4 racionāli padomi, kā nesāpīgi pārciest pēcatvaļinājuma paģiras

Tātad – mūsu ieteikumi, kā pēc atvaļinājuma pārvarēt neizturamo abstinences sindromu.

Šo vasaru atpūtas režīmā baudīju tieši nedēļu. Garāku atvaļinājumu pat mazliet bailīgi ņemt – ja nu vispār nespēšu pēc tam pastrādāt. Daži brīnās – kas ir nieka septiņas dienas?! Tikko pagūsti atslābināties, kā atkal uz strīpas. Tikai lieka sevis nerrošana. Taču tas nav stāsts par mani – darbs no manas apziņas pazuda jau atvaļinājuma priekšvakarā, bet atpakaļ „atpeldēja” atpūtas beidzamajā dienā. Tieši tā – atpeldēja, jo vēl svētdien vēlā pēcpusdienā ar draugiem bijām iebraukuši jūrā ķert asarus. Tāds klusums un miers, jūra lēnām viļņojas, saule  grasās rietēt. Cik labi!

Tik rīt uz darbu jāiet un tajā pat mirklī – nemiers sirdī, un, ak Dievs, cik sevis žēl! Atbraucam mājās, kaimiņš grib uzsist klačiņu par mūsu mājas jauno iemītnieku. Bet mani nekas no tā neinteresē. Uzkrauju viņam savas vaimanas: „Rīt uz darbu, ne es atceros, kur diktofonu liku, ne – kur plānotāju atstāju. Ceru, ka vismaz pinkodu atcerēšos un skapī būs tīras drēbes, ko vilkt.” Bet viņš, jautrs puisis būdams, atgādina, ka 80% gadījumu problēmas atrisinās pašas no sevis. „Ko tu ņemies? Tev vēl šodien atvaļinājums. Rīt piecelsies, tad arī domāsi.” Ģeldīgs padoms. Ar vīru vēl iedzērām vīnu, un pirmdien no rīta labrīt vietā viens otram teicām: „Ak, mēs – divi nabadziņi!” Bet darbā, ieraugot, cik daudz jāpagūst izdarīt, jo laimīgs atvaļinājumā devies kāds cits, pat nepamanīju, kā dzīve ierullēja vecajās sliedēs.

2. recepte. Atvaļinājuma pēdējā dienā „šrubē” māju

To, ka pēcatvaļinājuma grēmas vislabāk kliedē darbs, apstiprina arī mana paziņa Laura. Viņai bija vēl trakāk – Laura atvaļinājumā bija divas nedēļas. Nodzīvojusies ar bērniem laukos kā brīvā meža meita. Bankā kolēģiem piedraudēja, lai pat nemēģina zvanīt, jo mobilais būs atslēgts. Tieši tā arī izdarīja – norobežojās no visa, kas varētu atgādināt par ikdienu. Mājās atgriezās atvaļinājuma pēdējā dienā un jutās galīgi slima. Ieēst neko nevarēja, stress – nenormāls. Un tikai vienas vienīgas domas dēļ – rīt uz darbu.

„Es sāku kārtot grāmatplauktu. Iedomājies? Pirmo reizi, kopš man tas plaukts, es izcilāju katru grāmatu, lai noslaucītu putekļus. Un arī pašus plauktus iztīrīju. Kad pabeidzu, bija viens naktī. Biju tā nostrādājusies, ka bez spēka iekritu gultā un tūlīt pat aizmigu.” Ejot uz darbu, Laura klusībā cerēja, ka ofisa ēka pēkšņi būs pazudusi un atkal varēs atgriezties laukos. Bet nams, protams, stāvēja kā stāvējis, un darbā atgriešanās sirdēstus mazina doma par vēl viena atvaļinājuma nedēļu augusta beigās.

Paziņa Zane, ar kuru nejauši saskrējāmies uz ielas, arī tikko no atvaļinājuma – pirmo nedēļu darbā. „Nu kā? Pastrādāt vari?” „Tagad jau varu.” Viņa ar draugu speciāli atbrauca mājās pašā, pašā svētdienas vakarā, lai pēc iespējas mazāk laika atliktu domāt: „Rīt jāiet uz darbu.” Zane ar sevi sarunājusi – par darbu nedomāšu. Turklāt sanācis tik veiksmīgi – pat miesīgā māte jau sākusi uztraukties, vai tikai meitiņa nav aizmirsusi, ka brīvsolis beidzies.

„No pieredzes zinu, ka pirmā darba diena ir neglābjami norakstīta. Droši vien darba devēji par to nepriecājas, bet tā ir. Man būtiskākais – noorientēties laikā un telpā un piespiest sevi saplānot atlikušo darba nedēļu,” stāsta Zane. Protams, pirmais darbs birojā ir pārskatīt e-pastus, arī tos, kuros „laimīgās bildes” sasūtījuši tikko atvaļinājumā pabijušie draugi. „Tas pamatīgi izsit no līdzsvara. It kā esi saņēmies strādāt, bet bildes taču jāapskatās! Kolīdz sāc skatīties, tā atkal pārņem burvīgā atvaļinājuma sajūta. Gribas visiem atbildēt un arī par sevi kādu rindiņu uzrakstīt. Gribot negribot gremdējies nostaļģijā. Tāpēc visiem saku – draugu e-pastus darbavietā vaļā neveriet! Tas var pārāk dārgi jums maksāt.”

4. recepte. Ņem mēnesi, lai zini, par ko ciet

Tā ir devīze, aiz kuras par visiem simt procentiem parakstās Alma. Viņa konsekventi atvaļinājumā dodas vasarā un vienmēr – uz četrām nedēļām. „Mazāk nav jēgas, vairāk man neviens nedod,” viņa smejas. Lielākā priekšrocība atvaļinājumam „maksimums” esot tā, ka cilvēks ne tikai pagūst atpūsties, bet arī var no atpūtas atpūsties. „Protams, tas automātiski nenozīmē, ka uz darbu eju ar prieku vai palecoties, jo esmu nenormāli pēc tā noilgojusies. Ne tuvu tam. Ir briesmīgi no rīta atsākt celties pusseptiņos, ja pirms tam mēnesi no vietas gulēji līdz desmitiem. Tieši atgūt disciplīnu man ir vissarežģītāk. Sēdi piesmakušā birojā un domā – vēl pirms divām dienām tu šajā laikā staigāji gar jūru. Jo vairāk par to domā, jo neciešamāk jūties. Turklāt pirmajā brīdī smadzenes arī neņem pretim to apjomu, ko prasa mans darbs. Diezgan grūti koncentrēties.

Jūties kā totāla bremze, sāc uztraukties, vai agrākās darba spējas nav zudušas uz visiem laikiem. Tad vēl jāņem vērā, ka veselu mēnesi neesmu nevienu no darbabiedriem satikusi. Kamēr ar visiem parunājos, uzzinu pēdējos jaunumus un notikumus. Kādā trešajā dienā saprotu – tā vairs nevar, jāsaņemas. Dokumentu kalnam uz galda drīz jau pāri neredzēšu. Pati sevi sāku nežēlīgi suģestēt: „Esmu taču atpūtusies, manī ir tik daudz spēka, tas jāizmanto.”  Nedēļas beigās jau jūtos kā normāls cilvēks. Kad vairs tik ļoti neiespringsti uz to, ka darbavietā jūties kā no laivas izmests, atveras īstā elpa. Galvā dzimst tādas idejas, kādas var ģenerēt tikai atpūties cilvēks.”

•    Parādi kaut vienu, kurš vasarā grib strādāt! Priekā sēdēt darba krēslā, ja aiz loga saulīte staigā pa zemes virsu, spēj vien akūts darbaholiķis.

•    Nenosodi sevi, ja trīs dienas pirms un trīs – pēc atvaļinājuma neesi īsti pieskaitāma. Nekas tā neielīksmo sirdi, kā iespēja kaut uz mirkli aizmirst par ikdienu, valdību, stulbiem rīkojumiem un pieaudzētiem nagiem.

•    Muļķības, ka nedēļu garš atvaļinājums nav nekāds atvaļinājums. Nomaini vidi kaut uz tik īsu periodu, un tavs gars un miesa būs par to pateicīgi.

•    Ir dzirdēti gaudu vārdi – pirmo atvaļinājuma nedēļu biju iespringusi par to, ka nevaru atslābt, domājot par darbu. Kad beidzu prātot par strādāšanu, stresoju, lai apgūtu atvaļinājuma plānus. Mīļā mana, liec aiz auss – vai nu atpūties, vai strādā. Un pēc brīvlaika laimīgi plivinies mākoņos, nevis pārdzīvo, ka tā arī nepaguvi lāgā relaksēties.

•    Teorētiski lielākas izredzes kārtīgi atpūsties ir tām, kas var vaļoties mēnesi. Bet rēķinies – jo ilgāk ārā no aprites, jo grūtāk tajā atgriezties. Kad esi darbā, neapceri dienām: „Kā man negribas strādāt!”, bet ķeries vērsim pie ragiem.

•    Lai pēc atvaļinājuma nejustos kā no laivas izmesta, pirms atpūšanās nedaudz saplāno darbus uz priekšu. Radi plāniņu, kas tevi sagaidīs, kad atgriezīsies pie darba galda.

•    Ja svētlaimīgi nopūties, atceroties brīvās dienas, ar tevi viss ir kārtībā! Tas nozīmē tikai to, ka atvaļinājums izdevies godam. Prieks par tevi!

•    Dažkārt šķiet, ka jaukie un labie brīži ir tikai tāpēc, lai mūs uzturētu pie dzīvības. Ne velti ir ļaudis, kas ziemā atkal un atkal pārskata atvaļinājuma bildes. Lai iepriecinātu sevi un  pārlaistu garos ziemas vakarus.

Bet ko darīt, ja atvaļinājums „nespīd”?

* Konsekventi ievēro darba laiku un intensīvāk strādā, lai, „noskanot zvanam”, vari pamest darba telpas.

* Brauc pēc darba pastaigāt gar jūru vai arī, ja ir silts, tad peldēties, jo tieši šī nodarbe visvairāk asociējas ar vasaru un atvaļinājumu.

* „Spied” uz brīvdienām, bet nepārspīlē ar notikumiem. Citādi svētdienas vakarā jutīsies tik nogurusi, ka pirmdien gribēsies tikai atvilkt elpu no atpūtas.

* Noskaidro, vai kāds par saprātīgu naudas summu neizīrē vasaras māju. Dzer rītos kafiju uz lieveņa un klausies putnu balsīs. Bet vakaros lai sienāži piesisina tev pilnas ausis.

* Atvaļinājums tikai vasarā? Kādi nieki! Ja varēsi vaļoties tikai novembrī, sāc domāt par dienvidu kūrotu sauli jau tagad. Enerģiska plānošana aizbiedēs vēlmi īdēt par dzīves netaisnību.