Grafikas dizainera Mario Lombardo pirmā mīlestība

Neraugoties uz profesionālajiem sānsoļiem mūzikas industrijas produktu dizaina laukā un to, ka pašlaik Mario aktuālo projektu sarakstā žurnālu nav, viņš joprojām gan kolekcionē drukātos medijus, gan arī par tiem labprāt stāsta – tostarp Pastaigai, tiekoties Rīgā brīdi pirms Latvian Art Directors Club organizētās Lombardo lekcijas.

Fakti

* 38 gadus vecais Mario Lombardo grafikas dizainu apguvis dizaina skolā Āhenē, nelielā pilsētā Ķelnes tuvumā. Pats Mario gan atzīst, ka viņa profesionālajā izaugsmē daudz nozīmīgāka loma bijusi maketētāja darbam vietējā laikrakstā nekā formālajām studijām skolā.

* Pēc studijām pieņemts darbā par popkultūras žurnāla Spex dizaineru. Piecu gadu laikā ne tikai pārvērta Spex izskatu, bet arī izveidoja savu radošo rokrakstu tādu, kādu to pazīstam tagad.

* Bijis kultūras mēnešizdevuma Liebling mākslinieciskais redaktors. Šis izdevums, kas bija fetiša lieta gan kultūras interesentiem, gan grafikas dizaina gardēžiem, diemžēl vairs neiznāk nepietiekama finansējuma dēļ.

* 2006. gadā nodibinājis pats savu dizaina studiju, kas sākumā atradās Ķelnē, bet nu ir Berlīnē. Bureau Mario Lombardo galvenokārt strādā drukāto mediju laukā, sadarbojoties ar kultūras organizācijām, mūzikas un modes industriju, komercuzņēmumiem. Mario klientu vidū ir Berlīnes biennāle, Kunsthalle, universālveikals KaDeWe, Sony Music, Mercedes-Benz, Red Bull. Mario izstrādā grāmatu, tostarp daiļliteratūras, dizainu, īpaši sadarbojoties ar izdevniecībām Gestalten un Hablizel. Gestalten ir izdevis Mario Lombardo monogrāfiju The Tender Spot.

* Ir pieprasīts lektors dažādās konferencēs un viespasniedzējs mākslas skolās, piemēram, Ofenbahas Mākslas un dizaina skolā, Berlīnes Mākslu universitātē, Lietišķo zinātņu universitātēs Potsdamā un Diseldorfā, Štutgartes Merca akadēmijā un Brēmenes Mākslu universitātē.

* Bijis daudzu dizaina konkursu žūrijās un pats saņēmis vairāk nekā 70 profesionālās atzinības.

* Vairāk www.mariolombardo.com .

Parasti, jūs piesakot dalībai kādā konferencē – arī reklamējot jūsu lekciju šeit, Rīgā, tiek izmantots citāts. Uz jautājumu: “Kādu jūs veidotu žurnāla Vanity Fair dizainu?” jūs intervētājam atbildat: “To vispār neveidotu.” Vai esat tik noliedzošs pret jebkuru tā saukto glancēto izdevumu?

Šausmas… Es tiešām tā tieku pieteikts? Tas ir izvilkums no kādas senas intervijas un ir teikts Vācijas kontekstā. Tad mūsu mediju tirgū tikko bija ienācis Vanity Fair vācu izdevums un es domāju, ka tam nebūs nekādu panākumu. Vācijā nav amerikāniskā slavenību kulta. Mums nav pat pašu slavenību, tāpēc šādam izdevumam vienkārši nekas nevarētu sanākt. Žurnāla izdevēji ieguldīja lielu naudu. Manuprāt, tā visa ir izmesta vējā. Es ļoti rūpīgi izturos pret savu darbu, klientiem un viņu ieguldīto naudu. Turklāt man patīk strādāt nelielā, draudzīgā komandā, bet Vanity Fair centās nolīgt ikvienu ar skaļu vārdu un megalielu ego. Viņi visi strādāja milzīgajai izdevniecībai Condé Nast, nevis saviem lasītājiem. Es neienīstu Vanity Fair un citus glancētos izdevumus. Pats taisu reklāmas modes žurnālus universālveikalam KaDeWe. Es mīlu modi.

Kultūras un alternatīvie izdevumi parasti savam grafiskajam izskatam velta vairāk uzmanības. Dažkārt pat tik daudz, ka lietotāja ērtības paliek otrajā plānā.

Man ir liela žurnālu kolekcija, veidota daudzu gadu garumā, un esmu pamanījis, ka 20. gadsimtā, no 60. līdz apmēram 80. gadiem, tajos dominēja teksts un bija tikai daži attēli. Kopš astoņdesmitajiem bildes ir kļuvušas arvien lielākas un to ir arvien vairāk, līdz kādā brīdī teksts saruka tik tālu, ka žurnālos bija vien tekstuālas anotācijas pie krāšņiem attēliem. Tagad viss griežas uz otru pusi. Man šīs izmaiņas patīk. Protams, arī bildes ir svarīgas. Tām ir jāpievērš lasītāja uzmanība tekstam, jāiekārdina to izlasīt. Es vienmēr pārrunāju ar žurnāla redaktoru, ko un kā viņš grib pastāstīt ar attēliem, kā vizualizēt tekstu.

Nespēju izlasīt, bet apzinos, ka to vajadzētu darīt. Parasti strādāju pie vairākiem projektiem paralēli un nesanāk iedziļināties katrā satura detaļā. Taču es prasu, lai rakstu autori man sniedz satura kopsavilkumu, teksta kodu, ko viņi gribējuši pateikt, un tikai tad sāku strādāt pie teksta ilustrācijas. Man patīk, ja viens vizuālais kods vijas cauri visam žurnālam.

Dažkārt redakcijās noris nemitīga cīņa starp rakstu autoriem un žurnāla dizaineriem – otrie dod priekšroku lielām bildēm un brīvai telpai, bet pirmajiem gribas uzrakstīt pēc iespējas garāk.

Man ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp tekstu un bildēm. Turklāt uzskatu, ka žurnāla saturs ir gan teksts, gan attēli vienlaikus. Es vienmēr lasu bildes. (Šķirsta žurnālu Pastaiga un komentē bildes. – Red.) Šī meitene ir pārāk skumja. Šī ir skaista, bet es nekad neticēšu, ja viņa teiks, ka mīl mani, jo viņa pauž: “J’adore Dior!” Es ienīstu baltas lapas un tukšumu. Man patīk, ja teksts un bildes ir ciešā sazobē un cieši klāt arī fiziski. Pats dizainēšanas process notiek ļoti ātri, bet pirms tam gan es runāju un runāju. Gribu dzirdēt, ko domā katrs no iesaistītajiem, kādas ir viņu idejas, vēlmes.

Kad dizainēju mūzikas žurnālu vai CD iepakojumu, cenšos pēc iespējas vairāk kontaktēties ar mūziķiem, iet uz krogiem, uzzināt viņu viedokli par visdažādākajiem jautājumiem. Mūzikas pamatā parasti ir ļoti personiski pārdzīvojumi un emocijas, kas man ir jāzina, lai varētu mūziku pārtulkot vizuālā valodā. Mūziķiem liekas, ka viņi paši ļoti labi zina, kādam būtu jāizskatās CD vāciņam, tāpēc cenšos viņus izsist no ierastās, kontrolētās situācijas, iziet ārpus biroja, lai viņi piedzeras, lai atveras neformālā atmosfērā. Tikai tad es dabūju nepieciešamo informāciju, lai varētu vizualizēt mūziku.

Tāpat es daru ar žurnālu redaktoriem – sarunājos, sarunājos, sarunājos... Nevis runāju pats, bet mēģinu panākt, lai runā pārējie un es iegūstu darbam nepieciešamo informāciju. Varētu šķist, ka pārāk daudz laika veltu sarunām, bet patiesībā es tā ietaupu laiku, lai vēlāk nekas nebūtu jāpārtaisa un visi iesaistītie būtu apmierināti ar rezultātu.

Ko, jūsuprāt, ir visgrūtāk dizainēt žurnālā?

Man patīk taisīt žurnāla satura izklāsta lapas. Es ienīstu vākus – tā ir žurnāla daļa, par kuru ikvienam ir viedoklis. Man patīk izdomāt vāka ideju, strādāt ar modelēm un fotogrāfiem, taču beigās vienmēr kāds pasaka, ka tas viss izskatās pēc mēsla. Darba procesā cenšos nevienam nerādīt nepabeigtu vāku, lai dažādie viedokļi un kritika neiznīcina iesākto un šaubas mani nenoved no sava ceļa. Jā, vākus dizainēt man patiešām riebjas. Visnepatīkamākie kritizētāji ir izdevēji. Viņiem parasti ir visnelokāmākais viedoklis, kas iznīcina labas idejas.

Viņiem vienkārši ir jāuzticas, jo citādi strādāt nav iespējams. Varbūt tāpēc lielākā daļa manu klientu ir draugi vai vismaz labi paziņas. Es zinu, ko mani klienti grib, un viņi zina, ko varu izdarīt. Esmu gan nolēmis izrauties no šā loka, jo tā strādāt ir pārāk ērti un vienkārši. Tāpēc sadarbība ar Berlīnes universālveikalu KaDeWe man ir liels izaicinājums. Pavisam cita pasaule, kur valda skaitļi, nauda un pārdošana. Tas nav viegli, bet tā ir absolūti nepieciešama pieredze.

Vai esat gatavs kompromisiem?

Viss mans veikums ir kompromiss. Man nav izkopta radošā rokraksta, jo savos darbos cenšos atspoguļot, kas ir mans klients, nevis kāds esmu es. Uzstājot tikai uz savu viedokli, es nevarētu līdz galam īstenot nevienu projektu. Pie kompromisiem nonākam jau sarunu posmā pirms dizainēšanas. Ja man piemīt kāds talants, tad tā ir māksla saprast, ko cilvēks vēlas. Nevaru gan šo savu talantu attiecināt arī uz attiecībām ar sievietēm, bet darbā es spēju otru pusi izprast.

Mūzikas CD iepakojuma noformējumam vairāk izmantoju grafiskus izteiksmes līdzekļus, bet žurnālos, manuprāt, svarīgāki ir attēli. Vienmēr cenšos, lai manis dizainēts teksts būtu skaidri salasāms un saprotams. Man patīk vienkārši dizainēti virsraksti. Ļoti ekspresīvas un trakas grafiskā dizaina lietas žurnālos parasti ir liekas. Tad tiek šauts pāri strīpai un dizaina svara kausi nosveras stila, formas pusē, bet saturs paliek kaut kur fonā. Man ļoti patīk izteiksmīgas fotogrāfijas, kas pievienotas ziņām, reportāžām vai intervijām. Es pats piedalos visās žurnāla fotosesijās. Ne tikai vāka bildēšanā, bet arī stailingu sesijās. Man patīk piecelties no sava krēsla un iziet no savas studijas. Visa darba diena tāpat paiet pie datora, izmantoju katru iespēju to uz kādu laiku pamest.

Škiet, ka mūsdienu grafikas dizaineri labprāt atgriežas pie tradicionāliem un pat kādu laiku aizmirstiem izteiksmes līdzekļiem, piemēram, ar roku rakstīta teksta. Atsauksmes uz digitālo pasauli nav modē. Vai tā izpaužas neticība gaišai nākotnei un vilšanās tehnoloģijās?

Kad sāku strādāt Spex, izmantoju daudz roku darba – ar roku rakstītu tekstu, grieztas un plēstas bildes. Tās līmēju kopā un skenēju. Tolaik vēl tehnoloģijas nebija tik augstu attīstītas un šādas manipulācijas bija sarežģītas un piņķerīgas. Man šķiet, ka tā strādāju viens no pirmajiem Vācijā. Kad visi sāka izmantot līdzīgus paņēmienus, tas vairs nebija interesanti. Tagad man patīk izmantot šodienas tehnoloģiju iespējas un lieki pagātnē neskatīties. Vācijā joprojām daudzi stila pēc fotografē ar analogajām kamerām. Manuprāt, tā ir lieka naudas un laika tērēšana. Mani izbrīna jauno berlīniešu stils: nopirkuši 70. gadu mēbeles, viņi sēž vintedža dīvānos, ģērbušies vakar pirktās mūsdienu drēbēs ar aifonu un aipadu rokā. Man tas šķiet divkosīgs mēģinājums dzīvot divas dažādas dzīves.

Mums jāatzīst, ka dzīvojam digitālā pasaulē, un jāņem labākais, ko tā dod. Ļoti gribētos uzdizainēt kādu aifona aplikāciju, bet neatliek laika. Man pārāk patīk strādāt ar drukātiem medijiem, un, lai kaut ko paveiktu, ir jākoncentrējas uz vienu lietu. Citādi nesanāks.

Digitālo tehnoloģiju attīstība mums visu laiku liek uzdot jautājumu: kas nākotnē notiks ar drukātajiem medijiem?

Šīs runas par drukāto mediju nāvi pastāv jau kopš 90. gadiem. 20 gadu vēlāk mums joprojām ir žurnāli – un pat krietni vairāk nekā jelkad agrāk. Domāju, ka žurnāli pastāvēs vienmēr. Gluži kā mūzikas industrijā – vinils patiesībā nekad nav bijis pilnībā miris, un ir cilvēki, kas joprojām mūziku klausās tikai tādā veidā. Es gan skatos uz savu meitu un nevaru pārliecināti atbildēt, ka viņa mīlēs žurnālus tikpat ļoti kā es. Pērku viņai daudz grāmatu un mēģinu pieradināt pie grāmatu taktilās pieredzes – cik forši ir pieskarties papīram. Bet viņas medijs tik un tā ir aipads. Un tas nav nekas slikts. Man negribētos, ka žurnālus izdotu tikai izdošanas pēc un tie nevienam nebūtu vajadzīgi. Žurnālu drukāšana nav pašmērķis, un tas, ka drukātie mediji ir jauki, nav pietiekami būtisks iemesls žurnālu iznākšanai.

Mēģinu sēdēt uz abiem krēsliem. Mana vāciskā puse zina, kā jābūt, un neko negrib mainīt, bet, no otras puses, es laužu visus iespējamos likumus, jo būt pareizam ir tik garlaicīgi. Tikai kaut ko iznīcinot, var iet soli tālāk. Burtu dizainā un teksta izskatā pārkāpju jebkuru noteikumu, izņemot vienu – tekstam ir jābūt ērti izlasāmam. Respektēju rakstīto vārdu. Radīt labu tekstu ir patiešām grūti.

Vai grafikas dizains nozīmē tikai dot atbildes uz klienta jautājumiem?

Tas ir traki. Esmu dizainējis vairākus žurnālus. Parasti jārisina vieni un tie paši jautājumi, bet redaktori katru reizi gaida jaunas atbildes. Tas iztukšo. Visbriesmīgāk ir tad, kad gadās pie vairākiem projektiem strādāt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Viņiem visu laiku ir vieni un tie paši jautājumi, bet man jāatrod jaunas un atkal jaunas atbildes. Tas ir smagi, bet vēl grūtāk ir mācīt dizainu citiem. Viens students izklāsta savu ideju, un man ir skaidrs, ka tas nestrādās, kaut arī nevaru izskaidrot, kāpēc ne. Otrs izstāsta savu ideju, kas no iepriekšējās tikpat kā neatšķiras, bet tūlīt ir skaidrs, ka tā ir ģeniāla. Ir kāda nianse, kas nosaka, ka ideja izdosies, ka viss saliekas un der. Ir ļoti grūti izskaidrot, kāpēc viena ideja ir ideāla, bet otra neder nekam. Turklāt viena un tā pati ideja vienā gadījumā der, citā ne. Es vēlos saviem studentiem iemācīt katram izveidot savu dizaina valodu, ko viņi varēs izmantot darbā ar klientiem un, meklējot atbildes uz darba devēju jautājumiem, nevis izaudzināt māksliniekus ar superego.

Man riebjas mācīt lielajās mākslas skolās ar skaļiem vārdiem. Lielpilsētās studenti pārāk daudz uzmanības velta ar dizainu nesaistītām lietām, jo tur ir liels vilinājums visu laiku doties ballēties. Protams, arī tas ir nepieciešams, bet, ja vēlies kaut ko iemācīties, studiju process jāuztver nopietni. Man patīk, piemēram, Veimāra – neliela pilsēta ar bagātu kultūras vēsturi. Tur studenti daudz apspriež savas idejas, viņiem visu laiku kaut kas ir padomā un notiek diskusijas. Lielpilsētu studenti un viņu darbi dažkārt ir stilīgāki nekā es. Tas vēl nebūtu nekas, bet viņu attieksme pret dizainu ir nepareiza – pārāk daudz uzmanības jāvelta pašiem, savam stilīgajam izskatam, darbam laika nepietiek. Man žēl, ka mūsdienās vairs nav tādu virzienu un grupu, kurās kā savulaik Bauhaus kopā strādātu arhitekti, dizaineri un mākslinieki. Mūsdienās mēs katrs atsevišķi esam liela personība. Esam tik unikāli, ka strādājam katrs pie sava projekta un neesam spējīgi strādāt kopā. Man patīk kolektīvi darbi, strādāt ar cilvēkiem, tāpēc žurnālu dizainēšana ir tik patīkama. Apsēsties pie viena galda ar dažādiem cilvēkiem, lai kopīgi radīt vienu lietu, ir mana aroda radošākā puse.

Pastaiga.lv/ Foto no publicitātes materiāliem