Ģirts Ankipāns: Pieci iemesli, kāpēc Latvija zaudēja Čehijai

1. Karsums un citi savainojumi. Visvairāk, protams, pietrūka Mārtiņa Karsuma, jo otrā maiņa bija vadošā šajā čempionātā un arī Mārtiņš pats aizvadīja to gana sekmīgi, gūstot trīs vārtus. Nozīmīgi spēlētāji bija arī Juris Štāls un Aleksandrs Jerofejevs, taču tieši Karsums varēja būt tas, kurš gūtu vārtus. Traumu dēļ bijām spiesti ilgstoši spēlēt ar trim maiņām, kas nav viegli, ja mačs ir otro dienu pēc kārtas un arī iepriekš nekāda atslodzes režīma nav bijis. Es nedomāju, ka nogurums bija noteicošais faktors, jo mēs gana labi tikām līdzi čehiem, kuri it kā bija ātrāki, tomēr tas traucēja, kad vajadzēja iet uz priekšu un atspēlēties.  

Šis noteikti bija galvenais faktors. Mēs spēlējām ļoti neveiksmīgi, bet viņiem divreiz paveicās, izdevās atņemt ripu un aizskriet pretuzbrukumā, kuros arī guva vārtus. Karsuma nespēlēšana neļāva variēt ar vairākuma virknējumiem, bet vienīgajam iespēlētajam piecniekiem šodien bija melnā diena – nekas nesanāca. Protams, pretinieki bija ļoti labi izstudējuši Latvijas pirmās maiņas spēli, neļaujot Cipulim un Ņiživijam saspēlēties gar pamali aiz vārtiem, un čehu agresīvā spēlē neļāva pamainīt kaut ko saspēlē. Protams, pret Čehiju vairākumā bija jāspēlē tādā stilā, kā to dara otrais piecnieks (Sprukts, Karsums, Daugaviņš, Galviņš, Jerofejevs) – izspēlē uz metienu un iet cīņā pēc „rībaundiem” (atlēkušajām ripām), taču šī maiņa diemžēl nebija savā sastāvā. Es nešaubos, ka treneri arī pirmajam vairākuma piecniekam (Vasiļjevs, Ņiživijs, Cipulis, Reķis, Pujacs) teica, ka ir jāmet pa vārtiem, taču spēlētāji to nespēja izpildīt vai varbūt nemaz negribēja. Grūti ir mainīt savu spēles stilu pēkšņi, tam visam ir jābūt atstrādātam treniņos – kustībai, izspēlei un metieniem no konkrētām pozīcijām, kad partneri to gaida un cīnās vārtu priekšā. Šim piecniekam ir cits rokraksts, kuru nav nemaz tik viegli izmainīt. Pēc idejas jau čehi neko unikālu nedarīja, viņi vienkārši vienmēr ir labi spēlējuši aizsardzībā, arī mazākumā.

Labi sākām spēli, neskatoties uz to, ka nopelnījām vairākus noraidījumus. Čehiem, protams, bija milzīgs pārsvars, taču tas bija gaidāms, ka viņi no pirmajām minūtēm ies uz priekšu. Viņiem sākumā neizdevās, un varēja redzēt, ka komanda nervozē, jo arī viņiem bija obligāti jāuzvar. Žēl, ka ielaidām jau otrās trešdaļas sākumā vārtus, jo tas viņiem palīdzēja nomierināties, un, kad rezultāts bija 2:0, viņi jau jutās kā zivis ūdenī, jo čehi ir slaveni ar savu aizsardzības un pretuzbrukumu hokeju, taču, tiklīdz kā izdevās atgūt vienus vārtus, parādījās nervozitāte un uztraukums. Būtu interesanti redzēt, kas notiktu, ja tik ātri neielaistu atpakaļ vārtus.

4. Spēka spēle. Čehu hokejisti izskatījās krietni agresīvāki divcīņās pie apmalēm, ko arī ietekmēja tas, ka nespēlēja viens no mūsu fiziskākajiem hokejistiem Mārtiņš Karsums, kura aktivitāte varētu pamodināt arī citus komandas biedrus. Cits fiziskas spēles cienītājs Artūrs Kulda nopelnīja noraidījumu, pēc kura viņš spēlēja nedaudz mierīgāk nekā iepriekšējās spēlēs. Es domāju, ka čehiem bija uzdevums uzspiest mums spēka spēli, kurā, pēc viņu treneru kolektīva domām, nejūtamies īpaši komfortabli, un laikam tas arī izdevās.

Čehijas izlasei izdevās apslāpēt vienu no mūsu izlases galvenajiem ieročiem - tālās piespēles. Čehu hokejisti lieliski jūt, kad ir jāatgriežas aizsardzībā, kur ir jāsagaida mūsu uzbrucēji. Tā ir viena no Čehijas hokeja iezīmēm. Savukārt viņi paši, izmantojot ātros un tehniskos uzbrucējus, daudzas reizes ar labām tālām piespēlēm izveidoja bīstamus pretuzbrukumus. Varētu pat teikt, ka šajā komponentā mūs apspēlēja ar mūsu pašu ieroci.