Sakārto kuņģi, neaudzē taukus! Kā vislabāk lietot amarantu, māca audzētāja Inta Silava

Inta Silava nav nedz diplomēta augkope, nedz cita veida lauksaimniecības speciāliste, taču viņas laukos aug ķīmijas neskarts amarants. Tieši amaranta dēļ Inta izgājusi bioloģiskās saimniekošanas kursus un par sevi saka: “Sirdī esmu bioloģisks cilvēks, bet, lai šīs lietas izstāstītu un parādītu citiem, vajag arī to zaļo lapiņu.”

Inta daļu nedēļas vada Rīgā, daļu Mēmeles krastā pie Latvijas un Lietuvas robežas. Lai nokļūtu viņas mājās, vispirms gan jāiebrauc Lietuvas teritorijā, taču amaranta lauki plešas Latvijas pusē, meža ielokā, ko Inta dēvē par Dieva ausi. Savukārt Skaistkalnē top amaranta milti, tiek tecināta eļļa, un visā šajā amaranta procesā ir iesaistīti arī pārējie ģimenes locekļi, mammu un tēti ieskaitot.

Inta "100 labu padomu pārstāvjus" sagaida ar gardu un sātīgu dārzeņu zupu, kas brīnišķīgi smaržo un kurā, protams, ir kaut kas no amaranta. Un Intas zināšanas par šā auga vērtību ir gluži vai enciklopēdiskas.

Amarants – dzīvības avots un sakrāls augs

Amarants nav nekāds jaunais modes kliedziens, kas tikai tagad uzradies līdz ar citiem superfūdiem, kā varbūt dažam labam šķiet. Īstenībā šo kultūru Eiropā ieveda jau 16. gadsimtā. Dzimtene tam ir Dienvidamerika, kur inki un acteki jau kopš seniem laikiem to uzskatījuši par sakrālu augu, par dzīvības avotu. Un izrādās, ka savulaik amarants ticis audzēts arī visā Krievijas teritorijā un pieredzēti tādi laiki, kad amarants saujām vien dots līdzi karavīriem kaujās, taču līdz brīdim, kad Pēteris I pavēlējis nodedzināt visus amaranta laukus un tā vietā popularizējis kartupeļus.

Bet kartupelis rada smagumu. Kad cilvēks ir pieēdies kartupeļus, viņš kļūst gurds, viņu nekas vairs īsti neinteresē, turpretim amarants rada citādu sāta sajūtu – cilvēks ir paēdis un piepildīts ar enerģiju. Un kādus cilvēkus ir vieglāk pakļaut? Tādus, kuri kļuvuši gurdi un apātiski.

Skaistums nav tas, kas cilvēkam ārpusē

Mans ceļš līdz amarantam bija diezgan garš. Strādāju kosmetoloģijā jau gadus divdesmit, cilvēki pie manis nāk gadiem, un es redzu, kā viņi noveco, kā mainās āda un izskats. Kosmetologa kabinetā cilvēks bieži vien atveras, un, lai tiktu ar to galā, savulaik gāju mācīties psiholoģiju. Laika gaitā sapratu, ka skaistums jau nav tas, kas cilvēkam ir ārpusē. Sāku interesēties par vēdiskajām zināšanām, sapazinos ar interesantiem cilvēkiem, tepat Lietuvā izgāju vērtīgus kursus – meditācijas kursus.

Tas viss man ļoti iepatikās, un sapratu, ka galvu var itin labi sakārtot, ka nav vis tā, ka tu vienkārši esi domu vergs. Arī tas, ka vajag ēst tīru pārtiku, man kļuva skaidrs jau sen. Kad ieeju veikalā un skatos, ko tur pārdod, tad ir skaidri jūtams, cik tukši ir vairums produktu, tad ir redzams, cik visādu E vielu un citu nelabumu tajos ir iestrādāti. Tāpēc jau gudri cilvēki, kam rūp veselība, sāk meklēt alternatīvu pārtiku. Arī manu klientu vidū bija tādi, kas pārstāja ēst gaļu.

Bet ar gaļu ir tā – ja cilvēks, kurš to vairs neēd, nesabalansēs ēdienu, lai saņemtu olbaltumvielas vajadzīgajā daudzumā, agrāk vai vēlāk uzradīsies problēmas – vai nu ar ādu, vai matiem, vai ar ko citu. Es pati tādās problēmās iedzīvojos un, būdama kosmetoloģe, nevarēju tikt galā ar savu ādu. Sāku meklēt gaļas olbaltumvielu aizvietotājus un internetā uzdūros kādai krievu lapai par amarantu, ko acteki un inki uzskatījuši par spēka graudu, pielūguši un dēvējuši par sakrālu augu.

Uzzināju, ka amarantā olbaltuma ir vairāk nekā sojā (soja, starp citu, nemaz nav tik nekaitīgs produkts, un par tās ēšanu – drīzāk gan neēšanu – it sevišķi jāpadomā vīriešiem, jo tieši viņiem, ja regulāri un daudz ēd sojas produktus, var rasties hormonālas problēmas). Ir arī tādi laboratoriski rādījumi, kas liecina, ka amarantā olbaltumvielu daudzums ir pat lielāks nekā piena produktos.

Amarants Latvijā, pateicoties profesoram no Lietuvas
Un tad es sapratu, ka gribu amarantu šeit un ka man vajag savu Dieva ausi, kur to audzēt un piedāvāt cilvēkiem. Manam tēvam atradās viens liels zemes gabals tādā meža ielokā, kuru nekāda ķīmija nav skārusi. Kad viņš mani tur aizveda un parādīja, es uzreiz iemīlējos tajā vietā. Tad sāku meklēt amaranta sēklas.

Zvanīju uz Ukrainu, interesējos citur, bet izrādījās, ka tiem amarantiem ir citāds veģetācijas periods un pie mums sēklas nenogatavojas. Un tad mani lietuviešu draugi ieminējās, ka esot viens tāds dīvains profesors, kurš zinot visu ko par amarantu. Un patiesi, izrādījās, ka viņš divdesmit piecus gadus ir pētījis amarantu vienā no Lietuvas izmēģinājumu stacijām, bet nevienu citu tas nav interesējis.

Viņš piedāvājis amaranta maisus vienam, otram, trešajam, lai darbojas tālāk, bet nekādas intereses. Kad profesors aizlaists pensijā, sanesis maisus savā garāžā un viss. Ieminējos, ka man vajadzētu kādu maisiņu, bet viņš saka – ņem, es tev došu par velti, jo nevaru ņemt naudu tāpēc, ka nezinu, vai sešus gadus garāžā nostāvējuši amaranti vēl būs spējīgi dīgt.
Atvedu mājās, izdarīju visu, kā profesors Svirskis bija teicis, un izrādījās, ka sēklas ir dzīvas. Protams, sākumā man pat sapņos nerādījās, ka pienāks brīdis, kad ne tikai graudus audzēšu, bet pat eļļu spiedīšu.

Amarantam piemīt tik fantastiskas īpašības! Pirmkārt, tas lieliski sakārto visu, kas saistīts ar kuņģi un zarnu traktu. Otrkārt, tas neaudzē taukus, bet dara pretējo – tīra ārā no organisma visu lieko. Sākumā pati biju diezgan kūtra eksperimentētāja, devu citiem, arī veciem ļaudīm. Un viņi sāka lūgt vēl un vēl, jo manāmi uzlabojās pašsajūta. Bet galvenais ir tas, ka amarants ir vienīgais augu valsts produkts skvalēna iegūšanai!

Kas tas tāds – skvalēns, un kāpēc tas ir tik vajadzīgs?

Atbilstoši zinātniskajam skaidrojumam – skvalēns pēc sastāva ir ļoti tuvs cilvēka organisma šūnas sastāvam un spēj piesaistīt skābekli un ar to piesātināt audus un orgānus. Savukārt skābeklis veicina intensīvāku barības vielu pārstrādi šūnā. Uzskata, ka skābekļa deficīts un šūnu noārdīšanās, ko izraisa lielais oksidantu daudzums, ir galvenais audzēju rašanās un izplatīšanās cēlonis. Tāpēc speciālistu skatījumā skvalēns ir svarīgs faktors cīņā pret audzējiem.

Vispār skvalēnu atklāja tikai pagājušā gadsimta sākumā un līdz pat deviņdesmitajiem gadiem domāja, ka tas atrodams vienīgi dziļūdens haizivju aknās un, pateicoties tam, haizivis spēj tik ilgi uzturēties okeāna dziļumā. Tieši skvalēna dēļ haizivis tika medītas, un attiecīgie preparāti ar skvalēnu, iegūtu no aknām, maksāja bargu naudu. Deviņdesmitajos gados amerikāņu zinātnieku uzmanības lokā nonāca amarants, un viņi sāka pētīt, kāpēc tad inki tik ļoti dievinājuši šo augu, un atklāja, ka arī tas satur skvalēnu, turklāt izrādījās, ka amaranta sēklu eļļā tā saturs ir ievērojami augstāks (līdz 8 %) nekā haizivs aknās (1,5 procenti).

Kāds labums no amaranta eļļas un amaranta produktiem?

Ir pierādīts, ka amaranta eļļa efektīvi paaugstina imunitāti un pastiprina organisma neuzņēmību pret slimībām, tā noder sirds un asinsvadu slimību gadījumos, aknu un nieru vainu ārstēšanai, vēža profilaksei, pret ginekoloģiskām kaitēm, tuberkulozi, ādas slimībām, arī smaganu asiņošanu, citām kaitēm un arī apdegumiem. Krievijā vairākos apdegumu centros veiktie pētījumi apliecinājuši, ka amaranta eļļa atsāpina un sadziedē brūces par piecām dienām ātrāk nekā tad, ja liek lietā tikai parasto medikamentozo ārstēšanu.

Profilaksei iesaka lietot 1 tējkaroti amaranta eļļas divas reizes dienā 20 minūtes pirms ēšanas vai ēšanas laikā.
Kulinārijā no amaranta graudiņiem vāra putras, amaranta miltos var panēt dārzeņus un citus produktus pirms cepšanas, amaranta miltus iemaisa zupā un sanāk sātīga bieza zupa.

Miltus izmanto arī konditorejas izstrādājumos, bet! – amaranta milti jāpievieno parastajiem miltiem ne vairāk kā 20 % apjomā, jo amarantā nav glutēna, nav lipekļa, un no viena paša amaranta nekādas bulciņas nesanāks. Arī labas rudzu maizes cepēji nu jau liek klāt 20 % amaranta miltu. Tie, starp citu, ilgi uztur maizi un bulciņas mīkstas.

Lai arī citiem tiek vērtīgais

Es domāju, ka tas ir dievišķais pirksts, kas man tā – bums, kā ar mietu pa pieri – piespēlēja kaut ko tādu, kas tagad ir jāizpilda. Mēs taču visu dzīvi dzīvojam, lai izaugtu fiziski, lai izaugtu garīgi, bet gribas taču, lai arī citiem tiek kaut kas labs, kaut kas vērtīgs. Un amarants patiešām ir vērtība!

Garšīgā biezputra ar amarantu un graudu pārslām

Ideāla brokastu putra, rada gan sātu, gan enerģiju, gan prieku. Ja gribas, beigās var pievienot citrona sulu un eļļu, kā arī sasmalcinātu selerijas sakni.

4 saujas amaranta
4 saujas miežu vai citu pārslu
1 avokado
1 ķiploka daiviņa
1 tējk. gī sviesta
½ tējk. maltas kurkumas
½ tējk. asafoetīdas vai ķiploku pulvera
½ l ūdens
smalki sakapātas pētersīļa lapiņas
sāls

1. Aukstā ūdenī ieber amarantu, pievieno sāli, kurkumu, asafoetīdu un ķiploka daiviņu. Uzvāri un turpini vārīt aptuveni 10 minūtes.
2. Kad amarants kļūst mīksts (sakožot atgādina skaņu, kas rodas, kad pārkož zivju ikru), pieber pārslas. Pavāri vēl kādas 3 minūtes. Izslēdz karstumu, putrai pievieno gī sviestu un atstāj, lai briest 3–5 minūtes.
3. Kad biezputru liec šķīvī, iemaisi gabaliņos sagrieztu avokado un pētersīļus.

Vairāk par amarantu un tā audzēšanu Skaistkalnes pusē var lasīt, sekojot lapai: facebook.com/amaranth.for.life/