Īsais kurss dizainā. Runā franču filozofs Stefans Viāla

Jēdziens “dizains” pēdējos gados ir bijis modes vārds tā visdažādākajās nozīmēs un izpratnes līmeņos. Taču akadēmiskā refleksija par šo vienu no raksturīgākajām 21. gadsimta sabiedrības pašizpausmes parādībām joprojām ir tikai pašā agrīnākajā dīgļa aizmetņa stadijā. Tāpēc franču filozofa Stefana Viāla grāmata Īsais kurss dizainā ir nepārvērtējami nozīmīga nozares sevis apzināšanās izpratnē.

Stefans Viāls

•    Dzimis 1975. gadā Lionas tuvumā. Tagad dzīvo Parīzē.

•    Studējis filozofiju un psiholoģiju, pašlaik strādā pie doktora grāda darba Parīzes Dekarta universitātē. Darba tēma ir digitālās pasaules filozofija, tajā skaitā digitālo tehnoloģiju, kā arī dizaina un interakcijas filozofija, radošuma un intelekta psiholoģija.

•    Filozofijas pasniedzējs dizaineriem mākslas un dizaina skolā École Boulle Parīzē.

•    Ir arī mājaslapu radošais direktors Lektum Studio.

•    Publicējis rakstus franču sociālo un humanitāro zinātņu izdevumos. Grāmatas Īsais kurss dizainā autors.

Tās rašanās iemesli ir pavisam vienkārši. Akadēmiski teorētisku izdevumu par dizainu ir ļoti maz. Esmu pasniedzējs dizaina skolā, lasu lekcijas dizaineriem par filozofiju, un man trūkst mācību līdzekļu, uz kuriem balstīt savu mācību programmu. Studenti izrāda interesi par iespējām kaut ko izlasīt papildus, bet ir tik maz grāmatu, ko varu viņiem ieteikt. (Viens no franču starptautiski zināmākajiem dizaineriem Patriks Žuīns Īsā kursa dizainā ievadā raksta: “Ja es būtu students, šo grāmatu es noteikti vēlētos izlasīt.” – Red.) Skolā esmu sastapies arī ar tik dažādām dizaina jēdziena izpratnēm, dizaina izveides un procesa vadības iespējām. Arī sadzīvē vārdu “dizains” mēs lietojam vietā un nevietā un bieži vien ar to apzīmējam dažādas, pat pretrunīgas lietas. Dizains kā patstāvīga joma ir jauna parādība. Agrāk taču nebija dizaineru. Viņu darbu paveica arhitekti un inženieri. Joprojām dizains tiek jaukts ar arhitektūru, ar inženiera darbu, ar mākslu. Tiek uzlūkots kā šo jomu piedēklis. Tagad gan ir apmests kūlenis un arhitektūra pati ir kļuvusi par dizaina sastāvdaļu. Es gribu pierādīt, ka dizains ir neatkarīga un patstāvīga joma ar savu domu lauku un refleksijas iespējām. Grāmatā cenšos dizaina jēdzienu padarīt skaidrāku ar noteiktiem kritērijiem, pēc kuriem varētu secināt, kas ir dizains. Daru to, ko filozofija attiecībā uz mākslas teoriju ir veikusi jau sen.

Mēs, filozofi, esam pieraduši definēt lietas. To darām jau kopš Platona laikiem. Dizains ir tik miglaina joma, ka filozofiem to definēt un ieviest skaidrību ir īsts izaicinājums. Es atradu pats savu metodi, kā to darīt. Parasti, runājot par dizainu, mēs domājam par to kā par kāda objekta veidolu un tā uztveri. Dizains ir iespaidu-efektu kopums, kas var būt izteikti telpā, atsevišķos objektos, digitālajā pasaulē. Mēs dizainu varam atpazīt pēc tā izraisītā efekta. Es nošķiru trīs dizaina efekta veidus.

Pirmais ir skaistas līnijas, formas efekts. Mēs nevaram runāt un izprast dizainu bez skaistuma uztveres. Taču dizains ir kas vairāk nekā tikai skaistums.

Otrais – dizains ietekmē mūsu sociālo fonu. Protams, to dara arī māksla, bet dizains izmanto citus līdzekļus. Dizains ir funkcionālie risinājumi, tas ir lietojams. Un cenšas mainīt pasauli. Piemēram, Viljams Moriss 19. gadsimtā Anglijā, propagandējot dekoratīvās mākslas iespējas, centās cīnīties pret tikko dzimušās rūpniecības lielo iespaidu, mēģinot uzlabot angļu sociālo dzīvi.

Trešais ir eksperimenta efekts. Uzlūkojot kādu dizaina objektu, jūs jūtat atšķirību no jau agrāk pieredzētā. Tas ir jauns piedzīvojums, kas balstās arī uz agrāk iegūtām zināšanām un prasmēm, ar ko salīdzināt.

Tiklīdz parādās kāds no dizaina efektiem, mēs to atpazīstam un jūtam. Labs piemērs ir Apple produkti, kas izteikti balstīti dizainā. IMac – dators bez atsevišķi izdalīta procesora. Tas maina ne tikai jūsu izpratni par datora formu un izskatu, bet arī jūsu paradumus, kā mēbelēt istabu, jo vairs nav nepieciešams atvēlēt īpašu vietu datora procesora kastei. Tas ir dizaina efekta piemērs.

Vēl viens aspekts, pēc kura dizainu nodala no mākslas, ir pašizpausme. Māksliniekiem radīšana ir sevis pašizpausme, bet dizaineri uzsvaru liek uz kādas ārējas problēmas risināšanu. 21. gadsimtā, šķiet, šī robeža arvien biežāk pārkāpta – dizaineri ļoti labprāt dizaina procesu uztver kā pašizpausmes iespēju, paužot neapmierinātību, ja kāds to ierobežo.

Es atbalstu šo nošķīrumu. Mākslinieki fokusējas uz sevi, un citu interese par šo pašizpausmi nav obligāta. Dizaineri strādā citiem, un tā ir būtiska atšķirība no mākslas. Taču es piekrītu, ka šodien daudzi dizaineri uzvedas kā mākslinieki – rada autordarbus, kas nav paredzēti rūpnieciskajai pavairošanai un dažkārt ir pat bez jelkādas funkcionālās noslodzes. Es to saucu par manifestējošo dizainu. Tas domāts, lai iedvesmotu, lai rosinātu domāt citus dizainerus, un tas ir ļoti būtiski, bet manifestējošais dizains parasti nav paredzēts ikdienas lietošanai ikvienam. Taču arī šajā gadījumā dizaineri nav mākslinieki. Es viņus sauktu par dizaina jomas pētniekiem.

Dizains ir neapšaubāmi būtiska 21. gadsimta sabiedrības sastāvdaļa, bet refleksija par to akadēmiskā līmenī joprojām ir bērna autiņos.

Filozofus ne pagātnē, ne diemžēl arī mūsdienās dizains neinteresē. Viņi visi – tāpat kā savulaik Kants, Hēgelis, Nīče, Heidegers – fokusējas uz refleksiju par mākslu, jo tā ir kultūras augstākais līmenis. Savukārt dizains nāk no lietišķās/dekoratīvās mākslas, un šī joma filozofu uzmanību nav saistījusi. Tas gan nenozīmē, ka tāpēc dizains būtu mazāk svarīgs nekā augstā māksla, tas cilvēkus skar pat vairāk un biežāk nekā māksla. Akadēmiskā filozofija ir ļoti fokusēta uz vieniem un tiem pašiem refleksijas objektiem, pārāk aizraujas ar metafiziskiem jautājumiem. Taču, manuprāt, tie ir palikuši pagātnē, un 21. gadsimtā ir daudz citu, vairāk uz nākotni vērstu aktualitāšu. Dizaineri tiek mācīti visu laiku lūkoties nākotnē pretstatā filozofiem, kas pārāk daudz atskatās uz pagātni.

Savukārt dizaineri nav spējīgi paši radīt teoriju par to, ko, kā un kāpēc viņi dara. Turklāt dizaineri nevēlas, lai kāds cits no malas (nedizainers) izveidotu dizaina teoriju. To esmu novērojis arī attieksmē pret mani. Manas grāmatas iznākšanu dizaineri uztver ar šaubām un neticību – kas viņš tāds ir? Ko tas filozofs var uzrakstīt par dizainu – mūsu darbu? Dizaineri baidās. Viņiem šķiet, ka citi nevar izprast dizainu.

Nē, nav tik traki. Ir vēl cilvēki, kas domā un reflektē par dizainu. Taču ir maz viena autora grāmatu, t.i., atsevišķu izkoptu skatījumu par šo lietu, kā ietvaros tiek attīstīta kāda teorija. Parasti grāmatas par dizaina filozofiju tiek izdotas kā dažādu autoru eseju mozaīkveida apkopojumi.

Man īpaši interesē un es par svarīgākajiem jautājumiem uzskatu dizaina saistību ar kapitālismu un ar to saistītās dizaina ētikas problēmas. Arī savā grāmatā to apskatu. Tie ir jūtīgi un neērti, piemēram, dizaina saistība ar mārketingu – robeža starp šīm jomām ir izplūdusi. Ir svarīgi definēt atšķirības.

Es gribētu piedāvāt dažus risinājumus šai problēmai. Dizaineriem ir jāatzīst, ka dzīvojam patērētāju sabiedrībā, un jāizmanto tās dotās iespējas. Tirgus un tā prasības nedrīkst būt mērķis, bet gan līdzeklis, kā īstenot savas ieceres. Ja notiek otrādi un tirgus prasību apmierināšanu uzskata par mērķi, tad tur vairs nav nekāda sakara ar dizainu. Viens vienīgs mārketings. Pasaules radošākie dizaineri sadarbojas ar lielākajām kompānijām un strādā to mārketinga departamentu pakļautībā. Vēl pirms 20 – 30 gadiem tā nebija. Ir sarežģīti nodalīt dizainu no mārketinga, bet nevajadzētu arī ļaut šīm abām jomām saplūst. Dizains eksistē kompleksas sistēmas ietvaros, un dizaineri nevar ignorēt apkārtējo pasauli un risināt tikai vienu atsevišķu problēmu vai radīt veidolu atsevišķam objektam atrauti no kopējā konteksta. Nav jau tā, ka mārketings ir jāuztver tikai kā ļaunums. Tas ir līdzeklis un ļoti iedarbīgs rīks. Tikai jāzina, kā un kāda mērķa labā to lietot.

Manuprāt, labāks veids, kā risināt savu neatkarību no kapitālisma uzstādījumiem, ir pievēršanās izteikti cilvēkcentrētam dizainam, meklējot atbildes uz globālām sociālajām problēmām – piemēram, Āfrikas iedzīvotāju veselība, nākotnes demogrāfijas jautājumi.

Iespējams, ka nepietiek. Taču kādam ir jābūt pirmajam! Dizaineri definē mūsu nākotnes vajadzības, bet politika, ekonomika un ražotāji seko šiem uzstādījumiem. Iniciatīvai jānāk no dizaineriem. Taču tas nenozīmē, ka jārada pašmērķīgas inovācijas tikai tāpēc, lai radītu kaut ko jaunu.

Šī tendence nāk no Ikea, kur pirktās mēbeles katrs pats var komplektēt un mājās salikt. Tas nav jauns, bet nākotnē būs arvien būtiskāks dizaina aspekts. Cilvēki arvien vairāk vēlas iesaistīties, un dizaineriem viņos ir jāieklausās. Dizaineri vairs nav diktatori, kas nosaka, ko un kā cilvēkiem lietot. Mūsdienās arvien lielāka loma ir dialogam un dizaineri arvien vairāk fokusējas uz lietotājiem, kas kļūst par dizaina līdzautoriem. Šī tendence nav raksturīga tikai dizaina jomai vien. Arī arhitektūrā notiek tas pats – pirms kādas būves celšanas tiek rīkotas sabiedriskās apspriešanas un iedzīvotāji arvien vairāk var ietekmēt savas dzīvesvietas arhitektūru.

Joprojām varam. Taču mums arvien vairāk jāiedziļinās un jāanalizē, lai nacionālās atšķirības saskatītu. Ir skaidrs, ka 19. gadsimta beigās pasaulē toni noteica angļu dizains ar Viljamu Morisu priekšgalā, 20. gadsimta pirmajā pusē Vācija ar Bauhaus, 50. – 60. gados visi runāja par dāņu dizainu. Līdz Francijai dizains nokļuva vēlāk, bet tagad mums ir daudzi jaunie dizaineri, kas ir pazīstami arī starptautiski.

Tiem nav nekā kopīga ar laikmetīgo franču dizainu! Šie izdevumi ir domāti ārzemniekiem un uzskatāmi par tūrisma industrijas sastāvdaļu. Mēs daudz domājam par to, kas ir tipisks tieši franču mūsdienu dizainam, un esam secinājuši, ka frančiem ir īpaši raksturīgi radīt pēc iespējas lielāku emocionālo labsajūtu ikdienas dzīvē. Bet varbūt šis īpašais franciskais pieskāriens labāk saskatāms no malas?

Grāmata Īsais kurss dizainā nopērkama Lukabuka grāmatveikalā.