Vai pietiek, ka dizains ir foršs?

Arī latviešu dizaineru sabiedrība par Legzdiņu runā kā par sev piederīgu, jo viņš regulāri dalās zināšanās ar Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina nodaļu studentiem, gan veidojot vasaras skolas, gan uzstājoties ar vieslekcijām. Taču tiklab Legzdiņš būtu savējais arī starp eksperimentālo lidaparātu būvētājiem, aizrautīgiem saksofona spēlētājiem un austrumnieciski eksotisku ēdienu gardēžu vidū – savulaik nokļuvis pat zviedru žurnālu lappusēs kā padomsniedzējs šajā jomā. Un, jā, viņš joprojām ir vienīgais latvietis, kura izgudrojumu ir publicējis ietekmīgais žurnāls Domus. Jaunākais no Legzdiņa projektiem ir grāmata Mani darbi un nedarbi, kas iznākusi izdevniecības Neputns paspārnē. Pastaiga ar Legzdiņu tikās viņa Rīgas dzīvoklī, kas ir tik andrejisks, kā viss ap viņu, – gaišs fons ar spilgtu krāsu akcentiem, paša konstruētas mēbeles un mazliet bohēmisks vieglums.

Pēdējā laikā manāma tendence, ka lielie dizaina un arhitektūras meistari, rīkojot sava mūža devuma izstādes vai izdodot grāmatas, izvairās tās saukt par retrospekcijām, it kā baidoties pavilkt strīpu paveiktajam un vēloties uzsvērt, ka nekas vēl nav beidzies.

Esmu tāds mazs meistars, tāpēc nebaidos grāmatu nosaukt arī par retrospektīvu skatu uz savā dzīvē darīto. Lai gan patiesībā Mani darbi un nedarbi ir tikai viens no maniem projektiem – jaunākais. Pirms ķēros klāt savai grāmatai, man nebija ne jausmas, kā tās top. Nezināju ne to, kā grāmatas raksta, ne to, kā dizainē. Iemācījos by doing. Vistrakākais bija ar rakstīšanu. Esmu taču dislektiķis! Burti un vārdi man vienmēr ir sagādājuši problēmas. Sākumā bija domāts, ka tekstu varētu uzrakstīt Zviedrijā dzīvojošais vēsturnieks Jānis Krēsliņš angļu valodā, bet viņš izrādījās pārāk aizņemts. Taču Krēsliņš man deva vērtīgu padomu: “Tev jāuzraksta pasaka!” Iedvesmu meklēju pat vectēva Kārļa Skalbes sacerētajās pasakās. Protams, nepretendējot radīt kaut ko līdzvērtīgu. Es grāmatu nekad nebūtu rakstījis kā romānu.

Teksts vispār nav mans medijs. Jau skolas laikā domrakstos visu laiku burti krita ārā. Matemātikā pazuda cipari, kas ir vēl trakāk. Un tā man sanāca... filma. Manu grāmatu var uzskatīt par uz papīra izklātu filmu, kurā dramaturģiju veido attēli un tekstiem ir palikusi vien skaidrojumu loma tur, kur bez tiem nekādi nevarēja iztikt. Tvitergarus vārdu savienojumus gan varu uzrakstīt pats! Kad vācu arhīva materiālus, Domus atsūtīja publikāciju kseroksa kopijas. Tad tikai pamanīju, ka žurnālus un grāmatas patiesībā veido nevis atsevišķas lappuses, bet gan atvērumi! Tā kā visu mūžu arī profesionālos izdevumus esmu lasījis, tikai uztverot to bildes, man bija skaidrs, ka informācijai jābūt izvietotai tā, lai to varētu saprast īsā mirklī. Grāmata kopumā un katra tās lapa sastāv no divām daļām – lielajām bildēm un garāka teksta lapas centrā, kā arī zem tā izvietotas daudzu nelielu attēlu virknes, kurus paskaidro tikai anotācijas. Tas ir noskatīts no TV ziņu ekrāna, kur diktora runātajam un žurnālistu veidotajiem sižetiem paralēli ekrāna apakšā slīd ziņu lente. Grāmatā šajā daļā īsos tekstus rakstīju slīprakstā, lai vēl vairāk uzsvērtu kustības iespaidu.

Mūsdienu jaunie dizaineri ar skaudību lūkojas atpakaļ uz 20. gadsimta 60. – 70. gadu dizaina sabiedrību un tajā laikā radīto. Šis laiks bija viens no interesantākajiem posmiem arī jūsu radošajā dzīvē. Vai pats arī izjūtat nostalģiju?

Esmu pamanījis, ka tagad ir populāri kopēt tā laika estētiku, izmantotos ornamentus un tamlīdzīgi, bet mums pašiem, kas strādājām 60.– 70. gados, šādas nostalģijas nav. Esam to visu izdzīvojuši un pieredzējuši. Jaunie cilvēki nav to izjutuši uz savas ādas, tāpēc ilgojas pēc nesasniedzamā. Mums tajā laikā bija pavisam citas ambīcijas. Gribējām braukt uz Mēnesi un to iekarot. Par šādām lietām tolaik domāja dizaineri! Mūsdienās neviens necenšas izgudrot kaut ko jaunu. Visi tie trendseteri tikai izvēlas, kurš vēstures posms tagad ir modē, nevis paši rada oriģinālas lietas.

Saka, ka tagad jau neko jaunu nevarot izgudrot, neviens nevarot atklāt neko tik revolucionāru kā savulaik, piemēram, amerikāņu dizaineru duets Čārlzs un Reja Īmsi.

Kā nu ne?! Noteikti var arī 21. gadsimtā. Ir vēl tik daudz neatklātu lietu. Esmu nonācis pie secinājuma, ka nevajag paļauties uz tehnokrātiju un jaunajām tehnoloģijām, bet gan meklēt iedvesmu un paraugus dabā. Esmu aizrāvies ar vabolēm un kukaiņiem. Spāres ar spārniem kā pretrotējošiem mehānismiem, ideāla kompozīcija, aerodinamika un pneimatika – kukaiņi savu ķermeni uzpumpē gluži tāpat kā kaitsērfinga inventāru! Taču ir viena atšķirība – kukaiņu evolūcija norisinājusies miljoniem gadu laikā, bet mums viens produkts ir jārada dažās nedēļās. Protams, strādājot šādā tempā, nevaram cerēt radīt kaut ko līdzvērtīgu dabas sasniegumiem. Mūsu radītais ir tik paviršs. Dabā visi neveiksmīgie, līdz galam nenostrādātie produkti tūlīt pazūd no tirgus – izmirst, bet tie, kas paliek, ir ideāli pielāgojušies izdzīvošanai. Tie visi ir ilgtspējīgi.

Karims Rašids mums, Pastaigai, stāstīja, cik daba ir iznīcinoša.

Viņš pārāk maz laika ir pavadījis dabā. Turklāt mums ir jāmācās no dabas labajiem piemēriem.

Šķiet, ka pagājušā gadsimta vidū bija vieglāk tapt pamanītam un nokļūt dizaina elitē.

Jā, informācijas plūsma nebija tik liela. Bija tikai daži kanāli, pa kuriem tā plūda. Viens no būtiskākajiem šādiem kanāliem bija itāļu dizainera Džo Ponti 1929. gadā dibinātais žurnāls Domus. Domus vispār publicēja daudz skandināvu dizaina piemēru. Īpaši daudz somu un dažkārt arī dāņu dizainu. Zviedru gan tur bija maz. Man arī liekas, ka zviedru dizainā tajā laikā nekā īpaša nebija, bet mani Domus galvenais redaktors Džo Ponti pamanīja. Žurnāla 45 pastāvēšanas gadu jubilejā tiku stādīts viņam priekšā kā Andrejs Legzdiņš no Zviedrijas. Ponti uzreiz aizrādīja, ka es neizskatoties pēc zviedra, un tā es viņam izstāstīju, ka esmu latvietis. Ponti uzreiz kļuva priecīgāks un stāstīja, ka Amerikā esot strādājis kopā ar latviešiem. Būt latvietim – dažkārt tā ir priekšrocība.

Grāmatā jūtama jūsu skeptiskā attieksme pret zviedru dizaina sabiedrību.

Negribēju uzsvērt savu attieksmi, bet laikam jau starp rindiņām tā ir nojaušama tāpat. Vienmēr esmu taisījis tādas jocīgas lietas, kas krita ārā no tipiskās zviedru dizaina ainas. Centos iekļauties zviedru sabiedrībā un visur piedalīties, cik vien tas profesionāli bija nepieciešams. Lūkojos uz fotogrāfijām, kurās redzams mans vectēvs Kārlis Skalbe un viņa draugi, paziņas no tā laika radošajām aprindām. Viņi sanāca kopā un runāja par mākslu un tamlīdzīgi, bet mēs zviedru arhitektu un dizaineru birojos pārmijām vārdus tikai par nodokļiem, jaunākajiem Volvo modeļiem, pieminot, kurš kādu no tiem ir iegādājies. Zviedru dizaina sabiedrībā man ļoti pietrūkst sarunu par mākslu un citām būtiskām lietām. Turklāt 70. gados Zviedrijā viss vēsturiskais tika noliegts. Gan Stokholmas galvenajā mākslu augstskolā, ko dēvējam par Konstfaku, gan Tehniskajā universitātē modē bija komunisms un protesta mītiņi. Nevarēju nevienam stāstīt, ka Skandināvijā esmu ieradies, bēgot no krieviem – tātad komunistiem. Ja būtu bēdzis no vāciešiem, tad viss būtu kārtībā. Bet kā gan var bēgt no komunistiem!? Mani un pārējos dizainerus uzskatīja par ienaidniekiem un draņķiem, jo mēs taču sadarbojāmies ar tiem sliktajiem kapitālistiem no rūpniecības industrijas. Šāda attieksme bija viens no iemesliem, kāpēc Zviedrijā tik augstā līmenī attīstījās cilvēkiem ar īpašām vajadzībām paredzēts dizains un ergonomika, jo to atzina par salīdzinoši nekaitīgu nodarbošanos.

Mēs, latvieši, vienmēr esam centušies būt daļa no skandināvu dizaina ainas.

Uzskatu, ka tradicionāli esam tuvi ziemeļniekiem, īpaši, piemēram, Alvara Ālto izpratnei par dizainu un saplākšņa izmantojumam, kā arī dāņiem, kuriem vienmēr bijušas tuvas amatniecības, dizaina un rūpniecības attiecības. Tam spilgtākais piemērs ir Hansa Vegnera mēbeles. Taču Latvijā padomju okupācijas laikā šis radniecīgums ar skandināviem ir iznīcināts. Okupācija gan ir saglabājusi kādu citu būtisku tradīciju, kas izzuda Ziemeļvalstīs. Tā ir prasība mācēt pašam kaut ko pagatavot ar savām rokām, zināšanas par šīm prasmēm. Kad 80. gadu beigās biju profesors Konstfakā un tur joprojām vadībā bija tie paši komunisti, kas paši nespēja neko radīt un ieņēma līderu lomu augstskolā jau vismaz 20 gadu, bija notikusi pilnīga atteikšanās no zīmēšanas un glezniecības. Vienīgā akceptētā bija fotogrāfija. Un joprojām zviedru mākslas nodaļās nav jāprot zīmēt un gleznot. Kad pats studēju, vēl zīmēju aktus. Lai arī ne tik augstā līmenī kā Latvijā, bet tomēr zīmēšanu pasniedza. Viena mana paziņa studēja mākslas pedagoģiju un vasaras laikā Itālijā bija sagleznojusi kolonnas, ko viņas pasniedzēji uzskatīja par fašistisku izteiksmi. Tika veikta gleznu ideoloģiskā analīze! Grūti iedomāties, ka tas viss notika Stokholmā, kur lielākie komunisti bija labāko aprindu bērni, kas protestēja pret savu vecāku labklājību. Piesliešanās komunismam tur bija vienīgā iespējamā radikālisma izpausme.

Vai arī dizaineram jāprot pašam izgatavot iecerēto?

Dizaineram ir jāprot saskrūvēt un savienot. Arhitektūra un dizains ir dažādu lietu savienošana. Angliski vārds “to design” nozīmē ne tikai izdomāt priekšmeta ārējo čaulu – vizuālo veidolu, bet arī visu uzkonstruēt. Esmu ievērojis – jo agrākā stadijā dizainers sadarbojas ar inženieriem, jo veiksmīgāks ir galarezultāts. Agrāk arī arhitekti zināja visu, kas un kā jābūvē, cieši sadarbojās ar amatniekiem. Neprast ar savām rokām kaut ko izdarīt vai uztaisīt ir tāpat kā iegūt zobārsta izglītību, bet neprast izraut zobu un pateikt, ka nepatīk urbt.

Bet jaunās datorprogrammatūras? Tās taču diezgan daudz var izdarīt dizaineru roku vietā?

Starp citu, Konstfakā pirmais dators bija mans personīgais, to biju aizdevis augstskolai lietošanai. Taču, lai kas arī būtu tavā datorā, ja tas pats nav tavā galvā, tehnika neko daudz palīdzēt nevar. Tik un tā noteicošā ir arhitekta un dizainera iztēle. Dators ir tikai darbarīks, ko mūsdienās lieto zīmuļa vietā. Tas tikai vizualizē tavā iztēlē radīto. Gan datora radītās vizualizācijas, gan rasēšana ir tikai sazināšanās veids. Šim nolūkam savus zīmējumus izmantoja jau Leonardo da Vinči. Parasti savas lekcijas beidzu ar teikumu: “Jums ir viss tas pats, kas bija Leonardo, – divas acis, tikai tām jābūt tikpat ziņkārīgām kā renesanses māksliniekam.” Starp citu, iztēli var uztrenēt.

Kādas ir jūsu attiecības ar laiku, īpaši apzinoties, ka tik daudzas no jūsu iecerētajām idejām tā arī nav tikušas īstenotas līdz galam?

Ja esi izdomājis galvā, tad jau tas ir tikpat kā uztaisīts un realizēts. Var ķerties pie nākamā uzdevuma. Piekrītu Karlosa Kastaņedas izpratnei par cilvēka dzīves gaitu. Pirmajā fāzē ir jāpārvar bailes. Tad, kad esi pārvarējis bailes, rodas iespaids, ka vari visu, bet pēdējā fāzē ir jācīnās ar vecumu, tad nedrīkst gulēt uz sasniegumu lauriem. Ja gribi dzīvot, visu laiku ir jādarbojas, ja ne fiziski, tad mentāli. Tāpēc es strādāju ar studentiem. Stāstot viņiem, esmu spiests pats domāt līdzi un izskaidrot lietas sev.

Kādi jums šķiet latviešu jaunie dizaineri Latvijas Mākslas akadēmijā?

Latviešu smadzenes ir tā uzkonstruētas, ka mēs esam radoši jau no dabas. Tas mums ir jāizmanto. Mākslas akadēmijā redzētie studentu diplomdarbi atstāj labu iespaidu. Reiz 80. gados zviedru dizainers Jons Bolīns uztaisīja betona krēslu. Pēc tam mani studenti Stokholmā arī viens pēc otra taisīja līdzīgus sēdekļus un es jautāju: “Kāpēc jūs tā darāt?” Biežāk dzirdētā atbilde bija: “Tāpēc, ka tas taču ir forši!” Vai dizainam pietiek, ka tas ir foršs? Nu, Jons Bolīns teica, ka nemaz nevajag sēdēt uz viņa betona krēsla. Bet kas taisīs krēslus, uz kuriem var sēdēt? Uz šo jautājumu jaunie dizaineri neatbild, jo tas uz viņiem neattiecas. Viņi taisa lielo mākslu.

Jūs pats šķietat vairāk izgudrotājs nekā dizainers vai arhitekts.

Neviens nevar pateikt, kas es esmu. Tā īsti neiederos starp arhitektiem. Neesmu nekāds zvaigžņu arhitekts. Neesmu arī rūpnieciskais dizainers, jo manas mēbeles taču neražoja. Mans tēvabrālis kapteinis Legzdiņš reiz man bērnībā esot jautājis, par ko es gribot kļūt. Es toreiz esot atbildējis: “Zemūdenes inženieris.” Protams, mans tēvs, tāpat kā visi tēvi, vēlējās, lai eju viņa pēdās un esmu arhitekts. Bet patiesībā varbūt joprojām vēlos būt zemūdenes inženieris, jo mani interesē tehnika, īpaši lidmašīnas. Abonēju lidaparātu būves žurnālus, esmu iestājies Eksperimentālo lidmašīnu būvētāju asociācijā. Man ir interesantāk satikties ar šiem večiem nekā arhitektiem.  

Bet kā sākās jūsu interese par sintētiskajiem materiāliem?

Tas vienkārši bija kaut kas jauns, līdz tam neredzēts, tāpēc interesants. Esmu arī redzējis, kā noveco sintētiskie materiāli, un tas jau nav nekas skaists. Bet mēs paši jau arī nenovecojam diez ko skaisti. Nu, labi, kā kurš. Dabas likums gan sevī ietver, ka viss iznīkstošais ir kaut kā jauna sākums. Un šo likumu īsti nevar attiecināt uz sintētiku, bet toreiz man šie materiāli tik un tā likās forši. Ļoti gribējās baltas sienas, uz kurām varētu projicēt bildes. Un, ja vienreiz esi izmēģinājis baltu grīdu, tad vairs nevar pāriet uz brūnu. Tas ir neiespējami. Esmu centies šo baltuma sajūtu saglabāt visos savos interjeros.

Šķiet, ka jūs labprāt savas idejas izstrādājat viens pats.

Dizaina radīšana ir komandas darbs. Īpaši vērtīgi ir breinstormingi, kad viens pamet ideju, otrs to pārprot, un tā rodas vēl jauna ideja. Dizainēšanas process nav nekāds vientuļnieka darbs. Agrāk, mana tēva laikos, visi arhitekti birojā bija tērpušies baltos halātos. Vienīgā priekšnieka atšķirības zīme bija tauriņš kaklasaites vietā. Biroja darbinieki bija vergi, kas tikai zīmēja un rasēja šefa idejas. Izvēlēties pareizo risinājumu un īstajā brīdī apstāties, tā ir liela māksla. Tik viegli ir aiziet pārāk tālu. Gluži tāpat kā ar mērces pagatavošanu – liec vēl un vēl jaunas garšvielas, līdz vienā brīdī saproti, ka ir par daudz. Pateikt “stop” īstajā brīdī ir ļoti svarīgi.