Kad skriešana ar suņiem ir sports: saruna ar haskiju vadoni Mārtiņu Kristonu

* "Deviņvīri" ar Mārtiņu Kristonu sarunājās rudenī, labu laiku pirms Latvijā zemi regulāri sāka klāta pamatīga sniega kārta, kas arī haskijiem dzīvi padarījis krietni jautrāku.

Darba suņu meklējumi

Kā tu nonāci līdz šim sporta veidam – tu tomēr esi diezgan aizņemts sabiedriskās ēdināšanas biznesa īpašnieks, tev ir liela ģimene un bija arī hobijs – tautas dejas.

To, ka suns man būs, es zināju jau bērnībā, jo mans tēvs bija mednieks un mūsu mājās vienmēr bija medību suņi – laikas. Nu jau pirms vairāk nekā desmit gadiem nopirku savu pirmo haskiju Loti un 2010. gadā aizbraucu uz Baldoni pavērot, kā notiek kamaniņu suņu sacensības, un redzētais man iepatikās. Šis sporta veids ir ļoti demokrātisks, un dažās disciplīnās pietiek pat ar vienu suni – kā skijoringā, kur suns velk slēpotāju, vai baikdžoringā, kad viņš to pašu dara ar riteņbraucēju. Kaut arī Lote bija no izstāžu jeb tā sauktajiem dīvāna haskijiem, sākām kopā trenēties un pat tikām līdz trešajai vietai baikdžoringā. Tad nolēmu, ka tomēr jāsāk domāt par nopietnākām disciplīnām, un bija skaidrs, ka jāsāk meklēt īsto darba suni. Tad nu Zviedrijā nopirku Ikiaq – rudi baltu kucīti, kurai nu jau ir 11 gadi. Pēc gada nopirku vēl vienu darba suni ar poētisku vārdu Džim Bims un tad jau regulāri Baltijā cīnījos par trijnieku, biju Eiropā septītais ar skuteri – tas ir kā skrejritenis bez pedāļiem. Nu, un tad jau aizgāja.

Daudzi nodomās – nu kas tas par sportu, sēdi tik kamanās un brauc! Cik liela konkurence ir šajās sacensībās, un kādi ir tavi lielākie sportista panākumi?

Protams, ka suņi izdara lielāko daļu darba, un es to sadalījumu starp viņiem un mani vērtēju kā 75 procenti pret 25 procentiem, bet, tici man, tie 25 procenti viegli nenāk, un tev pašam ir jābūt ļoti labā fiziskā formā. Lai suņi labi skrietu, ar viņiem regulāri ir jātrenējas, ir jābūt arī labām stūrētāja iemaņām. Suņu pajūgs, sevišķi bezsniega sacensību disciplīnās, nesas ar ātrumu 30 kilometri stundā, un tev jābūt gatavam reaģēt uz jebkādu nestandarta situāciju, ieskaitot pat pēkšņu kāda meža dzīvnieka parādīšanos.

Starptautiskās sacensībās piedalās daudz spēcīgu sportistu – no Skandināvijas valstīm, ASV, Kanādas, augsta līmeņa braucēji ir Francijā, Polijā un Vācijā, arī tepat Igaunijā. Krievijā viens otrs parādās, tiesa gan, ne no ziemeļu pamattautu pārstāvjiem, bet no Maskavas un Pēterburgas. Latvijā uz sacensībām arī salasās vairāk par simts dalībniekiem.

Veiksmīgākā sezona man bija 2016./2017. gadā, kad vinnēju visus Pasaules kausa posmos un uzvarēju arī kopvērtējumā, vēl bija Polijā izcīnītā 2. vieta pasaules čempionātā braucienā ar velokartu. Bija ļoti smaga trase ar peļķēm un dziļiem dubļiem, un mazākā kļūda varēja beigties slikti, bet viss iznāca labi, no viena ļoti spēcīga franču braucēja atpalikām tikai par 30 sekundēm.

Tad jau tu no valdības arī kādu naudas prēmiju saņēmi?

Diemžēl ne. Kaut arī mums ir viss kā īstā sporta veidā, ieskaitot arī sporta federāciju, kas patiešām arī ļoti daudz ko dara un palīdz, taču prēmijas nebija. Garkalnes novadā gan saņēmu titulu Gada sportists un arī nelielu prēmiju, tas bija ļoti patīkami. Ne jau naudas dēļ es to daru, jo šis sporta veids nepavisam nav lēts.

Villijs, Vollijs un pārējie

Cik maksā labs suns?

Labs darba suns maksā no 1000 līdz 1200 eiro, ļoti labs – 1500 eiro investīciju, darbā pārbaudīts un kādās topa sacensības uzvarējuša pajūga suns vai liela čempiona pēctecis var būt 2–2,5 tūkstošu vērtē. Kopā ar visu aprīkojumu man tas pajūgs ir diezgan labas automašīnas cenā. Vēl nāk klāt uzturēšana, arī profesionāla līmeņa apģērbs braucējam maksā dārgi.

Iepazīstini ar savu komandu!

Ikijaq jeb Rudā egle ir mans pirmais darba līnijas suns, viņai jau ir 11 gadi, tagad viņa ir mīlulīte, kas treniņos skrien pārējiem suņiem līdzi, bet pajūgu vairs nevelk. Viņa ir pensijā ar viegliem krosiņiem un kopā ar saviem diviem dēliem aizvada mierīgas vecumdienas.

Nākamais bija Džim Bims, kuru es tāpat kā Ikijaq atvedu no Zviedrijas. Viņš, tikai mazu brītiņu padzīvojis pie mums, parādīja, cik pirmatnēji un viltīgi ir haskiji. Džimam vēl nebija gads, kad jau viņš pamanījās uzražot pirmo kucēnu metienu ar Ikijaq – tad arī sapratu, cik ļoti tam ir jāpievērš uzmanība, jo, kad kuce meklējas, viņa no mīlīga suņuka pārvēršas par īstu raganu, kurai neviens žogs nav šķērslis.

Tad nāca brāļi Villijs un Vollijs – tas bija neplānots metiens, bet esmu ļoti apmierināts ar rezultātu, jo Vollijs ir mans pirmais līdersuns, kurš perfekti sajūt visu, ko es viņam saku vai pat nesaku, un bieži viņš pats zina, kur es gribu braukt. Viņš perfekti māk apskriet peļķes vai kādus ledus ielokus. Jūt visu un, manuprāt, ir apmācījis arī pārējos suņus. Villijs sākumā mājās bija bara līderis, tāds kā policists, kurš vaktēja pārējos, bet ar laiku savas pozīcijas pazaudēja.

Nākamie uzradās Pīters un Herkuss, arī divi brāļi. Braucām uz Zviedriju pakaļ sunim, ko mums pārdeva ļoti slavens norvēģu audzētājs, kurš dzīvo Zviedrijā. Bija plānots, ka mēs ar vienu kolēģi ņemam katrs pa kucītei, bet viņējā kaut kā neiedzīvojās, un es atdevu viņai savējo ar norunu, ka no pirmā metiena dabūšu kucēnu. Kad aizbraucu tam pakaļ, viens viņa brālis bija tik foršs un balts, ka nopirku arī otru, un tā nu viņi abi divi nešķirami pie manis dzīvo.

Nākamais ir Njords, kurš nāk no vienas ļoti labas igauņu suņu meitenes, kurai arī ir Skandināvijas saknes. Viņš tagad ir jaunais pajūga līderis, arī mājās visu kontrolē.

Vēl mums ir Fricis jeb pilnā vārdā Fitipaldi – viņš ir atvests no Zviedrijas, kur es biju treniņnometnē. Pēdējais suns Vaizers ir no Igaunijas, bet arī ar zviedru un norvēģu saknēm – tas man alimentu kucēns no Džim Bima metiena. Ja vērtē visu šo kolektīvu, tad man ir 4–5 top suņi ar visai labu rezerves sastāvu.

Kā ar suņu vecumu, vai tam ir nozīme?

Jā, man tagad viņi ir dažāda vecuma, un tas labi noder dažādās disciplīnās. Sprintā labāki ir gados jaunākie, jo tur ir cits ātrums un azarts, tur labākie ir līdz četru gadu vecumam. Viņi var pāris kilometrus noskriet ļoti ātri, bet nav tās gudrības spēku sadalīt uz garāku laiku. Nezinu, kā viņi to iemācās, bet vecākie suņi garajās distancēs paši izrēķina un neizliekas uzreiz sākumā, visu distanci noejot vienmērīgi. Tad, kad viņus visus saliek kopā, jaunie ir spiesti pielāgoties pieredzei un skrien, iekļaujoties kolektīvā.

Aizbēgušie sportisti

Meža vidū izlaist no transporta piekabes un iejūgt pajūgā deviņus haskijus nav viegls uzdevums – noteikti perfekti ir jāpazīst katrs suns ar visiem viņa stiķiem un niķiem. Kā tu visu to samenedžē?

Protams, ka man ir galvā izstrādāta shēma, kā un ko es daru, jo, tikai paejot zināmam laikam, tu sāc saprast savas kļūdas un atrodi pareizos risinājumus. To iespējamo suņu stiķu kombināciju ir tik daudz, un tās ir tik dažādas, tāpēc arī ir nepieciešama dzelžaina kārtība – kuru var droši laist, kurš uzreiz ir jāpiešņorē. Cik suņu, tik raksturu. Kaušanās gan viņiem bieži nesanāk, bet pāris reižu gadā var gadīties, sevišķi, ja manis nav klāt. Suņi savā būtībā nav agresīvi, un bieži tā plūkšanās sākas no spēlēšanās, kad vecākajam biedram liekas, ka jaunie nedaudz jāpakušina. Ja nu pretī gadās jaunais ar kaut kādām līdera tieksmēm, viņš var uzklupt, tad iesaistās pārējie un sāk pārmācīt to vienu. Bet tā, ka viens otru kārtīgi saplēš un vajadzīga veterinārārsta palīdzība, pa visiem šiem gadiem ir bijis reizes divas.

Ir bijuši gadījumi, kad shēma tomēr ir nobrukusi?

Ir bijušas gan situācijas, par kurām var pasmieties, gan tādas, par ko smiekli vairs nenāk. Reiz braucām uz Somijas slēpošanas nometni ar suņiem. Tie ir 1200 kilometri un vēl prāmis pa vidu. Aizbraucot maniem čaļiem laikam viss bija riktīgi piegriezies, un divi no viņiem, kā izkāpa no automašīnas, tā, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, vienkārši aizskrēja prom. Tad nu viss izvērsās vairākas dienas ilgā suņu meklēšanā – pirmo atradām pēc trim dienām, kad viņš pats bija padevies gūstā slēpošanas kalnu kūrortā, kur visiem bija noziņots gan par suņu pazušanu, gan par to, kā viņus sauc un kādā veidā iemānīt telpās. Otrs bija jaunāks un stipri bailīgāks, sevišķi, ja vēl cilvēki runā somiski, nevis latviski; tas turpat apkārt visu laiku pa mežu grozījās, bet rokās nedevās. Tad aizbraucu uz vietu, kur pēdējo reizi viņš bija redzēts, paņēmu līdzi viņa brāli un suņu gaudošanas ierakstu. Brāli piesēju pie mašīnas, kādas 15 minūtes visi kopā pagaudojām – un šis bija klāt.

Otrā reizē pats drusku vainīgs biju – Norvēģijā pēc sacensībām gājām ar suņiem pastaigāt. Domāju, ka būs kārtīgi piekusuši, un kādu palaikam palaidu paskrieties. Vienā brīdī kaut kā salikās kopā tieši tie, kas divatā mīl podus gāzt, un aizdevās kalnos. Braucām ar džipu augšā, bet nekur jau tālu netikām, jo ceļi bija aizputināti. Šajā reizē viens atgriezās jau pēc trim stundām, otrs dziļā naktī, taču sajūtas svešā vietā, ne man, ne suņiem nebija tās patīkamākas. Ja nu man tepat novadā treniņa laikā kāds aiziet brīvsolī, es vairs pat neuztraucos, jo zinu, ka pēc pāris stundām būs mājās.

Sapnis par garo braucienu

Kā tu skaties uz tiem labā nozīmē trakajiem, kuri brauc tos nedēļu garos braucienus?

Ar lielu cieņu skatos – es tam visam sekoju līdzi, jo ir speciālie žurnāli un cita literatūra. Tas ir baigais izaicinājums, jo tu faktiski kopā ar suņiem esi viens pats pret mežonīgo dabu, sevišķi Aļaskā, un tev ir jārūpējas par visu komandu. Nav arī tā, ka atliek tikai pierakstīties un tevi tā vienkārši paņems sacensībās. Tur ļoti stingri izvērtē tavu līdzšinējo pieredzi un sportiskos sasniegumus, jo galvenais ir – vai tu pats esi tam gatavs. Tur pārsvarā piedalās profesionāli sportisti, kuri kopā ar suņiem ir piedzimuši un uzauguši, arī naudas balvas tur ir nopietnas. Nav jau arī tā kā pirms simts gadiem – ja gadījās kādas nopietnas ziepes, tad tev pat nebija no kurienes gaidīt palīdzību. Domāju, ka mans pajūgs šoziem, ja iznāks kārtīgi patrenēties, tīri fiziski 300 kilometrus varētu noiet. Jautājums, vai mēs to varētu mentāli, jo suņi ir pieraduši pie 20–30 kilometrus gariem treniņu braucieniem. Reāli droši vien būtu jāsāk ar kādiem 160 kilometriem – tie garie braucieni ir ar sniega kamanām suņiem, tiem, kuri vairāk pieraduši strādāt bezsniega apstākļos, iet grūtāk. Ja tu gribi nobraukt 300 kilometrus sacensībās, tev vismaz 3000 ir jānobrauc treniņos, un ne vienmēr tas ir reāli iespējams – sevišķi Latvijā pēc darba un ar sniega minimumu. Labi sagatavotam pajūgam 70–80 kilometri dienā ir normāla distance. Garajos braucienos tu vari jūgt kamanās, cik suņu gribi, bet ir noteikumi – ja tu startē, piemēram, ar astoņiem suņiem, tev jāfinišē vismaz ar sešiem. Tie šobrīd ir augstākās klases rādītāji – ja tu finišē augstā vietā un ar visiem suņiem, tu esi topā. Vienlaikus tas ir arī zināms bizness, jo Aļaskā top 5 braucēji mierīgi ar naudas balvām un kucēnu pārdošanu var sevi uzturēt.

Kādi ir tuvākās nākotnes plāni?

Ļoti ceru, ka februārī un martā izdosies aizbraukt uz treniņnometni Zviedrijā un padarboties sešas nedēļas sniegā. Tur plānotas arī divas sacensības. Ir arī viens liels plāns – nākamgad pamēģināt ar saviem suņiem piedalīties kādā vienas dienas garajā distancē. Domāju, ka manējie 50–60 kilometriem būtu gatavi, ja sanāktu pāris nedēļas pilnvērtīgi patrenēties. Ir, protams, arī daudz garāki braucieni, bet tā ir augstākā pilotāža, un, lai uztrenētu suņus, ir vajadzīgi atbilstoši laikapstākļi. Tur nāk klāt arī dažādas nianses, sākot ar speciālajiem zābaciņiem un barību. Tikai pēc tam, kad es trīs gadus biju pabraucis ziemas apstākļos, sāku to visu saprast. Pirms pāris gadiem, kad jūra bija aizsalusi, nobraucām ar suņiem pa ledu no Salacgrīvas līdz Gaujas ietekai – aptuveni 70 kilometrus.

Dzīvnieku aizstāvji bieži it visur cenšas meklēt vardarbību, tāpēc jājautā – kā tu apmāci suņus un motivē viņus darboties?

Mani suņi staigā brīvi pa sētu, viņiem ir sava teritorija. Ja neiznāk ar viņiem kādu nedēļu izkustēties, tad ir acīmredzams, ka viņi aiz garlaicības beidzas nost. Viņiem tā skriešana un darīšana ir ielikta gēnos, un to tu redzi – tikko tu sāc grabināties ar kādiem iejūga elementiem vai transportējamo piekabi, suņi atplaukst, atdzīvojas un atkal saredz savai dzīvei jēgu. Pretēji dažās filmās redzētajam vai Džeka Londona stāstos lasītajam man nav nekādu pātagu vai citu pamudināšanas līdzekļu, tikai balss komandas. Džī – pa labi, ho – pa kreisi, haik – uz priekšu, stop – apstāties. Vēl es varu pamudināt, nolecot no kamanām un palīdzot viņiem tās pastumt vai vajadzības gadījumā piebremzēt. Protams, neizpaliek katra suņa samīļošana un kāds kārums pēc brauciena. Haskiji ir aktīvi suņi, kuri ir jānodarbina un, ja man kāds prasītu padomu, vai pirkt haskiju turēšanai dzīvoklī, es teiktu – noteikti nē. Sevišķi vēl tādus, kādi ir manējie.