Sēņošanas nacionālās īpatnības jeb cik labi, ka Latvijā nav tādu noteikumu kā ārzemēs
Ir pienācis tas laiks, kad Latvijā daudzi sajūt nepārvaramu dzinuli ņemt rokās nazi un doties mežā – pēc sēnēm. Šī ir patiesi unikāla nacionāla īpatnība, it sevišķi, ja ņem vērā, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kur sēņošana ir brīva nodarbe bez birokrātijas žņaugiem. Lielākajai daļai Eiropas valstu ir savi noteikumi par savvaļas sēņu izmantošanu – septiņām tikai vadlīnijas, bet 16 valstis ir izveidojušas pamatīgu likumdošanu.
Ziemeļvalstīs sēņotājus aizstāv likums, kad definē jēdzienu Katra cilvēka tiesības. Proti, kā jau minēts, ikviens var brīvi staigāt pa mežu un vākt dabas veltes.
Protams, šīs tiesības jāizmanto saprātīgi, nedrīkst vākt aizsargājamas sugas, apmeklēt bez atļaujas svešus pagalmus un lauksaimniecības zemes. Pavisam citādi ir Lielbritānijā, kur vietējiem sēņošana nav izplatīta nodarbe, tāpēc ar to pārsvarā aizraujas imigranti no Baltijas valstīm un Polijas. Tomēr sēņošana šeit ir padarīta par sarežģītu nodarbi, kas var beigties bēdīgi. Likums gan paredz, ka persona, kura “vāc savvaļas sēnes, ziedus, augļus vai zaļumus uz jebkuras zemes, nezog (pat ja tai šī zeme nepieder) to, ko tā paceļ, ja vien persona to nedara par atlīdzību vai komerciālam mērķim”.
Tas nozīmē, ka var sēņot, kamēr sēnes nepārdod. Tomēr nolūkā aizsargāt dabu vairākos mežos un parkos ir noteikti aizliegumi sēņot un ogot, to var aizliegt arī zemes īpašnieks.
Nejauka pieredze Lielbritānijā gadījās medicīnas māsai no Lietuvas Sonātai Sluzaitei. Gājiens uz Epingas mežu Eseksas grāfistē pēc sēnēm viņai beidzās ar tiesu un 364 mārciņu (404 eiro) sodu. Līdzīgi 2014. gadā gadījās polim Gžegožam Šumielevičam un itālietei Džanukai Galeti par sēņošanu Ričmondas parkā Londonas pievārtē.
