130 kilometri ar lauztu mugurkaulu - latvietis pieveic skrējienu pāri Grankanārijas salai

"Trans Gran Canaria" ir viens no pasaulē vispopulārākajiem kalnu skrējieniem, kas jau kopš 2003. gada notiek februāra beigās Spānijā piederošajās Kanāriju salās Atlantijas okeānā, un šajās sacensībās spēkos mērojas teju visi pasaulē spēcīgākie ultramaratonisti. Parasti šajās sacensībās piedalās ap 1500 dalībnieku, kuri izvēlas startēt kādā no astoņām distancēm, tostarp 360 kilometru trasē un vispopulārākajā, par karalisko dēvētajā 129 kilometru Klasikā – trasē, kas ved pāri visai vulkāniskajai Grankanārijas salai, turklāt ar 6720 augstuma metriem, kas nozīmē, ka visa skrējiena laikā vertikālo kāpienu summa ir teju tikpat liela, kā no jūras līmeņa uzskriet līdz Dienvidamerikas augstākajai virsotnei Akonkagvai!

Ultramaratonisti pie sāpēm pieraduši

Andris Ronimoiss šajā skrējienā piedalījās jau piekto reizi. “Sākumā to izvēlējos tāpēc, ka īsti nekā cita pavasarī nav. Ar katru nākamo gadu uz Kanārijām sāku braukt jau ļoti apzināti, jo gribēju sacensties ar labākajiem. Šīs sacensības tiek atzītas par vienām no nozīmīgākajām taku skriešanas sacīkstēm pasaulē, un to var uzskatīt par tādu kā pavasara klasiku, kur kopā sanāk daudzi izcili skrējēji un mēģina parādīt, ko ziemā ir apguvuši,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Ronimoiss, paskaidrojot, kāpēc viņš visas reizes startējis tieši 129 kilometru distancē: “Tā ir visprestižākā un iekļauta pasaules nozīmīgāko sacensību sērijā "Ultra-Trail World Tour". Garākā distance vairāk ir piedzīvojums, ne skrējiens. Protams, arī tajā pirmie finišē ļoti nopietni atlēti, bet pārsvarā Grankanārijas skrējienā sportisti fokusējas uz 129 un 42 kilometru distancēm. Piemēram, šogad maratona distancē startēja pat Kenijas skrējēji, kas uz pjedestāla tika, bet uzvarēt gan viņiem nesanāca.”

Savā pirmajā "Trans Gran Canaria" Andris finišēja 27. vietā, otrajā gadā izcīnīja augsto 11. vietu, finišējot starp pasaulē visatzītākajiem taku skriešanas un ultramaratonu atlētiem, bet trešajā un ceturtajā reizē latvietis izstājās. “Tāpēc šoreiz pašam bija ļoti svarīgi finišēt, lai tieku pie trešā finiša un izvirzos vadībā cīņā šajā trasē,” uzsver Ronimoiss, atklājot, ka, par spīti pamatīgām problēmām, viņš šogad spēja izcīnīt 21. vietu. “Nevēlējos izstāties, tāpēc skrējienam piegāju nedaudz piesardzīgāk. Neilgi pirms sacensībām iedzīvojos savainojumā, kas sākumā nelikās nopietns, tāpēc nolēmu startēt. Bet pēc sacensībām trauma izrādījās pat ļoti nopietna, biju skrējis ar lauztu krustu kaulu,” stāsta Andris un, vaicāts, kā var pamanīties salauzt mugurkaula vienu daļu, to nejust un vēl noskriet tādu distanci, nopietni atbild: “Domāju, ka tā bija pārslodzes trauma. Citreiz to tā pagrūti piefiksēt, kad dari nedaudz par daudz. Noteikti, ka pirms sacensībām tas bija stresa lūzums, ko sacensību laikā pārvērtu par īstu lūzumu. Nebija jau tā, ka neko nejutu. Protams, jutu, vienkārši likās, ka tā ir pārvarama sāpe. Mēs, ultramaratonisti, pie sāpēm esam pieraduši, tas nav kaut kas ļoti unikāls. Vakarā pēc finiša, kad sapratu, ka nevaru īsti pakustēties, tad gan bija skaidrs, ka nu ir sū… Bet vēl bija jātiek mājās – piecu stundu lidojums un 15 stundu brauciens ar auto. Tas nebija diez ko forši.”

Atgriezies Latvijā, Andris devās pie mediķiem, kur viņam tika konstatēts krustu kaula lūzums. Tagad viņam ir divas nedēļas gultas režīms, bet par skriešanu varēs domāt tikai pēc pāris mēnešiem – vismaz trīs mēneši paies, līdz Latvijas taku skriešanas meistars varēs atkal šņorēt skriešanas kedas.

Organizatoru uzaicināts

Andris Ronimoiss bija viens no atlētiem, kura dalību "Trans Gran Canaria" skrējienā atmaksāja tā organizatori, jo latvietis bija viens no uzaicinātajiem dalībniekiem. “Uzaicinātais skrējējs jeb, kā parasti saka, elites skrējējs ir tāds, ko uzaicina viņa sasniegto rezultātu dēļ. Taku skriešanā ir savs reitings – ja tiec pietiekami augstu, organizatori ir priecīgi tevi redzēt savās sacensībās,” paskaidro Andris, kas ir 49. labākais skrējējs pasaulē distancēs virs 100 kilometriem, bet zem 100 jūdzēm.

Viņš stāsta, ka Grankanārijas skrējienā piedalīties var jebkurš un dalības maksa ir līdz 200 eiro. “Startēt var jebkurš, jo, šķiet, nav nekādu atlases kritēriju. Šogad pārsvarā bija Eiropas skrējēji, tostarp arī daži no vislabākajiem. Normālā gadā sabrauc kādi 20–30 vīri un 10 dāmas, kas var cīnīties par uzvaru, bet šis gads jau bija īpašs koronavīrusa dēļ,” teic atlēts un izstāsta, kā Covid-19 pandēmijas laikā sacensības bija noorganizētas: “Dalībnieku skaits tika samazināts uz pusi, bet realitātē to bija vēl nedaudz mazāk. Patika, ka organizatori bija spējuši pārliecināt vietējo valdību, ka sacensībām ir jānotiek, pat neraugoties uz to, ka epidemioloģiskā situācija tur nav neko īpaši labāka. Organizatori drošību sacensībās bija panākuši ar ļoti rūpīgu darbu. Individuālais starts, maskas startā, kontrolpunktos un finišā, dalībnieki neko paši aiztikt nevarēja, jāgaida, kad pados dzērienu vai ēdienu. Patiesībā sajūtas bija drošas, es teiktu, ka lidmašīnā, kad devos uz sacensībām, jutos krietni nedrošāk.”

Andris piebilst – lai arī "Trans Gran Canaria" skrējiens ir ļoti augsta līmeņa sacensības, kur organizatori padomājuši par daudzām detaļām, lai dalībniekiem pēc iespējas vairāk atvieglotu startu, taču tik un tā arī pašiem atlētiem jābūt atbildīgiem un jāsarūpē atbilstošs ekipējums. “Tas sevī iekļauj ēdienu, dzērienu, noteiktu apģērbu un citas lietas. Un tieši šoreiz ekipējums spēlēja ļoti lielu lomu, jo naktī kalnos bija tikai daži grādi virs nulles un spēcīgs vējš. Lai arī pirms starta likās, ka lietus jaka nenoderēs, izrādījās, ka pat ļoti noderēja. Es vēl pārvietojos salīdzinoši ātri, tad mani tas mazāk ietekmēja, bet lēnākiem skrējējiem nakts kalnos aukstuma dēļ bija ļoti grūta, un tādās reizēs ir labi, ja ir šāds obligātais ekipējums. Tiesa, 40 procenti dalībnieku tāpat netika līdz finišam. Domāju, ka laikapstākļi te nospēlēja lielu lomu,” uzsver Ronimoiss.

Ainavas nepētīja

Aprakstos tiek teikts, ka "Trans Gran Canaria" ir viens no pasaulē labākajiem skrējieniem skaisto skatu dēļ, jo trase iet pāri visai Grankanārijas salai, kura starp visām Kanāriju salām izceļas ar neparasti daudzveidīgām dabas ainavām un dažādām klimatiskām joslām, kā dēļ Grankanārija tiek dēvēta par mazo kontinentu. Andris Ronimoiss gan atzīst, ka skrējiena laikā maz no tā visa redzējis.

“Dabu parasti redzu maz. Nevarētu teikt, ka sacensību laikā to ļoti pētu, bet citreiz šo to pamanu. Es neteiktu, ka šis ir skaistākais skrējiens pasaulē. Noteikti nē. Tomēr arī te ir ļoti skaistas vietas, it sevišķi trases otrajā daļā. Pirmās astoņas stundas sanāca tumsā, bet zinu, ka tur arī gaismā nebūtu daudz ko redzēt. Turklāt Kanārijās ir ļoti svarīgi skatīties zem kājām, jo akmeņu tur ir daudz un mazākā aizsapņošanās var beigties ar kritienu,” paskaidro sportists un, taujāts, kas šajos skrējiens ir visgrūtākais, atbild: “Laikam jau akmeņi. Trases sākuma daļā tie diezgan nomāc, arī beigās to ir daudz. It kā taisni posmi bez reljefa pacēlumiem, bet paskriet ir ļoti grūti. Vēl grūtākais ir noturēt fokusu uz mērķi. Gandrīz vienmēr liekas, ka viss ir slikti, bet, ja paskatās uz to visu no malas, daudzas no tām lietām ir tikai galvā. Ja spēj tikt galā pats ar savu galvu, arī ķermenis darbojas līdzi. Piemēram, šogad savainojuma dēļ šoreiz sevi spiedu nedaudz mazāk, tāpēc grūtākais bija, ka kilometri paiet lēnāk, nekā ierasts. Bet mēģināju uz to nefokusēties, tā vietā stāstīju sev, ka gribu finišu. Jo no iepriekšējās reizes bija nelāga pieredze, kad pēc izstāšanās pagāja septiņas stundas, kamēr tiku līdz viesnīcai, jo organizatori vispirms savāc pilnu autobusu ar atbirušajiem un tikai tad visus ved uz viesnīcu. Tā kā man šoreiz bija laba motivācija neiet malā, jo negribējās kaut kur aukstumā nīkt.”

Šo to jau paveicis

Lūgts uzskaitīt sportiskos sasniegumus taku skrējienos, 36 gadus vecais atlēts atbild, ka šo to jau esot paveicis. “Noteikti lielākais panākums ir 2018. gadā uzvara pasaules tūres posmā Madeirā 115 kilometru distancē. Esmu vairākas reizes arī bijis uz pjedestāla pasaules tūres posmos un citās nozīmīgās sacensībās visā pasaulē. Pasaules čempionātā 80 kilometru distancē 2018. gadā izcīnīju 11. vietu, turklāt tas bija vien divas nedēļas pēc 115 kilometru skrējiena Madeirā. Kopumā gribas domāt, ka ir šis tas sasniegts, bet neesmu drošs, ka tā ir mana galvenā motivācija. Man vienkārši patīk skriet, patīk skriet kalnos, patīk skriet ilgi, patīk pacīnīties ar sevi. Ja skatāmies uz garāko distanci, tā laikam sanāca šoreiz, jo pulkstenis uzmērīja 131 kilometru, tik daudz nekad iepriekš nebija bijis. Bet, ja runājam par grūtākajiem skrējieniem, tādu ir bijis daudz. Laikam svaigākā atmiņā ir pagājušā gada skrējiens Meksikā, kur dažās daļās bija jācīnās cauri kārtīgiem džungļiem un likās, ka nekad netikšu ārā,” atbild Andris Ronimoiss, kas ir arī 2017. gada pasaules vicečempions rogainingā.