LOK tuvojas jaunas vēsmas: „Mūsu sapnis ir ne tikai par medaļām, bet par sabiedrību, kurā izaug krietni cilvēki un spēcīgas personības.”

Vai vīrusa dēļ var atcelt olimpiādi? Ko gaidām no mūsu sportistiem? Kādas pārmaiņas sagaida pašu komiteju? Par to pirms Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) kongresa 20. martā jautājām prezidenta un ģenerālsekretāra kandidātiem – Žoržam Tikmeram un Kārlim Lejniekam.

Tā trakā vīrusa dēļ

Zināms, ka olimpiskās spēles tikai divreiz ir atceltas – Pirmā un Otrā pasaules kara dēļ. Tīri hipotētiski mēs varam pieļaut – ja koronavīruss kļūst zvērīgāks, var notikt pavisam sliktas lietas?

Žoržs Tikmers: Tīri hipotētiski, protams, drīzāk tiks pārcelts to norises laiks. Ja paskatāmies nesenā vēsturē, diezgan liels uztraukums valdīja, gatavojoties Rio spēlēm, – bija stāsts par Zikas vīrusu, odiem un ūdens tīrību un kvalitāti. Šobrīd mēs aktīvi komunicējam ar Starptautisko Olimpisko komiteju (SOK).

Bet tādas prakses nav bijis – nekad nekas nav pārcelts. Ko var izdarīt? Infrastruktūru olimpiskajām spēlēm jau tikai Tokijā pašlaik atļauts pieņemt.

Ž. T.: Tokijas olimpisko spēļu orgkomiteja un SOK monitorē situāciju, tomēr daudzas starptautiskās sporta sacensības tiek atceltas vai pārceltas no viena reģiona uz citu. Jautājums ir arī par Latvijas sportistiem, kuriem būtu jādodas uz kvalifikācijas sacensībām.

Ko šāda pārcelšana nozīmētu LOK? Cik nopietns trieciens finanšu ziņā tas būtu?

Ž. T.: Tam, neapšaubāmi, būtu finansiālas sekas – pirmkārt, loģistikas izdevumi ar avio biļetēm un jau apmaksātiem izmitināšanas izdevumiem; otrkārt, speciāli olimpiskajām spēlēm sagatavotas sporta formas un inventārs, savukārt reklāmas tirgus un televīzijas translācijas – tas ir atsevišķs stāsts. Taču, neapšaubāmi, prioritāte ir mūsu sportistu veselība un ar to saistītie riski.

Mēs tagad par sliktāko variantu runājam, ko tomēr negribētos...

Ž. T.: Mēs ar Kārli arī esam bijušie sportisti, abi esam bijuši akreditēti olimpiskajām spēlēm. Neapšaubāmi, ka dalība olimpiskajās spēlēs ir katra sportista sapnis, uz kuru sportisti iet astoņus, deviņus vai desmit gadus. Un šādā situācijā vienmēr ir atklāts jautājums, vai nākamajās olimpiskajās spēlēs man būs iespēja būt Olimpiskajā komandā un pārstāvēt savu valsti – Latviju.

Pēdējie un reizē – galvenie starti

Šobrīd dažādos sporta veidos notiek atlases sacensības: sākot ar airēšanu, BMX, vieglatlētiku. Mums tagad jau ir nodrošinātas kādas 12–14 vietas. 35–40 aktīvo sportistu varētu aizbraukt uz olimpiādi?

Ž. T.: Līdz olimpisko spēļu atklāšanai ir mazāk nekā 150 dienu, un šobrīd kvalifikācijas sacensībām un startam olimpiskajās spēlēs gatavojas līdz 50 sportistu. Atgādināšu, ka mūsu Olimpiskās komandas 7 sportisti jau ir izpildījuši olimpisko kvalifikāciju un ir piešķirtas divas vietas šosejas riteņbraukšanā, kā arī mēs pilnīgi droši varam prognozēt, ka olimpiskajās spēlēs piedalīsies divi mūsu peldētāji. Kopā kvalifikācijas sacensībām gatavojas un piedalās 55 sportisti, pārstāvot … sporta veidus.
Cik sportistu būs Olimpiskajā komandā?

Ž. T.: Visas kvalifikācijas sacensības pakāpeniski noslēgsies līdz šā gada 1. jūlijam.

Kā ar tenisu?

Kārlis Lejnieks: Par tenisu – pēc "French Open". Tiek ņemts vērā reitings, un tad arī zināsim.

Kur reitingā ir jātiek?

K. L.: Olimpiskajās spēlēs ir 64 vietas, no kurām 56 tiek ņemtas pēc pasaules ranga principa. Līdz ar to vieta TOP 56 noteikti dod ceļazīmi uz Tokiju.

Cik amerikāniešu?

K. L.: Četras. No katras valsts var būt četras.

Kā ar dubultspēli?

K. L.: Pēc būtības – tenisistes šobrīd kvalificējas. Aļona Ostapenko ir TOP 20, viņa, man šķiet, ir 18., un ar Dohas turnīru vēl pacelsies. Dubultspēle – tas arī ir aktuāls jautājums.

Ž. T.: Iespējamo Latvijas Olimpiskās komitejas vadības komandas jauno modeli var raksturot – 50 plus 50, pieredze plus enerģija. Olimpiskajā komandā būs pieredzējuši sportisti un sportisti, kam šīs būs pirmās olimpiskās spēles. Mums ir jāatbalsta viņu ceļš uz olimpiskajām spēlēm un jānovērtē jau sasniegtais.

Piemēram, Kristaps Neretnieks ir izcīnījis tiesības piedalīties olimpiādē, un tas ir vairāk nekā divdesmit gadu panākums jāšanas sportā. Mēs uzmanīgi sekojam līdzi mūsu izcilo tenisistu Aļonas Ostapenko un Anastasijas Sevastovas sniegumam. Ievērojami savas pozīcijas ir nostiprinājuši pludmales volejbola pārstāvji, jo pirmo reizi olimpiskajās spēlēs startēs arī sieviešu duets. Ar pamatotām cerībām atbalstām 3x3 basketbola komandu, tekvondo pārstāves Inesi un Jolantu Tarvidas, mūsu vieglatlētus, riteņbraucējus, airētājus, šāvējus ceļā uz Tokijas olimpiskajām spēlēm.

Nāk arī jauni sporta veidi.

Ž. T.: Jā, un šeit ir milzīga konkurence. Un arī šajos sporta veidos un kvalifikācijas sacensībās piedalās Latvijas sportisti.

Draudzība, cieņa, izcilība

Bet jūs taču saprotat, ka mēs esam ne tikai patrioti, bet arī līdzjutēji. Iepriekšējais olimpiskais cikls mums beidzās diezgan drūmi – viena bronzas medaļa. Mēs no sportistiem gaidām rezultātu! Mēs gribam medaļas!

Ž. T.: Tas ir gadu gaitā nostiprinājies līdzjutēju viedoklis, un daļēji pamatots. Tomēr pakāpeniski ir jāveido jauna moderna pieeja šim jautājumam, rūpīgi analizējot Latvijas sportistu iespējas, sniegto atbalstu sagatavošanās procesā, konkurenci attiecīgajā sporta veidā un līdz šim paveikto. Tas attiecas uz Olimpisko komandu, kurā ir jāapvieno kvalitāte un kvantitāte. Izcilība nozīmē piedalīties cīņā par medaļām. Ir jāapzinās, ka šajās sacensībās piedalās sportisti, nevis federāciju prezidenti un LOK vadība. Bieži un reizēm apzināti tas tiek jaukts, un tieši tāpēc LOK ir jānosaka tiešās atbildības joma, atstājot profesionālos un sportistu sagatavošanas jautājumus sporta federāciju ziņā. Ir skaidri jādefinē, ko dara sporta veidu federācijas, Olimpiskā komiteja, Latvijas Olimpiskā vienība (LOV), valsts sporta institūcijas, sportisti un treneri.

Latvijas sportisti piedalās Eiropas Jaunatnes festivālos, Eiropas spēlēs, Pasaules Jaunatnes olimpiskajās spēlēs, turklāt ar labiem panākumiem. Ir primitīvi vērtēt LOK darbu tikai pēc izcīnīto medaļu skaita olimpiskajās spēlēs. Manuprāt, tā ir nenobriedusi un virspusēja attieksme, jo netiek ņemts vērā fakts, ka mūsu sportisti sacensībās izdarīja visu iespējamo. Bieži vien medaļas cena ir vienas sekundes simtdaļas, viena metiena vai viena centimetra attālumā. Katra sportista veiksme vai neveiksme ir apliecinājums kopējam komandas darbam, atdevei un profesionalitātei. Arī citviet pasaulē šie divi aspekti – kvantitāte un kvalitāte – tiek analizēti, apzinoties, ka jau nokļūšana olimpiskajās spēlēs tiek uzskatīta par augstu sasniegumu.

Par pēctecību Latvijas Olimpiskajā komitejā. Žorž, jūs tajā esat jau 28 gadus, kopš 1992. gada. Ko jūs varētu paņemt no Viļņa Baltiņa un Aldona Vrubļevska pieredzes?

Ž. T.: No savu kolēģu pieredzes esmu paņēmis spēju domāt par LOK nākotni, izveidojot vīziju, definējot mērķus un realizējot konkrētu rīcības plānu. Ir jāspēj novērtēt un pieņemt reālās dzīves diktētus spēles noteikumus, veidojot spēcīgu komandu. Kā sportists es esmu izgājis savu ceļu līdz olimpiskajai medaļai, savukārt mans darbs Latvijas Olimpiskajā komitejā ļoti ilgu laiku ir bijis vienīgi sabiedrisks, pildot LOK viceprezidenta pienākumus.

Jautājums Kārlim – ir pieredze kā labam organizatoram, sarīkojot divus nopietnus sporta notikumus saistībā ar tenisu. Dāmu spēles pret Slovākiju un Vāciju. Esi bijis vīru komandas kapteinis. Tagad tu no viena sporta ielec... Cik mums ir olimpisko sporta veidu federāciju?

K. L.: 39.

No vienas tu ielec 39.

K. L.: Tas ir liels izaicinājums, bet tajā pašā laikā tas ir pagodinājums, ka minētie fakti ir pamanīti. Tāpēc es esmu izvirzīts, man ir zināms atbalsts. Protams, no viena sporta veida pārlēkt daudzos sākumā nebūs vienkārši, bet, raugoties no tenisa viedokļa (tā kā tas ir sarežģīts), ielecot lielākā laukā, es neredzu šķēršļus, lai neizdotos. Ir būtiski kontaktēties ar sportistiem un federācijām un apzināt, kas ir problēmjautājumi. Protams, ņemot vērā pieredzi. Klausīšos, lai man pašam izveidotos viedoklis. Par nākotni domas man ir.

Ž. T.: Būs tā – daudz laika iešūpoties nav. Viņš jau zina.
Bet viņš ir visu laiku jaunākais ģenerālsekretārs.

Ž. T.: Lai šo darbu darītu, ir jābūt sportistam pēc būtības. Šim darbam ir jābūt aicinājumam. Un cieša komunikācija ar sportistiem, treneriem, federācijām – tā ir tieši Kārļa ideja, un viņš ir gatavs to darīt.

K. L.: Attiecībā uz to komentāru, ka es esmu jaunākais. Arī tad, kad stājos amatā tenisā, biju jaunākais ģenerālsekretārs pasaulē.

Ž. T.: Kāpēc ir izvirzīts tieši Kārlis? Tāpēc, ka sporta sabiedrībai ir vēlme pēc pārmaiņām. Viņš ir sešus gadus Tenisa savienības ģenerālsekretārs, četrus gadus strādājis LOK Izpildkomitejas sastāvā, mērķtiecīgi attīstījis tenisu kā šobrīd vienu no vadošajiem sporta veidiem Latvijā. Ar savu darbu viņš ir radis iespēju Latvijas līdzjutējiem sekot mūsu tenisistu sniegumam Latvijā un pasaulē.

Zināt, kā mēs satikāmies?

Man pat bail domāt!

Ž. T.: 2012. gada Londonas spēlēs, olimpiskā ciemata sportistu ēdnīcā. Latvijas komanda, mēs sēžam blakus, un daži sportisti ir Izraēlas treniņtērpā. Pēc kāda laika viens no Izraēlas sportistiem man saka: „Labdien!” Es nodomāju, ka tas ir Izraēlas sportists. Saku: „Labdien! Kas jūs šeit esat?” – „Es esmu Izraēlas komandas sportistes (Šaharas Pēras – red.) treneris. Es viņu gatavoju olimpiskajām spēlēm.” Painteresējos, kā viņiem tur ar drošību. Jūs zināt – Izraēlas komanda ir vienīgā, ko olimpiskajā ciematā apsargā.

Tā bija ļoti īsa iepazīšanās. 30 sekundes, pozitīvs mirklis, kas palika manā atmiņā.

Vai bija arī citi pretendenti uz amatu?

Ž. T.: Šeit ir jāsaprot viena svarīga nianse – kandidātus izvirza sporta veidu federācijas. Pēc izvirzīšanas esam tikušies ar 28 no 39 federācijām, aci pret aci pāris stundu garumā, un pastāstījuši savus principus attiecībā uz Olimpisko komiteju, uz kādu kopīgu mērķi mums vajadzētu iet. Protams, tā ir atbildība un milzīgs uzticības kredīts mums abiem, kurš būs jāattaisno ievēlēšanas gadījumā. Acīmredzot viņus ir uzrunājusi mūsu vīzija attiecībā uz Olimpisko komiteju un izpildkomiteju, kuras pamatā ir četri stingri definēti principi: izpildkomitejā galvenokārt federāciju vadītāji; nav aktīvo politiķu; katram izpildkomitejas dalībniekam būs savi pienākumi; un lūgums izpildkomitejas sastāvā ievēlēt ne mazāk kā divas sievietes, kas mūsdienās ir modernas domāšanas princips.

Redzējām trīs kolēģu vārdus – Dainis Caune, Armands Puče, Guntis Keisels.

Ž. T.: Olimpiskā komiteja ir ļoti atšķirīga no jebkuras sporta organizācijas ar savu vēsturisko mantojumu. Tāpēc federācijas jaunajam LOK sasaukumam virza izcilus sportistus, uzņēmējus un sporta sabiedrībā zināmus cilvēkus.

Cik cilvēku būs kongresā 20. martā. Cik būs mandātu?

Ž. T.: LOK Ģenerālās asamblejas darbā piedalīsies 39 olimpisko sporta veidu federācijas un olimpiešu klubu pārstāvji 80 cilvēku sastāvā, savukārt pilns LOK Ģenerālās asamblejas sesiju dalībnieku sastāvs tiks noteikts pēc individuālo locekļu ievēlēšanas.

Varbūt jums ir padomā, kādi uzlabojumi būtu nepieciešami Olimpiskajā komitejā?

Ž. T.: Mūsu programmā ir trīs pamata struktūras daļas: olimpiskā kustība Latvijā, sasniegumi sportā, kā arī sports un Latvijas sabiedrība. Es redzu, ka nepieciešams dibināt darba grupu, kas izstrādātu grozījumus Latvijas Olimpiskās komitejas statūtos, tur nepieciešamas vairākas būtiskas izmaiņas, bet kā vienīgais punkts, ko es no sevis virzītu, ir tas, ka nepieciešams LOK prezidenta termiņu ierobežot līdz 4+4 gadi. Mums pašlaik nekādu ierobežojumu nav, kamēr Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā darbojas cits algoritms: 8+4 gadi. Mēs gribam iet uz daudz dinamiskāku LOK attīstības modeli. Es ceru, ka sporta veidu federācijas to atbalstīs. Mums ir jānostiprina sabiedrības izpratne par fiziskām aktivitātēm un ikviena veselību, vienlaikus talantīgākiem jauniešiem dodot iespēju piedalīties cīņā par visaugstākajām sporta virsotnēm. Ir nepieciešams pakāpeniski mainīt filozofiju – no medaļām uz veselību veicinošu, iegūstot sabiedrības atbalstu mūsu Olimpiskās komandas kandidātiem.

K. L.: Šeit es gribu piebilst, ka kādreiz runāja par „tūristiem”, kas brauc uz olimpiskajām spēlēm. Tagad sen tas laiks ir pagājis. Ja tiec uz olimpiskajām spēlēm, tu esi pasaules elitē. Ja ir kvalitatīvā kvantitāte, arī medaļas nekur nepaliks.

Ž. T.: Ņemot vērā mūsu ziemas sporta veidu sportistu sasniegumus, ir īstais brīdis tos nostiprināt un noteikt – bobsleju, skeletonu, kamaniņu sportu, hokeju kā prioritāros sporta veidus Latvijā nākamajiem desmit gadiem. Vienlaikus domājot par labāko sportistu atbalstu arī biatlonā, slidošanā, šorttrekā, daiļslidošanā un slēpošanā. Siguldai ir jākļūst par Eiropas līmeņa ziemas sporta veidu centru. Par šo ideju un iespējamo līdzdalību esmu runājis ar Ivo Feriāni (Starptautiskās Bobsleja federācijas prezidentu), kurš šobrīd gaida pozitīvu procesa attīstību. Nacionālais attīstības plāna projekts šobrīd paredz finansējumu Siguldas bobsleja un kamaniņu trases rekonstrukcijai, un šis darbs ir jāuzsāk nekavējoties, vienlaikus pēc Tokijas Olimpisko spēļu noslēguma kopā ar federācijām ir jāizanalizē sasniegtie rezultāti, jāturpina diskusija par prioritārajiem vasaras sporta veidiem, iespējams, jāuzlabo LOV kritēriju sistēma, paredzot lielāku ietekmi lēmumu pieņemšanā federāciju pārstāvjiem. Ir jāturpina attīstīt LOV, sistemātiski jāatbalsta jauno sportistu sagatavošanās Pasaules Jaunatnes olimpiskajās spēlēm Dakarā 2022. gadā un jāatjauno Sporta federāciju mājas projekts Mežaparkā.

Zinu, ka tas nav jautājums jums, bet man kā izbijušam vieglatlētam un ņemot vērā, ka arī Tokijas Olimpiskajās spēlēs vieglatlēti dos pienesumu, ir jautājums – kad beidzot Rīgā būs halle? Kāpēc vieglatlētiem nav, kur ziemā trenēties? It sevišķi skrējējiem un lēcējiem. Kas to sakārtos?

Ž. T.: Es varu atbildēt ar pretjautājumu – kāpēc Valmierā būs, bet Liepājā jau ir?

Tur jau gandrīz ir.

Ž. T.: Tāpēc, ka tur ir pašvaldības ar pilnīgu skaidrību par to, ka šādam objektam ir jābūt. Arī Rīgā ir nepieciešama moderna vieglatlētikas manēža, tas ir skaidrs, bet šajā brīdī Rīgā ir politiķu laiks. Manēžas būvniecība Rīgā ir tuvākā laika jautājums.