Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Elvja Merzļikina ceļš līdz Latvijas hokeja izlases pamatvārtsarga lomai nebūt nebija rozēm kaisīts. (Foto: Edijs Pālens/LETA)

"Caur ērkšķiem uz zvaigznēm!" Vārtsarga Elvja Merzļikina ceļš

Hokejs
19. martā 15:44 2019. gada 19. martā 15:44
Inta Mengiša | 9vīri
Caur ērkšķiem uz zvaigznēm – šis teiciens ir ļoti piemērots stāstam par Latvijas hokeja izlases vārtsarga Elvja Merzļikina un viņa mamma Sandras Vanagas-Matskinas piedzīvoto ceļā uz profesionālo sportu. Tas ir skaudrs stāsts par zaudējumiem, traģēdiju un nabadzību, kuram tomēr ir laimīgas beigas. Šobrīd Elvis ir kļuvis par Latvijas hokeja izlases vadošo vārtu vīru un jau tuvākajās dienās varētu doties uz Ziemeļameriku, lai turpinātu tiekties pēc sava lielākā sapņa - spēlēšanas Nacionālajā Hokeja līgā (NHL).

Mammas visu redzošā acs

Par mammas lielo nozīmi dzīvē un hokejista karjerā liecina uz Elvja Merzļikina rokas uztetovētais vanags. “Viņa mani vēro ar savu vanaga aci, lai kur es būtu. Sargā, katru dienu jūt līdzi un palīdz,” uzskata Elvis.

Arī daudzās intervijās vārtsargs uzsver īpašo saikni ar māti, neslēpdams, ka padoties un šaubīties par sevi neatļaujas tieši tāpēc, ka zina, cik daudz mammai bijis dzīvē jāizcīna. Pēc šā gada spoži aizvadītā pasaules čempionāta, kurā Merzļikins tika atzīts par vienu no labākajiem Latvijas izlases spēlētājiem, sportista mamma, kādreizējā mākslas vingrotāja Sandra Vanaga lēja prieka asaras un secināja: “Pūles ir bijušas tā vērtas.” 

Rit jau devītais gads, kad mammas saskarsme ar dēlu ir reti un īsi satikšanās brīži, un ikdienā abi kontaktējas lielākoties virtuāli vai telefoniski. Piecpadsmit gadu vecuma Elvis aizbrauca no Latvijas, lai Šveices hokeja klubā Lugano spodrinātu savu vārtsarga talantu. Sandra neslēpj – daudz pārmetumu un nosodījuma saņēmusi par to, ka palaidusi Elvi uz Šveici.

Arī pati sevi daudzkārt šaustījusi par izdarīto izvēli, jo garie gadi, kad puika bija prom, mātei bijuši grūti izturami. Tomēr tagad Sandra pateicas Dievam, kurš viņai un arī Elvim nav ļāvis atmest ar roku, jo ir skaidrs – Merzļikins izaudzis par pasaules līmeņa hokejistu, ar ko var lepoties ne tikai tuvinieki, bet arī Šveice un dzimtā Latvija.”

Daudzās intervijās vārtsargs uzsver īpašo saikni ar māti Sandru Vanagu-Matskinu. (Foto: No Sandras Vanagas-Matskinas privātā arhīva)

Vārtos iestājās pats

Kopš agras bērnības dēls bijis aktīvs, kustīgs kā ūdenszāle. Hokeja laukumā Elvis pirmoreiz uz kādu laiciņu palaists sešu gadu vecumā, kad mammai uzdāvinātas lietotas "Bauer" slidas un viņa dēlu aizvedusi uz Rīgas sporta pili. “Piešuvu viscaur pie treniņtērpa biksēm iekšpusē vannas švammes, virsū uzvilku otru treniņtērpu. Bērns bija tā notapsēts, lai būtu mīkstāka krišana,” smaida mamma.

Uz ledus Elvim paticis, un arī slidošana padevusies labi, jo kopā ar vecāko brāli Renāru pa vasaru abi daudz braukājuši ar skrituļslidām. Tolaik neesot bijis domu, ka dēlu varētu virzīt hokejā, un Elvis trenējies tikai pāris mēnešu. Pa īstam viss sācies divus gadu vēlāk, kad dzīves ceļš Sandru ar abiem dēliem aizvedis uz Šveici, kur nodzīvoti aptuveni trīs gadi. Sandra izlūgusies Lugano bērnu hokeja skolas treneriem, lai ļauj dēlam pamēģināt uzspēlēt hokeju.

“Astoņi gadi hokejā ir vēls vecums, jo bērnus ved pārsvarā četros vai piecos gados. Komandas noformētas, bērni jau turnīros piedalās. Un te ierodas jauniņais, kurš nav pirms tam spēlējis hokeju, prasa, lai ņem hokejā! Neviens negribēja ņemt. Bet es nelikos mierā, par varītēm lūdzos, lai vismaz paskatās viņu. Atļāva. Elvis izgāja uz treniņu. Bija vingrinājums, kurā visiem vajadzēja slidot pa apli. Viņš tik ātri slidoja, ka visiem apkārt aizjoņoja. Treneris pateica, ka ņems aizsarga pozīcijā. Mēnesi pēc pirmā treniņa bija pirmā spēle, un Elvis iesita trīs vārtus. Viņa prasmes bija pārsteigums visiem – pirmajā gadā Elvis kļuva par komandas rezultatīvāko spēlētāju,” atceras mamma.

To, ka īstenībā grib stāvēt vārtos, aptuveni desmit gadu vecumā Elvis sapratis pats. “Vasarā pie mājām bērni spēlēja inline hokeju, un Elvis visu laiku prasījās vārtos. Treneri dažreiz ļāva pamēģināt, iedeva noskrandušu vārtsarga formu, kam kājsargiem visi polsterējums līda pa vīlēm. Treneri Elvi nolīmēja, notina ar “skoču”, bet mums vēlāk bija tas jādabū nost, lai puika var izlīst no formas laukā,” atceras mamma. “Spēlētāji bija bērni vecumā no 8 līdz 16 gadiem, un treneri bija izbrīnīti – kā mazais vārtos ieliktais puika tā ķer! Drīz treneri rosināja Elvim kļūt par vārtsargu. Es krietnu laiku tielējos pretī, līdz Lugano vārtsargu treneris man teica: “Es jūtu un redzu, ka viņam ir iekšā, un vajag iet uz ledus kā vārtsargam.” Viņš man burtiski izlūdzās, un jau savā pirmajā vārtsarga sezonā Elvis bija labākais. Spēlēja gan savā vecuma grupā, gan nesa uzvaras arī gadu vecāko puišu grupā. Pēcāk viņš pat iesaukts par piccolo Irbi jeb mazo Irbi,” stāsta Sandra.

Elvim jau no bērna kājas patika stāvēt vārtos. (Foto: No Sandras Vanagas-Matskinas privātā arhīva)

Audzis bez tēva

Kopš trīs gadu vecuma Elvi un par viņu septiņus gadus vecāko brāli Renāru Sandra audzinājusi viena. Ar Elvja tēvu Vjačeslavu Merzļikinu Sandra nepaguva apprecēties, jo liktenis skaistajam mīlasstāstam pārvilka treknu melnu strīpu – 31 gada vecumā viņa dzīvība tika traģiski dzēsta. Traģēdija par 180 grādiem mainīja gan Sandras, gan bērnu dzīvi. “Slaviks bija uzņēmējs. Viņam bija mēbeļu cehs. Tajos laikos biznesa vide Latvijā bija tāda slidena un bīstama. 1998. gada augustā, kā pēcpusdienā aizbrauca uz tikšanos, tā mājās nepārnāca. Notika izmeklēšana, un atklājās, ka viņš, visticamāk, ir noslepkavots. Kā es sapratu, viņš ne tam bija pārgājis ceļu... Mežā, kur tika meklēts Slaviks, tā arī viņu neatrada, un diemžēl nav kapa, pie kā aiziet, nolikt ziedus un parunāties,” asarām acīs stāsta Sandra, kurai dzīvesbiedra bezvēsts pazušana saistās ne tikai ar dvēseles sāpēm, bet arī atsauc atmiņā izmisuma un trūkuma posmu.

Neraugoties uz policijā saņemto informāciju, ka dzīvesbiedrs skaitās bezvēsts pazudušais, Sandra nezaudēja cerību, ka Vjačeslavs kādudien mājās tomēr atgriezīsies. “Likās, ka jebkurā brīdī viņš var nākt, ka piezvanīs pie durvīm. Dažreiz man pat likās, ka ieraugu viņu kāpņutelpā. Bija sajūta, it kā viņš mūs vēro, tikai nevar dot ziņu par sevi, parādīties...

mk

Elvim pirmos gadus neko neteicu. Uz Ziemassvētkiem Slavika mamma vēl krietnu laiku lika pie ārdurvīm dāvaniņu no tēva. Kad Elvis prasīja, kur ir tētis, teicu, ka Maskavā strādā. Pēc 10 gadiem, kad iestājas noilgums bezvēsts pazudušo personu meklēšanai, Elvim pateicu, ka tēvs mājās vairs nepārbrauks, ka viņš, visticamāk, ir miris. Bet viņš jau bija pieradis dzīvot bez tēva, to trūkumu jau bija sadziedējis,” atklāj Sandra.

Mamma uzskata, ka viņa Elvi atbalsta šeit uz zemes, savukārt tēvs dēlam laukumā palīdz, sūtot spēku un veiksmi no mākoņa maliņas. “Domās pirms katras Elvja spēles sarunājos ar viņa tēvu. Saku – ja nevarēja būt līdzās dēlam šeit uz zemes, tad lai palīdz viņam tagad no augšas.”

Elvis sava tēva Vjačeslava apskāvienos. (Foto: No Sandras Vanagas-Matskinas privātā arhīva)

Tēvu arī Elvis uzskata par savu sargeņģeli. Un patiesi, ir bijuši arī neizskaidrojami brīži, kad ķivere ir nokritusi, ripa nāk taisni sejā, bet te pēkšņi maina virzienu, it kā kāds būtu neredzamu roku pielicis priekšā. Un ripa tikai viegli aizskar vaiga kaulu. Un “štangas”, viņa draudzenes, kā Elvis saka – mēs abi zinām, ka tēvs viņam sūta tās draudzenes,” pārliecināta ir Merzļikina mamma.

Trūkumā pavadītā bērnība

“Kad puikas bija mazi, pirmajā gadā mums ļoti grūti gāja. Novērsās visi draugi un paziņas, darbu atrast nevarēju. Kamēr noritēja izmeklēšana, nevarēju saņemt apgādnieka zaudējuma kompensāciju,” atminas Elvja mamma, kura pēc dzīvesbiedra pazušanas palika tikpat kā bez uzturlīdzekļiem.

“Pirms tam strādāju ekskluzīvu apģērbu veikalā un arī pati tolaik ģērbos šā veikala drēbēs. Kad Slaviks pazuda, tirgoju savas drēbes. Lombardos Slavika dāvinātos briljantus par lētu naudu izpārdevu. Domāju – paldies Dievam, ka man tie ir, varu pārdot un bērniem nopirkt ēst. Tieši tad tiem bija vislielākā vērtība.

Pie mammas uz laukiem ar vilcienu braucu pēc kartupeļiem. Vienu dienu ēdām kartupeļus ar sīpolu mērci, otru dienu – ar ķiploku mērci. Man liekas, ka tajā laikā 12 veidos biju iemācījusies kartupeļus gatavot. Atceros, draudzene reiz atnesa burkā frikadeļu zupu, un tie bija svētki. Vēl tagad atmiņā ir šī zupa un sajūta, ka neko garšīgāku dzīvē neesmu ēdusi,” neslēpj hokejista mamma.

Lai piepelnītos, viņa īsu brīdi vadīja aerobikas nodarbības. “Pēc tam ar dēliem Ziedoņdārzā lasījām lapas, ko kaltēju, pēcāk taisīju rāmīšos kompozīcijas, sūtīju uz Ziemassvētku tirdziņiem Vācijā,” stāsta Sandra, kurai ir arhitektes un telpu dizaineres profesija, fito dizaina prasmes, bet strādā viņa par latviešu-krievu-itāļu valodas tulku. 

Elvja Merzļikina māte neslēpj, ka trūkuma dēļ bērnus ģērbusi second hand veikalu drēbēs. “Tas tiešām tolaik bija glābiņš. Viena no retajām jaunajām lietām, kas Elvim bija, – vecmāmiņa ar tēva māsu reizi gadā, dzimšanas dienā, Elvim pirka dārgas botas. Gājām kopā uz veikalu, varēja izvēlēties, kādas vien vēlas.

Ar tām staigāja līdz nākamajam gadam, kad 13. aprīlī atkal iegāja veikalā. Iepriekšējās turpat metām miskastē, jo tās jau bija tiktāl nodriskātas, ka viņš gandrīz ar pirkstiem pa zemi staigāja,” teic Sandra. Elvim nācies valkāt lielā brāļa drēbes – bija jau pieradis ar lielākiem apaviem staigāt. “Neko nečīkstēja, kad kājas lielajos apavos šļurkājās, švammes liku kurpju purngalos.” 

Vecās Naumova nūjas

Kad 2004. gadā Sandra ar Elvi atgriezās no Šveices Latvijā, viņš turpināja apgūt hokeju Latvijā. “Elvis pats mājās meklēja un skatījās internetā NHL spēles, mācījās, ko tie vārtsargi dara. Tagad aizvien – kad pretinieks pēc noraidījuma atgriežas laukumā, Elvis sit nūju, lai komanda dzird. To dara jau kopš mazām dienām, saskatījies NHL spēles.

Es viņam kādreiz lūdzu: “Nu nesit to nūju!” Es taču satraucos, ka sasitīs nūju, bet otras taču man nav, ko vietā dot!” atminas vārtsarga mamma. Viņa gan bija iemanījusies atrast veidu, kā tikt pie lietotām nūjām. “Rīgas 55. vidusskolā jeb Sergeja Žoltoka hokeja skolā, kur Elvis trenējās, bija tāds līdzjutējs Vovačka, kas katru dienu tur staigāja.

Bērnībā lietotas hokeja nūjas Elvim bija ikdiena. (Foto: No Sandras Vanagas-Matskinas privātā arhīva)

Tobrīd Latvijas izlases vārtsargs bija Sergejs Naumovs. Viņa ārā izmestās nolietotās nūjas Vovačka savāca, un es no viņa tās pirku par 15 latiem. Ņemot vērā, ka lētākā jauna nūja bija nopērkama par 25 latiem, sanāca ietaupīt. Turklāt Elvim bija vismaz vizuāli kruta nūja, ar Naumova vārdu!” stāsta Merzļikina mamma un uzreiz piebilst: “Līdz pat 14 gadu vecumam Elvim vārtos nācās stāvēt nevis ar vārtsarga, bet laukuma spēlētāja ķiveri, jo nevarēju atļauties to iegādāties. Formu pirku tikai lietotu, slidas tāpat. Nekas nebija jauns.”

 “Latvijā, komandā, kur Elvis padsmitgadnieka vecumā trenējās, gandrīz gadu netika pie spēlēšanas. Viņu visu laiku atstāja rezervē, un to morāli ļoti pārdzīvojām.  Ja viņš vairs negribētu trenēties un spēlēt hokeju, tad ar varu negribētu uzspiest. Viņš saprata, ka ar cenšanos un gribēšanu vien nepietiek. Ja netiec uz ledus spēlēt un visu laiku esi tikai uz papīra pieteikts spēlē, zūd ticība savām spējām. Elvis teica, ka grib pamest hokeju, ka vairs nav, jēgas, ka cerības par lielo hokeju ir zudušas.

Bet mēs sirdī zinājām, redzējām, uz ko viņš ir spējīgs. Nepadevos, nolēmu atjaunot visus sakarus ar HC "Lugano", un man tas izdevās! Tā teikt, ielēcām vilcienā pēdējā vagonā, un nekad neaizmirsīšu, cik liels prieks un gandarījums bija visai ģimenei, kad jau pirmajā gadā Elvis kļuva par Šveices junioru vicečempionu!” atminas mamma. “Esmu vislielāko pateicību parādā vārtsargu trenerim Dusanam Sidoram, jo viņš pirmais sāka Elvi mācīt, trenēt un veidot par tāda līmeņa vārtsargu, kāds viņš ir tagad.”

Uz Šveici!

Uz pastāvīgu dzīvošanu Šveicē Elvis devās 15 gadu vecumā, un turp viņš aizbrauca ar vienu čemodānu, līdzi vedot HC "Profs" īpašnieku iegādāto vārtsarga ķiveri un nūju, ko par 24,95 latiem mamma viņam bija tikko nopirkusi. Lidojuma biļete, ko atsūtīja HC "Lugano", bija tikai vienā virzienā – uz Šveici.

“Kad Šveicē Elvim iedeva pašam savu jaunu formastērpu, treneris man pēc tam atstāstīja, kā divas stundas pirms treniņa gājis gar ģērbtuvēm un ieraudzījis, ka tur gaisma deg. Iegājis un redzējis – Elvis guļ, aiz laimes apķēris savus jaunos kājsargus!”

Elvja prombūtni Sandrai gan bija grūti izturēt. “Sirdi rāva ārā, tā sāpe bija neizskaidrojama. Gribējās to bērnu samīļot, būt blakus, turklāt arī manas materiālās iespējas bija ierobežotas, un atbalstīt viņu finansiāli varēju minimāli. Visu atbildību nodevu HC "Lugano" rokās, un esmu par visu neizsakāmi pateicīga šā hokeja kluba vadībai. Vakari pagāja asarās.

Saistītās ziņas

Merzļikins apstiprina, ka pametīs Eiropu: "Gribu doties pretī jauniem izaicinājumiem"
Merzļikins tuvu līgumam ar NHL klubu; uz Ziemeļameriku varētu doties jau šonedēļ 1
Zviedru hokeja zvaigznes slavē Merzļikinu un Latvijas izlasi 9

Mierināju sevi ar domu, ka sāpes attīsta mērķtiecību, ka tas viss mums abiem ir jāpārdzīvo tikai Elvja nākotnes dēļ. Domāju, mūsu sarežģīto apstākļu dēļ nevarēju dot un iekārtot vecākā dēla Renāra pilnvērtīgu dzīvi, taču jaunāko dēlu Elvi es, lai vai kā, izvilkšu!

Kad Elvis pārcēlās uz Šveici, man atkal sākās posms, kad sāku nest savas rotas uz lombardiem, jo turpat uz vietas bija taču jānopērk Elvim pirmais portatīvais dators, lai varam sazvanīties skaipā. Telefonsakari bija pārāk dārgi. Cik vēstuļu ir uzrakstīts un neaizsūtīts... Dažkārt, lai pareizāk pateiktu savas domas, teicu, lai tikai klausās un neko nesaka, un lasīju priekšā vēstuli.”

Sandra aizvien uzmundrina, mierina un sveic Elvi pirms un pēc katras spēles. “Nav svarīgi, kāda līmeņa spēle tā būtu, rakstu viņam īsziņu ar motivāciju. Jāliek lietā izdoma, lai katru reizi atrastu un nosūtītu viņam pareizos īpašos vārdus. Viņam noteikti ir jāatbild, lai es neuztrauktos. Tas jau ir nerakstīta vienošanās. Elvim vienmēr esmu uzsvērusi: “Vajag par spīti visu darīt un ticēt, ka tu to vari. Atceries, ka talants ir mazākais procents, viss pārējais ir tavs darbs.”

“Sapnis, mērķis, smags darbs, un tad nāks tava nopelnītā veiksme – šos vārdus Elvim kā mantru skaitu vēl aizvien. Ne no kā tāpat vien nekas nerodas. Lai kaut ko sasniegtu, ir daudz jāstrādā. Un Elvis to dara,” saka Latvijas hokeja izlases vārtsarga mamma Sandra.

Citi šobrīd lasa

Patiesība esot pavisam cita: vietējie atklāj neglaimojošu ainu, kāpēc Ķirsonam un viņa "Lido" Berlīnes tirgū neveicas 31
Ministre Ramona Petraviča: "Par labklājību liecinās smaids" 3
"Jūsu meita mirst" - ģimene no Kvīnslendas dalās stāstā, kā brīvdienas Taizemē pārvērtās lielākajā murgā, kāds jebkad piedzīvots 12
Pievienot komentāru

Стали известны подробности крестин сына герцогини Меган и принца Гарри