Intervijas
2017. gada 5. septembris, 07:11

Ja līgavainis pirms kāzām saka: "Tos augus ne, būs kā kapos!" Stāsta ziedu dizainers Jānis Buševics

Sandra Landorfa

Žurnāls "OK!"

Neesmu burta kalps un vairāk dzīvoju sajūtu pasaulē – saka interjera salona SHISHI Home of Beauty direktors un ziedu dizainers Jānis Buševics. Viņš rūpējas, lai no kāzām un citiem svinīgiem pasākumiem prātā paliktu skaistais. Šī saruna – par stereotipiem, tendencēm, kaprīzēm, naudu un sevis meklēšanu.

Kad cilvēki jautā, ar ko tu nodarbojies...
Šaurākā izpratnē esmu ziedu dizainers. Pēc pamatizglītības – dārznieks. Pabeidzu Bulduru Dārzkopības vidusskolu, pamazām apaugu ar pieredzi, kursos un semināros iegūtām zināšanām, tostarp mācoties ārvalstīs, strādājot un praktizējot. Profesionālajā jomā ir nākuši klāt interjera dekorēšana un dizains.

Kad izlēmi iet šajā virzienā, tas vairāk bija bizness vai sirdslieta?
Noteikti otrais variants – kaislība, dzīvesveids. Man šķiet neiedomājami dzīvē darīt to, kas nesagādā prieku, gandarījumu, par ko es nestāvu un nekrītu. Reizēm pasākumos, komunicējot ar cilvēkiem, jūtams, ka darbs viņiem nav pie sirds. Viņi savā ziņā dzīvo divas dzīves, kur viena ir darbs, bet otru viņi piepilda ar to, kas sagādā prieku, – kāpj kalnos, piemēram. Man ļoti patīk teiciens – atrodi darbu, kas tev patīk, un tev nevienu dienu dzīvē nebūs jāstrādā.

Tavi vecāki arī tā teica?
Nē, es visu laiku tiku mudināts, ka vajag studēt kaut ko nopietnāku.

foto: Kristīne Grīnvalde, no žurnāla "OK!" arhīva

Izdarīji izvēli par labu ziediem?
Par labu dabai. Pamatskolā interesējos par zooloģiju, bioloģiju, gāju pulciņos. Vasarās dzīvoju Saulkrastos, daudz laika pavadīju mežā un pļavā, raku ārā augus, nesu mājās un stādīju dārzā.
Patika viss dzīvais, bija doma iet uz Bioloģijas fakultāti, bet – ko studēt un ko pēc tam darīt...? Mēģināju būvēt nākotnes vīziju, bet precīzu risinājumu neatradu. Strādāt Zooloģiskajā dārzā par dzīvnieku kopēju? Tad nāca doma par Bulduriem. Otra mana kaislība bija ēst gatavošana, varēju aiziet arī to ceļu – tad es droši vien būtu viens no Rīgas labākajiem šefpavāriem (smejas).

Reizēm, baudot pusdienas vai vakariņas, jūtu – te cilvēks strādā tehniski, bet te – ar radošu pieeju. Stājos Pārtikas tehnikumā, konkurss bija desmit uz vienu vietu, galvenais pārbaudījums – matemātikā, kas nekad nav bijusi mana stiprā puse. Es netiku.

foto: Kristīne Grīnvalde, no žurnāla "OK!" arhīva
Foto no projekta "Kāzas dāvanā", kad vienam pārim tika dāvināts neaizmirstams notikums - sapņu kāzas. Laimīgais pāris - Līga un Arnis Dauškāni.

Bet ēst gatavošana nekur nav palikusi, man patīk uzrīkot kādu ballīti gan sev, gan draugiem. Šajā jomā mazliet iznācis pastrādāt arī profesionāli. Pirms trīsdesmitās dzimšanas dienas saņēmu uzaicinājumu braukt par brīvprātīgo uz budistu klosteri Francijā. Tur nodzīvoju mēnesi. Strādāju virtuvē – gatavoju pusdienas aptuveni piecdesmit cilvēkiem.

Budisti ēd sauju rīsu dienā! Ko gatavoji – ne jau pīles krūtiņu...?
Protams, veģetāru uzturu. Es jau pāris gadus esmu daļējs veģetārietis, gaļu neēdu vispār, piena produktus un zivis – gan.

Kā nokļuvi pie budistiem? Tev ap kaklu ir ķēdīte ar zīmīti...
Tā ir OM. Man bija gadi divdesmit septiņi, kad sāku interesēties par Austrumu kultūru, filozofiju un budismu, sapratu, ka tā man ir tuvākā reliģija. Neesmu budists tādā izpratnē, ka būtu reliģiozs, sekotu dogmām. Esmu pieņēmis atziņu, ka reliģija un garīgums ir divi atšķirīgi jēdzieni. Reliģija ir gatavs produkts ar saviem steriotipiem, likumiem un arī dogmām, savukārt garīgums ir vairāk sevis izzināšanas un meklēšanas process.

foto: Kristīne Grīnvalde, no žurnāla "OK!" arhīva
Foto no projekta "Kāzas dāvanā".

Zināmā mērā arī kalpošana sistēmai, pakļaušanās?
Jā, un reliģija ietver dogmas. Ja esi sagrēkojis, ir gatava recepte – cik reižu jānoskaita tēvreize vai kaut kas tāds. Varbūt kādam tā ir vieglāk, bet ne man.

Tev ir savs ceļš?
Jā, man ir sirdsapziņa. Lai būtu labs cilvēks un darītu labu, nav obligāti jābūt piesaistītam pie kādas reliģijas. Ir jābūt ar sirdi atvērtam pasaulei un apziņai, ka nezūdamības likums pastāv – viss labais un sliktais kaut kur tiek uzskaitīts un kaut kādā veidā pie mums atgriežas. Ar tādu pārliecību es arī dzīvoju. Mēģinu pēc iespējas vairāk darīt labu, palīdzēt cilvēkiem, cik ir manos spēkos.

Kad Dalailama ir teicis, ka budistu mūki esot ļoti smējīgi. Tā ir viena no budisma iezīmēm – dzīvot ar gaišu sirdi, bez smagas vainas apziņas?
Jā, bet nevar teikt, ka katrs, kurš kļūst par budistu vai budistu mūku, ir pilnībā mainījies. Padzīvojot mēnesi klosterī, daudzi mani iepriekšējie priekšstati sagruva.

foto: Kristīne Grīnvalde, no žurnāla "OK!" arhīva
Kāzu dekorēšanas process Jūrmalas pludmalē.

Piemēram?
Viena no budisma pamatdomām, lai mēs šajā dzīvē neciestu, ir nepieķeršanās – lietām, cilvēkiem, vietām, komfortam... Kolīdz mums kaut kas tiek atņemts, ir diskomforts. Zinu, daudzi nejūtas ērti, ja nav savās mājās, gultā, no rīta kafija nav ierastajā krūzītē... Skatoties uz mūkiem, novēroju, ka daudzi nav tikuši vaļā no pieķeršanās. Piemēram, viņiem bija ierasts, ka pavārs katru piektdienu gatavo picu. Reiz kaut kas misējās, varbūt nedarbojās krāsns, un picas nebija. Mūki to tik nenormāli pārdzīvoja, ka pēcpusdienā aizbrauca uz ciemata picēriju. Tur gāja arī sporta spēļu translācijas, un sapratu, ka zināmi kārdinājumi viņiem ir; mūki ar prieku skatījās futbola mačus. Mēs visi esam cilvēki. Ir viegli runāt, ka nevajag pieķerties, bet...

Ar ko tev savā raksturā un personībā bijis visgrūtāk tikt galā?
Pirms pāris gadiem rudenī staigāju pa Bastejkalnu, kokiem bija skaistas lapas, un es pieķēru sevi pie domas – ak, kungs, tas ir tik skaisti – novecot! Daudzi no tā baidās, bet, manuprāt, tas ir tik forši – mēs kļūstam vecāki, uzkrājam dzīves bagāžu, sevi pilnveidojam.

foto: Kristīne Grīnvalde, no žurnāla "OK!" arhīva

Galvenais – pieņemt sevi, apzināties, kas esmu, ko varu. Tas nevar atnākt padsmit gados, tas nāk ar briedumu. Man laikam dzīvē nav bijis nekā tāda, ko būtu grūti pieņemt. Varbūt reizēm piezogas slinkums, tad jāmāk tikt ar to galā. Zināmā vecumā tu kļūsti par sevi pārliecināts, apzinies savu potenciālu.

Ar draugiem jokojam, ka pienāk brīdis, kad tu saproti, ka principā vari darīt visu, tu nebaidies darba. Man nav problēmu – ja es ietu mazgāt grīdas, tad darītu to superlabi. Cits jautājums – vai tas ir mans aicinājums, vai es to būtu spējīgs darīt ilgstoši, vai tas sagādātu gandarījumu. Droši vien ne, bet, ja vajadzētu, spētu mobilizēties.

foto: Kristīne Grīnvalde, no žurnāla "OK!" arhīva

Cik ilgi tev jau ir šis bizness?
Ziedu biznesā esmu no divdesmit gadu vecuma. Šobrīd pārstāvu Igaunijas Norvēģijas zīmolu SHISHI Home of Beauty. Šo zīmolu pazīstu no tā pirmsākumiem. Tas bija ap to laiku, kad sāku mācīties un praktizēt ziedu dizainu. Viens no SHISHI dibinātājiem Taivo Pillers ir mans lielākais skolotājs, kas deva ļoti stiprus pamatus. Diezgan bieži braucu uz Tallinu, uz viņa ziedu kārtošanas skolu, un ik pa brīdim palīdzēju jauno kolekciju šovrūmu iekārtošanā. Pats pieteicos – varbūt jums vajag palīdzību... Viņiem tiešām vajadzēja, un es to augstu novērtēju – tas ir labāk nekā iet kursos kopā ar vēl trīsdesmit cilvēkiem.

Topošie dakteri mācās spricēt gumijas cilvēkā, vai ziedu skolā mācāties ar mākslīgajiem ziediem?
Nē, mēs strādājam ar dzīvajiem. Kaitēt jau nekam īsti nevar...

Bet tie ātri vīst. Mākslīgos var krāmēt no rīta līdz vakaram.
Arī dzīvos! Ja ir intensīvi kursi trīs dienas no rīta līdz vakaram, pāris spaiņi ar ziediem tiek izmalti cauri vairāk nekā desmit reižu, rozes ir pārplaukušas. Pušķi tiek veidoti, jaukti ārā... Ir bijis tā – uztaisi, pasniedzējs iziet cauri, paskatās, kas kuram iznācis, un atskan komanda – jauciet ārā un vēlreiz salieciet to pašu! Labi, saliekam vēlreiz. Atskan – vēlreiz izjaukt un vēlreiz to pašu! Mācies no savām un citu kļūdām – tā arī pieredze rodas. Ne divu, bet desmit gadu laikā, līdz vari teikt, ka esi profesionālis.

foto: Kristīne Grīnvalde, no žurnāla "OK!" arhīva

Japānā ikebana ir māksla, kuru jau kopš mazotnes apgūst gadu desmitiem.
Esmu sapratis, ka nevar iedziļināties virspusēji, jo tā nav tikai māksla, bet filozofija, ziedu valoda, simbolisms.

Tu esi veidojis?
Nē! Varbūt citā dzīves posmā parādīsies vēlme to mācīties, bet tad noteikti jābrauc uz Japānu. Būtu interesanti.

Vai jūti, ka, veidojot kompozīcijas, kļūsti arvien filigrānāks, dziļdomīgāks?
Noteikti! (Smejas.)

Tas atnāk gribot negribot?
Protams! Līdz ar to ir vieglāk strādāt, darbs sagādā gandarījumu. Reizēm šķiet – ko nu vairs, viss jau ir izdarīts, arī velosipēdu nevar izgudrot no jauna. Var jau, protams, taisīt parodijas – ar pieciem, sešiem riteņiem, šķībām stūrēm, bet –velosipēds ir velosipēds. Tāpat apģērba un interjera dizainā ir tendences, kuras iet nevis pa apli, bet spirāli.

foto: Kristīne Grīnvalde, no žurnāla "OK!" arhīva
Noformējums Aijas Simsones svinībām restorānā "Philippe".

Atkal ir modē divdesmitie, trīsdesmitie gadi – materiāli, krāsas, piegriezumi. Modē atgriežas kļošenes un džemperi ar platām piedurknēm. Ar ziediem ir līdzīgi – arī ziedu dizains saistīts ar modi, interjeru.

Sāku mācīties pēcatmodas periodā, kad tā bija jauna nozare. Padomju laikā pirka rozes, neļķes, ciklameņu podiņu... Pēc tam parādījās interesanti materiāli, spožas stieples, visu ko viņķelēja... Bet tas nav īsti mans, man patīk dabiski ziedi, salikti skaistās kombinācijās. Man prieks, ka šobrīd pasaules tendence ir vienkāšs, skaists dabiskums, ka ziediem ļauj būt.

Vai tava budista pārliecība nesaka, ka labāk būtu ļaut puķei augt?
Nu nē. Daba un ziedi zināmā mērā ir paredzēti, lai mēs par to priecātos. Tas nav nogalināt un apēst dzīvnieku.

Tā izbāztā pīle mūsu izdevniecības telpās ir tava...
Bet tā nav bijusi dzīva, tā ir putuplasta pīle, aplīmēta ar spalvām.

Vai biznesā mazliet esi kļuvis par haizivi?
Bišķiņ, bet ceru, ka spēju nobalansēt. Par haizivi – vairāk tādā profesionālo izaicinājumu ziņā. Protams, ir konkurence, viss strauji mainās, tev visu laiku jābūt interesantam, klientiem jāpiedāvā kaut kas jauns.

Bet tu neiesi pie konkurentiem bojāt viņu ziedus...?
Noteikti nē!

foto: Kristīne Grīnvalde, no žurnāla "OK!" arhīva
Fotosesija radošajam projektam "Pop-Up kāzas pilsētā".

Ir dzirdēts arī kaut kas tik traks kā par baletdejotājiem, kuriem puantēs stikli bērti?
Pats piedzīvojis neesmu, bet dzirdējis esmu. Cilvēki ir ļoti dažādi.

Tev jāstrādā ne tikai ar ziediem, bet arī ar līgavām, kuras aizgūtnēm stāsta par savām iztēlotajām sapņu kāzām. Cilvēks pirms kāzām mēdz būt superjūtīgs, nervozs un kaprīzs. Tas droši vien neattiecas uz vīriešiem.
Reizēm arī attiecas. Tas ir stereotips, ka puišiem ir vienalga viss, kas attiecas uz ziediem un dekorācijām; lai līgava pati tiek galā. Ir gadījumi, kad meitene ir kaut ko izdomājusi, bet puisis saka: “Tos augus ne, tad būs kā kapos.” Bet tā notiek reti.

Pieļauju, ka cilvēki atnāk ar bildēm no žurnāliem vai rāda planšetē – es gribu tā!
Protams! Cilvēki saskatās grandiozās Holivudas kāzas un neaizdomājas, cik tas izmaksās.

Bet tu to summu aptuveni vari nosaukt?
Jā, un, ja tas ir kaut kas grandiozs, tad nebūs lēti. Tad meklējam risinājumu, izvēlāmies prioritātes. Man patīk, kā cilvēkiem mainās uzskati, tiek lauzti stereotipi.

Par dekorēšanu?
Jā, bet tas attiecas arī uz visu kāzu konceptu, filozofiju – kā cilvēki tās uztver. Vieniem vajag greznas kāzas, daži var tādas atļauties uzreiz, bet citi krāj naudu un precas pēc gada vai diviem – limuzīni, pilis, sarkani tepiķi... Otriem kāzas nozīmē galvenokārt divu cilvēku lēmumu būt kopā, un viņi grib to nosvinēt bez ārišķībām. Tā var būt skaista ceremonija baznīcā vai cita veida sarakstīšanās, pikniks pie dabas vai parkā.

Vienmēr smejos – vai tiešām šajā pasākumā būtu jādomā par visiem radiem, draugiem, mammām, vecmammām un to, lai būtu gaļas salāti, un ko nu kurš teiks... Pirmajā vietā būtu jābūt divu cilvēku sajūtām, tam, kā viņi grib pavadīt šo dienu. Uzskatu, ka kāzas ir intīms pasākums. Jūs taču neizvelkat gultu ielas vidū, lai nodarbotos ar mīlestību. (Smejas.)

Pārsvarā tomēr notiek cenšanās “lai visiem labi”...
Es daudz lasu, nonāku pie atziņām un daļēji esmu psihologs. Man ir ļoti grūti darīt to, ko neatbalstu. Nestrādāju pēc principa, ka tikai ātrāk, vairāk un dārgāk pārdot. Otrādi – nereti pat atrunāju no dārgiem risinājumiem.

Jau pirms daudziem gadiem, kad man bija ziedu saloni, ik reizi, kad cilvēks atnāca kaut vai pasūtīt ziedu pušķi, notika īsa intervija. Pamatjautājumi – vai tas būs vīrietim vai sievietei, kas tas par gadījumu. Ir vieglāk veidot pasūtījumu, ja vismaz nojaušu, kam un kādam gadījumam tas domāts. Pirmajā brīdī klients mazliet apjūk, tad atplaukst un sāk stāstīt: “Jā, man ir draudzene, pilnīgi traka, varētu spalvas ielikt, vēl kaut ko...” Ja klients ir apmierināts, arī es esmu gandarīts.

Kas ir trakākais, ko tev ir prasījuši?
Ekstrēmu situāciju nav bijis, bet reizēm atnāk un saka: “Man vajag tādu grozu, kādus pie Saktas tirgo!” Prasu: “Kāpēc tad jūs nākat pie manis?! Ja vajag tādu bēru vainagu kā tirgū, pērciet tur!” Tas ir kā restorānā teikt: “Gribu tādu belašu, kādus tirgo pie autoostas!” Diemžēl gaume un laba stila izjūta ar naudu kopā nenāk. Arī manieres ne.

foto: Kristīne Grīnvalde, no žurnāla "OK!" arhīva

Tiem, kam ir daudz naudas, patīk komandēt parādi.
Jā, tas ir smagākais darbs. Sadarbojos ar daudziem interjera dizaineriem. Ja viņiem vajag kādu svaigu akcentu – ziedus, augus –, viņi lūdz manu padomu. To reizēm saucu par profesionālo prostitūciju... Ir teiciens – klientam vienmēr taisnība. Vai arī – tas, kurš maksā, pasūta mūziku. Ja esi mākslinieks, jājautā, kur ir tā kompromisu robeža. Es nevaru uzspiest klientam to, kas patīk man. Cits jautājums ir par detaļu apvienojumu, harmoniju, to, kā veidojas kopskats, un cik daudz mēs ļaujam, lai mums diktē. Cik varam piekāpties vai degradēties, pazaudējot savu es.

Tu saki, ka kāzas esot intīms pasākums, bet nedēļas nogalēs Baltajā kāpā notiek vienas kāzas pēc otrām. Cilvēki redz ne tikai jūru, bet atpūtniekus, kuri zviln saulītē.
Kā lai pasaka tā saudzīgi, lai neizklausītos snobiski... Tas atkal ir stāsts par klišejām, stereotipiem, izdomas trūkumu. Par cilvēku prasībām. Tā noteikti ir vieglāk – re, citi tā dara, tātad pārbaudīta vērtība. Bet varbūt kāzu dienā var aizbraukt uz Siguldu un izlēkt ar gumijām? Procentuāli ļoti maz cilvēku dara kaut ko ārpus ierastā rāmja.

Baltajā kāpā tas pārvērties par industriju – uzlikti divi tizli drāšu gulbji, mācītāji brauc laulāt... Bieži vien lejā pie Inčupes grīvas kāzu rīkotāji slien nojumes ar ziedu pušķīšiem, lentēm, bet vējš visu rauj nost. Vai šī tendence – iet dabā – jums nesagādā galvassāpes?
Jā, bet stāsts ir par to, kā mēs ejam dabā, ko no tā gribam. Protams, iznāk ļoti skaistas fotosesijas – baltas kleitas, puiši uzvalkos, sūnas, pasakains mežs. Bet ja gribam komfortu... Nedod, dievs, uzlīs lietus, vējš noraus teltij jumtu, vajag dēļu grīdu – tas aiziet galējībā. Vai tiešām to vajag meža vidū – ir taču tik daudz skaistu piļu, muižu, terašu, kur nekas nav speciāli jābūvē.

Tev bija skaists dzīvoklis Berga bazārā.
Jā, tur bija viens no maniem saloniem, un tās pašas mājas mansardā palaimējās dabūt dzīvokli divos līmeņos, ar palielu jumta terasi. Pirmajā brīdī bija šoks – viss netīrs, pieputējis, grīdas tumšbrūnas, vecas tapetes. Ātrākais risinājums šķita visu nokrāsot baltu. To sauc par franču vintidžu, lauku stilu, šobrīd tas jau mazliet izgājis no modes. No tā dzīvokļa esmu prom jau diezgan sen. Mājai bija spriedums par kapitālo remontu.

No 200 kvadrātmetriem aizgāju uz 40 kvadrātmetru nelielu studio dzīvoklīti pašā Rīgas centrā Ģertrūdes ielā, piecu minūšu gājienā no darba. Tajā ir vairāk silto toņu – brūnais, zaļais, sinepju. Krāsas ir mana pasaule, man patīk visas, bet garderobē vairāk ir zemes toņu. Nedzīvojam Meksikā vai Brazīlijā, kur cilvēki ģērbjas izteikti raibi. Ja reizēm uzvelc ko košāku, uz ielas jūti – skatās.

Vai esi domājis, kādas varētu būt tavas kāzas?
Tās varētu sastāvēt no divām daļām. Viena – kad divi cilvēki viens otram saka jā, intīma situācija, kurā piedalās varbūt paši tuvākie cilvēki.

Liecinieki?
Ja domājam par juridiskajiem lieciniekiem, tā varētu būt vēl trešā daļa. Neesmu burta un likuma kalps, vairāk dzīvoju sajūtu pasaulē. Tāpēc man tas varētu būt tikai ķeksis – no rīta pidžamās aizejam parakstīties. Tad, kad divi cilvēki skatās viens otram acīs, nevajag lielu baru. Tas varētu būt divatā meža vidū vai pie upes. Varētu arī aizlidot uz citu pasaules malu vai izdarīt to kādā mīļā vietā Latvijā. Trešā sadaļa – svinam ar draugiem, tusiņš, dejas, labs vīns, laba mūzika. Ja taisa balli, tad krāšņu.

Ar kādu puķi tu sevi asociē – pēc rakstura, iekšējās būtības?
Ui! (Smejas.) Par vienu puķi grūti pateikt, drīzāk ar kādu kalnu pļavu. Bet noteikti ne ar smalkām dārza puķēm.

Tu dzīvo pilsētas centrā, kur bruģi rībina trolejbuss. Kur dabū sev mīļo dabas sajūtu? Tev ir lauku īpašums?
Vecākiem Saulkrastos ir vasaras māja, kur tika pavadīta bērnība. Tur ir tik daudz izdzīvots, bet, aizbraucot tagad, viss šķiet maziņš. It kā es būtu Alise Brīnumzemē, kas izdzērusi pudelīti; tik ļoti izaudzis, ka īsti tur vairs nav ko darīt.

Kā leļļu namiņā?
Jā, aizej uz savu upes malu, pļavu, viss šķiet mazs un svešs. Citādāks. Bet dabas sajūtu var dabūt, staigājot gar jūru. Saule, vējš, arī, ja līst, dažreiz ir forši. Arī Rīga man dod spēku un enerģiju – arhitektūra, parki. Citās pilsētās ir tikai mūri un betons, diezgan nomācoši. Pirms vairākiem gadiem mēnesi nodzīvoju Indijā.

Pie skolotāja?
Nē. Pietika ar Tibetas dzīvo un mirušo grāmatu. Pirms tam manas draudzenes izteicās, ka tā esot tik spēcīga un savdabīga, ka ne katrs spējot izlasīt. Tas bija kā punkts uz i. Katrreiz, braucot garākā ceļojumā, aizeju uz grāmatnīcu un, vadoties pēc sajūtām, no plaukta paņemu grāmatu.

Lai būtu ko ceļojumā lasīt?
Jā, bet ne romānu vai citu daiļliteratūru, bet kaut ko no psiholoģiskā, ezoteriskā plaukta. Indijā redzēju, kā cilvēki māk priecāties par mazumiņu. Bez smalkām mašīnām, dārgiem dzīvokļiem, bet smaida katru dienu. Grāmatu izlasīju budistu svētajā vietā Bodgajā, sēžot pie Mahabothi stūpas. Tā deva fantastiskas atziņas. Vēlāk, lasot citu literatūru un saliekot visu kopā, esmu sapratis – jādzīvo un jāpriecājas tagad. No nāves nav jābaidās – kad tā pienāk, tad pienāk. Cenšos pieņemt, ka neesmu mūžīgs.

Janvārī biju Taizemē un kādā brīdī pilnīgi viens gāju pa džungļiem, sajūtas fantastiskas – taka, starp palmu zariem spīd saule, sienāži sisina, visādas skaņas, pilnīga brīvība, bet tad pavīd doma – ak, vai, es taču neesmu Latvijā, tikpat labi uz takas var būt tīģeris vai kobra. Bet nākamā atziņa – ak, kungs, nu, ja būs, tad būs! Tas ir neizbēgami – ja nebūs kobras, var nokrist mana lidmašīna. Tajā brīdī, kad to akceptē, kļūst ļoti viegli dzīvot. Citādi visa dzīve jāpavada bailēs.

Tev ir kāds sapnis?
Pasarg dievs, ja cilvēks vairs nesapņo! To var saukt par mērķi, izaicinājumu, citādi nav skaidrs, kādā virzienā stūrēt. Protams, dzīve ir kā upe, tā mūs nes, bet vajag bultiņu uz kalna virsotni. Man ir mazākas un lielākas. Mana pārliecība ir – baudīt un dzīvot šodienā. Nevis – tagad man ir štruntīgi, bet pēc gada, kad būs jaunais dzīvoklis – tad tik es priecāšos!

Sapņi ir, un tiem jābūt lieliem, bet tos laikam vajag atstāt pie sevis. Atklāt savas idejas... Varbūt kāds pasteigsies ātrāk. Bet esmu piefiksējis, ka manas vīzijas, paldies dievam, nav savtīgas. Nav man tādu – ak, kā es gribētu sarkanu ferrari un milzīgu villu ar baseinu! Es gribu kaut ko tādu, ko varētu baudīt visi. Par materiālo pusi nedomāju. Paēdis esmu, iznāk arī paceļot un dzīvi pabaudīt. Tiešām – priecājos par to, kas ir.

Mums ir neliela radošu cilvēku grupiņa, realizējam interesantus projektus, cieši sadarbojamies ar fotogrāfi Kristīni Grīnvaldi. Ik pa brīdim izdomājam dažādas fotosesijas – lai pašiem dzīve interesantāka. Kad bildējām fon Stricka villā, nolēmām, ka neņemsim modeļus no aģentūras, bet modeļi būsim paši. Mēs daudz strādājam, radām skaistumu un paši arī to izbaudīsim. Bildes sanāca ļoti skaistas. Tas nozīmē radīt svētkus sev un citiem un prast par to priecāties.

foto: Kristīne Grīnvalde, no žurnāla "OK!" arhīva

Jānis iesaka TOP5 priekšnoteikumus, lai kāzas izdotos

1. Labs garastāvoklis un apņēmība, ka nekas nevar sabojāt šo īpašo dienu.
2. Kāzu rīkotājs vai uzticības persona, kura uzrauga kāzu procesu un novērš negaidītas situācijas, ja tādas rodas kāzu dienā.
3. Rūpīgi pārdomātas visas svinību nianses.
4. Laba profesionāļu komanda, kura lieliski pārzina savu sfēru (ēdinātāji, frizieri, dekoratori, mūziķi u.c.
5. Pārsteiguma mirklis.