Jaunups: "Latvijas basketbola neveiksmju gadi ir pārvarēti"

Tik tuvu medaļām Latvija basketbolā vēl nav bijusi. Lai gan 2009. gadā Latvija uz Eiropas čempionātu devās ar pavisam ambiciozu saukli: „Tagad vai nekad!”

Šis nav tas gadījums. Šī ir pilnībā jauna un joprojām progresējoša izlase, kas turklāt nebija pašā labākajā sastāvā. Jo nespēlēja Anžejs Pasečņiks, Ojārs Siliņš, ir vairāki jauni spēlētāji, kuri tuvākajos gados varēs pastiprināt komandu.

Protams, varēja būt vēl labāk. Bet piektā vieta ir lielākais sasniegums Latvijas basketbolam pēc neatkarības atgūšanas, tāpēc var teikt, ka čempionāts izdevās, ir sperts solis uz priekšu. Ja iepriekšējā čempionātā ceturtdaļfinālā bijām pastarīši, tad tagad jau bijām līdzvērtīgi pretinieki Slovēnijai, kas pēc uzvaras pār Latviju priecājās, it kā būtu uzvarējuši čempionātā.

Jā, ir sāpīgi, ka mēs neizcīnījām medaļas, taču basketbola saimei jābūt gandarītai par padarīto darbu pēdējo desmit gadu laikā. Un, protams, ir milzīgs gandarījums par puišiem un treneriem. Izlases kodols stiprinājies no 2010. gada, kad no jauna izveidotā Latvijas izlase 2011. gada čempionātā Lietuvā ieradās kā pilnīgi pastarīši. Nokļuva finālturnīrā tikai tāpēc, ka tika palielināts dalībnieku skaits, zaudēja visās piecās spēlēs, taču parādīja cienījamu sniegumu. Un tad pirmo reizi radās izjūta, ka ar Latvijas basketbolu viss būs labi gadījumā, ja tiks noturēta šī līnija – ka nepadosimies mirkļa vājumam un neatcelsim iepriekš piemērotās diskvalifikācijas tiem basketbolistiem, kas ilglaicīgi grāva Latvijas basketbola un izlases prestižu, ka ļausim trenerim strādāt ilglaicīgi, veidojot izlases kodolu lēnām, bet pamatīgi. Un tas viss ir novedis pie rezultāta.

Tajā pašā laikā pirms šā čempionāta ambīcijas bija mazas. Daudzi norādīja, ka trenera Bagatska izvirzītais mērķis „Mēs būsim neērts pretinieks jebkurai komandai” ir zaudētāju filozofija, jo nevajag būt neērtiem, bet gan vajag uzvarēt...

Domāju, tagad šāda pieeja ir jau Latvijas basketbola pagātne. Mums daudzus gadus galvā bija apziņa, ka maksimālais, ko varam sasniegt, ir pārsteigt kādu no favorītiem un būt neērtiem. Mēs daudzi basketbola saimē agrāk tā domājām. Taču tā ir pagātne. Šī izlase un treneri tā vairs nedomā – tā sevi jau redzēja kā līdzvērtīgu pretinieku elites komandām cīņā par medaļām.

Tagad piektā vieta mums ir par maz. Un tas ir labi, ka Latvijas basketbolā beidzot apetīte tikai aug. Tā ir laba ziņa. Tas nozīmē, ka visi gatavi strādāt vēl vairāk, lai jau nākamajos čempionātos būtu medaļas.

Čempionāts ir beidzies, ko tālāk? Kāda ir LBS turpmākā darbība, lai Latvijā basketbols tikai augtu un beidzot būtu arī medaļas?

Turpināt to darbu, ko iesākām 2010. gadā. Nekādas krasas pārmaiņas nav nepieciešamas. Vienīgi jāizravē tās nezāles, kuras sākušas zelt un plaukt. Runa ir par šovasar notikušo basketbolistu aģentu skandālu, kad vairāki vadošie spēlētāji, tai skaitā savu aģentu iespaidoti, atteicās no dalības Latvijas jaunatnes izlasēs. Ir jāizdara būtiskas izmaiņas, lai Latvijas basketbols ar šo tendenci nesasirgtu. Un jāturpina meklēt finanses, jo diemžēl naudas sportam, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kļūst mazāk. Pateicoties Latvijas valdības neprognozējamajai nodokļu politikai un savdabīgiem lēmumiem, uzņēmēji aizvien mazāk sāk atbalstīt sportu. Tā ir liela problēma.

Atgriežoties pie basketbolistu aģentu skandāla. Kādas būs tās LBS darbības, lai turpmāk nepieļautu situāciju, ka spēlētāji savtīgu iemeslu dēļ atsaka nacionālajām izlasēm, kā rezultātā, piemēram, jauniešu U-20 izlase izkrita no Eiropas čempionāta augstākās divīzijas, bet junioru izlases bija tuvu tam?

Protams, tas ir tikai loģiski, ka spēlētājiem sava karjera ir svarīga, taču tas nenozīmē, ka izlase līdz ar to paliek otrā plānā. Nē, šīs lietas ir apvienojamas, un to pierāda ne tikai Eiropas basketbola zvaigznes, bet arī daudzi mūsu basketbolisti – visi kā viens atzina, cik viņiem bija būtiski spēlēt Latvijas izlasē, cik ļoti viņi no tā ieguva, ka spēlēšana Latvijas izlasē nav salīdzināma ne ar ko citu.

Aģentu loma basketbolistu karjerā ir ļoti nozīmīga, un basketbolisti bez aģentiem neko daudz nepanāks. Taču nedrīkst būt situācija, ka viens otrs aģents, nopelnījis pirmo lielo naudu, nonāk eiforijā un sāk spēlēties ar basketbola sistēmu kopumā, lai apmierinātu savas merkantilās vēlmes. Piemēram, kāda sava spēlētāja iedabūšana izlasē, un, lai to panāktu, atrunā no izlases citu basketbolistu. Vai arī ierosina basketbolistam spēlēt izlasē tikai tad, kad viņam ir izdevīgi, kad vajag sevi atrādīt. Tās ir nepieļaujamas situācijas.

Tādēļ ir sagatavoti vairāki priekšlikumi. Viens no tiem – ir jābūt patiešām attaisnojošiem iemesliem atteikumam izlasei (veselība, ģimenes apstākļi, mācības), par kuriem basketbolists pats izklāstīs LBS valdei, kas tad arī lems, cik nopietni ir šie iemesli. Un, ja basketbolists atteicies no dalības izlasē neattaisnotu iemeslu dēļ, tad nākamajā ciklā viņš uz izlasi pat netiks aicināts. Jo tas nav normāli, ka kāda zvaigznīte, kas iedomājusies, ka tai vieta izlasē garantēta, domā – spēlēt izlasē vai ne, tikmēr pārējie basketbolisti un komanda kā tādi muļķīši uz viņu gaida... Otrs, ieviesīsim noteikumus aģentu darbībai Latvijas teritorijā – aģentiem būs jāreģistrējas. Un tie aģenti, kas šos noteikumus pārkāps, vairs nevarēs darboties Latvijas tirgū.

Kad tad Latvijas basketbolam būs medaļas?

Šogad Latvijas sieviešu izlase pirmo reizi vēsturē izcīnīja tiesības spēlēt Pasaules kausa finālturnīrā, vīriešu izlase guvusi lielāko panākumu pēckara gados. Domāju, ka tuvākos četros gados redzēsim, vai Latvijas izlases sevi pierādīs vēl augstākajā līmenī un paņems tās godalgas, ko pelnījušas.

Galvenais, ka gods un prestižs spēlēt Latvijas izlasē ir atgriezies. Latvijas izlase ir atguvusi to reputāciju, ko zaudēja pirms desmit gadiem. Tie bija Latvijas basketbola neveiksmju gadi, kad gan spēlētāji, gan tā laika basketbola korifeji ar savu bravūru rādīja sliktu piemēru. Nu šie melnie gadi ir beigušies. Izlase ir ar pavisam citiem basketbolistiem, kuri izauguši ar pavisam citu attieksmi pret darbu, pret izlasi. Un tāpēc skats uz nākotni ir optimistisks – medaļām ir jābūt! Es tam ticu!

Tikmēr ir tādi, kas uzskata – kamēr Latvijas basketbola sabiedrībā būs Edgars Jaunups, tikmēr Latvijas izlasei medaļas neiegūt. Piemēram, viens no tevis pieminētā laika basketbola funkcionāriem, savulaik Eiropā labākais basketbolists Valdis Valters to visai rupjā veidā izteica sociālajos tīklos.

Ir cilvēki, kuri vienmēr centīsies saskatīt tikai slikto tad, kad tiek gūti panākumi, ja viņi ar šiem panākumiem nekādi nav saistīti. Tā, no vienas puses, ir dabiska skaudība, bet, no otras – emocionāls tukšums. Piemēram, konkrēti Valdis Valters pēc savas izcilās spēlētāja karjeras nobeiguma vairs neko dižu nav paveicis. Jā, viņam bija lieliskas idejas, viņš labi iesāka vairākus svarīgus basketbola projektus, taču tie visi ir nepabeigti. Atšķirībā no Lietuvas Basketbola federācijas prezidenta Arvīda Saboņa vai Krievijas Basketbola federācijas prezidenta Andreja Kiriļenko. Domāju, ka viņš, lai arī uzsver, ka ir pilnībā aizgājis no basketbola, joprojām vēlas basketbolā būt. Viņam sāp, ka tiek gūti panākumi bez viņa. Viņš grib lepoties ar šiem panākumiem, bet īsti nevar, jo zina, ka tie ir rezultāts lēmumiem, kas tika pieņemti pretēji viņa viedoklim.

Tagad Valters uzbrūk man, bet vēl pavasarī viņš sociālajos tīklos uzbruka Ainaram Bagatskim, saucot viņu par nejēgu, bet pirms gada viņš intervijā par Latvijas izlasi izteicās, kā tā ir bāla un pelēka ar vienu zvaigzni – Porziņģi – un šī izlase nevienu neinteresē. Valdis Valters tāds ir – ja viņš pats nav tajā iesaistīts, viņš meklēs tikai slikto. Man ir žēl un kauns, ka cilvēks uzvedas kā slikti audzināts pusaudzis.