Slavenie brāļi Bertāni. Dzimuši basketbolam
Ja līdz šim basketbolā visi zināja par brāļiem Sandi un Kristapu Valteriem, nu viņu vietu Latvijas izlasē ieņēmuši citi brāļi — Dairis (22) un Dāvis (18) Bertāni.
Jaunajā Latvijas izlases modelī viņus nevarēja nepamanīt — nesen Lietuvā notikušajā Eiropas čempionātā vecākais no brāļiem Dairis izcēlās ar elegantiem un ātriem caurgājieniem, savukārt augumā slaidais Dāvis nekaunīgi bloķēja NBA zvaigžņu metienus. Tikmēr tribīnēs sēdēja abu vecāki — tēvs Dainis un mamma Dina. Nu ģimene atgriezusies Latvijā, kur vecāki strādā par fizkultūras skolotājiem Rīgas 3. ģimnāzijā. Dairis šo sezonu aizvada „VEF Rīga” komandā, bet Dāvis spēlē Slovēnijas klubā „Union Olimpija”.
„Kas Jauns” tikās ar Bertānu ģimeni turpat 3. ģimnāzijas sporta zālē, lai sarunā uzzinātu, kāda tad ir šī sportiskā ģimene.
Četri D jeb Ģimene visa basketbolā
„Tas ir tikai likumsakarīgi,” vaicāti, kā dēli Dairis un Dāvis kļuvuši par basketbolistiem, atbild Dainis un Dina Bertāni. Bet kā gan citādi — Dainis taču līdz 38 gadu vecumam pats spēlēja basketbolu, bet tagad ir treneris. Iepazinušies Dainis un Dina PSRS airēšanas izlases nometnē — Dina jau bija kļuvusi par pasaules junioru čempionāta sudraba medaļnieci airēšanā 1986. gadā, savukārt Daini kā augumā slaidu un spēcīgu basketbolistu tolaik pārvilināja uz airēšanu.
Abi apprecējušies, atgriezušies Bertāna dzimtajā Rūjienā, kur Dainis atkal pievērsās basketbolam, bet Dina sāka strādāt par fizkultūras skolotāju. Drīz arī piedzima vecākais dēls Dairis. „Viņš taču no zīdaiņu vecuma uzauga sporta zālē! Un, šķiet, pirmais priekšmets, ko paņēma rokās, bija basketbola bumba!” atceras tēvs Dainis, bet Dina smejoties piebilst: „Viņu nomierināt varēja tikai ar bumbu. Kā sāka raudāt, tā atlika vien ratiņos iemest lielo basketbola bumbu, un bija miers. Vislabāk viņš gulēja, kad zālē notika basketbola treniņi, kad visi driblēja bumbu. Tiklīdz šī skaņa apklusa, tā uzreiz puika bija augšā.”
Gluži loģiski Dairis pievērsās basketbolam, taču aktīvi nodarbojās arī ar citiem sporta veidiem. „Lauku puikas vienlīdz labi prot visu — sākot no basketbola, florbola, futbola un volejbola, beidzot ar hokeju. Atceros, ka viņa basketbola komanda reiz pat uzvarēja rajona čempionātā florbolā! Savukārt Dāvis tik labi slidoja un spēlēja hokeju, ka neviens nepateiktu, ka viņš nav hokejists,” stāsta Dainis un dēli piebalso: „Lielākais prieks bija, ka ziemā bija mīnus 25 grādi un nedrīkstēja iet uz skolu. Tad mēs varējām visu dienu laukā kārtīgi izspēlēties hokeju.”
„Forši puikas!” teju vai reizē iesaucas abi vecāki, vaicāti, kādi dēli bijuši bērnībā. „Šādus tādus mēslus jau savārīja. Kā jau visi puikas, bez blēņām nevar,” saka Dainis, bet Dina piebilst: „Mēs ikdienā viņus maz redzējām. Pa dienu skola, treniņi, bet brīvdienās — kā no rīta paņēma sporta zāles atslēgas, tā ar draugiem līdz pat vēlam vakaram dzīvojās pa turieni. Spēlēja bumbu, visu dienu neēduši. Bet mācījās gan abi labi. Ar to nebija nekādu problēmu. Ja arī skolā sataisīja kādas ziepes, mēs to ātri uzzinājām — kā nekā paši skolā strādājām. Un ar to arī pietika, lai nākamajā reizē nekas tāds nenotiktu. Galvassāpes viņi mums neradīja. Vienīgi Dāvis bija viltīgāks — ja bija sastrādājis kādas blēņas, jau pirmais centās izstāstīt savu versiju, pirms informācija bija nonākusi līdz mums no citiem.”
Kādas tad bija tās blēņas? „Nevar jau visu stāstīt. Ir lietas, ko vecāki vēl nezina,” brāļi smejoties atbild, līdz Dairis izstāsta kādu nedarbu, kas gan vecākiem ātri vien kļuva zināms. „Rudenī ar āboliem apmētājām garāmbraucošās automašīnas. Kad kādai trāpījām, bija jābēg prom. Tikai Dāvis, kā jau trīs gadus jaunāks, tik ātri paskriet nespēja. Es aizbēgu, bet viņu noķēra kāpņu telpā. Taču mēs jau arī kā muļķi — skrējām uz mājām.”
„Tiešām duraki!” saka puišu tēvs. „Izrādās, viņiem pakaļ dzinās kaimiņš, kurš pēc tam mani uzslavēja, ka vecāko dēlu gan esmu labi satrenējis — skrien ļoti ātri. Es gan puikas norāju, bet par to, ka tādi kā muļķi muka uz mājām, nevis uz tuvējo mežiņu, kur viņus neviens nebūtu noķēris,” stāsta Dainis.
Savukārt Dina atceras, kā Dāvis reiz raudādams nācis mājās no treniņa. Kad sācis trenēties bērnu komandā pie tēva, Dāvis nodarbībās visu laiku jaucies pa vidu ar saviem komentāriem. Dainim tas apnicis, līdz viņš puiku izdzinis no treniņa, sakot, lai bez mammas mājās nerādoties. „Tā arī bija. Dāvis stāvēja aiz durvīm un šņukstēja, sakot, ka tētis viņu izdzinis no treniņa un bez mammas mājās nevarot nākt!”
„Jā, bērnībā Dāvim bija nešpetns raksturs. Īsts direktoriņš, jaucās ar savām gudrībām treniņos pa vidu,” piebilst Dainis, bet vecākais no dēliem Dairis aizstāv brāli, sakot tēvam: „Problēma tajā, ka viņš raksturā ir pilnīgi tāds pats kā tu. Un, cīnoties ar viņu, tu patiesībā cīnies pats ar sevi.”
Brālis par brāli
Arī Eiropas čempionātā varēja redzēt, kā vecākais brālis Dairis aizstāv Dāvi, kad kāds pretinieks pret viņu nospēlēja rupji, savukārt pārbaudes spēlē Rīgā pret Krievijas izlasi Dāvis bija gatavs ar dūrēm pārmācīt kādu pretinieki, kurš ar rupju paņēmienu nogāza Dairi uz grīdas. Taču bērnībā gan brāļi pamatīgi plēsās.
„Mums smagi gāja. Vienmēr atradām iemeslu, par ko pakasīties,” atceras Dairis, bet tētis piebilst: „Lielākais to mazo mazliet pakacināja, un ar to pietika — Dāvis atbildi parādā nepalika, negribēja padoties.” Savukārt Dāvis smej: „Bet, kad es augumā sāku pāraugt brāli, viņš saprata, ka nu vairs joki nebūs.” „Taču tik un tā vienmēr Dāvis man būs mazais brālītis,” par 208 centimetrus garo brāli saka trīs gadus vecākais, bet par 14 centimetriem īsākais Dairis.
„Jā, Dāvis arī tagad mūsu ģimenē ir Mazulītis. Tā mēs viņu saucam. Tagad puikas tiekas ļoti reti un vairs tā neplēšas,” atklāj vecāki, bet Dairis piebilst: „Nu mēs viens otru vairāk cenšamies izjokot, iznest cauri.” „Un tāpēc jau neies uzreiz kauties, ja brālis mani izjoko. Lai gan sportistiem vispār tā pieņemts — citam citu izjokot,” tā Dāvis.
Bet kā Mazulītim klājas ikdienā, esot tik garam? „Nu jau pierasts! Ceru, ka vairs nebūs jābrauc sabiedriskajā transportā — tur gan grūti ielocīties, lai apsēstos vai nostāvētu,” saka Dāvis, atklājot, ka nesen saņēmis autovadītāja apliecību. Braukšanas eksāmenos gan viņam gājis grūti. „Mašīna bija tik maza, ka ceļi dūrās stūrē. Nevarēju pastūrēt!” paskaidro basketbolists, norādot uz zilumiem ceļgalos, kas izveidojušies no šīs neērtās braukšanas.
Hobijiem nav laika
Brāļi Bertāni patiešām atstāj sakarīgu un izglītotu puišu iespaidu, lai arī tagad mācības viņiem vairs nav prioritāte. Šopavasar Dāvis absolvēja Rīgas 3. ģimnāziju un saka lielu paldies skolotājiem, kas nākuši pretī un ļāvuši pabeigt vidusskolu neklātienē — viņš aizvadīto gadu jau spēlēja basketbolu Slovēnijā. Bet, lai tādu skolotāju pretimnākšanu saņemtu, kā saka pats Dāvis, pirms tam ir jāiemanto cieņa. „No 8. līdz 11. klasei centos pierādīt, ka ar mani mācībās var rēķināties.”
Tagad abi brāļi centīsies sevi pierādīt basketbolā. Lai arī Dairis iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē, tomēr studijas pārtrauktas. „Dairis ir maksimālists — ja kaut ko dara, tad līdz galam. Tāpat tas ir ar izglītību — mēģināja studēt, bet tad secināja: vai nu mācības, vai basketbols, jo, apvienojot abus, kāda joma cietīs,” paskaidro mamma.
Vaicāti, vai bez basketbola puišiem ir arī citas intereses, Dairis sāk smieties: „Kā tad! Kurā brīdī?! Katru dienu treniņi un spēles. Kad beidzas sezona, visai drīz sākas izlases treniņi. Vasarā atliek atpūsties vien dažas nedēļas, ko tad arī izmantoju, kaut kur aizbraucot, lai pilnībā atslēgtos no basketbola.”
Brālim piekrīt arī Dāvis: „Treniņi man ir divreiz dienā, tāpēc citam laika neatliek. Arī nogurums ir pietiekami liels, gribas vienkārši atpūsties, neko nedarot, — paskatīties kādu filmu, uzspēlēt datorspēles.”
Un kā ar meitenēm? Dairim ir draudzene, kura mācās ASV. „Reti satiekamies. Šovasar uz divām nedēļām izdevās paciemoties ASV, bet pēc tam mēnesi bijām kopā Latvijā,” paskaidro Dairis. Savukārt Dāvis atbild lakoniski: „Nav laika!” Tēvs gan viņu mierina: „Nekas, Slovēnijā kādu meiteni atradīsi!” „Jā, lai valodu labāk varētu iemācieties,” atsmej Dāvis.
Atklāti par basketbolistu tusēšanu
Par Latvijas izlases iepriekšējo modeli daudz runāts kā par basketbolistiem, kas pārāk aizrāvās ar izklaidēm, un šo puišu atpūtas stils bija izpelnījies pamatīgu kritiku, līdz pat diskvalifikācijai no izlases. Bet kā ir ar Bertāniem? Vai brāļi ir bieži naktsklubu viesi?
„Protams, bez šā jautājuma jau laikam tagad basketbolā nevar,” smej Dairis un pretvaicā: „Vai tad mēs neesam cilvēki? Vai tad mums arī negribas kādreiz atpūsties? Bez tā taču nevar, citādi no pārslodzes var sajukt prātā. Tikai vajag apzināties, kur, kad un kā to darīt. Jāsaprot robeža. Ja pēc spēles nākamajā dienā ir brīvs, tad kāds kokteilis klubā nav nekāds milzu pārkāpums. Atslodze ir nepieciešama. Bet ne jau līdz glāžu plēšanai un apsargu piekaušanai. Diemžēl tā sauktā „tagad vai nekad paaudze” atpūtās nedaudz par traku un pārāk atklāti. Un nu visiem ir priekšstats, ka basketbolisti ir kaut kādi tusētāji un žūpas.”
Vai brāļi Bertāni ir arī kādreiz tā kārtīgi piedzērušies? „Protams, ir sanācis, ka nākamais rīts pienācis ar sāpošu galvu, bet tas notika mājās, nevienam neredzot. Taču tā, ka būtu piedzēries līdz nemaņai ar sliktu dūšu, nē, tā nav bijis. Kad pirmo reizi piedzēros? Jaunībā reiz pietika iedzert vienu aliņu, kā mamma jau pa gabalu pamanīja, ka nespēju vairs normāli parunāt,” stāsta Dairis, un viņa mamma Dina precizē: „Tas bija kādā 9. klasē.”
Bet kā ir ar Dāvi? „Man taču ir tikai 18 gadu! Pa kuru laiku lai atļautos lietot alkoholu? Pat 12. klases izlaidumu pasvinēt nesanāca, jo bija jāgatavojas U–19 pasaules čempionātam. Bet pēc tam jau Eiropas čempionāts pieaugušo izlasē. Nē, kādu aliņu jau esmu iedzēris. Citādi brīžiem pēc spēlēm nav iespējams aizmigt — tik liels ir nervu sasprindzinājums. Bet ne jau dzert tā, ka nākamajā dienā atnāk uz treniņu un smako pēc šņabja, ka komandas biedri nevar blakus nostāvēt!” atklāts ir Bertāns jaunākais.
Interesanti, ja tēvs un dēli Bertāni tagad uzspēlētu basketbolu, kurš būtu labāks? „Protams, viens pret vienu spēlējot, man nav nekādu cerību, taču soda metienos puikas pārspētu,” atbild Dainis, bet Dairis viņam iedzeļ: „Kā tad! Vienreiz laukos zaudēji un tad padevies! Teici, ka laukums nelīdzens, traucē iemest!”
Bet uzspēlēt kopā vienā komandā? Vai Bertāniem tas izdevies? „Vispirms jāsaved kārtībā veselība. Bet ar Dairi esmu spēlējis kopā. Kad vēl spēlēju pēdējo sezonu LBL līgā, komandā nāca arī jaunie puikas, tostarp Dairis. Tikai viņš, skopulis tāds, nedeva tēvam piespēles. Es tik labi atbrīvojos zem groza, gaidīju piespēli, taču nekā!” „Bet tev jau neko vairs nevajadzēja pierādīt. Mums, jaunajiem, vajadzēja vairāk izcelties. Lai gan pēdējā spēlē vienu piespēli tev iedevu,” atbild Dāvis.
Un tāda ir šī Bertānu ģimenīte — jautra, aktīva, visa basketbolā. Un to, vai Latvijā būs vēl kāds NBA līmeņa basketbolists, rādīs laiks. Vismaz jaunākais no Bertāniem jau pamanīts — šopavasar Dāvi drafta ceremonijā izvēlējās NBA klubs Indiānas Pacers.
