Astoņas lielākās Rīgas “Dinamo” dīvainības

­

Pati KHL vadība nereti savos izteikumos cenšas līdzināties NHL, bet Latvijas klubs tiek uzskatīts par mārketinga un komunikācijas paraugu visai līgai, taču pat rīdziniekiem reizēm gadās nošaut pavisam greizi – tā, kā Ziemeļamerikā neviens nekad nerīkotos. Var jau teikt– mēs taču vēl tikai mācāmies. Protams! Tomēr – gudrais to dara no cita kļūdām, bet tas otrs – no savām. Lai arī cik ļoti mūs uzskatītu par rietumnieciskāko klubu KHL (pamatoti!), tomēr nereti mūsu kluba vadības un citu darbinieku rīcība atbilst visskarbākajiem un nevēlamākajiem padomju standartiem.

Šajā rakstā ir apkopotas ne tikai “Dinamo” dīvainās kļūdas, bet arī lēmumi, kurus nevajadzēja pieņemt ētikas, godīga sporta principu un vienkārši saprātīgas kluba hierarhijas vārdā. Arī skaitlis “astoņi” nav izvēlēts nejauši, jo lielai daļai Latvijas iedzīvotāju tieši ar to asociējas mūsu hokeja valstsvienības bāzes komanda.

2. Sporta ētika I

Sportā un karā visi ieroči ir atļauti, bet kā vienā, tā otrā tas godu nedara. Sporta aprindās ir parādījusies informācija, kuru gan dinamiešu vadība neatklāj, ka, Rīgas “Dinamo”, parakstot līgumu ar talantīgo slovāku uzbrucēju Juraju Mikušu, kurš gan Latvijas klubā neaizvadīja savas labākās karjeras spēles, ir pamatīgi “apčakrējuši”  komandu, kurai viņš īstenībā piederēja, Maskavas “Spartak” (draftējusi slovāku uzbrucēju). KHL ir stingri noteikumi par hokejistu, kuri ir vecumā līdz 28 gadiem, pārēju uz citiem klubiem, un maskavieši noteikti būtu vēlējušies nopelnīt uz Rīgas “Dinamo” rēķina. Par nelaimi viņiem, kluba administrācija bija aizsūtījusi pieteikumu līgas vadībai par citu Juraju Mikušu (arī talantīgu), gadu jaunāku aizsargu, kurš tajā laikā spēlēja AHL (tajā pašā līgā, kur mūsējais). Tā nu rīdzinieki izmantoja “Spartak” kļūdu un ieguva galvenā trenera Jūliusa Šuplera tautieti savā īpašumā. Tomēr Mikušs Rīgā neparādīja gaidīto sniegumu, un arī cilpa ap Šuplera kaklu sāka savilkties šajā jautājumā, jo tieši viņš šo uzbrucēju redzēja kā vienu no “Dinamo” vilcējiem, turklāt arī “Spartak” vēlējās dabūt to, kas viņiem pienākas (nauda vai Mikušs)... Tā nu Jurajs atgriezās Maskavā, bet “Dinamo” dabūja mācību, ka citu kļūdas izmantot ne vienmēr ir izdevīgi pašiem un citu acīs cieņu tas nepalielina.

4. Kas ir “Dinamo” ģenerālmenedžeris?

Vecais labais stāsts par Taileru Arnasonu. Tik talantīga uzbrucēja ar neticamu roku veiklību Rīgas “Dinamo” vēl nav bijis, bet arī tik slinku hokejistu, pieļauju, visā KHL mēs vairs nekad neredzēsim. Savulaik sezonā krājis virs 50 punktiem pat pašā hokeja mekā NHL, bet Rīgā spēlēja ceturtajā maiņā. Pats “Dinamo” ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs atzinis, ka ar šo hokejistu viņam neesot bijis nekāda sakara, jo, lūk, slavenais Latvijas hokeja vārtsargs Pēteris Skudra ar viņa uzvārdu pa taisno aizskrēja pie kluba vadības, kuri ierauga ciparu attiecību starp algu (nebija no lielākajām klubā) un kādreizējo statistiku (CV ziņā vienīgais konkurents varētu būt Sandis Ozoliņš). Ko tur domāt, pērkam! Tā nu Tailers nonāca Rīgā. Meistarība ir, bet spēlēt negrib, vismaz ne tur, kur viņam liek (ceturtajā maiņā), patīk vakaros pasēdēt alus pagrabos un arī treniņos nav tik možs kā citi spēlētāji. Īsāk sakot, nebija tas, ko no viņa gaidīja kluba vadība. Kāpēc? Tāpēc, ka katram ir jādara savs darbs un par to jāatbild, un sastāva komplektācijai būtu jāpaliek trenera un ģenerālmenedžera rokās. Vismaz Ziemeļamerikā tā dara.

6. Karš, kuram nevajadzēja būt

Padomju laiku Rīgas “Dinamo” vārtsargs, Latvijas hokeja leģenda Artūrs Irbe, kurš ir strādājis arī šajā KHL klubā par vārtsargu treneri, ir kļuvis par Latvijas klubam nevēlamu personu. Irbes izteicienu patiesumam par politizēto “Dinamo” un tiekšanos uz Krieviju katrs pats var spriest pie sevis, bet dinamiešu vadībai nebija jāatbild ar bērnišķīgu prettriecienu. Ne vien tāpēc, ka šādi ķīviņi neceļ sporta veida popularitāti, bet arī padara pašus par smieklīgiem. Tu man iesiti, es tev pretī. Tā varētu raksturot šo atbildes vēstuli Vašingtonas “Capitals” vārtsargu trenerim. Nekad nebūs tā, ka visiem patiks tas, ko tu dari, bet tā ir daļa no sporta (biznesa, politikas...). Nākamreiz varbūt vajadzētu paprasīt padomu Stendzeniekiem, kurš pavisam nesen bija tik nozīmīga persona hokeja tēla celšanai (“Par labu hokeju”).  

8. Latvijas izlases bāzes komanda

­

Jau pašā sākumā tika skaidri minēts, ka Rīgas “Dinamo” tiek veidots ar domu, lai augstākā līmeņa pieredzi tajā krātu Latvijas vadošie hokejisti, kas veidotu mūsu valstsvienības bāzi, un klubs nekādā mērā par to nav melojis. Nedrīkst gan aizmirst, ka visa pamatā ir arī nauda. Mūžīgā attiecība – spēlētājs vēlas vairāk nopelnīt (hokejista karjera nav mūžīga), bet klubs vēlas mazāk samaksāt (lai būtu drošība par nākotni un iespējas pastiprināt sastāvu, lai sasniegtu mērķus). Tomēr ir kāds gadījums, kas šķiet mazliet neizprotams. Ir mums Latvijā diemžēl tikai viens pasaules klases vārtsargs ¬– Edgars Masaļskis, kurš lielā mērā uz saviem pleciem arī atnesa Rīgas “Dinamo” panākumus iepriekšējā sezonā, tomēr klubs ar viņu līgumu nepagarināja. Masaļskis pēc sezonas esot prasījis astronomiskas summas – bija pamats. Tomēr beigās cenu esot nolaidis praktiski līdz Mikaēla Telkvista algas līmenim (pēc Zviedrijas mediju informācijas, aptuveni 200 tūkstoši latu par regulāro sezonu, bet KHL līgumi paredz summas pieaugumu atkarībā no panākumiem izslēgšanas spēlēs.), bet klubs izvēlējās zviedru. Aizvainojums par Masaļska kaulēšanos, jo klubs viņu paņēma atpakaļ sezonu pēc tam, kad uzdzīves laikā bija salauzis potīti? Droši vien rūgtums tieši šeit arī ir aprakts, taču šādām emocijām nav vietas profesionālajā sportā. Vainīgas, domājams, šoreiz ir abas puses, taču mēs (līdzjutēji) gribētu Rīgā redzēt Masaļski biežāk nekā reizi sezonā, un, tas ko vēlas līdzjutējs, ir galvenais, īpaši tad, ja tas ir iespējams.

Nav jau tā, ka Rīgas “Dinamo” klubā viss ir tikai melnās krāsās, tomēr cilvēki vairāk interesējas par problēmām tajā, jo par panākumiem un visu patīkamo klubs cenšas sabiedrību informēt pats.