foto: no Roberta Ozola arhīva
Pāri grāvjiem, caur upēm un mežu biezokņiem: interesantais pārgājiens cauri Kurzemei taisnā līnijā
Citi sporta veidi
2022. gada 12. decembris, 04:58

Pāri grāvjiem, caur upēm un mežu biezokņiem: interesantais pārgājiens cauri Kurzemei taisnā līnijā

Kas Jauns Avīze

Rīdzinieks Roberts Ozols un jelgavnieks Edvarts Krusts divarpus dienās veikuši visai lielu fizisku pārbaudījumu – pārgājienu Kurzemē. Kas tur sevišķs, varētu domāt, taču viņi izgāja šo maršrutu pa taisnu līniju – pāri grāvjiem, slīkšņām, cauri bieziem mežiem.

Uzņēmīgie puiši jau krietnu laiku nodarbojas ar aktīvo atpūtu, fiziskais rūdījums ir – abi ir zemessargi no 18 gadu vecuma. “Mūsu pārgājienu netīšs ierosinātājs ir angļu ceļotājs “Geo Wizard”. Viņš kļuva populārs ar ģeogrāfijas spēli “Google Maps”, bet ar laiku sapratis, ka var darīt arī citas lietas reāli dabā. Anglim ienāca prātā taisnā līnijā šķērsot Velsu un vēlāk arī citas vietas. Uzņemtos video viņš komentēja un ar to kļuva diezgan populārs. Es to visu ieraudzīju “YouTube” un iedomājos, ka arī mēs kaut ko līdzīgu varētu izdarīt savā valstī,” “Kas Jauns Avīzei” atklāj Roberts.

Pērn forsēja Vidzemi

Pirmais puišu pārgājiens ar fiziskiem šķēršļiem bijis pagājušā gada decembrī Vidzemē, no Gaujienas līdz Skultei. “Viss iepriekš iecerētais gan mums toreiz neizdevās tieši reljefa dēļ – bija jāšķērso purvi, daudz vairāk ūdenstilpju atšķirībā no Kurzemes. Mēs arī bijām diezgan nepieredzējuši, un viena no problēmām, ka līdzi bija pārāk daudz nevajadzīgu mantu. Nebijām arī īsti izplānojuši, kā kurā vietā rīkosimies, daudz kas bija nepārdomāts. Vidzemē bija mērķis noiet 120 kilometru, bet mēs pieveicām pusi,” atzīst Roberts.

foto: no Roberta Ozola arhīva

Vēlējušies noiet apmēram sešus kilometrus stundā, taču šādā vidē maksimums esot divi līdz trīs kilometri, bet pats ceļa sākums bijis vēl lēnāks.

Toties tagad ceļotāji sagatavojās daudz nopietnāk. “Kurzemes pārgājienā visu izplānojām no A līdz Z, ko ņemsim līdzi, kā rīkoties krīzes situācijā, un tāpēc bija lielāka iespēja, ka viss izdosies, kā paši bijām iecerējuši. Kurzeme arī reljefa ziņā ir vieglāk pieveicama, nav tik lielu augstuma izmaiņu, nav, piemēram, ceļā Gauja, kura jāšķērso,” klāsta ceļotājs.

Maršruts sākās no Ventspils, un bijis domāts to turpināt līdz Rojai. Puiši nogājuši apmēram 40 kilometru, vairāk nekā pusi no plānotajiem 72 kilometriem. Par nelaimi, Edvartam gadījās veselības problēmas ar kāju apsaldējuma pazīmēm, un tāpēc turpināt ceļu būtu bīstami.

Naktī zem klajas debess

“Naktis mēs nepavadījām teltī, bet līdzīgi kā tas notiek zemessargu mācībās – bija paklājiņš un guļammaiss. Pavisam divas naktis bijām kopā un, tā kā tās gadījās ļoti aukstas, gulējām kopā saspiestām mugurām, lai pašiem būtu siltāk un vispār varētu iemigt. Mugurā mums bija termoveļa, pietiekami silta, virspusē nekas īpašs – militāra tipa auduma bikses, diezgan izturīga ziemas jaka un kājās 90. gadu zemessardzes ādas zābaki,” stāsta Roberts.

foto: no Roberta Ozola arhīva

Interesantākās vietas, protams, bija arī pašas grūtākās, visbiezāk aizaugušie meži, kur aptuveni redz, kurā virzienā jāiet, bet ir tik biezi saaudzis un tik daudz egļu skuju, ka ejot jāaizver acis. Puiši spriež, ka vajadzējis paņemt līdzi aizsargbrilles.

“Par ūdenstilpēm ir atsevišķs stāsts. Lielu daļu no grāvjiem, kas bija meliorācijas, varējām šķērsot, vienkārši pārlecot pāri. Mežos arī varēja savākt nogāzušos kokus, lai ar to palīdzību varētu pāriet pāri sausām kājām. Tas gan nebija pats drošākais veids, jo šie koki šūpojās. Grūtāk bija tikt pāri upēm. Nozīmīga mums bija tikai Rindas upe, kuru šķērsojām jau tumsā. Ielikām somas atkritumu maisos, aizsējām ciet, izmantojām tās kā pludiņus un peldējām pāri,” turpina Roberts.

Šoreiz līdzi bijusi piepūšamā laiva, bet aizmirsuši pumpi, un peldlīdzekli nevarējuši izmantot. Laiva bijusi domāta, lai forsētu ezerus un dīķus, līdz kuriem gan netikuši.

foto: no Roberta Ozola arhīva

Azaidam Ķelmēnu rupjmaize ar speķi

Ugunskuru ēdiena gatavošanai neizmantoja, pārtikuši no Ķelmēnu rupjmaizes ar sviestu un kārtīgu latviešu speķi. Tas ir ļoti trekns un sātīgs ēdiens – lai būtu spēks. Papildu enerģijai bijušas arī “Laimas” šokolādes konfektes “Rudzupuķe” un “Vētrasputns”. Un, protams, ūdens, jo dienā jāizdzer apmēram divi litri.

“Laukā bija diezgan auksti, un mums nācās visu laiku iet, jo, kad atkal apstājāmies, dažas minūtes jutāmies normāli, bet tad sāka salt. Mēs apzināti bijām ģērbušies tā, ka, ejot ir labi, pat karsti, bet apstājoties vēsi. Tādā gadījumā nesanāk sasvīst. Tas ir visefektīvākais veids, kas nāk no zemessardzes pieredzes,” atklāj Roberts.

Šādā pārgājienā jārēķinās ne tikai ar dabas šķēršļiem. Vidzemē, ejot garām pagalmiem, puiši saskārušies ar ne pārāk priecīgu zemnieku, kurš ceļotājus apturējis, gandrīz kā uz bandītiem noskatījies un vaicājis, ko te vispār darot. Atbildējuši, ka maldoties un centušies nogriezties pa īsāko ceļu. Roberts atzīst, ka diezgan daudz nācies sastapties ar neapmierinātiem privātīpašniekiem.

foto: no Roberta Ozola arhīva

“Kurzemē uzgājām arī daudz dzīvnieku pēdu, visvairāk vilku un lapsu. Šoreiz gan dzīvniekus pašus tik daudz nesanāca sastapt, bet Vidzemes pārgājienā gan diezgan daudz mūs pārsteidza spīdošas acis. Kad tumsā ko tādu ieraugi, gribas ātrāk turpināt ceļu tālāk un neapstāties. Latvijā it kā trakumsērga ir apkarota, bet vienalga nav diez cik patīkami saskarties ar meža dzīvniekiem, nekad nevar zināt, kāda būs viņu reakcija, kas notiks,” saka Roberts.

Vērtīgs padoms citiem pārgājienos iet gribētājiem – svarīgi ir somā mantas izolēt hidromaisos, lai nesamirkst, jo, piemēram, Vidzemes gājienā puiši pieļāva kļūdu. Atsevišķas lietas bijušas izolētas, bet citas izmirkušas, un tas bijis iemesls, kāpēc nenogājuši visu ieplānoto ceļa gabalu – vienkārši nav bijis vairs nekā sausa, un nebija iespējams vairs izturēt. Pēdējā naktī gulējuši tikai divas stundas, neaizmiguši un sapratuši, ka ceļu vairs nav iespējams turpināt.

foto: no Roberta Ozola arhīva

Vajag tikai gribasspēku

“Šādi ceļojumi mums abiem ļoti patīk. Pēc Kurzemes pārgājiena bija tāda nepabeigtības sajūta – kaut kas iesākts un nav pabeigts. Domājam to pašu Vidzemi vai Kurzemi vēlreiz mēģināt šķērsot taisnā līnijā pavasarī, kad būs siltāks, kad kokiem lapas sāks plaukt. Par Zemgali vai Latgali gan nedomājam, jo tur ir daudz upes un ezeri, kas visu sarežģī,” pauž Roberts.

Edvarta vecāki gan līdz pēdējam brīdim mēģinājuši dēlu no Kurzemes pārgājiena atrunāt. “Bet tas, ka mēs vienkārši parādījām ar savu piemēru, ka to spējam izdarīt, manuprāt, ir lieliski. Ja cilvēks grib, tad var visu ko paveikt. Vajag tikai gribasspēku,” domā Roberts.

foto: no Roberta Ozola arhīva

“Vadījāmies pēc ceļa rādījuma viedtālrunī un nenovirzījāmies no uzņemtā kursa. Sanāca iet arī ap astoņiem, deviņiem vakarā, kad bija jau tumšs, un šoreiz ceļā bijām divarpus dienas. Tas bija gan fiziski, gan emocionāli liels pārbaudījums. Bieži pat spēka īsti nebija, bijām noguruši, bet zinājām, ka vēl spējam. Biji pat slapjš, auksti, kārdinājums padoties. Iepriekš norunājām, ka to darīsim tikai ārkārtējā situācijā, kas tā arī notika – bija kāju apsaldējums, bet vienalga centāmies uzvarēt,” uzsver Roberts.

Viņam pašam nekas nekaitēja, jo ļoti ievērojis higiēnu, visu laiku mainot zeķes. Edvartam bijuši viegli zili pirksti, bet mājās apārstējis, un viss esot kārtībā.

Solīdie ekstrēmisti

“It kā, no malas skatoties, valsts sektorā strādājoši solīdi kungi, bet izdomājuši kaut ko tik ekstrēmu,” pasmaida Roberts. “Domāju, ka Rietumeiropā tas būtu lielāks pārsteigums. Latvijas laukos ne vienu vien varētu atrast, kas uz ko tādu būtu spējīgs. Mums ir bijusi doma arī par Eiropu, bet tad vajag ļoti garu atvaļinājumu un daudz brīva laika. Mēs gan neizslēdzam varbūtību, ka ko tādu vēl paveiksim. Citiem novēlu mazliet nekaunības un uzdrīkstēšanos. Nevajag būt tikai mierīgiem un nosvērtiem, jo īstenībā mēs esam spējīgi uz daudz ko vairāk nekā pašiem šķiet,” domā Roberts.

Viņš gan brīdina, ka nevajag pārvērtēt savas spējas un darīt muļķības, nepieciešama iepriekšēja fiziskā sagatavotība, jo šādos pārgājienos mēdz būt dažādi riski.

foto: no Roberta Ozola arhīva

Edvarts ir beidzis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē bakalaurus, šobrīd studē maģistrantūrā un strādā Centrālajā vēlēšanu komisijā. Roberts studē vēsturi bakalauros un strādā Saeimā par deputāta palīgu.

“Mēs abi esam pazīstami jau ļoti sen. Mūs vieno arī tas, ka zemessardzē darbojamies kopš 18 gadu vecuma. Brīvajā laikā esam daudz ko interesantu darījuši kopā. Reiz Jāņos nolēmām aiziet no Kolkas līdz Ventspilij gar jūras krastu. Mums patīk aktīva atpūta, daba, pagājušajā vasarā ar riteņiem apbraucām Latgali. Sākām Daugavpilī, devāmies uz Aglonu, Dagdu, tālāk uz Krievijas robežu, uz Zilupi, Rēzekni. Es domāju, ka daudziem latviešiem patīk aktīvs dzīvesveids un viņi nevēlas ilgi sēdēt mājās,” spriež Roberts.

Ja kādam ir interese pavērot pārgājiena norisi, to var skatīt "YouTube":