Sēņošanas nacionālās īpatnības jeb cik labi, ka Latvijā nav tādu noteikumu kā ārzemēs
Ir pienācis tas laiks, kad Latvijā daudzi sajūt nepārvaramu dzinuli ņemt rokās nazi un doties mežā – pēc sēnēm. Šī ir patiesi unikāla nacionāla īpatnība, it sevišķi, ja ņem vērā, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kur sēņošana ir brīva nodarbe bez birokrātijas žņaugiem. Lielākajai daļai Eiropas valstu ir savi noteikumi par savvaļas sēņu izmantošanu – septiņām tikai vadlīnijas, bet 16 valstis ir izveidojušas pamatīgu likumdošanu.
Lai arī kādas būtu vadlīnijas vai likumi, tie tomēr īsti neatspoguļo dzīves realitāti. Vismaz tā secina Marcins Kotovskis no Žešuvas universitātes Polijā, kurš izpētījis vairāku ciematu iedzīvotāju sēņošanas paradumus. Viņš atklāja, ka vairāk nekā puse aptaujāto vāc sēnes, kas komerciālajai izmantošanai nav atļautas. Polijā atļauto sēņu sarakstu pieņēma Veselības ministrija 2011. gada maijā. Vadoties pēc šīm regulām, šajā valstī ir 44 sēņu sugas, kuras drīkst tirgot. Pēc pētījuma rezultātiem, 61% aptaujas dalībnieku lika savā galdā sēnes, kas nav iekļautas valsts oficiālajā sarakstā.
Vieniem delikatese, citiem inde
Turklāt sēne, kas vienā valstī ir ēdama, citā var tikt uzskatīta par nāvējošu. Piemēram, resnkāta beka, kas izplatīta Krievijā, Slovēnijā klasificēta kā indīga. Latvijā tā ir ļoti reta, mikologs Lūkins un citi šo beku atzinuši par neēdamu, novārīšana pret rūgtumu nelīdz. Parastā bisīte, kas gan Latvijā, gan citviet Eiropa tiek uzskatīta par indīgu, Somijā ir delikatese.
Tāpat ir ar piparu krimildi, kas plaši izplatīta Turcijā, Krievijā, Ukrainā un Bulgārijā, kamēr vairumā citu Eiropas valstu šo sēni uzskata par neēdamu.
Saraksti ar vislielāko ēdamo sēņu skaitu ir Skandināvijas valstīts, kur sēņošana ir izplatīta nodarbe, piemēram, Somijā sēņot dodas ap 40% iedzīvotāju. Visīsākie saraksti ir valstīs, kur sēņošanas tradīcijai nav dziļu sakņu, piemēram, Dānijā, kur tikai 3% nododas sēņošanas priekiem.
