Krištopāns atgriežas vietā, kur izcīnījis savu lielāko uzvaru

Šķiet, tas bija pavisam nesen – pēdējā notikušajā EHF Čempionu līgas finālā 2019. gada jūnijā triumfēja Skopjes “Vardar” un par tā fināla vienu no galvenajiem varoņiem kļuva ludzānietis Dainis Krištopāns. Toreiz turpat Ķelnē pusfinālā starp finansiālu problēmu vajāto “Vardar” un “Barcelona” līdz otrā puslaika vidum viss bija teju izšķirts (puslaiks 9:16, 43. minūtē 15:22), bet tālākos notikumus daudzi vērtē kā episkāko atspēlēšanos handbola vēsturē.

Nākamajās 17 minūtēs Dainis zvaigžņotā superkluba vārtos salādēja sešus no saviem desmit vārtiem un viņu apturēt nevarēja neviens. Pat tad, ja 2,15 metrus raženā vīra plecos karājās divi pretinieki. Pēc tam finālā 19 tūkstošu skatītāju klātbūtnē pret ungāru “Veszprem” (27:24) Krištopāns iemeta četrus vārtus un kļuva par EHF Čempionu līgā pirmo triumfējušo latvieti. Atgriežoties Skopjē, komandu lidostā un ceļā uz galvaspilsētas centru bija ieradies sveikt apmēram katrs desmitais no diviem miljoniem ziemeļmaķedoniešu.

“Tagad varu teikt – savu lielo uzvaru esmu izcīnījis. Un atdotu visu, lai varētu kaut reizi ko tādu vēl piedzīvot. Tās ir kā narkotikas,” toreiz man sacīja Dainis. Tagad būs jauna iespēja turpat Ķelnes arēnā, šoreiz gan citas komandas sastāvā un pavisam citādākos apstākļos bez trakojoša fanu pūļa. Parīzes komanda iespēju spēlēt finālturnīrā nopelnīja iepriekšējā nepabeigtajā sezonā, bet laukumā ies jau ar šīs sezonas sastāvu. Tostarp Krištopānu. Pusfinālā pretī būs pasaules handbola grands “Barcelona”. Pirmā pusfināla sākums šovakar paredzēt pulksten 19 pēc Latvijas laika, pēc tam laukumā dosies Vācijas “THW Kiel” un Ungārijas “Veszprem” komandas.

- Redzi, kā sanāk, nākamais Čempionu līgas fināls un tev atkal jābrauc uz Ķelni. Vai to uzvaru pirms pusotra gada un īpaši otro puslaiku pret “Barcelona” joprojām uzskati par augstāko sasniegumu savā karjerā?

- Jā, tā ir. Lai cik sirdij tuva ir izlase, klubos ir augstākais līmenis, dažādu valstu zvaigznes un to titulu nevar izcīnīt dažās nedēļās, pēc tā mēs gājām visas sezonas garumā. Čempionu līgas fināls katram spēlētājam ir kā karjeras augstākais punkts.

- Vai trakais pusfināls joprojām ir acu priekšā?

- Ik pa brīdim un kāds arī ik pa brīdim par to atgādina. Toreiz laukumā viss notika automātiski, bija daudz emociju un tikai pēc tam, skatoties video ierakstu, to visu apjautu ar mierīgu prātu. Mums bija labi paveikts mājasdarbs, aizsardzībā bija B plāns. Riskējām ar 4-2 aizsardzību, nozagām vairākas bumbas un noticējām uzvarai. Otra lieta – visu taktiku pārtraukumā atstājām ģērbtuvē un gājām vienkārši cīnīties. Tā uzvara vairāk tika izcīnīta ar lielu sirdi. Protams, tādas spēles no atmiņas nevar izdzēst un man tā ir kā motivācija šim jaunajam finālturnīram.

- Pusfinālā atkal pretī “Barcelona” un arī tagad tava komanda nav favorītu statusā. Vai var vilkt kādas paralēles ar pusotru gadu vecumiem notikumiem?

-  Situācija ir ļoti līdzīga. Gribētu atkārtot sasniegto, taču visi apzināmies, cik tas būs sarežģīti. Tās būs 60 minūtes, kurās uzvarēs tieši tajās stiprākais. Plāni mums ir vairāki. Redzēsim, kā izvērtīsies spēle. Mūsdienu handbolā ir tik grūti kaut ko paredzēt, ir tik daudz taktiskās iespējas un nianses, arī tiesneši neļauj vilcināt laiku. Tagad dažās minūtēs spēle var pagriezties jebkurā virzienā,

- “Barcelona” komandu šosezon esi redzējis?

- Nē, nav sanācis. Lai novērtētu viņu spēku, nevajag  būt ekspertam – “Barcelona” šosezon nav zaudējuši nevienu spēli. Lielākā daļa uzvaru ir ļoti pārliecinošas. Bet mēs visi esam cilvēki, visiem šādās spēlēs ir papildus atbildība.

- Arī jūs kopš 22. oktobra esat uzvarējuši desmit spēles pēc kārtas!

- Sezonas sākums mums neizdevās, tad vēl krusteniskās saites pārrāva Nikola Karabatičs. Viņš ir handbola leģenda, tāds spēlētājs vienmēr atradīs savu vietu laukumā un ar viņu “PSG” spēlētu citādāk. Kādu laiku spēlējām bez saspēles vadītāja, tagad šajā pozīcijā ir pastiprinājums. Var teikt, ka visu laiku esam savas spēles meklējumos. Uz papīra bijām viena komanda, daudzas lietas vajadzēja mainīt un tagad kaut kas ir atrasts. Diemžēl Covid-19 vīrusa dēļ atceltas tika vairākas spēles EHF Čempionu līgā un pēdējā laikā mums nav iznācis uzspēlēt pret visaugstākā līmeņa pretiniekiem.

- Vai tas, ka PSG treneris ir spānis Rauls Gonzaless un pretī ir Spānijas komanda, jums ir ieguvums?

- Šoreiz šķiet, ka tas nav īsti labi. Tādos lielos vilcienos mēs spēlējam to pašu handbolu, ko spēlē “Barcelona”. Ļoti līdzīga taktika. Daudz izšķirs individuālā meistarība un dažādas sīkas nianses.

- Vai Parīzē tev atvēlētā loma ir tā, kādu gaidīji, turp braucot?

- Grūti atbildēt, jo braucot uz Parīzi, es neko negaidīju. Ar treneri Gonzalesu biju kopā Skopjē, viņš man pavēra acis uz citu handbolu, taču citādi braucu darīt to, ko māku un ko mans liks. Pašlaik tā vairāk ir melnā darba darīšana, spēle aizsardzībā. Tagad esmu sapratis, ka šeit spēlētāju mentalitāte un komandas biedri atšķiras no tās pieredzes, kāda bija iepriekšējos klubos. Tas nav kaut kā kritiski vai slikti, tā vienkārši ir. Te visi spēlētāji ir pašpārliecināti un no vienas puses tas ir labi, lai izcīnītu lielus titulus. No otras puses aiz individuāliem meistariem, kuri var saražot sev momentus vienatnē, kaut kur vairāk cieš pārējie. Jā, man uzsvars ir spēle aizsardzībā. Uzbrukumā šogad  visi man metas uzreiz virsū tā, ka labākais risinājums bieži ir atdot piespēli, nevis uzbrukt pašam.

- Finālturnīrs faktiski sezonas vidū, turklāt komandā, ar kuru nebiji kopīgajā ceļā uz to. Šādi apstākļi nenozog kaut kādas emocijas?

- Kādu brīdi bija nesaprotama un mazliet dīvaina sajūta, jo Čempionu līgas fināls ir kā sezonas kulminācija. Citādi ar emocijām viss ir kārtībā, taču tagad, spēlējot bez skatītājiem, tas viss ir citādāk. Kaut kā pietrūkst. Nav tāds stress, ārējie faktori, kad tevi publika satracina un sadusmo. Visa koncentrācija ir tikai uz spēli un tas viss vārās iekšā. Gan jau atvēršu Ķelnes arēnas ģērbtuves durvis un emocijas netrūks.

- Vai ir jau skaidri plāni par divām Latvijas izlases spēlēm Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā 7. un 10. janvārī pret Itāliju?

- Būšu! Ceru, ka pēc finālturnīra Ķelnē varēšu tikt pie savas ģimenes Slovākijā, ka kopā ar sievu un dēlu sagaidīsim jauno gadu. Latvijas izlasei esmu paredzējis pievienoties pirms spēles Itālijā.