Jūliuss Šuplers atklāj patiesību par „Dinamo” sastāva izvēli
Rīgas „Dinamo” galvenais treneris slovāku speciālists Jūliuss Šuplers krievu portālam sport-express pastāstījis patiesību par Rīgas „Dinamo” sastāva izvēli un kāpēc maču galotnēs viņš laukumā laiž tieši konkrētos spēlētājus.
Intervija ar „Gada rīdzinieku 2010” ir plaša, kurā daudz stāstīts arī par hokeja trenera jaunību, dzīvi Slovākijā un darbu Rīgas „Dinamo” un Krievijas klubā Jaroslavļas „Lokomotiv”, derībām par komandu sasniegumiem, taču kasjauns.lv īpaši pārsteidza dažas savdabīgas atbildes par sastāva komplektāciju un tas, kā viena no Latvijas hokeja lielākajām traģēdijām – Sergeja Žoltoka nāve – ir izmainījusi Šuplera dzīvi.
- Nē. Es pats kādreiz biju tāds pats. Kad strādāju Trenčinā, manā kabinetā bija vecs dators, kuram baidījos pat tuvoties. Līdz televīzijā neieraudzīju vīrieti no laukiem, kurš kaut ko aktīvi raksta uz klaviatūras. Mana apziņa mainījās. Padomāju: „Ja viņš spēj iemācīties, vai tiešām es nespēšu?” Piezvanīju vadībai: „Dodiet man datoru!” Visi apjuka: „Tu taču negribēji ar to darboties?” Tagad bez datora savu darbu nespēju iedomāties. Visu informāciju par hokejistiem glabāju tur.
- Ir speciālas programmas, kuras ļauj sekot līdzi spēlētāju veselības stāvoklim. Treniņā katram hokejistam pie jostas ir pielikts raidītājs, un es ekrānā redzu, kāds konkrētā brīdī, kuram ir pulss, cik ātri cilvēks atjaunojas. Ja kādam ir kādas problēmas, noskaidroju, vai nav saslimis, jeb nav kāds disciplīnas pārkāpums. Ar šādām tehnoloģijām treneri apmānīt nav iespējams. Atceros, ka vienam hokejistam teicu: „Neprasīšu tev pūst trubiņā, lai noteiktu, esi vakar dzēris vai neesi. Pietiek pārbaudīt pulsu un paņemt laktātu analīzi – viss ir redzams kā uz delnas.
- Pienskābe. Fiziskas slodzes laikā tās koncentrācija asinīs palielinās, bet pēc pusstundas atgriežas normas robežās.
- Jā. Kad dodu lielu slodzi, pulss palielinās līdz 180 sitieniem, pēc divu minūšu pauzes vajadzētu nokrist līdz 120 sitieniem, kas ir lielisks rādītājs, bet vienam puisim jau pēc 75 sekundēm ir pulss nokritis līdz 84 sitieniem. Patiešām, ūnikums.
- Cita izskaidrojama nav. Atvainojiet, uzvārdu nesaukšu. Noslēpums. Pulss ļauj noteikt arī spēlētāja psiholoģisko stāvokli.
- Jaunajiem hokejistiem lieku veikt testu, vai drīkst viņu izmantot mača izšķirošajos brīžos. Sēžam, mierīgi runājamies, bet pēc kāda jautājuma viņa pulss uzlec līdz 130-140 sitieniem. Ko tas nozīmē?
- Viņš ir bailīgs! Baidās no manis? Bet, kāpēc no manis ir jābaidās? Nepavisam neesmu briesmīgs...
- To es neesmu teicis. Es iepazīstu spēlētāju iespējas, vērtēju viņu plusus un mīnusus. Psiholoģiski nenoturīgs var būt arī liels meistars. Viņš spēlēs, bet pēdējās minūtēs, kad jānotur rezultāts, vai gluži pretēji – jāatspēlējas, uz ledus viņu nelaidīšu. Tāpēc, ka viņam iespēja kļūdīties ir daudz lielāka. Vēl man palīdz arī numerologs.
- Numerologs Jaroslavs Baco no Prāgas. Sūtu viņam spēlētāja vārdu, dzimšanas datus. Saņemu rūpīgu atskaiti, kur norādītas cilvēka rakstura īpašības, dabas dotumi, spēcīgās un vājās vērtības, cik ļoti cilvēki sader viens ar otru. Dīvainākais ir tas, ka viņš nekad nekļūdās! Gadās uztaisīt triecienmaiņu, bet puišiem nekas nesanāk. Lauzi galvu, bet Jaroslavs visu paskaidro: viņi nav psiholoģiski saderīgi. Lūk, šis puisis nevar sastrādāties ar pārējiem, traucē. Mainu uz citu – un viss aiziet, kā pa sviestu!
- 90. gadu beigās. Jaroslavs pats mani uzmeklēja, piedāvāja savus pakalpojumus. Es, protams, sākumā nenoticēju. Pasūtīju viņu. Numerologs neapvainojās, parādīja mērķtiecību. Labi, nodomāju, pamēģinām. Aizsūtīju skaitļus un pāris spēlētāju vārdus, un biju šokēts. Ar katru viņš precīzi trāpīja naglai uz galvas, it kā būtu pārbaudījis ar melu detektoru. No tās dienas mēs sadarbojamies. Kad es strādāju Trenčinas „Dukla”, Jaroslavs negaidīti paprasīja visa personāla datus. Drīz viņš satraucies zvanīja: „Nomaini autobusa vadītāju!” – „Kāpēc? Normāls puisis, lieliski strādā.” Viņš bija nepiekāpīgs: „Šoferis atnesīs mums nelaimi” Aizsūtījām autobusa vadītāju uz medicīnisko pārbaudi un izrādījās, ka viņam ir nežēlīgi augsts asinsspiediens – 220 uz 160! Viņš katru sekundi varēja pie stūres nomirt!
- Visu nedrīkst stāstīt. Ieteica man, piemēram, nomainīt automašīnas numuru. Vajadzēja būt citai ciparu kombinācijai.
- Septiņi, astoņi, trīs... Nē, trīs nebija. Es vairs neatceros. Tagad ir – 530. Pirms dabūju, piezvanīju viņam: „Tāds derēs?” – „Jā...” Saprotu, ka daudzi kolēģi pret šādām lietām izturas skeptiski. Es viņiem atbildētu tā: Ja tavā komandā ir desmit spēlētāji (Aleksandra) Radulova vai (Alekseja) Morozova līmeņa, var iztikt bez numerologa, psiholoģiskiem testiem un datoriem, bet, kad zvaigžņu nav, ir jāmeklē individuāla pieeja katram spēlētāja. To vieglāk ir izdarīt, ja tev ir pilna informācija par katru no viņiem.
- Nē, viņus gan es nemīlu. Viņi var izdarīt ļaunu. Varbūt ne visi no viņiem ir šarlatāni, bet riskēt ar komandu es netaisos. Lai gan ekstrasensi interesējas bieži.
- Man vienalga, galvenais, lai uz ledus viss ir kārtībā. Septiņus gadus atpakaļ „Rīgā-2000” spēlēja Ēriks Ozollapa. Viņam uz galvas vispār bija cīsiņi.
- Kaut kādi jocīgi dredi. Tas pat kaitināja. Aizbraucam uz citu pilsētu, tauta runā: „O, Rīga. Visi dažādi. Viens cīsiņos, cits skūtais, Sandis Ozoliņš, normāls puisis, kaklasaitē...” Uz spēli ir jāierodas, tikai vienādos apģērbos.
- Kaut ko tādu es nenovēlētu nevienam. Pat ne ienaidniekiem, kuru, man šķiet, nemaz man nav. Tas bija murgs, redzēt, kā cilvēks aiziet, bet tu neesi spējīgs viņam palīdzēt. 2004. gadā es trīs dienas iepriekš biju kļuvis par „Rīga 2000” galveno treneri. Spēle Minskā. Trešajā trešdaļā pie rezervistu soliņa pamanīju, ka Sergejam sareiba galva. Viņš pieslidoja pie apmales un pačukstēja: „Man ir slikti”. Sākumā viņš apsēdās un soliņa pēc tam apgūlās. Ārsts viņu veda uz ģērbtuvēm. Gaitenī Žoltoks nokrita un zaudēja samaņu. Izsaucām divas „Ātro” brigādes, bet viņiem nebija defibrilatora, ja tāds būtu, iespējams, Sergeju varētu glābt. Pēc pusstundas viņš nomira.
Kas attiecas uz vainu... Kurš zināja, ka viņam ir sirds aritmija? Trešajā periodā mēs trupinājām spēlēt ar četriem pieciniekiem – tas nozīmē lielas slodzes hokejisti nesaņēma. Ja tas notiku treniņā, tad gan es nedomāju, ka turpinātu strādāt par treneri.
Sergeja nāve kļuva par mācību visiem. Kopš tās reizes vienmēr vedam sev līdzi defibrilatoru. Pēc mana lūguma kluba vadība iegādājās modernu medicīnas tehniku, „Polar” pulsometrus. Spēlētājus pārbaudām kā kosmonautus un pieci ir beiguši karjeras.
- Iemesls?
- Problēmas ar sirdi. Es viņiem lūdzu: „Beidziet spēlēt, dzīve ir svarīgāka”. Nesen vienam Latvijas izlases hokejistam arī atklāja aritmiju. Viņam aizliedza spēlēt: „Kāpēc jāriskē? Atceries, tev ir trīs bērni”. Pāris mēnešus dusmojās uz mani, pārdzīvoja, ka netika uz olimpiādi Vankūverā, bet tagad strādā klubā. Ar citu vispār notika neticams gadījums. Bija traumējis menisku un pirms operācijas veicas pārbaudes un viņam atrada iedzimtu caurumu sirdī. Tas nav galvai aptverams, kā viņš varēja spēlēt
Kas tālāk?
Kardioķirurgs izoperēja, defektu izlaboja. Trīs gadus pēc tā atkal spēlēja, bet tagad ir treneris. Atcerējos vēl vienu gadījumu. Uzaicinājām uz „Dinamo” slovāku. Tehnisks hokejists, bet samulsināja viņa atjaunošanās parametri. Es aizdomājos, kā organisms reaģēs uz slodzi? Ja nu, nedod dievs, nomirst? Un mēs atvadījāmies no puiša.
Pilna intervija krievu valodā ar Jūliusu Šupleru atrodama šeit
kasjauns.lv/Foto: LETA
