Ģirts Ankipāns: Pieci iemesli, kāpēc Latvija pieveica Norvēģiju

1. Spēle aizsardzībā. Šī noteikti bija labākā Latvijas izlases spēle konkrēti no aizsardzības viedokļa, par ko liecina arī neielaistie nevieni vārti. Grūti pateikt, vai pretinieks bija lēnāks, mazāk meistarīgs nekā iepriekšējie vai kas cits, taču pozicionālo kļūdu bija krietni mazāk nekā iepriekšējos mačos. Arī Masaļskis nostāvēja nevainojumi, bet aizsargi ļoti prasmīgi savāca visus „rībaundus” (atsistās ripas vārtu priekšā), kas bija īpaši svarīgi, jo norvēģiem ir vairāki spēlētāji, kuri ļoti agresīvi iet pakaļ atsistajām ripām un mēģina tās iebakstīt vārtos.

Pēc šķietami miegainajām un ne pārāk kvalitatīvajām pirmajām divām trešdaļām uzreiz pēc gūtajiem vārtiem komanda atmodās. Puiši sajuta, ka viņi var gūt vārtus, ka viņi prot spēlēt, un pa laukumu sāka burtiski lidot. Protams, arī norvēģiem uzreiz bija jāmaina spēles plāns un aktīvi jādodas uz priekšu, mazāk domājot par aizsardzību, taču galvenais, manuprāt, bija psiholoģiskas faktors, kas, cerams, arī mums būs iedevis pārliecību par savu varēšanu pirms izšķirošās spēles pret Čehiju.

3. Mazākums. Es norvēģu spēles iepriekš šajā čempionātā nebiju redzējis, tāpēc man grūti spriest, vai viņi šoreiz spēlēja citādāk, taču no čempionāta trešā labākā vairākuma nebija ne miņas. Varēja lieliski redzēt, ka Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš ir pamatīgi izstudējuši norvēģu spēli un puiši bija apmācīti pilnīgi neitralizēt pretinieka galveno trumpi. Pat pieci pret trim viņu neko jēdzīgu nespēja izveidot, bet, kad mums bija četri laukuma spēlētāji, ļoti aktīvi tika spēlēts pie apmalēm, tādējādi izdevās viņu saspēli novirzīt iespējami tālāk no vārtiem.

Ar vairākumu ir tā: ja tu gūsti vārtus, tad tas ir labs, bet, ja neiemet, tad nav. Šodien divi vārti – tātad labs! Pirmā maiņa spēlēja savā stilā ar ātrām piespēlēm, lai gan vārtus guva nedaudz citādāk, nekā parasti viņi to dara. Šoreiz aizsargs Reķis ieslidoja vārtu priekšā, novirzot aizsargu uzmanību no vietas, kur ieslidoja Cipulis un izdarīja lielisku „one-timer” (metiens bez ripas apturēšanas.) metienu. Savukārt otrā maiņa vairākumā izspēlēja skaistu trijstūri (Daugaviņš, Galviņš, Sprukts), Galviņš izdarīja labu uzmetienu, un Sprukts ļoti veiksmīgi nospēlēja vārtu priekšā.

Nezinu, vai tas bija treneru uzdevums vai vienkārši sakritība, bet trešajā trešdaļa bija jūtama tendence izdarīt metienus pa augšu (vārtu augšējā daļā). Norvēģu vārtsargs Grotness spēlē tā sauktajā „Butterfly” stilā (krīt uz ceļiem un ar savu garo augumu domā, ka nosedz arī vārtu augšu), bet pret tādiem vārtsargiem ir jāmet pa augšu, jo viņi nevar pilnīgi nosegt augšējos stūrus. Pirmie trīs vārti tika iemesti, metot pa augšu. Varbūt tā ir sakritība, taču, zinot Oļegu Znaroku, viņš puišiem, visticamāk bija devis šādu uzdevumu.

Komentārs. Jau rīt Latvijas izlase aizvadīs savu nākamo un šoreiz izšķirošo spēli, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā. Tā būtu lieliska iespēja revanšēties par zaudējumu papildlaikā olimpisko spēļu izslēgšanas kārtā. Lai pieveiktu čehus, mums ir jāspēlē droši un jāuzbrūk, lai pirmie gūtu vārtus, tad viņiem varētu sākt traucēt atbildības nasta, kāda bija arī Vankūverā. Protams, nedrīkst aizrauties ar uzbrukumiem, jo viņi vienmēr lieliski spēlē  pretuzbrukumos, arī izpildītāji viņiem ir gana augstas klases, kaut vai Jaromīrs Jāgrs. Pret Čehiju ir jāspēlē agresīvi un fiziski, jo viņiem nepatīk šāda maniere, un bieži vien viņi uz tādu spēli atbild  ar rupjībām, kas var dot mums iespējas spēlēt vairākumā.