Ķīnas olimpiskā cerība kļuvis par ubagu un bezpajumtnieku
Viens no talantīgākajiem Ķīnas vingrotājiem, no kura tika gaidītas olimpiskās medaļas, šobrīd ubago Pekinas ielās.
Divdesmit astoņus gadus vecais Žangs Šangvu pēc treniņā gūtas traumas, gluži kā daudzi citi viņa kolēģi, tika izsvītrots no Ķīnas nacionālās sportistu sagatavošanas programmas un nokļuva bezizejas situācijā.
Britu laikraksts “Daily Telegraph” ziņo, ka Ķīnas sportistu sagatavošanas sistēmas līdzinās tai, kāda bija Padomju Savienībā.
Žangs ir dzimis zemnieku ģimenē, un jau piecu gadu vecumā vecāki viņu nosūtīja uz vietējo vingrošanas akadēmiju. Pēc daudziem gadiem grūtu treniņu, pilnīgi iztiekot bez pamatizglītības ieguves, viņš sāka rādīt daudzsološus rezultātus un iekļuva Ķīnas jaunatnes izlasē.
2001. gada Universiādes zelta medaļa kļuva par viņa karjeras kulmināciju, lai gan visi no viņa gaidīja 2002. gada Atēnu olimpisko spēļu medaļas. Gadu iepriekš treniņos gūtais Ahilleja papēža savainojums pielika punktu šīm cerībām. Vingrotājam nācās izlaist olimpiskās spēles, jo viņš nespēja pilnībā atveseļoties, bet 2005. gadā viņš pielika punktu savai sportista karjerai, no valsts saņemot vienreizēju kompensāciju 5000 ASV dolāru apmērā.
Žangs kļuva par picu piegādātāju, tomēr vecā trauma atkal lika par sevi manīt līdz tādam stāvoklim, ka viņš ne vien nespēja skriet, bet pat ilgstošu laiku nevarēja arī pastaigāt. Iztērējis visus savus ietaupījumus, Šangvu bija spiests pārdot savu Universiādes zelta medaļu par aptuveni 20 ASV dolāriem, lai varētu nopirkt pārtiku, bet pēc tam bijušais sportists sāka zagt un nokļuva cietumā. Izkļuvis brīvībā, Žangs sāka ubagot, rādot dažādus vingrošanas priekšnesumus, un līdz pat šai dienai vēl dzīvo uz ielas.
Žanga Šangvu liktenis, kādu piedzīvojuši daudzi plašākai sabiedrībai nepazīstami Ķīnas atlēti, satrieca visu valsti, kur olimpisko spēļu zvaigznes un viņu ģimenes burtiski apber ar dāvanām. Pa sitienam ir nonākusi visa Ķīnas sportistu sagatavošanas sistēma, kura nekādā veidā neatbild par saviem audzēkņiem. Daudzi no viņiem, gluži kā Šangvu, pēc karjeras beigām neatrod savu vietu dzīvē un ir spiesti vienkārši eksistēt.
Šangvu atzīst, ka šobrīd, skatoties olimpiskās spēles un citus sporta pasākumus, kad uzvar Ķīna, viņš nejūt nekādu prieku, jo apzinās, cik daudz jaunajiem sportistiem šī valsts ir sabojājusi dzīvi, izturoties pret viņiem kā pret atkritumiem.
