Putni atgriežas - putnu vērotāji tver binokļus
Putnu vērošana ir nopietna brīvā laika aizraušanās ar miljonos mērāmu piekritēju skaitu visā pasaulē, īpaši Lielbritānijā, Skandināvijā, Vācijā, Nīderlandē un ASV. Arī pie mums tā kļūst par arvien modīgāku izklaidi. Galu galā vērot putnus – tas nozīmē gan meditatīvu būšanu dabā, gan kaislību un azarta pilnu sportu.
“Citi krāj diplomus, kolekcionē pastmarkas, es – putnu sugas. Man ir savs putna vērotāja sugu mūža saraksts, kurā tagad ir 287 Latvijā novērotas putnu sugas. Līdz šim Latvijā ir konstatētas 343. Vairākas no tām gan pēdējo reizi te manītas pirms vairākiem gadu desmitiem, taču katru gadu Latvijā ielido jaunu sugu īpatņi. Ir sacensības gars audzēt savu sarakstu! Latvijā mani apsteidz pieci seši putnu vērotāji, es ļoti labi zinu viņu novēroto sugu skaitu un esmu sev noteicis konkrētu datumu, līdz kuram man viņi jāpārspēj. Pašlaik gan ir diezgan maz iespēju nosprausto mērķi sasniegt. Pērn dabūju trīs jaunas sugas, šogad nevienu neredzētu putnu nav izdevies pamanīt. Bet man ir viss, kas nepieciešams, lai to izdarītu – pieredze, labas zināšanas, aprīkojums. Laikam pietrūkst būtiskā elementa – veiksmes. Jo lielāks skaits putnu sugu sarakstā, jo lielāks azarts meklēt un ieraudzīt jaunas. Trūkstošo sugu pazīmes man ir galvā, nē, muguras smadzenēs! Ja es vēl neredzētu putnu manīšu kaut vai uz pāris sekundēm, noteikti to atpazīšu. Šajā mirklī putnu vērošanā ir “yes!!!” sajūta.
Tagad vērot putnus dodos pēc matemātiskas izskaitļošanas – ņemot vērā sezonu, laika apstākļus, informāciju, kādas putnu sugas ir novērotas reģiona kaimiņvalstīs. Tas nenozīmē, ka vienmēr jādodas simtiem kilometru no Rīgas. Dzīvoju tā sauktajā Rīgas klusajā centrā, Pētersalā, un no balkona divu gadu laikā esmu pamanījis 61 putnu sugu, savukārt Andrejsalā – nelielā teritorijā pilsētas centrā, kas atrodas putnu migrācijas ceļā, – 84 sugas. Sevišķi liela putnu sugu, īpaši kaijveidīgo, daudzveidība ir Getliņu izgāztuvē. Protams, saņemot ziņas par kādu retu sugu, esmu triecies uz daudzām Latvijas vietām. Reiz, kad strādāju birojā ar darba laiku no deviņiem līdz sešiem, pienāca ziņa par Vidusjūras kaiju Getliņos. Izstāstīju priekšniekam, un viņš mani palaida uz dažām stundām skatīt šo putnu savām acīm. Priekšnieks zināja, ka darbā no manis lielas jēgas nebūtu, tāpat es sēdētu kā nolēmēts un domātu tikai par kaiju. Tāds, kā biju – biroja drēbēs – triecos uz izgāztuvi. Uzvilku gumijas zābakus un vasaras svelmē bridu pa atkritumiem, lai ieraudzītu reto putnu.
Protams, putnu vērošana ir arī naudas ieguldīšanas bedre. Viss ekipējums maksā naudu. Labi binokļi un teleskopi maksā lielu naudu. Tad vēl grāmatas – šobrīd man ir aptuveni 180 izdevumu par putniem. To skaitā apmēram padsimt labi putnu noteicēji kādu 500 latu vērtībā. Plus par degvielu izgāztā nauda putnu vērošanas braucienos. Pa ceļiem un bezceļiem nodzīts vāģis, kas regulāri jāremontē. Tā nu tas ir – bieži nākas sēdēt stundām ilgi vienā vietā un nemitīgi ar binokli un teleskopu ķemmēt ainavu, lai kāroto putnu nepalaistu garām. Lielāka iespēja ieraudzīt putnu ir, braucot kopā vairākiem, nevis sēžot vienam pašam. Interesanti, ka putnu vērošana – regulāra pārsalšana un izmirkšana – norūda veselību. Citi kolēģi putnus vēro arī ārvalstīs, bet mani interesē tikai Latvijas putni. Kad biju Slovākijā, biju paņēmis līdzi arī binokli. Taču mani tā pārņēma kalni, ka putni aizmirsās.”
Rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska:
“Kad mācījos biologos, par savu specializāciju gribēju izvēlēties ornitoloģiju, bet visi mani atrunāja no tās kā no fiziski smaga darba, kur nepieciešama patiesi vīrišķīga izturība. Padevos šim spiedienam. Pirms pāris gadiem žurnālā Sestdiena lasīju par putnu vērošanu kā hobiju. Rakstā bija arī uzskaitītas lietas, kas nepieciešamas, lai sāktu vērot putnus. Cita starpā bija ieteikts labs putnu noteicējs. Tā pasūtīšana amazon.com bija pirmais solis. Pēc pusgadu ilgām konsultācijām, pārdomām un pētīšanas nupat pasūtināju arī savu pirmo teleskopu. Pirms tam biju iegādājusies binokli.
Kā mājiens ar mietu bija arī kādas retas sugas putna ietriekšanās mana dzīvokļa balkona stiklā. Apdulināto putnu pienesu pie putnu noteicēja un secināju, ka tā patiesi ir Latvijā reti sastopama suga - Sibīrijas ķauķītis. Ar šādu ievērības cienīgu eksemplāru sākās manu ieraudzīto putnu saraksts, kura papildināšana nav pašmērķis, bet patīkams process. Iesaistījos Latvijas Ornitologu biedrības rīkotajos pasākumos, piemēram, Torņu cīņās, kurās putnu vērotāji sacenšas, kuri noteiktā laika sprīdī saskatīs pēc iespējas vairāk putnu sugu, un medņu monitoringā – tā ir medņu riestu uzskaite visā Latvijā.
Mani interesē tikai Latvijas putni. Tas ir tāds lokālais patriotisms. Ārpus valsts robežām par redzēto putnu fiksēšanu aizmirstu. Neesmu tā sauktais ķekseris, kas cenšas savā sarakstā atķesēt pēc iespējas vairāk un retākas putnu sugas. Taču pavasarī pirmajam pamanīt kādu no gājputniem ir patiess prieks. Šogad vienai no pirmajām Latvijā kopā ar ornitologu Māri Strazdu izdevās ieraudzīt citroncielavu.
Pagaidām mans lielākais gandarījums un kaifs ir spēt patstāvīgi noteikt putna sugu. Mani interesē viss, kas Latvijā lido, taču īpaši gribētos iepazīt bridējputnus. Profesionāls ornitologa darbs tiešām ir fiziski smags, bet putnu vērošana hobija līmenī ir romantiska aizraušanās. Tā ir iespēja būt dabā, diskrēti, neiejaucoties tās norisēs. Tā ir iespēja vērotāja statusā saplūst ar apkārt notiekošo un pamanīt putnus. Līdz šim netriecos pāri visai valstij, lai redzētu katru retāk redzētas sugas pārstāvi, taču, ja pie mums iegrieztos kāds patiesi izcils eksemplārs, piemēram, rozā kaija, skrietu to skatīties kaut uz otru Latvijas galu.”
Zināt vairāk nekā citi
Arhitekts Ivars Brediks:
“Arī putnu vērošanā, tāpat kā citos vaļaspriekos, mani ievilka draugi. Viss sākās ar iespējamo un zināmo pūču ligzdošanas vietu apsekošanu naksnīgās pastaigās pa kapsētām, parkiem un mežiem. Nu tas man ir arī sports – gribas savākt pēc iespējas garāku novēroto putnu sarakstu. Kaitina katra reize, kad redzu vai dzirdu kādu putnu, bet nespēju noteikt tā sugu. Kādreiz gribētos uzzināt, cik putnu sugu esmu palaidis garām – nepamanījis, nedzirdējis vai neatpazinis.
Man vienmēr ir paticis atpūsties dabā, un putnu vērošana ir vēl viena iespēja, turklāt tas ir labā kompānijā jauki pavadīts laiks. Putnu vērošana gan negarantē gluži tādu pašu adrenalīna līmeni kā ekstrēmie sporta veidi. Tā vairāk līdzinās meditācijai, kas palīdz atslēgties no ikdienas. Var vienkārši gulēt zālītē vai pludmalē, bet pavisam cita sajūta ir tad, kad saproti, kas notiek apkārt, kādi putni te lido, un vari pastāstīt par tiem citiem. Putnu vērotāji bieži fiksē arī profesionāliem ornitologiem noderīgu informāciju par norisēm faunā.
Pēdējā laikā arī uz ārzemēm ņemu līdzi binokli. Tas ir savdabīgs treniņš – novērot putnus, kas biežāk sastopami citās zemēs, lai pēc tam vieglāk tos atpazītu pie mums. Ir putni, kurus gribas vērot atkal un atkal. Par manu mīļāko putnu var saukt riekstrozi. Tam ir izcils dizains – melnas, ar baltiem lāsumiem klātas spalvas, tāds grafisks vizuālais risinājums. Vienmēr prieks skatīties, kā riekstrozis dauzās pa egļu galotnēm. Katru gadu kopā ar kādu dodos uz Kolku skaitīt alkus, cerot, ka starp parastajiem lielajiem alkiem būs arī kāds retākas sugas putns.
Vienīgais, kas man visā šajā padarīšanā nepatīk, ir garā sēdēšana aukstumā. Dažkārt pat sešas stundas notupi jūrmalā un tā arī neko interesantu neieraugi. Bieži vien dodos meklēt mani interesējošu putnu, saņēmis ziņu, ka tas parādījies Latvijā, bet šie braucieni ne vienmēr ir veiksmīgi. Vari milzīgā steigā aizbraukt un norādītajā vietā nosēdēt garas stundas, bet putns ir aizlaidies pavisam vai atgriežas nākamajā dienā, kad tevis tur vairs nav. Gadās arī neprecīzi vai nepatiesi ziņojumi.
Patīkams aspekts putnu vērošanā ir to sugu aptveramais daudzums. Piemēram, kukaiņu vai taureņu sugu ir pārāk daudz, lai savā mūžā redzētu vērā ņemamu to daļu. Pašreizējais putnu sugu skaits Latvijā – 343 – ir tāds, kuram saprātīgā termiņā var jau tuvoties!”
Kristīne Budže / Foto no personiskā arhīva
