Fitnesa skaistule Paula Freimane pavisam atklātā intervijā par griķu labajām īpašībām un rakstniecības aizkulisēm

Šoreiz mēs sarunājamies tādā dīvainā laikā – pasaulē plosās ļaunais vīruss, valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, bet latvieši kā traki pērk griķus. Jautājums tev kā pareizas ēšanas speciālistei – ko labu no griķiem var pagatavot?

(Smejas.) Uzvārīt un pielikt klāt sāli! Sviestu likt klāt es pati izvairos. Patiesībā jau griķi ir viens no labākajiem ogļhidrātu avotiem. Man pašai gan tie ne visai garšo, es labāk izvēlos rīsus vai nūdeles. Taču griķi ir superprodukts, to mierīgi var ēst kaut mēnesi no vietas!

Kā tu, būdama fitnesa trenere, izdomāji pievērsties rakstniecībai un sarakstīt grāmatu par uzturu?

Uzturs un sports iet rokrokā. Kad pirms septiņiem gadiem sāku sportot, man nebija ne jausmas ne par pareizu uzturu, ne arī par to, kā pareizi darboties sporta zālē. Gāju uz zāli vienu mēnesi, otru, taču rezultātu nez kādēļ nebija. Nekas nemainījās. Tad sāku domāt – varbūt problēma ir uzturā un nevajadzētu pēc treniņa ēst bulciņu vai cīsiņu mīklā? Mainīju ēšanas ieradumus, taču pēc mēneša sapratu, ka ir ļoti garlaicīgi pārtikt tikai no rīsiem un salātiem. Nospriedu: gribu ēst veselīgi un samazināt kaloriju daudzumu, taču tajā pašā laikā gribu ēst arī garšīgi! Tāpēc sāku virtuvē eksperimentēt: gatavoju dažādus dzērienus, rīsus divdesmit dažādos veidos, cepumus, kūkas... Ar laiku sāku ar savām receptēm dalīties sociālajos tīklos, un, kad izrādījās, ka tas ir ļoti populāri, nolēmu darīt to visu nopietnāk.

Sākumā bija doma par īpašas mājaslapas izveidošanu, tomēr neatstāja sajūta, ka labāk būtu to visu uzlikt uz papīra. Lai būtu taustāmā veidā. Tad tas būtu kā mantojums gan pašai sev, gan ģimenei. Aizgāju uz izdevniecību un teicu, ka gribu rakstīt grāmatu par ēdieniem. Man atbildēja – vai jūs zināt, ka Latvijā neviens nepērk pavārgrāmatas? Ja, izdodot pavārgrāmatu var iziet pa nullēm, tas skaitoties labi. Vārdu sakot, centās mani no šīs idejas atrunāt.

Pēc tikšanās izgāju no izdevniecības noskumusi un domāju, ko tagad iesākt. Un iedomājos – galu galā instagramā savus padomus es taču tāpat vienmēr esmu likusi par velti. Tad kādēļ es nevarētu uzrakstīt grāmatu pati priekš sevis – kaut vai vienkārši nolikt to plauktā? Grāmata man likās kaut kāds milzīgs sasniegums. Izdevniecībai es neko neteicu, taču ķēros pie darba un sāku rakstīt. Tikai pēc sešiem mēnešiem viņiem pateicu, ka grāmata drīz būs gatava. Izdevniecībā visi bija priecīgi – super, nes šurpu, sāksim rediģēt un likt kopā! Visas bildes es pati fotografēju, tāpēc process izvērtās ļoti ilgs, un grāmata iznāca tikai pēc 13 mēnešiem. Latvijā grāmatām laba tirāža skaitās 2000 eksemplāru, bet es tik daudz grāmatu notirgoju pirmajās divās dienās...

Un cik pavisam ir pārdots?

Pagaidām īsti nezinu. Pirmā tirāža bija 2000 eksemplāru, otrā – 3000. Tālāk pat nezinu – šobrīd veikalos ir trešā vai ceturtā tirāža, taču nemāku teikt, cik lielas tās bija.

Protams, tā nav visvairāk pārdotā grāmata Latvijas vēsturē, taču viena no populārākajām pavārgrāmatām tā noteikti ir. Savā ziņā jau tas tiešām ir pārsteigums, jo ēdienu receptes taču var atrast internetā.

Jo vairāk tādēļ, ka tava grāmata nav no lētajām – veikalā maksā virs 20 eiro...

Ņemot vērā, cik es tur ieguldīju, tas pat nav īpaši dārgi. Tikai "Rimi" produktos vien es ieguldīju 3000 eiro, lai varētu uztaisīt bildes... Turklāt grāmatā ir izmantots pats dārgākais papīrs, lai bildes izskatītos efektīgi. Arī bilžu drukāšana ir dārga. Daudzi to visu nesaprot, taču ir arī tādi, kas saka – oi, tik bieza grāmata un tik lēta!

Vai tik tirāžas ziņā tu nebūsi iekabinājusi latviešu erotisko romānu rakstniecei Karīnai Račko?

Tas jau pavisam cits žanrs un nozare! (Smejas.) Erotiskie romāni un ēdieni – tas ir ļoti tālu viens no otra!

Pēc biznesa loģikas tev vajadzētu bez garas kavēšanās ķerties klāt nākamajai grāmatai...

Ja vien varētu tam atrast enerģiju un laiku... Patiesībā es šai grāmatai biju sarakstījusi ap 150 receptēm, taču, tā kā gribējām to tirgū palaist līdz Ziemassvētkiem, tad vienkārši nepaspējām visu sagatavot. Palikām pie 120 receptēm. Tātad zināma rezerve vēl ir. Jāskatās, kur to izmantot – internetā vai kur citur.

Runājot par receptēm, tu pieminēji kūkas. Tiešām sportisti var ēst kūkas?

Manējās var! Man ir siera kūka, kuri vienā gabaliņā ir 130 kalorijas. Es ļoti piedomāju pie katra produkta, ko izmantoju savās receptēs; vai tas tiešām ir ar vismazāko kaloriju skaitu. Ja receptē vajag krēmsieru, tad es atradīšu krēmsieru ar vismazāk kalorijām. Ja vajag cepumus – atradīšu arī tos ar vismazāk kalorijām. Uzskatu, ka var atļauties apēst arī kūkas gabaliņu; protams, veikalā pirkto Cielaviņu katru dienu nevajadzētu ēst, taču paša ceptu mazkaloriju kūku mierīgi var. Es pati juku prātā, kad sākumā centos ēst vienveidīgi, tāpēc tagad ļoti piedomāju pie receptēm. Es pati tiešām visu laiku mājās kaut ko gatavoju.

Tātad mājas virtuvē tev notiek nebeidzami eksperimenti?

Protams. Jo galvā jau visu nevari izdomāt, vajag izmēģināt dzīvē. Ir bijuši gadījumi, kad vienu recepti es mēģinu desmit reizes pagatavot, līdz atrodu pareizo kombināciju. Brīžam tas notiek kā ķīmijas stundā: vienā trauciņā tas, otrā šitais, un tad maisi visu, eksperimentē un garšo.

Kā tev pašai liekas – kur slēpjas tavas grāmatas veiksmes recepte?

Grāmatas nosaukums ir Zelta sastāvdaļa, un daudzi ir teikuši, ka tā zelta sastāvdaļa esmu es pati. Droši vien daļa patiesības tur ir. Es ļoti sen darbojas instragramā – jau kopš tā parādīšanās brīža. Šķiet, nu jau būs 14. gads. Atceros, sākumā cilvēki fotografēja čiekurus un akmeņus, un lika instagramā tādas bildes. Es jau kopā paša sākuma dalījos ar savu enerģiju, stāstīju, ko ēdu un kā sportoju. Dalījos pieredzē un ieteikumos. Domāju, ka šis ieguldījums nesa savus augļus tad, kad iznāca grāmata, jo cilvēki zināja, ka esmu tur ielikusi ļoti daudz. Man pašai būtu interesanti, ja cilvēks, kuram es sociālajā tīklā esmu sekojusi tik ilgus gadus, pēkšņi izdod grāmatu. Un vēl par tēmu, kas man pašai ir aktuāla.

Ja ļaudis tev instagramā seko vairāk nekā desmit gadus, tu jau viņiem esi kā ģimenes loceklis! Tikai ģimene ir diezgan liela, jo patlaban tev ir vairāk nekā 108 000 sekotāju...

Man seko arī diezgan daudz ārzemnieku, jo esi pati diezgan ilgu laiku pavadīju ārzemēs. Tāpēc “ģimenes lokā” ir ne tikai latvieši vien.

Cik sekotāju pulkā ir puišu un cik meiteņu? Droši vien liela daļa ir džeki, kurus mazāk interesē tas, ko tu dari virtuvē, viņiem vienkārši gribas paskatīties uz smuku meiteni...

Ap 55 procentiem ir vīriešu un 45 procenti sieviešu. Ļoti veselīga statistika!

Varbūt tev ir vērts nākotnē domāt par sava restorāna atvēršanu?

Šī doma man jau sen ir galvā. Ja izdotos atrast īstos cilvēkus, es labprāt mestos šajā biznesā. Kaut kad nākotnē.

Kaut kur lasīju, ka bērnībā tu esot bijusi apaļīga meitene. Vai tas tiešām ir iespējams?

Skolā es biju ļoti kalsna, taču problēmas sākās, kad 16 gadu vecumā pārvācos uz Rīgu un sāku tur dzīvot viena pati. Un, protams, ēdu ļoti neveselīgi. Bet tad ļāvu savā dzīvē ienākt sportam, un viss sakārtojās.

Sportošana bija tīri tikai savam priekam, vai arī bija kādi augstāki mērķi?

Galvenais man bija labi izskatīties un labi justies. Taču pēc pirmā sportošanas gada sapratu, ka ar to ir par maz, tāpēc nolēmu piedalīties bikini fitnesa sacensībās. Nekādus lielos laurus gan tur neplūcu – Top 6 iekļuvu, taču trijniekā ne. Īsti pat neatceros, kura vietā tā bija. Tad sadomāju piedalīties arī svarcelšanas sacensībās. Tomēr beigās bija jāizdara izvēle – gribu kāpt uz skatuves skaistā bikini vai arī cilāt smagus dzelžus. Uzvarēja pirmais variants. Pēc triju gadu pārtraukuma vēlreiz piedalījos bikini fitnesa sacensībās un atkal tiku Top 6. Taisnību sakot, es arī īpaši neesmu centusies braukt kaut kur uz ārzemēm un piedalīties liela mēroga sacensībās, jo šis sports – vai drīzāk pat skaistumkonkurss – ir diezgan nežēlīgs. Man tas tomēr liekas par traku, jo es ar sportu nodarbojos pirmām kārtām savai labsajūtai.

Tajos konkursos gaisotne ir tāda pati kā lielajos skaistumkonkursos, kur, runā, dalībnieces ir gatavs viena otrai paslepus kurpēs iebērt stiklus?

Bikini fitnesa sacensībās viss ir no svara – kā tu smaidi, kāds ir tavs matu sakārtojums, kā tu uzrunā žūriju. Tur nav jautājums tikai par presīti vien. Var gadīties, ka meitene nav labākajā formā, taču tik un tā uzvar, jo paņem žūriju ar savu stāju un uzvaru. Tur tiešām sports mijas ar skaistumkonkursa elementiem.

Cik laika tu pavadi zālē trenējoties?

Ja runājam tieši par treniņiem zālē, tad tie ir no trim līdz pieciem treniņiem nedēļā. Minimālais skaits ir trīs, taču labi es jūtos, ja nedēļā ir četri vai pieci treniņi. Treniņš parasti ilgst stundu vai pusotru. Taču es labprāt trenējos arī mājās.

Ko tu ieteiktu cilvēkiem šajā vīrusa laikā, kad vēlams palikt mājās? Kā sevi fiziski nodarbināt?

Trenēties mājās. Pati esmu apņēmusies likt informāciju par treniņu programmām instagramā, mums ir arī mājaslapa monacofit.com. Tur ir treniņu programmas tieši mājas apstākļiem.

Vai par uzturu esi kaut kur īpaši mācījusies? Vai arī viss nācis pašmācības ceļā?

Diplomēta uztura speciāliste es neesmu. Pavārgrāmatu var rakstīt jebkurš. Tas viss nāk ar pieredzi. Pirmajā gadā man vispār nebija nekādas saprašanas. Visus šos gadus es būtībā esmu eksperimentējusi pati ar sevi – gan ēdienu ziņā, gan ar treniņu programmām. Mācījusies esmu fitnesa kursos, taču arī tur visas nepieciešamās zināšanas nav iespējams iegūt – tās nāk tikai ar gadiem un pieredzi.

Kādu laiku tu esi pavadījusi ārzemēs. Ko tur darīji?

Astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecumā dzīvoju Monako. Aizbraucu līdzi puisim, kuram tur bija iespēja strādāt. Domāju – ko darīt? Iet uz augstskolu vai arī braukt uz Monako? Beigās nospriedu – tā taču nav Anglija, bet gan Monako! Kad man vēl būs tāda iespēja?! Sakrāmēju čemodānu un pateicu mammai, ka braucu uz mēnesi, kaut gan labi apzinājos, ka prom būšu ilgāk. Vienkārši negribēju viņu satraukt. Nodzīvoju tur divus gadus. Strādāju par fitnesa treneri. Tur katrā daudzdzīvokļu mājā ir sava sporta zāle. Un tā es pa tām zālēm staigāju – vienā man bija kliente latviete, bet, pārejot pāri ielai, nonācu citā zālē pie klientes anglietes.

Un pēc tam noej lejā uz jahtu, kur stāv jahtas, un patrenē misteru Abramoviču...

(Smejas.) Monako tiešām varēja redzēt visu ko. Cik tad tā valsts liela – divi reiz divi kilometri. Man tur ļoti patika – iepazinu daudzus interesantus cilvēkus un redzēju pasauli. Aizbraucu uz turieni kā meitene, bet atgriezos kā sieviete.

Kā tu pati tagad jūties – kā fitnesa trenere, kā pavāre vai kā rakstniece?

Noteikti kā fitnesa trenere. Nekad neesmu pretendējusi uz pavāres vai ēdienu blogeres nosaukumu. Ēdiens – tas ir mans hobijs un sirdslieta. Taču mani kā cilvēku noteikti raksturo vārds “fitness”, nevis vārds “ēdiens”!