Laika ziņu Toms Bricis: skolā mani atceras kā nūģi

Kas tu šobrīd esi vairāk – Toms, laika ziņu cilvēks, Toms, Rīta Panorāmas vadītājs, Toms meteorologs?

Es pats sev ļoti bieži uzdodu šo jautājumu. Esmu tomēr Toms meteorologs. Vai sinoptiķis – par tām definīcijām vēl strīdas. Teiksim tā – Toms, cilvēks, kurš pēta laika apstākļus un prognozē laiku. Pārējais ir tikai izaicinājumi, jo man patīk pamēģināt ko jaunu. Negribu gan teikt, ka viss pārējais ir īslaicīgs, jo darba devējiem nepatīk, ja kāds tā saka... Bet mana nākotne noteikti ir meteoroloģija.

Kādās attiecībās tu esi ar Meteoroloģijas centru?

Es tur strādāju jau vidusskolā, tad mums tās attiecības pajuka. Mēs pašķīrāmies, kad es mācījos 1. kursā. Vidusskolas laikā es tur strādāju pa vasarām, pārējā laikā bija jāmācās, jo es nedzīvoju Rīgā, bet Inciemā. Kad sāku mācīties Rīgā, sāku strādāt uz tādu kā pusslodzīti – biju sinoptiķa asistents, palīgs, kas palīdz sagatavot datus klientiem. Bet mums bija atšķirīgi uzskati par vīziju, kādam jābūt meteodienestam.

Sešpadsmit septiņpadsmit. Ragos sagājām, kad man bija astoņpadsmit.

Siti durvis un mētāji kartes?

Nē. Tur citi sita durvis. Man, godīgi sakot, negribas tajā pagātnē atgriezties. Bet visa šī iestāde bija pamatīgi iesīkstējusi. Tagad gan tur kļūst arvien labāk, un man par to ir liels prieks. Lai gan viņi mani visus šos gadus ir uztvēruši kā konkurentu un viņu reputācijas grāvēju, manās acīs viņi ir sadarbības partneri. Arī televīzijā es ar viņiem slēdzu līgumus par datu iepirkšanu, un attiecības uzlabojas. Tur beidzot cilvēki sāk saprast, ka nevar tā dzīvot un strādāt, kā varēja agrāk. Situācija pasaulē mainās, un arī laika ziņu tirgū ar tādu attieksmi un produktu kā pirms gadiem desmit tagad var mierīgi aiziet kaut kur stūrīti nomirt. Bet situācija uzlabojas, un, domāju, mēs varēsim mierīgi pastāvēt līdzās. Nevajadzēs tos kašķus, ko viņi tur ik pa laikam cēluši.

Nē, taču es sev vienkārši atviegloju darbu. Iepriekš ik vakara laika prognozi televīzijā sastādīju es. Bez meteocentra datiem mierīgi varēja iztikt, jo arī viņu sagatavotās prognozes pamatmateriāls nāk no starptautiskiem institūtiem. Daudz kas no šīs starptautiski pieejamās profesionālās informācijas ir bez maksas, bet to ir jāmāk nolasīt. Cilvēki, kas to prot, var paši sastādīt prognozi. Bet tagad ir daudz citu darbu, tāpēc sākām iepirkt prognozi no meteodienesta, lai es zinu – ir dienas, kad varu neuztraukties, jo prognoze ir sagatavota.

Tavuprāt – laika ziņas televīzijā būtu jālasa tiem, kas saprot, par ko runā?

Es negribu kritizēt konkurentus. Tur ir daudz interpretāciju ziņu laikā – laikam tāpēc, lai foršāk izklausītos un izskatītos. Pat tad, ja uz kartes rakstīts pareizi, pa virsu tiek pateiktas kaut kādas muļķības. Es to, iespējams, uztveru saasināti un cilvēki varbūt vispār nepamana, bet... Kā var atšķirties prognoze dažādos kanālos par vairākiem grādiem? Bērnībā es skatījos visas laika ziņas pēc kārtas visos kanālos, un jau tajā laikā mēdza šis tas atšķirties, kaut dati visiem nāca no Meteoroloģijas centra. Tagad atšķirības ir pat ļoti lielas.

Es atbalstu visas tehnoloģijas! Es kādreiz domāju par piekrastes iedzīvotājiem – cik vīlušies viņi mēdz būt, un vai reiz nav jau gana vilties laika prognozēs? Jo attiecībā uz piekrasti precīza prognoze ir gandrīz nereāla. Piekrastes pilsētām visas telefonos pieejamās aplikācijas un prognozes, īpaši gadalaiku maiņu laikā, var būt ļoti šķības. Bet telefonā rāda pilnīgi pa stundām, un cilvēkiem šķiet – jātic. Laika ziņās vispār ir daudz psiholoģijas. To es esmu ļoti pamanījis, jo stāstot ir svarīgi salīdzināt ar vakardienu vai šodienu. Pasakot, ka būs tik un tik grādu un pūtīs tāds un tāds vējš, vairākumam tas neko neizsaka. Pat nevar atkārtot, ko tikko dzirdējuši! Tāpēc es cenšos uzsvērt un norādīt, kurā dienas daļā līs, ar citiem vārdiem – piemēram, būs bišķiņ smidzeklītis! Tā, lai saprastu lietus raksturu. Paralēli laika ziņām TV es katru dienu uzrakstu prognozi apvienotajam ziņu portālam lsm.lv, tur arī bildi mēģinu piemeklēt. Cenšos piemeklēt, kādi tieši varētu būt mākoņi, piemēram, gubu. Lai cilvēkiem rodas asociācijas! “Daļēji mākoņains laiks” – realitātē tas var izskatīties miljons veidos. Pamēģini nu noraksturot! Bet es mēģinu!

Ir bijis, ka cilvēki tevi pazīst uz ielas un saka: “Nu vakar gan samelojies!”? Neviens nav gribējis uzšaut ar lietussargu, ko visu dienu veltīgi līdzi nonēsājis?

Tā gan nav bijis! Laikam latvieši respektē viedokli – acīs neko sliktu neteikt. Paretam kāds ir aizrādījis, bet lielākoties ēstuvēs vai krogos kāds atpazīst, uzrunā un saka: “O, tev gan var ticēt!” Tikko Talsos kāds vīrietis pienāca klāt un teica: “Es tev ticu!” Laikam tik ļoti aizkaitinājis cilvēkus vēl neesmu, lai man uzbruktu ar lietussargu.

Es tur rakstu ne tikai par laika apstākļiem, esmu sociāli gana aktīvs cilvēks. Agrāk man bija traka pārliecība, ka man vienam jānosedz visa informatīvā telpa, kas saistīta ar laika apstākļiem. Es ilgu laiku netiku tam pāri, biju pārstrādājies un nepārtraukti darbā. Pat četru dienu laivu braucienā līdzi ņēmu datoru ar mobilo internetu! Arī katrā ārzemju braucienā līdzi bija viss, lai varētu sekot laikapstākļiem. Tad vienā brīdī sapratu, ka tas nav viena cilvēka darbs un tā rīkoties vispār nav vajadzīgs. Tāpēc tagad tviterī es neformālā veidā sniedzu tādu informāciju, kas ir neparasta vai tiešām svarīga. Neko vairāk. Pārējais nedaudz par politiku un ikdienas dzīvi.

Vai nepazīstami cilvēki mēdz tevi tviterī uzrunāt, lūdzot: “Klau, izpalīdzi, kāds tur un tur būs laiks, tas ir baigi svarīgi!”

Jā, tā notiek. Lielākoties es pacenšos un atbildu. Jā, citreiz viņi piemin arī to, kāpēc tas ir svarīgi. Piemēram, kāzas, bērnu ballīte, ieplānota sēņošana. Ja man tas kaulus nelauž, tad es arī atbildu. Ja prognoze ir baigi svārstīga, tad es pasaku aptuveni, bet, kad pienāk konkrētā diena, atceros, pārbaudu vēlreiz un nosūtu precīzu prognozi.

Lielākoties dodos pie dabas, pie vecākiem uz laukiem. Brīvdienās par televīziju vairs nedomāju. Bet, ja laiks mainās, es vienalga turu roku uz pulsa. Vēl rīkoju spēļu vakarus ar draugiem – mums patīk galda spēles. Ziemā kino, boulings. Nekādu īpašo recepšu.

Nenakšņo ziemā teltī mīnus trīsdesmit grādos? Tev piestāvētu.

Vispār gadās. Pēdējo reizi janvārī Igaunijā bijām nodomājuši paklejot un tad palikt meža dienesta būdiņā pa nakti. Iepriekš nezinājām, cik briesmīgā stāvoklī tā būs. Caur jumtu varēja redzēt zvaigznes, un pa malām iekšā pūta vējš. Sākām kurināt, un salūza cirvis. Apkārtne bija purvaina, ātri kļuva tumšs. Kurināmo lauzām ar rokām. Ārā bija mīnus divdesmit četri un visas mūsu brokastis no rīta bija sasalušas. Tagad mēs to atceramies ar prieku, bija forši! No rīta mēģinājām atlauzt sasalušo maizi un tad braucām mājup. Es to nesauktu par kaut ko ekstrēmu. Šogad oktobrī braucām ar laivām, naktī bija mīnusi, bet, ja nav slapjš, nekas briesmīgs. Tie mīnusi ir cilvēkiem galvā. Tas ir tas pats, kas salīdzināt 15 grādus istabā un ārā. Iekšā 15 grādos cilvēkiem salst, bet ārā viņi saka – jauka dieniņa. Ekstrēmi varbūt ir tad, kad nav plāna B situācijās, kas var apdraudēt veselību un dzīvību.

Vai tavs iekšējais termometrs ir precīzs? Tu izej ārā, ieelpo un zini - mīnus 8 grādi!

Tā ir lieta, ko es novēroju un salīdzinu, ja ārā ir termometri. Parasti nekļūdos, nu varbūt par vienu grādu, varbūt par diviem. Bet es nezinu, vai nekļūdos tāpēc, ka es to jūtu, vai tāpēc, ka esmu skatījies šodienas prognozi un zinu, cik aptuveni jābūt. Vispār es no rīta pie loga tiešām neeju. Pamostos, nočekoju tviterī aktuālo prognozi un eju ēst brokastis.

Dažās pozīcijās sakrīt. Nebiju domājis, ka būšu vienkārši laika ziņu cilvēks televīzijā. Domāju, ka būšu meteorologs meteocentrā un manu viedokli vaicās mediji aktuālās situācijās. Domāju – es būšu tas, kurš teiks – jā, nāk vētra! Nedomāju, ka ikdienā iešu kadrā. Vienmēr domāju, ka būšu ieracies karšu kaudzēs meteocentrā. Es gribu ar to dzīvot! Mērķtiecība? Laikam esmu ieguldījis daudz darba. Man gan ir bijuši pārmetumi no draugiem, ka es bezmaz vai esmu tāds haļavščiks, kam vienmēr viss izdodas un sagadās. Man nekad nav bijis svarīgi, cik man par to maksā, galvenais – lai varētu izdzīvot. Ar laiku cilvēki novērtē, un tad nāk alga un citi piedāvājumi, bet vispirms ir darbs.

Kas ir Toms Bricis – tas nu ir apmēram skaidrs, bet kas ir sociālajos tīklos manāmais Boms Tricis? Apzināti slēpies?

Jā, Facebook esmu Boms Tricis – laikam vēlos būt mazāk redzams, lai nemētātos pārāk apkārt. Negribu lieku uzmanību, bet mani mierīgi var atrast tviterī, un ar to vajadzētu pietikt. Vispār mana komunikācijas spēja ar cilvēkiem dzīves laikā ir bijusi ļoti atšķirīga. Vidusskolā es biju totāli nekomunikabls, man nebija draugu. Bērnībā dabūju datoru, tolaik vēl bez interneta, no bibliotēkas paņēmu tādu pabiezu populārzinātnisku enciklopēdiju angļu valodā par meteoroloģiju un tulkoju to. Bet tad nāca internets un citas vērtības. Starpbrīžos un pēc stundām sēdēju bibliotēkā pie kartēm un pētīju. Esmu vēlāk runājies ar cilvēkiem, kas mani atceras kā totālu nūģi, kas sēž stūrī un sarunājas pats ar sevi. Bet tad viss mainījās. Esmu kļuvis diezgan komunikabls. Daži pat saka, ka esmu iedomīgs, bet manām ausīm tas ir gandrīz kompliments. Atceroties, kāds es biju pirms gadiem septiņiem...

Ne jausmas. Man saka, varot būt no vecmāmiņas, kuru es gan pats nesastapu. Viņa esot interesējusies, kaut ko pierakstījusi. Bet man šķiet, ka daudzi cilvēki laukos tajos laikos kaut ko pierakstīja un pieķeksēja.

Bet nu vismaz viens aizdomās turamais ir!

Viens ir, jā. Arī tēvu varētu turēt aizdomās. Kaut gan ¬– kad es sāku strādāt meteoroloģijas dienestā, viņam tas nepatika. Viņam šķita – lai es visu varētu izmācīties, nepietiks naudas. Bet vēlāk savu viņš viedokli mainīja un sāka stāstīt kādu gadījumu. Man bijuši kādi trīs gadi, tēvs strādāja bērnudārzā par saimnieku, un ziemā vajadzēja uzliet ledu, kur bērniem slidot. Skatīties, kā viņš ar mašīnu lej ledu, tas man esot bijis milzīgs kaifs. Vakarā tēvs esot skatījies laika ziņas, lai uzzinātu, kas notiks ar ledu. Es esot skatījies līdzi. Bet es esmu skeptisks attiecībā uz šo versiju.

Dabā sakarības un saiknes noteikti ir. Bet nepievēršu tam nekādu uzmanību, jo mūsdienās cilvēkiem vairs nav zināšanu, kā to visu nolasīt. Un tas arī vairs nav vajadzīgs. Es varētu sacensties ar vislabāko dabas pētnieku! Skaidrs, ka 24 un 48 stundām neviens dabas pētnieks nevar dot prognozi. Es esmu par zinātni.

Teksts: Gundega Gauja, žurnāls OK

Stils: Indra Salceviča