - un viņas ceļš, lai atgrieztos savā iemīļotajā sporta veidā pēc smadzeņu satricinājuma pārvarēšanas - ir iedvesmojis daudzus, tostarp Holivudas zvaigzni Krisu Pratu, kurš nesen uzņēma mākslas filmu, kurā atspoguļoti 31 gadu vecās sportistes karjeras kāpumi un kritumi.

Uzvara derībās

Pirmo reizi sportā Helēna Marulis iesaistījās septiņu gadu vecumā gandrīz nejauši, aizvietojot savu jaunāko brāli, jo viņa komandā nebija pietiekami daudz bērnu. "Mana mamma negribēja, ka  viņam priekšlaicīgi jābeidz šo sezonu, tāpēc viņa vienkārši teica, lai es novelku kurpes un lecu tur. "Esi manekens," stāsta Maroulis.

Pēc divu nedēļu cīņas ar puišiem viņa jau zināja, ka vēlas sacensties - un ne tikai kā "manekens". Tāpēc viņas tēvs noslēdza derības: ja viņa aizcīnīsies un uzvarēs vienā mačā, viņa varēs turpināt nodarboties ar šo sporta veidu. "Tas bija vienīgais mačs, kurā es uzvarēju visa gada garumā; es to saucu par likteni," atceras Marulis.

Sapņa piepildījums

Merilendā dzimusī sportiste augstskolā kļuva par četrkārtēju WCWA (World Class Wrestling Association) valsts čempioni un ASV izlases sastāvā izcīnīja pasaules čempionāta medaļas gan jauniešu grupās, gan  pieaugušo konkurencē. 2016. gadā Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs viņa kļuva par pirmo amerikānieti, kura izcīnīja zelta medaļu brīvajā cīņā, pārspējot japānieti Saori Jošidu - trīspadsmitkārtējo pasaules čempioni.

Šo brīdi Marulis raksturo kā "sirreālu". "Tas bija tāds sapņa piepildījums. Tas bija īpašs brīdis, kad tūkstošiem cilvēku priekšā tu vari darīt to, kas tev patīk. Tu pārstāvi savu valsti, un tu atstāj savu sirdi uz paklāja," viņa saka.

Liktenīgie smadzeņu satricinājumi

Taču, gatavojoties Tokijas olimpiskajām spēlēm, Marulis sapņi izjuka. Divu gadu laikā, no 2018. līdz 2019. gadam, Maroulis guva trīs smadzeņu satricinājumus, kas liedza pilnvērtīgi gatavoties.

Saskaņā ar ASV Slimību kontroles un profilakses centra datiem smadzeņu satricinājums ir smadzeņu trauma, kas rodas pēc sitiena pa galvu vai ķermeni, izraisot smadzeņu kustību uz priekšu un atpakaļ galvaskausa iekšpusē. Tipiski simptomi var būt reibonis, galvassāpes, slikta dūša vai vemšana, gaismas vai trokšņa traucējumi, koncentrēšanās vai atmiņas problēmas.

Sievietes parasti ir uzņēmīgākas pret smadzeņu satricinājumiem, un pēc traumas gūšanas viņām ir smagāki un ilgstošāki simptomi nekā vīriešiem, kā norādīts ortopēdiskajā žurnālā "Orthopaedic Journal of Sports Medicine" publikācijā, 25 ar sportu saistītu smadzeņu satricinājuma pētījumu pārskatā, kurā kā iespējamie faktori minētas "biomehāniskās atšķirības un hormonālās atšķirības".

Pazaudēja realitāti

Viņa stāsta, ka cilvēki jautāja: "Vai jūs nokautēja? Vai tu zaudēji samaņu? Vai tev bija vemšana?" Es teicu: "Nē, nekā no tā nebija," tā vietā raksturojot smadzeņu satricinājumu kā "neredzamu traumu".

"Bija tāds periods, kad es īsti nespēju identificēties, it kā es nezinātu, kas es esmu," saka Marulis. "Man vienkārši bija tāda cīņa [ar to, kā būt normālam]. Tas bija daudz vairāk nekā sports. Tas bija kā: ak, es vienkārši... es atkal gribu būt normāla."

Lai gan katru no trim viņas smadzeņu satricinājumiem diagnosticēja ārsts, simptomu ārstēšana izrādījās grūtāka.

Garīgā veselība

Marulis jau vairākus gadus cīnījās ar trauksmi un posttraumatiskā stresa sindromu - kaut ko tādu, kā viņa saka, bija sākusi ārstēt pirms smadzeņu satricinājumiem.

"No 2012. līdz 2016. gadam es tik daudz strādāju pie sevis, lai to pārvarētu. Un es patiešām sajutu, ka es vairs ar to necīnos, un es ar to tik ļoti lepojos. Un tad, kad es guvu smadzeņu satricinājumu, bija sajūta, ka daudz kas no tā ir atgriezies," viņa saka. "Atceros, ka jutos kā traka, kā uz neprāta robežas."

Sportisti slēpj vājumu

Tieši pēc viena incidenta cīņas laikā, "dīvaina negadījuma" 2019. gadā, kad viņa treniņā saņēma triecienu ausī, Marulis nokļuva šajā psihiatriskajā nodaļā. Turpmākajos divos gados viņa stāsta, ka centusies slēpt, kā viņu ir ietekmējušas galvas traumas.

"Kā sportists tu negribi parādīt kādu vājumu," saka Marulis. "Es zināju, ka šajā karjeras posmā uz mani tika liktas lielas cerības. Tāpēc es vienkārši jutu, ka vienmēr esmu gribējusi attaisnot cerības.”

Taču viņas cīņa ar trauksmi, depresiju un posttraumatisko stresa sindromu bija ieplūdusi visās viņas dzīves jomās, un viņa pat nevarēja ieiet cīņas zālē bez panikas lēkmēm. "Manas attiecības ar cīņas sportu bija tik ļoti sabojātas un salauztas," viņa piebilst.

Paņēma pauzi

Galu galā Marulis saprata, ka viņa cenšas sasniegt rezultātus uz savas veselības rēķina.

Viņa paņēma pusgadu atveseļošanās pārtraukumu, atgriežoties 2020. gada februāra sākumā, lai cīnītos Panamerikas zonas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā. Marulis, neraugoties uz piedzīvoto, pamanījās ne vien nokļūt līdz Tokijas olimpiskajām spēlēm, bet tajā izcīnīt arī bronzas medaļu.

Papildus sākotnējam SCAT testam (analizē cilvēka atbildes stresa situācijās) un simptomu novērošanai Marulis izgāja acu un vestibulāro treniņu, kā arī bioloģiskās atgriezeniskās saites terapiju. Viņa arī lietoja prizmas brilles acu korekcijai un hiperbārisko skābekļa kameru, kā arī izmantoja neiropsiholoģisko un konsultatīvo palīdzību.

Viņa stāsta, ka ļoti noderīga izrādījās arī mīksto audu manipulācija, kas pazīstama kā “Fascial Counterstrain” (FCS) – terapeitiska masāžas procedūra, kas palīdz atbrīvot spazmas no dažādām ķermeņa vietām. "Es gribēju atgriezties, jo es mīlu [šo sporta veidu] un vēlos no sevis prasīt pēc iespējas vairāk, kā arī vēlos izārstēt savas attiecības ar brīvo cīņu un atkal izbaudīt to kā bērnībā," saka Marulis.

Nepārtraukta uzraudzība

Apsverot atgriešanos, viņa visu laiku konsultējās ar medicīnas speciālistiem, jautājot, vai viņai ir lielāks smadzeņu satricinājuma risks. Ārsti secināja, ka tā nav un ka otrais smadzeņu satricinājums, ko viņa bija piedzīvojusi, bija neparasts un brīvā cīņa tajā nemaz īsti nebija vainojama.

Galu galā viņa saņēma Olimpisko treniņu centra sporta medicīnas personāla neiropsihologa un treneriem atļauju atsākt cīņas sportu, lai gan visu atgriešanās laiku viņa tika uzraudzīta.

"Es esmu viens no ļoti laimīgajiem un svētlaimīgajiem gadījumiem," saka Marulis. "Ir tik daudz situāciju, kad es vienkārši esmu īstajā laikā īstajā vietā vai arī sastapu kādu cilvēku, kas strādā ar smadzeņu satricinājumiem ārpus palīdzības tīkla, un šis cilvēks varēja man ārkārtīgi palīdzēt."

Pieredze jaunajiem

Marulis uzskata, ka jaunajiem sportistiem, kuri piedzīvo smadzeņu satricinājumu, ir jāsniedz lielāks atbalsts, jo īpaši, ja daži no viņiem baidās meklēt atbalstu, baidoties izskatīties vāji.

"Man apkārt ir bijuši jaunie sportisti, ar kuriem man par to ir nācies runāt. Jums nekas nav jāpierāda. Pastāstiet, kā jūs patiesībā jūtaties, un nekad nemelojiet par saviem simptomiem. Vilcināšanās, ja nevēlaties, lai viņi domātu, ka esat vājš, ir sliktākais, ko varat darīt," saka Marulis.

"Es esmu zelta medaļas ieguvēja, un es ar to cīnos. Tāpēc es nevaru iedomāties vidusskolēnu, kurš tikai sāk savu ceļu, dzenoties pēc sapņa. Un viņi nevēlas, lai viņu treneris domātu, ka viņi ir vāji, vai arī viņu vecāki vai komandas biedri."

Tagad Marulis gatavojas 2024. gada Parīzes olimpiskajām spēlēm un pasaules čempionātam brīvajā cīņā Belgradā, Serbijā, šī gada septembrī.

Viņas stāsts piesaistīja ilggadējā cīņas sporta fana Krista Prata uzmanību, kurš uzskata, ka Marulis izturība padara viņu "par labāko pasaulē tajā, ko viņa dara. Viņa ir īsta pioniere un cīņas izturības iemiesojums," Prats stāsta CNN Sport. "Viņas griba nekad nepadoties un atklātā paļaušanās uz ticību padara viņu par izcilu paraugu."

Filmu "Helen: Believe" producēja Gothema Čopra, Maikla Strahana un Toma Breidija dibinātais uzņēmums "Religion of Sports".