Latvijas handbola izlasei mikroskopisks cerību stariņš paaudžu maiņas brīdī

Eiropas čempionātā nākamgad otro reizi vēsturē piedalīsies 24 komandas, divdesmit no kurām tiks noskaidrotas astoņās kvalifikācijas grupās. Uz finālturnīru brauks pirmo un otro vietu ieguvēji, kā arī četras labākās komandas no trešo vietu ieguvējiem.

Latvijas izlasei nākamo piecu dienu laikā jāizvada trīs spēles pret grupas favorītiem – divreiz savā laukumā Valmierā pret šīgada pasaules čempionāta sestās vietas īpašniekiem Norvēģiju un izbraukumā Minskā pret vēl vienu pasau;es čempionāta dalībnieci - Baltkrieviju. Vēl varam aizsniegties pat līdz pirmajai vietai, varam tikt otrajā vietā – šie scenāriji lai paliek teorētiķiem. Praktiski ir jācer paņemt punktus pret kādu no favorītiem, lai grupas pēdējā vietā atstātu Itāliju (savstarpējās spēlēs 17:28 un 31:29) un sāktu lūkoties, cik daudz punktus pret grupu līderiem iekrājuši citi trešo vietu ieguvēji. Trešo vietu vērtējumā rezultāti pret pēdējās vietas ieguvējiem (mums veiksmīgu spēļu iznākumu gadījumā tā pati Itālija) vairs netiktu ņemti vērā. Tātad viss ir pašu rokās – pat ar vienu neizšķirtu var pietikt trešajai vietai grupā un nokļūšanai Eiropas čempionāta finālturnīrā. Drošāks variants gan izskatās vismaz viena uzvara. Visās kvalifikācijas grupās vēl jāaizvada gana daudz spēļu, tāpēc šādi aprēķini ir kā zīlēšana kafijas biezumos.

Tā tas izskatās no turnīra tabulas viedokļa, taču ir skaidrs, ka nevienā no spēlēm Latvijas izlase nebūs favorīte un kāds izcīnīts punkts tiks vērtēts ka liela sensācija. Meistarība un spēlētāju resursi būs pretinieku pusē, atliek cīnīties un cerēt, ka fortūna labi paveiktu darbu atalgos ar kādu veiksmes brīdi vai pretinieku nenoskaņošanos.

Krištopāns kā paaudžu maiņas barvedis

Pirms nedaudz vairāk nekā gada Latvijas izlase debitēja Eiropas čempionātā un piedzīvoja savus zvaigžņu mirkļus. Teju veselai paaudzei tā bija pēdējā iespēja nokļūt kādā lielajā turnīrā un tā tika izbaudīta pēc pilnas programmas, pēdējā spēlē tikai ar vienu vārtu starpību zaudējot Vācijai. Tobrīd bija nojaušams, ka vairāki spēlētāji beigs karjeru un tikpat spožs tupinājums diez vai būs iespējams. Vēl daži savainojumi, un šī Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra sākumā laukumā jau bija pavisam cita komanda. Latvijas izlasi skārusi paaudžu maiņa un tā nebūs viegla. Galvenokārt tādēļ, ka iepriekšējie spēlētāji nobrieda tepat Latvijā, kad mazliet vairāk nekā pusprofesionālā režīmā strādāja “ASK/Dambis” komanda un liela daļa tās paaudzes spēlētāju izgāja caur trenera Andra Gulbja rokām. Pašlaik Latvijas handbolā nav neviena profesionāla komanda, nav tik harizmātiski treneri un nacionālā čempionāta līmenis ir visai zems. Ja uz izlasi kāda iemesla dēļ netiek visi labākie, tad sanāk tā, kā pirmajā spēlē Itālijā - 17:28 bija ļoti nepieklājīgs iznākums ne tikai rezultāta, arī spēles kvalitātes ziņā.  

“Tā spēle parādīja skarbo realitāti. Manuprāt, visi jau ir apzinājušies, kur mēs tagad esam un cik tāls ceļš ejams. Tajā pat laikā jaunajiem spēlētājiem jābūt milzīgai motivācijai ielauzties handbola pasaulē,” spriež 30 gadus vecais Dainis Krištopāns. Viņš joprojām ir pasaules līmeņa zvaigzne un viens no labākajiem spēlētājiem savā pozīcijā. Dainis nemaz nedomā atteikt izlasei, šīs spēles viņam sagādā prieku un dod jaunas emocijas klubu sezonai. Tā sanācis, ka Krištopāns pašlaik ir viens no vecākajiem izlases spēlētājiem, kurš labi apzinās, ka nākamajai paaudzei daudzas lietas būs jāsāk no pašas apakšas.

Latvijas izlases kandidātu sarakstu var sarakstīt ļoti garu, taču, izkrītot kādam no komandas līderiem, līdzvērtīgus aizstājējus atrast ir grūti. Droši vien arī šīs Latvijas izlases izredzes vērtētu mazliet citādi, ja savainojumu dēļ no aprites nebūtu izkrituši Aivis Jurdžs, Austris Tuminskis un komandas kapteinis Ingars Dude. Viņiem pievienojušies arī vārtsargi Edgars Kukša un Raitis Puriņš. No ārzemēm nevarēja tikt vairāki spēlētāji, bet vēl daži nevarēs braukt uz Baltkrieviju, jo liela daļa spēlētāju ir amatieri un pēc šāda izbraukuma nevar atļauties doties pašizolācijā. Jā, atkal būs iespēja sevi pierādīt jauniem spēlētājiem, taču izredzes tikt pie kāda punkta tas nekādi nevairo. Īpaši uz pretinieku fona un redzot, kādu sastāvu atveduši norvēģi.

“Varbūt varam izdomāt kādu brīnumainu taktiku un iekosties kādā spēlē, jo tās visas sāksies ar 0:0. Drīzāk gan jāiet pēc maziem mērķiem – iegūt pieredzi katrā epizodē, pēc iespējas mazāk kļūdīties,” pirms spēles ar norvēģiem sacīja Krištopāns.

Latvijas izlases galvenais treneris Sandis Veršakovs Handbola federācijas mājas lapā norādījis, ka ļoti daudz izšķirs fiziskā sagatavotība, jo tādā režīmā – trīs spēles piecās dienās – liela daļa spēlētāju nav spēlējuši. “Lai gan esam aizvadījuši vairākas nedēļas nogales, tai skaitā iepriekšējo, strādājot pie fiziskās sagatavotības, kā arī spēlētājiem ir bijusi iespēja individuāli strādāt ar fiziskās sagatavotības treneriem, pēdējā spēle pret Baltkrieviju parādīja, ka mēs ne tuvu neesam labākajā formā,” atzinis Veršakovs. Jāspēlē pacietīgi, pēc iespējas mazāk jākļūdās un jāizvairās no sacensības skriešanā – pamata receptes Veršakovam ir skaidras. Viegli nebūs, taču noderīgi pie jebkāda iznākuma.

Norvēģija atved visas zvaigznes

28. un 29. aprīlī Latvijas izlase Valmierā uzņems Norvēģiju, kas arī savu pēdējo spēli pret Itāliju aizvadīs turpat Valmierā. Covid-19 ierobežojumu dēļ Norvēģijā joprojām nevar spēlēt  un ziemeļnieki par divu savu mājas spēļu norises vietu izvēlējās Valmieru. Norvēģijas izlases spēlētāju resursi ir tik plaši, ka viņu treneris Kristians Berge uz šīm trim spēlēm nolēma aicināt tikai ārpus Norvēģijas spēlējošos handbolistus, kuri kopā sanāca jau Latvijā. Faktiski tas nozīmē labāko sastāvu ar spožākajām zvaigznēm. Desmit spēlētāji pārstāv pasaules spēcīgākā nacionālā čempionātā - Vācijas bundeslīgas klubus, desmit spēlētājiem ir pasaules vicečempionu medaļas. Kā spožākās zvaigznes jāmin 38 gadus vecais komandas kapteinis Bjarte Mīrols no Dānijas kluba “Skjern” (ar 789 vārtiem ir trešais visu laiku rezultatīvākais norvēģu spēlētājs) un pērnā Eiropas čempionāta labākais vārtu guvējs Sanders Sagosens, kuru izdevums “Handball Planet” 2018. gadā atzina par pasaules labāko spēlētāju. Līdz pagājušajai sezonai Sagasens spēlēja Parīzē, šogad pārstāv Vācijas kluba “THW Kiel” krāsas. Ar Daini Krištopānu viņa ceļi nekrustojās – viens aizbrauca no Parīzes, otrs atbrauca. Abi vēlreiz tiksies maijā, kad Parīzes un Ķīles klubi spēlēs EHF Čempionu līgas ceturtdaļfinālā. Savukārt Magnus Rēds no Vācijas bundeslīgas līdervienības “Flensburg” spēlē tajā par pozīcijā, kur Krištopāns un abi viņi tiek uzskatīti par labākajiem šajā pozīcijā. Būs interesanti salīdzināt.

Norvēģijas izlase 2017. un 2019. gadā kļuva par pasaules vicečempioniem, pērn Eiropas čempionātā izcīnīja bronzas medaļas, šogad pasaules čempionātā 6. vietu. Tā ir elites izlase, kurai pret tāda līmeņa komandām kā Latvija, kāja paslīd ļoti reti.

Gandrīz labāko sastāvu savākusi arī Baltkrievija, kurai izrūkst tikai viens no līderiem Vladimirs Kuļešs no Polijas spēcīgākā kluba Kielces “Vive”. Arī ģeogrāfiskos kaimiņus jāliek starp elites komandām, arī viņi janvārī spēlēja pasaules čempionātā.  Baltkrieviem pirmais uzdevums ir uzvarēt Itālijā. Ja tur izdosies nodrošināt vietu Eiropas čempionātā, varbūt pret Latviju vairāk spēlēs ierastie rezervisti. Varbūt tā būs Latvijas izlases iespēja pacīnīties par nepieciešamo vismaz vienu punktu. Mikroskopisks cerību stariņš atkal aizbraukt uz Eiropas čempionātu saglabāsies līdz pat pēdējai spēlei.