Attiecību modelis: būt kopā, bet dzīvot katram savā dzīvoklī. Plusi, mīnusi un riski

Vita (32): „Ar draugu kopā esam astoņus gadus. Iesākumā sazvanījāmies katru dienu, tikāmies nedēļas nogalēs. Ar laiku viņš mani aicināja brīvdienas pavadīt kopā, un tā viss turpinās joprojām.

Sestdienās pie viņa ierodos, gatavoju ēst, gludinu drēbes, skatāmies televīziju – tāds mazs ģimenes modelītis. Viņš to uztver kā pašsaprotamu, ka svētdienu vakaros dodos mājās. Esmu pieradusi, taču nebeidzu sevi šaustīt. Kas tās par attiecībām? Viņam pajautāt: „Varbūt kas jāpamaina?” nespēju.

Man bail, ka viņš pateiks: „Ja kas nepatīk, varam vairs netikties!” Nejūtos baigā skaistule, vecums arī jau tāds, kad grūtāk dibināt jaunas attiecības.

Vienreiz šķita – nupat būs pavērsiens. Viņa vecāki bija devušies ceļojumā, kura laikā uzticēja savam dēlam pieskatīt māju, rūpēties par dārzu. Neticēju savām ausīm, kad viņš man piedāvāja, vai nevēlos kopā pavadīt šo nedēļu. Visu nedēļu!!!

Protams, piekritu, darbā paņēmu brīvu. Sadzīvojām labi, un nekāda pārsteiguma no pēkšņās kopdzīves nebija. Visu nedēļu „šiverēju” dārzā, izravēju tajā katru stūrīti. Pārguru, bet jutos gandarīta un pēc šī kopdzīves „ģenerālmēģinājuma” jutu, ka beidzot viņš mani aicinās dzīvot kopā.

Svētdienas vakarā, iebraucot pilsētā, jau tvīku no patīkamās priekšnojautas, kad viņš man mierīgā balsī pajautāja: „Tad tevi aizvest uz mājām?” Visu vakaru nopinkšķēju. Protams, viņam ir ērti tā, kā ir.”

Varu arī bez viņa

„Man nešķiet, ka tas ir uzmanības vērts. Abi ar draugu esam aizņemti cilvēki, tāpēc mani pilnībā apmierina tikšanās dažas reizes nedēļā. Galvenais – šo laiku izmantot pilnvērtīgi. Mums nav kašķu par nemazgātiem traukiem vai izmētātām drēbēm. Kad esam kopā, atpūšamies.

Var būt arī tā, ka nesazvanāmies, netiekamies pat nedēļu. Saprotu, ka viņš nogurst darbā, tāpēc netraucēju. Var jau būt, ka viņam ir kāda cita un viņš mani māna...

Ceru, ka tā nav, bet, ja būtu, spilvenā neraudātu. Arī man mēdz iepatikties kāds cits, esmu gājusi uz randiņiem. Tas gan bija senāk, kad tikko sākām draudzēties.

Godīgi sakot, man ir sajūta, ka esmu radīta dzīvot viena. Diendienā esot kopā ar kādu, varu izturēt labākajā gadījumā – pusgadu. Man vajadzīga telpa, kur esmu tikai ES.

Tāpēc man pat labāk patīk palikt nakti pie drauga, nevis aicināt pie sevis. Tad jākārto mājas, jādomā, vai būs kaut kas brokastīm... Un svētdienā, cikos gribu, braucu mājās.

Bet, ja paliek pie manis, reizēm ir sajūta – nu viss, ir jau pienācis moments, kad gribu darīt savus darbus, – tev laiks mājās. Protams, to nepasaku, tikai „aizkaitinos”.

Bet atkal nedēļas laikā mēdz uznākt ilgas, gribas satikties. Nav jau kā likums – tiekamies tikai sestdienās. Dažreiz darbdienās palieku pie viņa, tikai tad ir grūtāk, jo vai nu viss jāpaņem līdzi nākamajai dienai, vai no rīta agrāk jāceļas, lai pagūtu aizbraukt uz mājām pārģērbties.”

Ilona (23): „Mēs abi esam no Siguldas, iepazināmies draugu pasākumā. Sākām tikties, bet tieši tajā laikā bijām iestājušies katrs savā augstskolā. Tikai pirmais kurss – man – Valmierā, viņam otrā Latvijas galā – Ventspilī. Brīvdienās tikāmies. Protams, grūti, bet tobrīd šķita normāli.

Pēc augstskolas pabeigšanas plānoti pieteicās meita, apprecējāmies, taču kopīgas mājvietas iesākumā joprojām nebija. Vīram vecāki tikko izremontējuši māju un iekārtojuši skaistu istabu.

Man situācija līdzīga – vecāki nopirka jaunu, smuku dzīvokli, jaunā projektā, kurā viena istaba atvēlēta man. Tā sākumā palikām te katrs savās mājās, te – pie viena, te – pie otra. Vīram ir tāds darbs, ka visu laiku jābraukā komandējumos.

Reāli satieku viņu tikai nedaudz biežāk kā augstskolas laikā. Tagad esmu ievākusies viņa vecāku mājā un saskārusies ar to, ko iepriekš nebiju iedomājusies un apzinājusies. Beidzot pamanu, ka patiesībā vīrs pieradis dzīvot tikai uz vecāku pleciem. Kreklus gludina mamma, ēst taisa mamma. Viņam nav nekādu pienākumu.

Nedēļas nogalēs, kad tikāmies, to jau nepamani un neuzzini. Tad ir ilgas, romantiskas pastaigas, sarunas, jūtas bango, gribas izbaudīt katru mirkli, jo tūlīt jau atkal kārtējā šķiršanās.

Tagad ieraugu viņu citām acīm un saprotu, ka ne jau ar šo vīrieti apprecējos. Domāju, ka ilgs mūžs mūsu laulībai vairs nav gaidāms. Tikai tagad saprotu – cilvēku nevar iepazīt, kaut pat katru dienu tiekoties. Ir jāpadzīvo kopā, lai saprastu, vai viņš tev der, vai neder un kāds viņš patiesībā ir.”

Dzīvošana atsevišķi kopā” – aizvien populārāka

„Dzīvošana atsevišķi kopā” (tāds no angļu valodas ir burtiskais tulkojums terminam „Living apart together”) attiecināma uz pāriem, kas labprātīgi izlēmuši dzīvot atsevišķi, taču regulāri tiekas.

Ja pirms 20 gadiem tie bija izņēmuma gadījumi, tad pašlaik – līdz ar dzīves ritma pārmaiņām – šāda prakse kļūst arvien populārāka. Kādā pētījumā secināts, ka Lielbritānijā šādas attiecības izvēlas apmēram tikpat, cik to, kas dzīvo kopā.

Turklāt nav runa tikai par jauniem cilvēkiem, kam mēdz būt šķērslis finansiālā nestabilitāte un dzīvojamās platības ierobežojumi. Pārsvars nav arī tiem, kam dzīvot kopā liedz, piemēram, darbs, kas piespiedis emigrēt no dzīvesvietas.

Teorētiski mēs varētu dzīvot kopā, bet izvēlamies palikt katrs savā mājoklī un tikties nedēļas nogalēs, šad tad pārnakšņot viens pie otra, taču ar to arī aprobežoties – tieši šo gadījumu īpatsvars būtiski audzis par spīti skeptiķu bažām, ka šāds, viņuprāt, „sociālais dekonstruktīvisms” var aizēnot tradicionālo ģimenes modeli.

Pirmais nosacījums. Ir svarīgi, ka abas puses ir mierā ar attiecību modeli, jūtas tajā komfortabli, jo galvenais ir vienošanās. Arī laulība ir tikai vienošanās. Taču, ja tikai viens ir apmierināts ar pastāvošo situāciju, šādai savienībai nav nākotnes.

Otrais nosacījums. Laika posms, kurā pāris dzīvo atsevišķi, nevar būt bezgalīgs. Ja nav termiņa, kad varētu notikt kādas pārmaiņas, tad attiecības ir ar „šodienas” piegaršu. Kādu laiku tas darbojas, bet ne mūžīgi.

Ir viegli pieņemt situāciju tad, ja var būvēt nākotnes scenāriju, tāpēc kaut kādas laika robežas ir jānosaka, piemēram, pāris vienojas, ka pēc gada vai tad, ka abi pabeigs augstskolu, varētu sākt dzīvot kopā. Ja nav šī termiņa, tad ne ar ko dzīvē nevar rēķināties.

Ko gaidi, ja pati sevi necieni?!

Ir jau labi, ja abi partneri ir vienlīdz mierā ar attiecību modeli, taču diemžēl vairumā gadījumu kādam (parasti vīrietim) šis scenārijs šķiet izdevīgs, bet kāds – parasti sieviete – samierinās, jo baidās palikt viena.

Palikšana attiecībās, kas neapmierina, diemžēl liecina par zemu pašapziņu. Sieviete vai vīrietis ar normālu pašvērtību pat neiesaistīsies attiecībās, kas neatbilst viņu vēlmei, kur nu vēl – tās uzturēs.

Protams, ja vīrietim gribas šādas attiecības, tad viņš atrod sievieti, kura ir tam gatava. Kāpēc lai sieviete sagaidītu cieņu, ja pati sevi neciena?! Turklāt aizvainojums, nepiepildītas ilgas, bailes neglābjami „saēd” gan attiecības, gan cilvēku.

Nepārtrauktā trauksme izjūta, ar ko sadzīvo, var pāriet depresijā, neiroveģetatīvajā distonijā vai citos nopietnos veselības traucējumos, jo prāts, emocijas un ķermenis ir saistīti.

* izvairīšanās no rutīnas;

* romantiskā perioda un intrigas paildzināšana, jo katra tikšanās izraisa satraucošas emocijas;

* iespēja vienlaikus uzturēt intīmas attiecības un saglabāt personīgo telpu, kurā neviens netraucē;

* daudz kvalitatīvāka kopējā laika pavadīšana, kurā ieguldīts vairāk izdomas;

* brīva vaļa rīkoties bez konsultēšanās;

* neatkarība – katram ir savas finanses un mājoklis, tādējādi tas reti kļūst par iemeslu strīdam;

* iespēja netraucēti koncentrēties darbam vai personīgajām aktivitātēm, izvēloties tam piemērotāko laiku.

Riski, kas attiecībās var radīt plaisu

kas šāda veida savienībā bieži vien ir nevienlīdzīga. Kad esi ciemiņš, tad par tevi rūpējas, kad saimnieks – uzņemies atbildību par to, lai viesis justos labi. Ja ir tikai viena vieta, kur satikties, tad kāds vienmēr ir ciemiņš. Varbūt jūs kopā gatavojat un mazgājat traukus, bet ir vēl citi aspekti, kas var uzjundīt netaisnības izjūtu. Piemēram, kāpēc man vienmēr jāgādā, lai ledusskapis nebūtu tukšs?

Tā kā kopīgais laiks ir ierobežots, viss tiek mērķtiecīgi saplānots, un reti gadās tā – skat, aiz loga saule, laižam ar laivām pa Gauju!

Uz katru tikšanās reizi gulstas izjūta – visam jānorit nevainojami, garastāvoklim jābūt lieliskam, man – aktīvam, motivētam ko darīt, jājūtas labi... Bet dzīvē jau tā nenotiek! Vienam varbūt darba nedēļa bijusi ļoti smaga, un vienkārši gribas pabūt kopā, neko nedarot. Savukārt otrs sacerējies pagūt tik daudz. Šīs atšķirības var izraisīt konfliktu.

No pirmdienas līdz piektdienai bijusi intensīva skriešana, sestdien vajadzētu sakārtot māju, bet nevar, jo, kā ierasts, ieplānota tikšanās, bet darbi, kas iekrājas, velkas līdzi kā slogs. Turpretī, ja tikšanās dienā pēkšņi „iekrīt” kaut kas, ko nevar atcelt, otrs jutīsies vīlies, tu – vainīgs. 

Katra reize ir arī šķiršanās.

Aizvainojums vai dusmas krājas līdz brīvdienām, cilvēks ar to dzīvo visu nedēļu vai arī sasāpējušo izliek telefoniski, kad risinājumu rast ir grūtāk, nekā fiziski atrodoties blakus.

Ir brīži, kad ļoti gribas otru, viņš ir nepieciešams, bet blakus nav.

jo tai nav bijusi iespēja izveidoties.

jo kur garantija, ka šīs attiecības neizplēn? Tradicionālā ģimenē apkārt ir radu, draugu loks, kas atbalsta un rada drošības izjūtu. Arī bērni veido stabilitātes izjūtu, kopīgu nākotnes redzējumu.

jo informācija par otru ir ierobežota, atstājot daudz vietas fantāzijai. Tad sākas kontrolēšana, pārbaudes telefona zvani. Un, tiklīdz viens sāk ierobežot telpu, par kuru abi vienojušies, attiecības sāk jukt.