Asaras vairo sportistu spējas

Laikraksts par piemēru min slavenā angļu futbola pussarga Pola Gaskoina nevairīšanos no raudāšanas pēc tam, kad 1990. gada Pasaules kausa izcīņas pusfināla spēlē pret toreizējo Rietumvāciju viņš saņēma dzelteno kartīti. Brīdinājums nozīmēja, ka pussargs, ja Anglijas izlase iekļūtu finālā, nedrīkstētu tajā piedalīties.

Kā atklājis pētījums, iespējams, ka šis brīdis, kas kļuvis par leģendāru visā Anglijas futbola vēsturē, pozitīvi ietekmējis Gaskoina turpmāko attīstību, jo sportistiem, kas nevairās no emociju izrādīšanas, ir vieglāk būt veiksmīgiem gan sportiskajā, gan privātajā dzīvē.

Pētījums ir balstīts uz sarunām ar 150 amerikāņu futbola spēlētājiem no dažādām ASV koledžām. Pētījuma dalībnieki atbildēja uz konkrētiem jautājumiem pēc tam, kad iepazinās ar četrām dažādām situācijām, kurās sportists devis vaļu asarām.

Situācijās tika aprakstītas spēlētāja emocijas, kad uzvarēts vai zaudēts kāds izšķirošs mačs.

Secināts, ka tiem spēlētājiem, kuri uzskata, ka pēc zaudētas spēles ir pieņemami raudāt, novērojams augstāks pašcieņas līmenis. Savukārt tie spēlētāji, kuri to neuzskata par pareizu rīcību, bet neizslēdz, ka zaudējuma gadījumā arī viņus varētu pārņemt sakāpinātas emocijas, ir ar zemāku pašcieņas līmeni.

Lai arī spēlētāji atzina, ka pielāgošanās stereotipiskajai idejai par vīrieti, kurš izrāda maz vai vispār neizrāda nekādas emocijas, rada spriedzi, secināts, ka tie sportisti, kas jūt līdzi saviem komandas biedriem, ir arī vairāk apmierināti ar dzīvi kopumā.

Līdz ar to secināms, ka psiholoģisko pārsvaru, kas noteiktās spēles epizodēs var būt izšķirošs, iegūst tie sportisti, kas cenšas atstāt par sevi spēcīga cilvēka iespaidu, taču nebaidās būt emocionāli ekspresīvi.

Pētījumu veica Indiānas universitātes psihologi. To apstiprinājusi Amerikas Psihologu asociācija.

LETA