Dāvanu vājprāts, saldumu kalni un maskas. Tēta viedoklis par Ziemassvētkiem
"Var izklausīties, ka esmu tāds Grinčs, kurš ienīst svētkus, taču tā nav. Ar svētkiem ir kā ar sportu, vispirms grūtības un šķēršļi tevi pārlieku nogurdina, taču vēlāk tu iemācies no tā gūt baudu," savās pārdomās par Ziemassvētkiem un ar to saistīto jampadraci, kas izceļas decembrī, Mammamuntetiem.lv raksta divu bērnu tētis.
Uzskatu sevi par praktisku cilvēku. Ja ir iespēja, cenšos iegādāties kvalitatīvas mantas, kuras kalpotu ilgāk, nekā lēti Ķīnas krāmi un ja kas salūzt – vispirms mēģinu to salabot pats. Viena no visnepraktiskākajām lietām, ar ko man jelkad ir nācies saskarties, bija sievas kāzu kleita. Neganti dārga, uzvilkta vienreiz un tikai uz dažām stundām. Nepraktiskāki par kāzu kleitām, manuprāt, ir tikai bērnu Ziemassvētku tērpi.
Kāda velna pēc katrai bērnu Ziemassvētku ballei ir obligātā kārtā jābūt masku ballei? Kas tā par renesanses laikmeta tieksmi uz karnevāliem? Un te ir jāizdara neliela atkāpe. Maska, manā skatījumā, ir kaut kas tāds, kas nosedz tikai seju. Zin’ kā - slēpošanas, ķirurga, metinātāja maska. Kad runa ir par bērnu masku balli, tad tiek pieņemts, ka bērnam būs nevis maska, bet pilns kostīms, no papēžiem līdz pakausim. Var jau šķist, ka pastāv izvēles iespējas un bez kostīma var iztikt, taču patiesībā nekādas izvēles nav. Īstā izvēle ir vai nu tērpu pirkt, vai pašūt paša rokām.
Apskaužu tās ģimenes, kurās ir mamma vai tētis, kurš prot apieties ar šķērēm un diegiem un prot pagatavot kostīmu. Mūsu ģimenē tādu cilvēku nav. Reiz es uzskatīju, ka praktiskam cilvēkam tērpa pagatavošana nekādas grūtības nesagādās. Biju naivi paļāvies uz domu, ka spēšu apiet sistēmu. Pērn nolēmu, ka puikam būs kovboja kostīms. Rūtains krekls, džinsi, lakats ap kaklu un rotaļu revolveris rokā. Pat platmali nevajadzēs. Savā bērnībā es vienmēr biju kovbojs. Protams, ka plāns izgāzās. Jo bērnudārza masku balle bija TEMATISKA masku balle. Un tēma bija “Ledus sirds”, sasodīts. Un puikām bija jāpārģērbjas par Olafu, bet Olafs ir nolādēts sniegavīrs. Es nestāstīšu, cik sarežģīti ir pašam izveidot trīs sniega sfēras un mākslīgo burkānu deguna vietā. Zinu tikai, ka Olafa šķībais ģīmis mani vēl ilgi vajās murgos. Paveicās, ka mūsu ģimenei ir draugi, kuri spēja aizdot Olafa kostīmu. Ja gribat sev tādu, Ebayā vai Alīekspresī to ir papilnam, tikai pasūtījums ir jāveic vismaz oktobrī, lai paspēj atnākt līdz svētkiem. Decembra sākums interneta pirkumiem ir stipri par vēlu.
Bet laiks iet uz priekšu un Ziemassvētki tuvojas kā mākonis. Vēlos klusus, baltus Ziemassvētkus, ģimenes lokā, bet kas tev dos? Klusus, baltus Ziemassvētkus esmu pieredzējis tikai vecās filmās un attēlotus apsveikumu kartiņās. Ziemassvētku svinības mūsu ģimenē atgādina biatlona stafeti – skrējienu no viena mērķa uz otru. No vienām viesībām uz citām, un pa vidu vēl viesu uzņemšana savās mājās. Kā arī neskaitāmās “eglītes”. Jo eglīte nav tikai koks. Decembra beigās eglīte ir vesels pasākums.
Jaunākais puika iet dārziņā. Viņam ir trīs, viņš iepazīst pasauli, eglīti dārziņā nedrīkst izlaist, jo šie būs pirmie svētki, kuriem viņš gatavojas. Dārziņā viņš apgūst vienkāršu deju, kuru ar lepnumu vēlas atrādīt visai pasaulei. Vecākais iet skolā, pirmajā klasē, izlaist pasākumu iestādē, kurā viņš pavadīs turpmākos deviņus līdz divpadsmit gadus, būtu neapdomīgi. Un viņš arī gatavojas. Ja nemaldos top deja un dzejolis, tas viss tiek turēts noslēpumā, bet visi tāpat zina. Manā darba vietā arī būs īpaša svētku ballīte bērniem. Un tad vēl kaut kāds pašvaldības organizēts pasākums. Sakarā ar to, ka tuvākajā laikā nav gaidāmas nekādas vēlēšanas, paredzu, ka pašvaldību eglīte būs kvalitātes un dalības maksas ziņā vislētākais pasākums. Vārdu sakot, decembra beigās mūsu ģimenei būs jāapmaksā un jāapmeklē vismaz pieci svētku pasākumi. Tās ir vismaz piecas stundas primitīvas dejas, klišejainu dzejoļu un ludziņu bērnu nemākulīgajā izpildījumā. Adekvātiem vecākiem šādi pasākumi iedveš riebumu, taču bērni no visas sirds grib apmeklēt katru no tiem. Un katrā no šiem pasākumiem bērni saņems čaukstošus maisiņus pilnus ar saldumiem čaukstošos iepakojumos.
Saldumi. Viens no iemesliem, kāpēc bērniem patīk Ziemassvētki un Jaunais gads. Bērni jau pazīst standarta kulītes ar konfektēm plus sulas paciņu vai mandarīnu iekšā. Tad vēl draugi, radi un paziņas uzskata par pienākumu iesmērēt sīkajiem kādu hipercukurotu uzkodu. Pat vistuvākie, mūsu pašu mammas un tēti, bērnu opji un vecmāmiņas, uzskata, ka svētki nav svētki, ja bērns nesaņem n-tos kilogramus saldumu. Protams, ka es un sieva cenšamies ierobežot konfekšu patērēšanu un cenšamies attālināt diabēta iestāšanos, tāpēc lielāko daļu saldumu noliekam bērniem nesasniedzamās vietās. Paslepus, protams. Vēlāk saldumi tiek izsniegti nelielās porcijās, teju kā vitamīni, par kuru lietderību arī vairs nav vienotības. Pagājušo Ziemassvētku iekrātās konfektes tika lietotas līdz pat Jāņiem, un es nemaz tik skops nebiju. Es pats savukārt, kad nākas iet ciemos pie ģimenes ar bērniem, neņemu līdzi saldumus, bet cenšos iztikt ar dāvanu vien. Diemžēl labāk bez saldumiem vispār, nekā mēģināt sīčiem iesmērēt kādu veselīgu našķi. Pat Santa Klauss mēdz mieloties ar cepumiem un pienu, bet dārzeņu čipsi lai paliek viņa ziemeļbriežiem.
Tomēr galvenais iemesls, kāpēc bērniem patīk Ziemassvētki, ir dāvanas. Jo Ziemassvētki ir gluži kā otra dzimšanas diena un vārda diena, un Līgo, kopā ņemti. Jo dzimene tiek svinēta vienreiz gadā, bet Ziemassvētku ballītes, kā jau es minēju, notiek nepārtraukti. Par dāvanu izvēli neko daudz nevēlos komentēt. Izvēle ir milzīga, visu nosaka rocība un iepirkšanās maratonam atvēlētais laiks. Un es esmu dzirdējis gaudas, ka svētki kļūst komercializēti, ka ļaudis tik domā, ka ar naudu var atpirkties, bet visā šinī jezgā tiek aizmirsta svētku būtība. Nezinu, nav laika iedziļināties filozofijā, jo ir jāskrien uz lielveikalu pirkt mantiņas ar atlaidēm.
Protams, es nepirkšu neko dārgu. Dāvanas vērtību nenosaka cena, tas nu reiz ir skaidrs. Iepriekšējā gadā mazie ignorēja uzdāvinātās rotaļu mašīnītes, un veselu dienu spēlējās ar gofrētu cauruli, kura bija palikusi pēc virtuves izlietnes remonta. Tagad esmu sapratis, ka zēniem labākā dāvana ir kas tāds, ko var locīt, grozīt un lauzt. Un lai salaušanas gadījumā nav žēl notriekto naudu. Konstruktors ir labāka dāvana par hoverbordu. Grāmata arī ir super. Svētku apdāvināšanās laikā bērni iepazīst arī otru svarīgu aspektu – prieku dāvināt. Viņi pašrocīgi kaut ko zīmē, līmē, lipina. Objektīvi runājot, bērnu sagatavotā dāvana ir sūds – apšmuļāta lapa, kuru viņu pasniedz kā kartiņu. Un te vajag atcerēties veco patiesību, ka svarīga ir nevis dāvana, bet veltītā uzmanība. Mēs ar sievu no visas sirds priecājamies par bērnu pasniegtajām dāvanām. Bērni savukārt mācās slēpt vilšanos, kad no Salaveča dabū grāmatu, nevis hoverbordu. Tāpat bērni iemācās turēt vārdu un glabāt noslēpumus. Jo viņi līdz pēdējam mirklim neatzīst, kādu svētku pārsteigumu gatavo saviem vecākiem. Un mēs ar prieku tēlojam nezināšanu un spēlējam līdzi.
Var izklausīties, ka esmu tāds Grinčs, kurš ienīst svētkus, taču tā nav. Ar svētkiem ir kā ar sportu, vispirms grūtības un šķēršļi tevi pārlieku nogurdina, taču vēlāk tu iemācies no tā gūt baudu. Treniņi no mokām pārtop par ieradumu, pirmssvētku rosība kļūst par tradīciju. Par sportu es zinu labi, jo jau tagad esmu sācis apmeklēt svaru zāli un skriet. Sāku jau novembrī, negaidot pirmo janvāri un Jaungada apņemšanās termiņus. Spēks būs vajadzīgs, lai izturētu Ziemassvētku maratonus. Jums arī novēlu izturību. Priecīgus Ziemassvētkus!
Autors: Rupucinskis, divu dēlu tētis, īpaši Mammamuntetiem.lv
