Ieva Kogane: "Skumju brīžos eju paklusēt pie vīra kapa"
Miljonāra Haima Kogana atraitne Ieva Kogane (40) atklāti stāsta par savu dzīvi un pasaules redzējumu tagad – divarpus gadus pēc ilggadējā dzīvesbiedra zaudējuma.
„Cilvēki man mēdz jautāt, kā varu sadzīvot ar pagātni... Tad saku, ka sadzīvoju ļoti labi, jo par pagātni man ir vislabākās atmiņas,” saka Ieva. 74 gadu vecumā aizsaulē aizgājušais vīrs Haims Kogans, kādreizējais Lukoil Baltija R padomes priekšsēdētāja vietnieks, viņu sauca tikai par Ieviņu. Neslēpdama, ka šie ir paši grūtākie gadi viņas dzīvē, Ieva cenšas pasauli uzlūkot caur gaišumu, caur smaidu un... mazliet arī ar piesardzību.
Ieva atzīst – zelta būrītī teju 20 gadu nodzīvojušais putniņš tagad apgūst īsto pasauli.
Viņa cenšas pieņemt, ka daudziem apkārtējiem rūp tikai mantojumā no dzīvesbiedra atstātā nauda, tāpēc neskumst par kādreizējiem draugiem, ko dzīve – lielākoties materiālās ieinteresētības dēļ – atsijājusi.
Vakariņas vairs negatavo
Vai ir izsāpēts?
Noteikti nē. Reiz viena sieviete, kurai nomira vīrs, stāstīja – jo vairāk laika paiet kopš dzīvesbiedra nāves, jo viņai kļūst smagāk. Toreiz man šķita: nē, tā nevar būt. Laiks taču dziedējot visas rētas... Tagad saprotu, par ko viņa toreiz runāja, jo man ir tāpat.
Tā bezrūpīgā dzīve, kad ne par ko nevajadzēja domāt, kad viss tika sakārtots manā vietā, ir beigusies. Tagad man pašai ir jākārto dzīve, sākot no A līdz Z. Vienai. Arī cilvēciskās attiecības, attieksme ir mainījusies. Kādreiz biju sava vīra sieva... Tagad neesmu.
Kamēr viss ir labi, tikmēr ir daudz draugu, daudz radu. Kolīdz kas mainās, tikai tad var redzēt, kas ir īsts draugs. Kogans savulaik man novēlēja: „Dod Dievs, lai grūtā brīdī tev blakus atrastos kāds īsts un patiess draugs.” Kāpēc es no daudziem draugiem attālinājos, atsvešinājos? Nezinu. Laikam dzīve vienkārši atsijā.
Būtībā dzīvoju tieši tā, kā dzīvoju, kad mans vīrs bija dzīvs. Arī tad man bija visai noslēgta dzīve, uz saviesīgiem pasākumiem nerāvos, jo mani tie neinteresēja. Un nesaista joprojām. Aizeju uz kādu koncertu vai teātri, bet citur ne. Pilsēta ar savu kņadu mani iztukšo.
Kādreiz viens no jūsu ikdienas rituāliem bija vīra sagaidīšana mājās ar siltām vakariņām. Tagad gatavojat tikai sev?
Tagad sev kaut ko pagatavoju labi ja reizi divās nedēļās. Nav ne pienākuma, ne arī vēlēšanās.
Ir divi varianti – vai nu sajukt prātā, vai daudzas lietas uztvert ar humoru. Man tuvāks ir otrais variants – esmu iemācījusies arī pasmieties par daudzām lietām, neieciklējoties uz problēmām. Tādu variantu sev dzīvē izvēlos.
Jā. Bet tas nebija tikai sākumposmā. Joprojām laiku pa laikam uznāk lielā izraudāšanās. Nekur jau tā sāpe nav pazudusi. Rodas situācijas, kas no jauna uzjundī bēdas, atgādina par to, cik ļoti man viņa pietrūkst. Nav tā, ka mēnesi raudāju, un viss. Tieši otrādi. Sākotnēji vispār bija grūti to situāciju aptvert. Tikai, dzīvojot tālāk, apjaut, ka tas ir fakts – neatgriezenisks process...
Kad atkal atnāk skumjas, vienīgais veids, kā atgūstu dzīvessparu, ir aiziešana uz kapiem. Reizi desmit dienās vai reizi divās nedēļās noteikti aizeju uz Meža kapiem pie Haima.
Kā esat iekārtojusi viņa kapavietu?
Kādreiz ar Haimu kopā braucām apkopt viņa mammas kapiņu. Viņš pats uzlika mātei pieminekli, un vizuāli tas varbūt savu laiku jau ir nokalpojis. Bet lai paliek vēl tāds, kāds ir... Kādu laiku. Necēlās rokas ņem nost Haima mātes pieminekli, tāpēc vīra pieminekli pieskaņoju tam.
Uz kopiņas stādu vasaras ziedus. Rudenī iestādīju viršus.
Ir vēl dažas lietas, ko vēlos tur pilnveidot, bet tas tā lēnām, nesteidzoties.
Kapsētā esot, runājat ar vīru?
Nē. Es aizbraucu uz turieni paklusēt. Man vajag pārliecināties, ka viss ir kārtībā... Pat negribu aizdomāties par to, ka kāds tur ir apakšā...
Uz kapiem eju ar citām domām, nevis raudāt. Tur eju pēc miera un aiznest kādu puķīti, protams. Kad vasarā zied puķes manā dārzā, arī tās mēdzu nogriezt un aiznest uz kapsētu.
Taisa kapitālo remontu savrupnamam
Kā paiet jūsu ikdiena? Kādreiz bija iecere par savu biznesu. Ir joprojām?
To ieceri neesmu atmetusi. Bet tagad man ir citas rūpes, kas vispirms jāatrisina. Beidzot savedu kārtībā savu māju. Taisu remontu, un tas ilgst jau vairāk nekā gadu.
Kādreiz, kad vīrs bija dzīvs, katru gadu taisījām kosmētisko remontu. Es ik pa laikam ieminējos, ka būtu laiks uztaisīt kapitālo. Viņš teica: „Kad manis vairs nebūs, dari, ko gribi!” Tā iekrita, ka ēkas stāvoklis bija pasliktinājies tiktāl, ka man nekas neatlika, kā ķerties klāt un darīt.
Kad Kogans nomira, cilvēki man ieteica, lai tur vairs nedzīvoju. Tai brīdī nebiju tam gatava. Savukārt tagad nezinu, vai pareizi daru, bet vairs jau nav, kur likties.
Jums ir vienkāršs telefons...
Telefons... Tas nav svarīgs. Tūkstošiem vērtu Vertu man nevajag, varu staigāt ar telefonu, kas nopirkts kaut par 20 latiem.
Nē, nevarētu teikt, ka esmu ļoti taupīga.
Kam tērējat naudu tā viegli, ar mierīgu prātu?
It visam. Nē, tā tomēr nav. Ir arī lietas, kuru iegādei ļoti ilgi briestu. Pirkumus cenšos apdomāt, izvērtēt. Ja iztērēju naudu kādam lielam pirkumam, mēģinu vismaz rast pamatojumu, kāpēc esmu tā izdarījusi.
Nopirku sev jaunu mašīnu. Gandrīz divus gadus domāju. Bija grūti izlemt, kādu modeli man vajag. Iepriekš braukāju ar BMW X6. Tā mašīna savu laiku jau bija nokalpojusi, nobraukāju ar to piecus gadus. Tagad nopirku Mercedess–Benz džipu.
Draugi... Tas ir skaļš vārds. Varam drīzāk runāt par paziņām, par cilvēkiem, ar kuriem kontaktējos. Jā, ja kur aizeju, pārsvarā tā ir citu cilvēku iniciatīva.
Kopš dzīvoju viena, ļoti filtrēju cilvēku loku, kam ļaut būt sev apkārt. Ir daži, ar kuriem man ir patīkami kopā pavadīt laiku. Bet vispār jau sen esmu norobežojusies no vārdiem „draugs”, „sirdsdraudzene”...
Paziņu loks ir mainījies. Daudzi nespēja pieņemt iekšējās pārmaiņas manī... Viņi domā, ka man joprojām jādzīvo tā, kā dzīvoju agrāk, jāizturas tā, kā izturējos agrāk. Bezrūpīgi...
Visādā. Cilvēkiem par mani bija radies priekšstats – esmu mājsaimniece, kas sēž mājās, ne par ko nedomā, brauc ceļojumos. Agrāk, kad vīrs runāja, es klusēju. Ievēroju uzvedības normas. Tagad vīra draugi smejas: „Ā, tu pat runāt māki?” Zemteksts apmēram tāds – re, viņa arī domā... Daudz ko saprotu arī bez vārdiem. Taču man ir mana dzīve, ko gribu ielikt tādos rāmjos, kādos pati esmu iecerējusi. Salīdzinot ar to dzīvi, kādu veidoju kopā ar vīru, esmu kļuvusi pat par 90 procentiem aktīvāka. Visādā ziņā. Arī agrākā dzīve man ļoti patika. Tagad man patīk, ka pati esmu noteicēja par savu dzīvi.
Kas jums sagādā prieku, baudu? Ceļojat?
Nē, ceļojumi vairs nav tādi kā agrāk, kad braucām ar vīru kopā. Kad divas nedēļas varējām gulēt labā kūrortā, saulītē, pilnīgā mierā un komfortā. Man tagad nav iespēju visu samenedžēt, lai būtu, kur atstāt suņus, lai būtu, kas pieskata māju. Tagad tas remonts...
Biežāk man sanāk tādi īsie braucieni uz trim četrām dienām, kad atļaujos izrauties, lai varētu sakārtot domas. Mani ļoti velk uz vietām, kur esmu bijusi kopā ar vīru. Milāna, Nica, Montekarlo, kur ar Haimu bijām ļoti sen... Kad uz dažām no tām vietām aizbraucu, sapratu, ka laikam jāmeklē tomēr kas jauns.
Jaunām attiecībām nejūtas gatava
Kur esat apmetusies, kamēr mājā noris remontdarbi?
Jūrmalā. Tā vieta ir desmit minūšu braucienā no mājas. Rīga man nepatīk. Jā, pēc vīra nāves man daudzi cilvēki uzstājīgi teica, ka jāpārceļas uz galvaspilsētu. Kam man vienai māja; lai labāk nopērku dzīvokli... Mani šāda doma neuzrunā. Zinu, ka Rīgā dzīvot negribētu. Man ir savs klusums savā ciematā. Pat tur reizēm šķiet par skaļu.
Kad dzīvoju ar vīru, tāpat jau dažkārt nāca prātā domas, ka visi citi dzīvo labāk... Tagad, kad dzīvoju viena un parunājoties uzzinu, kā dzīvo citi, man mati ceļas stāvus. Secinu, ka man laikam bija pārāk augstas prasības pret dzīvi un kopdzīvi.
Mūsu kopdzīvē nebija pie kā piesieties. Sapratnes ziņā, piemēram. Mēs nekad ar vīru nestrīdējāmies, nekad viens uz otru neatļāvāmies pacelt balsi. Man bija ļoti liels respekts pret vīru, tāpat kā viņam pret mani. Cienījām viens otru.
Un lielā mīlestība?
Negribētu mētāties ar tik skaļiem vārdiem – lielā mīlestība vai ne lielā mīlestība. Atceros, kā Kogans teica: „Ir divi gadi mīlestības, un tad tu saproti, vai ar otru vari nodzīvot kopā vai nevari.” Mēs varējām nodzīvot 17 gadu, un bija labi. Man patika.
Jā, jā, visiem tā šķiet, ka man uzreiz ir kāds jāmeklē. Apkārtējie pēc Haima nāves uzstāja, ka es nevarot dzīvot viena. Atvainojiet, bet kur tas ir rakstīts? Vai esmu kāds mājdzīvnieks bez saimnieka?! Vai mani nevar vienu laist pa ielu staigāt, kam vajag kakla siksniņu, pavadiņu un kādu, kas izstaidzina?
Kas jāmeklē? Kāpēc? Kam to vajag? Es nezinu. Dažkārt šķiet, ka cilvēkiem radies priekšstats, ka nu, paldies Dievam, veca vīra vairs nav un šī metīsies dzīvē!
Kāda mana paziņa gan mani mierināja un skaidroja: „Bet tev dzīvē tā situācija bija pilnīgi nestandarta. Kādu gan citādu attieksmi gaidīji?!”
Nevaru nepiekrist. Tāds viedoklis cilvēkiem lielākoties ir par pāriem ar lielu gadu starpību. Zinu sievietes, kas, būdamas līdzīgā situācijā, pēc vīra zaudēšanas ko jaunu izveidojušas tikai pēc padsmit gadiem. Dikti spurojos pretī, ja kāds apgalvo, ka pēdējie skaistie gadi, ka nav ko kavēties, jāmeklē kāds... Nu nav tā. Es savu dzīvi tā neuztveru.
Par praktiskām lietām runājot, vīrs man nenēsāja nekādus smagumus un nesita naglas sienā. Viņš nokārtoja, ka tādas lietas izdara citi. Viņš pats mēdza teikt, ka māk nopelnīt, lai samaksātu kādam, kas to izdara.
Paldies Dievam, arī es esmu iemācījusies samenedžēt, lai man nav jācilā, piemēram, 15 kilogramu smagi maisi. Esmu pārliecinājusies, ka praktisku lietu paveikšanai, kas man kā sievietei nav gluži pa spēkam, nav vajadzīgs vīrietis – dzīvesbiedrs.
Bet mīļu cilvēku blakus, kas pasaka labus vārdus, samīļo... Pēc tā neilgojaties?
Vai tiešām tā ir, ka vienmēr pasaka labos vārdus? Tādu ir daudz, ja? Nezinu. Varbūt man tā latiņa ir nolikta pietiekami augstu. Skaidri zinu, ko gribu... Nevēlos iet, skraidīt, meklēt. Esmu pašpietiekama. Pagaidām man pietiek pašai ar sevi.
Droši vien aizcirstu. Nezinu. Nedomāju par tādām lietām.
Haima aiziešana ir pārāk nesens zaudējums?
Tas tiešām bija nesen. Patiesībā pēc vīra nāves man visu laiku ir izjūta, ka viņš kaut kādā veidā visu laiku man ir blakus. Nevis fiziski, bet tādā domu, gara līmenī. Apkārtējie mācīja, ka šo izjūtu par aizgājušo cilvēku vajagot atlaist. Taču es to nevēlos. Ir vēl daudz lietu, kas manā dzīvē kārtojamas. Un izjūta, ka viņš palīdz, man ir nepieciešama. Zinu, ka pienāks brīdis, kad tā atlaišana notiks pati no sevis. Bet vēl kādu laiku vēlos izjust, ka vīrs ir kopā ar mani.
Dzīves divas daļas – toreiz un tagad
Nē. Uzskatu, ka, tiklīdz sāc ticēt kam konkrētam, kļūsti vājš. To nevaru atļauties. Esmu pārliecinājusies, ka simtprocentīgi varu ticēt tikai sev, vēl arī vecākiem. Tagad gan man ir tikai tēvs. Mamma mirusi. Bet visus citus esmu tā kā norobežojusi no savas dzīves un diez vai līdz galam sev klāt jelkad pielaidīšu.
Tāpat ir ar ticību. To nenoliedzu – lai katrs tic savam Dievam, bet man nav tā, ka ticu kam konkrētam.
Bet vai ticat, ka ir dzīve pēc šīs?
Man labpatiktos domāt, ka ar šo dzīvi viss nebeidzas.
Pati savu dzīvi esmu sadalījusi kategorijās – toreiz un tagad. Kogana laikā bija tā, tagad ir tā. Esmu ievērojusi, ka tagad, iegādājoties apģērbu, cenšos retāk izvēlēties pēdējos modes kliedzienus, ko nākamajā sezonā jau ir kauns vilkt. Bet kādreiz tā ir bijis.
Vai iepirkšanās procesā gūstat baudījumu? Jums tas ir efektīvs līdzeklis pret sliktu garastāvokli?
Tā tas bija kādreiz un ir joprojām. Tāds kā netikums. Vīra laikā pat mēģināju to izskaust, cenšoties pirkt lētākas preces. Tomēr nekad īpaši labi man tas nesanāca. Ar to laikam nav vērts cīnīties. Vajag pārdomāt pirkumus.
Jā, man ir par ko dzīvot. Uzskatu sevi par turīgu cilvēku. Diemžēl mantojuma lietas ir diezgan neviennozīmīgas. Zinu, kā dzīvojām, zinu, kāds cilvēks bija mans vīrs, cik daudz varējām atļauties tērēt...
Neizjūtu, ka pēkšņi būtu kļuvusi bagāta. Arī dzīvojot kopā ar vīru, biju pilnīgi ar visu nodrošināta. Man bija savi līdzekļi, ko varēju tērēt arī dārgām lietām. Vīrs man nekad nelika sajusties kā lūdzējai un materiālā ziņā mani neierobežoja. Drīzāk tad, kad Kogans bija dzīvs, jutos bagātāka.
To stabilitātes izjūtu, kas man bija, dzīvojot kopā ar vīru, gribu arī turpmāk sev dzīvē. Piedodiet, bet ko mūsdienās var uzskatīt par drošu investīciju? Vai mums ir droša banku sistēma? Gribu atrast to zelta vidusceļu, lai saglabātu materiālo stabilitāti visu laiku. Gribu, lai tā summa, kas man bija mēnesī dzīvošanai kādreiz, ir tagad... Un lai tāda būtu man pieejama arī pēc 20, 30 gadiem. Visu laiku.
Vairāties riskēt ar saviem līdzekļiem, ieguldot īpašumos, biznesā, lai nopelnītu vēl vairāk?
Neapdomīgus soļus negribu veikt. Pazaudēt negribu neko, tāpēc meklēju sev ienesīgu nodarbi vai biznesu, lai varu pelnīt.
Jā, man ir pusmāsa, no mammas pirmās laulības. Viņai ir sava dzīve, man sava. Negribu justies sliktāk tikai tāpēc, ka man ir kaut kā vairāk nekā citiem... Tāda ir dzīve. Un tas nav tikai, runājot par radiem, tas ir par cilvēkiem vispār.
Tas nozīmē, ka par naudu nerunājat? Ar paziņām pirkumus neapspriežat?
Nekad nerunāju par to, ko pērku, ar cilvēku, kas to nevar atļauties. Nedižojos, cik maksā tas un tas, jo zinu, ka otram mati celsies stāvus. Es nevēlos justies slikti tāpēc, ka man ir vairāk. Ja kādam kaut kā ir vairāk, bieži vien daudziem ir negatīva attieksme, jo domā, ka viss iegūts nelikumīgā ceļā. Tāpēc kontaktējos tikai ar cilvēkiem, kuri nav ieciklējušies uz materiālām lietām, vai ar tādiem, kas paši ir labi nodrošināti. Neesmu nevienam neko parādā un nevēlos, lai mani uzskata par kaut kādu materiālu objektu.
Kad iepazinos ar vīru, bijām faktiski līdzīgās pozīcijās. Viņš vēl nestrādāja Lukoil, viņam bija sava firma un divistabu dzīvoklis. Bet lielākoties visi tagad mūs atceras kā pāri ar lielu gadu starpību, kur dāma ir krietni jaunāka par vīru un droši vien ar viņu kopā ir naudas dēļ... (Pasmaida.) Bet tā cilvēks ir iekārtots – arī es, redzot jaunas meitenes blakus gados vecākiem kungiem, nodomāju to pašu.
Mans vīrieša etalons viņš noteikti nebija. Piesaistīja ar dzīves pieredzi un prātu. Man bija ļoti liels respekts pret viņu, bet neuztvēru viņu kā vīrišķīgu objektu. Vismaz pašā sākumā pavisam noteikti.
Mājās svinības vairs nerīko
Domāju, ka pieradums. Jā, sākumā man bija ļoti grūti pierast pie dzīvošanas tādā klusumā, prom no visa, nost no rosības un kustības. Bet tagad citu modeli nemaz nevēlos. Burzma man atņem enerģiju, arī pa veikaliem šā iemesla dēļ cenšos ilgstoši nestaigāt. Tad jau labāk nodarbojos ar sportu vai dodos kādā garākā pastaigā ar suni.
Tuvojas Ziemassvētki... Kādi tie būs jūsu mājās?
Manā mājā svētku vairs nav.
Agrāk man bija divas ģimenes – Haims un vecāki. Tad bija draugi, ciemiņi Ziemassvētkos, dāvanas visiem... Tagad tā nav, ir citādāk. Esmu viena. Svētku izjūtas nav vispār, un necenšos mākslīgi to radīt. Kaut kā diezgan viegli esmu to pārdzīvojusi. Bet ir cilvēki, kas mani cenšas no vienatnes izraut, aicinot Jāņos un Ziemassvētkos pie sevis... To, vai atsaukties šiem aicinājumiem, vērtēju pēc noskaņojuma.
Tādā veidā cenšas jūs paglābt no vientulības, no skumjām – vai tā to izjūtat?
Droši vien. Bet es tiešām nejūtos ne vientuļi, ne skumji, esot viena. Jūtos normāli. Man vienkārši bija pierasts, ka svētki bija ar vīru, ar vecākiem. Tagad tā nav, un es negribu veidot kādas jaunas tradīcijas. Mani absolūti neuztrauc, ja Jaungadā sēdēšu mājās viena un skatīšos televīziju, pati sev uzklāšu galdu. Protams, būs arī eglīte. Māju pušķoju pirms svētkiem tāpat kā agrāk, tikai nav ciemiņu un nav svinēšanas. Ziemassvētki ir mājas svētki, kad visi ir kopā ar ģimenēm.
Sākumā es nebiju tam gatava. Biju jauna, domāju, ka līdz 30 gadiem laika vēl gana un visu paspēšu. Laikam biju egoistiska.
Bet, laikam ejot, vīrs, kam ir dēls no iepriekšējām attiecībām, lika saprast, ka nav gatavs kļūt par tēvu vēl vienam bērnam. Viņš man teica: „Padomā, man ir tik un tik gadu. Nepaspēšu bērnu uzstutēt, izskolot un palaist dzīvē.”
Uzskatu, ka Koganam bija taisnība. Haims intervijās neslēpa, ka viņa dēls, kurš ar mammu dzīvo ārpus Latvijas, ir piedzimis kā invalīds. Tā arī tēvam bija trauma, bija bailes, ka tas varētu atkārtoties... Par to tēmu nekad nerunājām...
Turklāt Haims arī pats bija ļoti slims cilvēks. Paaugstināts asinsspiediens, sirds problēmas un diabēts. Mūsu kopdzīves laikā viņam tika veiktas kādas septiņas operācijas, trīs no tām bija ļoti nopietnas... Patiesībā viņš nemaz nedrīkstēja celt vairāk par pieciem kilogramiem.
Pati bērnus arī nevēlējāties?
Bērni – tā ir liela uzdrošināšanās tādā nestandarta ģimenē, kāda bija mums. Ja dzīvo ģimenē, kurā vari cerēt uz kopīgu novecošanu bērnu un mazbērnu pulciņā, tad ir citādi.
Vienai esot... Man tagad ir grūti pašai ar sevi tikt galā kaut kādās dzīves situācijās. Nevaru iedomāties, ja man būtu jārūpējas vēl par bērnu. Nezinu. Var jau būt, ka tad man būtu vieglāk. Kā būtu, ja būtu, es tiešām nezinu.
Es laikam to neuztveru kā savu misiju. Man mamma nomira 80 gadu vecumā. Viņai bija pāri 40, kad piedzimu. Es būtu laimīga, ja mamma būtu ar mani vēl tagad. Un paldies Dievam, ka viņa nodzīvoja tik ilgi.
Ja es tagad par varītēm censtos tikt pie bērna, manuprāt, tas būtu liels egoisms no manas puses.
Nekad nevienam neesmu lūgusi materiālu palīdzību un esmu atvieglota, ka man nav tādas nepieciešamības. Vienīgais, ko kādreiz kādam esmu lūgusi, ir padoms vai viedoklis. Arī pati padomu neliedzu, un par to naudu neprasu.
Neilgi pēc vīra nāves gan sapratu – nauda dzīvē nav noteicošais.
Tomēr, ja agrāk varēju atļauties nebūt materiāliste, tad tagad pilnībā tāda esmu. Lai cilvēki domā, ko grib, bet tā tas ir.
Kā jums šķiet – viss labais un skaistais palicis pagātnē vai tomēr vēl ir priekšā?
Šie divi gadi kopš vīra nāves ir paši sliktākie manā dzīvē. Saskaros ar lietām, ar kurām agrāk nesaskāros. Par daudz ko man gribas jautāt – kāpēc kas tāds notiek tikai ar mani? Ir grūtības adaptēties reālajā pasaulē, kur rodas dažādas situācijas, kas atkal un atkal uzdzen skumjas par to, ka Haima vairs nav... Ka esmu palikusi viena. Bet būs labi.
