Sandijs Pinkulis par bērnu iesaistīšanu sportā un recepti, kā Izaudzināt sportistu

Nevainosim gadžetus

Vērienīgākais projekts, ko "Sportland" īsteno kopā ar Latvijas Olimpisko komiteju, ir "Sporto visa klase", jo tas sakrīt ar mūsu uzņēmuma filozofiju. Proti, jo vairāk mūsu bērni sportos un kustēsies, jo labāka būs viņu fiziskā sagatavotība un veselība. To uzskatām par sava uzņēmuma misiju. Ja cilvēkam jau bērnībā iemācīsim, cik svarīgs ir aktīvs dzīvesveids, viņš arī turpmākajā dzīve būs sportisks.

Bieži vien visa vaina par bērnu mazkustīgo dzīvesveidu tiek novelta uz viedtālruņiem un citiem gadžetiem. Tā ir diezgan ērta pozīcija, jo, lūk, vainīgais ir atrasts, tomēr man liekas, ka daļa vainas jāuzņemas mums visiem. Ja paši rādīsim bērniem piemēru un aicināsim viņus sportot, tad, domāju, viņi labprāt pievērsīsies aktīvam dzīvesveidam. Bieži vien, ja bērnam īsti nav nodarbošanās, pieaugušie vienkārši viņam iedod kādu gadžetu – še, un liec mani mierā! Tas nav pareizi, vajag mēģināt viņus iedvesmot sportošanai, jo mana Sporto visa klase projekta pieredze rāda, ka bērni šajā ziņā ir ļoti atsaucīgi. Sākām ar sešām klasēm, un tad tagad dalībnieku skaits ir mērāms jau tūkstošos. Protams, pandēmija diemžēl to ietekmē, taču pēdējā lielajā pasākumā, kas notika Arēnā Rīga, piedalījās 7000 bērnu. Tik vērienīgu sporta pasākumu nemaz bieži negadās redzēt.

Man ļoti patīk, ar kādām emocijām bērni pieiet sportam. Labprāt eju uz sporta pasākumiem kopā ar savu dēlu, vēroju viņa emocijas un domāju – man taču arī kādreiz bija tādas pašas, bet kas tagad ir mainījies, un kādēļ mēs, pieaugušie, tam nespējam nodoties ar tādu pašu entuziasmu? Ir jāprot priecāties par sportu un izbaudīt emocijas.

Piestrādāt pie mārketinga

Man pašam abi bērni – dēlam Paulam ir 12, meitai Montai 15 gadu – aktīvi sporto jau kopš agras bērnības. Manuprāt, sports bērniem iemāca disciplīnu un palīdz veidot vērtību sistēmu, palīdzot viņus audzināt par spēcīgām personībām. Taču jārēķinās, ka vecākiem tas uzliek lielu atbildības nastu. Es apzinos, ka mana lielākā atbildība patiešām ir izaudzināt savus bērnus par krietniem cilvēkiem.

Sākumā, kad maniem bērniem bija četri gadi, es centos viņus iedvesmot – mēģinājām kopā darboties un sportot. Var teikt, ka piestrādāju pie mārketinga. Taču tagad jau viss strādā pilnīgi pretēji – viņi apstrādā un mudina mani. Viņiem patiešām patīk sportot. Nav jēgas bērnu dzīt ar varu sportot, ja viņam tas acīmredzami riebjas. Visa sāls ir tā, ka vecākiem jāprot bērnu tā iedvesmot, lai viņš ar sportu aizrautos no sirds. Ja bērnam patiks tas, ko viņš dara, tad arī rezultāti sportā nekur nepaliks.

Domāt ilgtermiņā

Par to, ka meitai būtu piemērota vieglatlētika, man bija skaidrs jau pašā sākumā; viņa tīri fizioloģiski ļoti labi atbilst vieglatlētikas parametriem. Izvēle notika kaut kā ļoti viegli, un Montai jau kopš pirmās dienas treniņi iepatikās. Pamēģinājām arī tenisu, bet vieglatlētika patika labāk.

Jāņem vērā vēl kas būtisks – vecākiem ir jāspēj sajust bērna reakciju, un nav jācenšas uzspiest to, kas viņam pavisam nepatīk. Jo reizēm var just, ka bērns trenējas tikai tāpēc, ka viņa vecāki to grib. Kad mans puika vēl tikai sāka trenēties futbolā, viņa treneris pāris reizes uzdeva jautājumu – vai tu to gribi, vai arī tavs dēls to grib? Ja redzi, ka bērns tiešām trenējas ar aizrautību, tad arī vecākiem ir motivācija veltīt tam vairāk laika un enerģijas. Mūsu gadījumā tieši tā arī ir, jo meita pati labprāt iet uz treniņiem piecas reizes nedēļā. Es ļoti respektēju viņas treneri Viktoru Lāci, kurš treniņos strādā fundamentāli, skatoties tālākā perspektīvā. Un tas ir ļoti būtiski, jo nav jācenšas panākt, lai bērnam būtu augsti sportiskie rezultāti jau tagad, bet gan jādomā, kā panākt, lai kaut ko sasniegtu ilgtermiņā. Dzenoties pēc tūlītējiem rezultātiem, mēs bieži vien bērnā sportistu nogalinām jau pašā distances sākumā. Aplamākais, ko vien var vēlēties, – lai bērns 12 gadu vecumā kļūtu par čempionu. Mērķim ir jābūt ilgtermiņā.

Spēja sajust bērna vēlmes

Ja jūti, ka bērnam treniņi īsti nepatīk, tad nav vērts viņu lauzt tikai tādēļ, lai piepildītu kaut kādus vecāku neīstenotos sapņus. Jā, arī man ir tādi sapņi, taču, ja maniem bērniem šī izvēle riebsies, tad es necentīšos par katru cenu uztiept savu gribu, jo tā var zaudēt pašu galveno – labās attiecības ar bērniem. Ir jāspēj sajust, kas bērniem patīk un kas ne.

Kopā ar bērniem nesen noskatījāmies filmu Space Jam, kur galvenie varoņi bija slavenais basketbolists Lebrons Džeimss un viņa dēls. Lebrons gribēja, lai dēls ir basketbolists, puika savukārt vēlējās kļūt par datorspēļu izstrādātāju. Šis stāsts mani ļoti aizķērās prātā – par to, kā vecākiem ir jāspēj just bērnu vēlmes un respektēt viņu intereses.

Futbolista izvēle

Par dēlu man bija diezgan skaidra vīzija – biju izdomājis, ka sāksim ar futbolu, bet vēlāk pamēģināsim arī basketbolu, jo tajā treniņus var sākt tikai kopš septiņu gadu vecuma. Futbolā var no četriem gadiem. Pats bērnībā biju trenējies futbolā un basketbolā un savam puikam biju iecerējis tādu pašu shēmu – lai izmēģina abus, pēc tam varēs izvēlēties to sporta veidu, kas pašam labāk patiks.

Futbola izvēle bija ļoti vienkārša, jo zināju futbola skolu Metta, kur strādā ļoti labi speciālisti, īsti sava sporta veida fanātiķi. Es varu tikai apbrīnot trenerus, kuri spēj vadīt 25 bērnus, kamēr man reizēm nav viegli tikt galā pat ar vienu. Jau pirmajos treniņos varēja just, ka dēlam ļoti patīk un viņš varētu tam pieiet nopietni. Protams, četrgadīgiem puikām treniņi ir vairāk kā rotaļa un forša laika pavadīšana, taču Metta tas viss ir ļoti labi noorganizēts. Kad pienāca septiņi gadi, es puikam teicu – tagad sāksim trenēties arī basketbolā! Un ko dēls atbildēja – tēti, es taču esmu futbolists! Mēnesi viņš gan patrenējās basketbolā, tomēr beigās man nācās piekrist, ka labāk ir palikt pie futbola. Tagad viņš ir gatavs futbolam veltīt apmēram 15 stundas nedēļā, un man ne reizi nav gadījies dzirdēt, ka viņš negribētu iet uz kādu treniņu. Man viņa vecumā tāda rakstura nebija.

Ieklausīties un respektēt

Es dēla treniņiem esmu blakus jau astoņus gadus un cenšos visiem spēkiem palīdzēt un atbalstīt. Bērns jau visu laiku dod signālus, ko viņš grib, tikai vecākiem ir jāsaprot, ka, augot atvasei, katrā vecumā pieejai jābūt atšķirīgai. Arī vecākiem ir jāattīstās. Tāpēc jāprot ieklausīties un respektēt, ja bērns tev pasaka – klausies, tēti, šādi ar mani komunicēt nevajag, tas nedarbojas. Un man šķiet, ka man izdevās laikus uzķert šīs pārmaiņas, lai gadu gaitā veidotu attiecības ar saviem bērniem. Protams, var būt strīdi, taču es uzskatu, ka visu vajag izrunāt un jebkurā gadījumā vakaram ir jānoslēdzas uz pozitīvas nots.

10 000 stundu plāns

Koncentrējoties uz konkrēta sporta veida treniņiem, nedrīkst aizmirst par bērna kopējo fizisko sagatavotību, jo tā ir pamatu pamats. Jau kopš astoņu vai deviņu gadu vecuma bērnam ir jāiemāca pareizi trenēties tā, lai fiziskās sagatavotības pamati kļūtu par pašsaprotamu viņa dzīves daļu. Lai bērns apzinās, ka vingrošana no rīta un daži fizioterapijas vingrinājumi gluži vienkārši viņam ir nepieciešami. Par to ir nopietni jāpiedomā, jo mērķis taču ir sagatavot atlētu ilgtermiņā, nevis salauzt ar pārāk lielām slodzēm. Es par to nopietni domāju un cenšos bērnus pēc treniņiem iztaujāt, lai saprastu, vai viņi patiešām labi jūtas un nepārcenšas. Jāsaprot, ka sportā ir arī formas kritumi, jo palaikam jāļauj organismam atpūsties. Tas viss ir smalki, ko arī es vēl tikai mēģinu apgūt.

Futbolā ir teorija – treniņos jāaizvada 10 000 stundu, lai sasniegtu daudzmaz profesionālu līmeni. Patlaban Paulam ir 12 gadu, un mēs esam kaut kur pie 7000 stundām. Tātad ap 15 gadu vecumu viņš varētu sasniegt 10 000 stundu līmeni. Taču jāņem vērā, ka ne jau tikai viņš vien ir treniņos pavadījis šīs 7000 stundas, bet arī es, jo cenšos vienmēr būt klāt. Un beigās jau no sportošanas daudz iegūst ne tikai bērns, bet arī mēs, vecāki.

Sporta maģija

Protams, es ļoti ceru, ka maniem bērniem izdosies sportā gūt panākumus, tomēr galvenais, lai viņi spētu sevi pilnveidot kā personības. Domāju, ka šajā ziņā sports viņiem daudz dod. Patiesībā arī es augu kopā ar viņiem un šajā procesā gūstu enerģiju. Jā, protams, tas viss prasa laiku, taču enerģijas ziņā, manuprāt, es saņemu vairāk, nekā dodu. Droši vien tāpēc, ka man kā tēvam vienkārši patīk bērnu izvēlētais ceļš, jo es būtībā ar sportu dzīvoju un visu laiku par to domāju, galu galā mans darbs taču arī ir saistīts ar sportu. Vēl viens pluss ir tas, ka bērnu nodarbošanās ar sportu man ir sagādājusi daudz jaunu draugu un paziņu, jo ap treniņiem taču veidojas sava veida komūna. Tas viss kopā rada tādu kā atkarību, bez kuras īsti vairs nevar dzīvot. Saki, ko gribi, bet sportā ir kaut kāda maģija!

Šis raksts un daudz kas cits interesants žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.