Sēņošanas nacionālās īpatnības jeb cik labi, ka Latvijā nav tādu noteikumu kā ārzemēs
Ir pienācis tas laiks, kad Latvijā daudzi sajūt nepārvaramu dzinuli ņemt rokās nazi un doties mežā – pēc sēnēm. Šī ir patiesi unikāla nacionāla īpatnība, it sevišķi, ja ņem vērā, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kur sēņošana ir brīva nodarbe bez birokrātijas žņaugiem. Lielākajai daļai Eiropas valstu ir savi noteikumi par savvaļas sēņu izmantošanu – septiņām tikai vadlīnijas, bet 16 valstis ir izveidojušas pamatīgu likumdošanu.
Gluži raksturīgi itāļiem Itālijā sēņošana ir apklāta ar pamatīgu birokrātijas slāni. Vispirms vajag sēņošanas licenci, piemēram, Toskānā nodeva par vienu sēņošanas dienu ir 15 eiro, par nedēļu – 40 eiro, atļauja visam gadam maksā 100 eiro.
Turklāt nedrīkst salasīt vairāk par trim kilogramiem sēņu, bet dažās vietās limits ir pat tikai viens kilograms. Līdzīgi ir ar ogām – dienā drīkst salasīt 500 gramu meža zemeņu, vienu kilogramu melleņu un aveņu, 200 gramu kadiķu ogu. Gluži kā ar zivīm makšķerniekiem, sēnēm ir noteikti izmēri, kādus sasniedzot tās var ņemt. Piemēram, egļu baravika sēņotājam būs jāliek mierā, ja tā nav sasniegusi četrus centimetrus diametrā.
Atļaujas izsniedz reģionāli, kur izsniegta, tur tā arī ir derīga. Dažos reģionos, lai atļauju iegūtu, ne tikai jāmaksā, bet arī jābeidz mikoloģijas kursi – ir vietas, kur bez tiem par legālu sēņošanu var pat nesapņot. Ir pašvaldības, kas noteikušas speciālas nedēļas dienas, kad sēņot drīkst tikai vietējie iedzīvotāji.
Sēņot drīkst tikai dienas laikā – mežā atļauts ierasties stundu pirms saullēkta un doties prom stundu pēc saulrieta. Sēnes nedrīkst likt plastmasas maisā, lai neaizkavētu to sporu izplatīšanos. Toties tiem sēņotājiem, kuri īsti nevar saprast, vai atrastā velte ir ēdama, tūrisma birojs piedāvā izmantot mikologu palīdzību. Toskānas pilsētās Pistoijā, Lukā un Pizā katrā ir pa vienam šādam ekspertam.
Dabisks vēl nav drošs
Mateo Peruco (25), farmaceits no Venēcijas, par sēņošanas tradīcijām Itālijā stāsta: “Kopumā sēņot iet retais, pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēki. Pārējie izvēlas sēnes pirkt veikalā, jo, lai tās lasītu mežā, vajag licenci un maksāt nodokļus. Reizēm mans onkulis sēņo, ne gluži mežā, bet gan sava lauka nomalē, viņš zina, kad iet un kur jāiet.” Mateo no sēņošanas atturas kaut vai tāpēc, ka nepazīst sēnes: “Dabisks nenozīmē drošs! Augi un sēnes var būt ārkārtīgi indīgi, un tev jābūt pārliecinātam, ka zini, ko vāc.” Viņš gan uzsver, ka Itālijā ir izplatīta trifeļu meklēšana: “Tās ir dārga delikatese, un ir veseli ciemi, kas sevi uztur, lasot trifeles. Šajā profesijā ir stingri likumi un tradīcijas, kas obligāti jāievēro. Daudzviet trifeļu sezonas atklāšanā tiek organizēti svētki.”
