Aculiecinieka stāsts par Pasaules kausu: "Līdz īstai futbola nācijai krieviem vēl ir tālu”

Lazdānam šis ir jau otrais Pasaules kausa finālturnīrs pēc kārtas – 2014. gadā Brazīlijā viņš vēroja Pasaules kausa finālspēli, kurā Vācija pieveica Argentīnu. Toreiz biļeti uz Rio viņam nodrošināja dēls Linards, kas izrādījās kļuva par uzvarētāju ātrās ēdināšanas restorānu ķēdes "McDonald's" kampaņā "Ieved stadionā zvaigzni!". Linards tika pie iespējas stadionā ievest vācu leģendu Miroslavu Klozi, un no tribīnēm dēla lielajā dienā lūkojās arī tētis Jānis.

Tagad uz Maskavu Lazdāns devās pēc Pasaules kausa rīkotāju uzaicinājuma – viņš bija pavadonis diviem latviešu bērniem pasākumā "Football for Friendship", kur tika pārstāvētas 211 valstis. Tā ietvaros Jānim nu izdevās viesoties arī Pasaules kausa atklāšanas spēlē. Salīdzinot ar Brazīlijā piedzīvoto, bijusi gan neliela vilšanās.

„Protams, es negaidīju, ka Eiropā turnīra vērienīgums varētu sacensties ar to krāšņumu, kas bija Dienvidamerikā, bet varu teikt – īstus futbola svētkus Krievijai sarīkot nav izdevies,” žurnālam "Kas Jauns" saka Jānis.

„Lai gan paši krievi uzskata, ka viņi ir futbola nācija, līdz tādai viņiem ir ļoti tālu. Nevar ne salīdzināt, piemēram, ar to pašu mazmazītiņo Islandi. Krievu faniem, kas bija stadionā, nebija ne izdomas saukļu radīšanā, nebija nekādu lipīgu pantiņu un meldiņu. Iespējams, tas arī tāpēc, ka radikālie futbola fani jeb ultras nemaz uz šo spēli netika ielaisti. Izskatījās, ka stadionā bija tikai parastie svētdienas futbola skatītāji.”

Jānis dzīvojis Maskavas nomalē. Tur futbola svētku sajūtas, ja neņem vērā viesnīcu, kur mitinājušies "Football for Friendship" dalībnieki, īsti nav bijis nekādas. „Taču, tuvojoties pilsētas centram futbola atmosfēru just varēja. Pašā centrā, protams, tā bija lieliska. Arbatu, piemēram, vairākas dienas pirms atklāšanas bija pārņēmuši sabraukušie fani, kas līksmoja, dziedāja dejoja savas dejas.”

Drošības nodrošināšanu gan Jānis slavē – tā bijusi augstākajā līmenī. Savas problēmas tas gan arī radījis – pēc spēles, piemēram, daudzi tūkstoši no stadiona izkļuvuši vien pēc vairākām stundām. „Laikam bija sastrēgumi, un, lai neradītu vēl lielāku haosu, policija sāka likt barjeras un nožogojumus, kas gan izraisīja arī neapmierinātību. Arī es iekļuvu starp kādiem 10 000 cilvēku, kas ilgāku laiku netika ne uz savām mašīnām, ne metro.”

Protams, uz atklāšanas ceremoniju un pirmo spēli ieradās ne tikai to komandu līdzjutēji, kuru izlases tajā dienā gāja laukumā. Netrūka fanu no visām pasaules malām. „Bija interesanti, ka apkārt varēja dzirdēt lērumu visādu valodu – tas nav, kā aiziet uz kluba spēli, kur ir ierobežots daudzums tautību,” smej Jānis. ”Nedaudz pārsteidzoši gan bija redzēt tādas ne īpaši krievu tautībai raksturīgas personas, kas gan tērzēja skaidrā krievu valodā. Kā pēcāk uzzināju, tas esot 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu rezultāts – arī toreiz taču te sabrauca sportisti no visām pasaules malām. Un tieši tāpēc, cik noprotu, šogad kāda augsta ranga krievu amatpersona bija ieteikusi vietējām dāmām neielaisties intīmās attiecībās ar ārzemniekiem.”

Jānim ir tā iespēja Pasaules kausa atklāšanas spēli Maskavā salīdzināt Pasaules kausa finālspēli pirms četriem gadiem Rio. Skatītāju skaits abās bijis teju vienāds (Maskavā – par dažiem tūkstošiem vairāk), taču atmosfēra – nesalīdzināma. „Tur viss bija daudz skaļāks, patīkamāks, spēle pagāja nemitīgās dziesmās un saukļos. Šeit ierindas fans lielākoties aprobežojās ar fotografēšanos un viena „ē” izkliegšanu,” norāda Lazdāns.