"Mana nonākšana te bija likteņa nejaušība," - Roberts Buivids jau 30 gadu strādā Latvijas Radio

Cauri skarbajiem deviņdesmitajiem līdz mūsdienām, kad viņa balsi varam dzirdēt svētdienu vakaros raidījumā «NeFormāts», kurā viņš atskaņo nekomerciālo mūziku un sarunājas ar tās radītājiem, un piektdienās raidījumā «Zelta graudi».

Jūs esat dīdžejs ar juridisko izglītību. Kā tas nākas, ka esat radio? Vai tā bija apzināta izvēle vai tomēr likteņa nejaušība?

Tā bija likteņa nejaušība. 1994. gadā draugs uz savu prombūtnes laiku «ievilka» mani radio par muzikālo noformētāju. Bija toreiz Latvijas Radio tāds raidījums «Dzirkstele», kur vienkārši vajadzēja stundā pa vidu paspēlēt dziesmas. Mūsdienu kontekstā tas, protams, izklausās ļoti vienkārši, bet toreiz radio bija tik nabadzīgs, ka vispār nebija nekādu ierakstu. Man bija kontakti ar pirmo Rīgas mūzikas veikalu «M Daile», kur tagad atrodas koncertzāle. Mums ar viņiem bija barters – mēs viņus reklamējām, bet viņi mums deva jaunākos ierakstus. Paņēmu vakarā no viņiem diskus, skrēju uz radio spēlēt. Tas viss notika kā jau deviņdesmitajos gados. Tā bija mana sākotnējā parādīšanās radio, un tā arī es tur paliku.

Cik ilgi sabijāt «Dzirkstelē»?

Šķiet, raidījums pēc kādiem trim gadiem beidzās. Bija man toreiz kolēģes: Andra Alksne, Olga Rimšāne, Indira Ozola. Latvijas Radio žurnālistes.

Kas notika pēc «Dzirksteles»?

Pēc tam bija Dzintra Kolāta dibinātais «99 ar pusi», kas arī ir Latvijas Radio 2 dibināšana. Sākotnēji gan tas nebija latviešu mūzikas kanāls. Manuprāt, tajā laikā tikai viens radio bija ar latviešu mūziku. «99 ar pusi» bija Kolāta mēģinājums radīt izklaides kanālu, kas pēc būtības Latvijas Radio 2 arī ir. Tā bija Latvijas Radio atbilde FM stacijām. Es tur biju dīdžejs dienas programmā. Tas turpinājās kādus trīs gadus, jo Kolāts aizgāja par ģenerāldirektoru strādāt. Pats visu laiku studēju paralēli Latvijas Universitātē juristos un vēl papildus strādāju. Vienu brīdi strādāju Latvijas Pastā par juristu un pēc tam Valsts ieņēmumu dienestā. 2000. gadu sākumā es tad arī pametu juridisko darbu.

Kas notika pēc tam, kad Kolāts ieņēma ģenerāldirektora amatu?

Pēc Kolāta aiziešanas radio pietrūka personību. Latvijā specifiski ir tas, ka radio vispār ir personību biznesi. Zigmars Liepiņš izveidoja SWH, Uģis Polis EHR, Ivars Embrekts Radio «Skonto», Dzintris Kolāts «99 ar pusi» un Uldis Latvijas Radio 2. No radio personībām vēl būtu jāmin Latvijas Radio 3 radītāja Gunda Vaivode. Tie ir milži, kas rada nebijušu konceptu. Milzis Kolāts aizgāja no «99 ar pusi», un vietā nāca cilvēki, kas nespēja to turpināt. Kanāls sāka nīkuļot, parādījās iekšējie konflikti, koncepts bija diezgan izplūdis. Kultūras raidījumi, jauniešu raidījumi, kas tik vēl ne. Juku laikos arī es aizgāju.

Tad 1998. gadā Uldis Duka vāca kopā komandu – viņam bija ideja par latviešu mūzikas radio staciju, jo viņš pats bija Latvijas Radio skaņu ierakstu producēšanas daļas vadītājs. Viņš izdeva ierakstus – viņam principā bija monopols uz Raimondu Paulu. Šlāgermūziku izdeva, ar mikrofonu (dziesmu konkurss «Mikrofona aptauja» – red.) bija sadarbojies. Pats arī savulaik bija šlāgermuzikants Saulkrastu kapelā, un viņš bija arī uzņēmējs. Bija pat leģenda, ka Saulkrastos viņam piederēja benzīntanks. Ļoti jaudīgs cilvēks, vizionārs.

Bija pat tāda kā leģenda – Zigmars Liepiņš esot Dukam privātā sarunā teicis: «Cik tad tās latviešu mūzikas ir? Tev nepietiks, tur nav, ko spēlēt!» Problēma jau bija tāda, ka Zigmars skatījās uz latviešu mūziku kā komponists. Jā, ļoti kvalitatīvas latviešu mūzikas tiešām bija maz, bet mazāk kvalitatīvas bija gana. Tas bija šlāgera zelta laiks. Toreiz dzima arī mūzikas izdevniecības. Respektīvi, deviņdesmitajos gados latviešu mūzikas industrija uzsprāga, jo padomju laikos viss bija ierobežots, visur bija cenzūra, divas ierakstu kompānijas. Nekā jau nebija. Un tad pēkšņi sakrita – visi žanri sāka attīstīties bez cenzūras, ieguldījās ierakstu studijās, sākās lēto sintezatoru ēra. Radās latviešu deju mūzika: «Pamatinstinkts», «100. debija», «Mixeri». Un Duka nolasīja, ka tam būs pieprasījums. Neviens gan tam īsti neticēja.

Mūsu palaišanai Uldis Duka ņēma kredītu «Unibankā», un mums šī nauda bija jāatpelna ar reklāmām. Pirmais uzstādījums bija – ir jābūt reitingiem. Un reitingi auga ļoti ātri – tas nozīmē, ka mēs visu pareizi darījām. Dziesmas dzimtajā valodā bija mūsu uzstādījums. Uldis ļoti cīnījās ar latviešu mūziķu bērnišķīgi naivo vēlmi dziedāt angļu valodā. Visas robežas vaļā, mēs dziedāsim angliski, un visa pasaule ņems mūs atplestām rokām pretī. Dziedāšana angļu valodā tolaik bija briesmīga, neviens valodu jau nemācēja, baisi bija. Duka ar viņiem visiem cīnījās, sauca par kārklu angļiem.

Vai jums šajos laikos bija savs raidījums?

Pašā sākumā, kad Uldis Duka ņēma mani atpakaļ, bija viņa izdomāts raidījums «Piektdiena, gandrīz brīvdiena». Cilvēki varēja zvanīt un pieteikt dziesmas, kas skanēs sestdienas vakarā. Tur es arī strādāju. Tajā laikā man bija divi darbi. Atnācu no viena darba piektdienas vakarā un strādāju, arī sestdienas vakarā un citreiz vēl arī svētdien no rīta. Tā laika draudzene bija ļoti neapmierināta, ka man nemaz nav brīvā laika. Bet jaunībā jau daudz ko var izdarīt, ko brieduma gados vai vēlāk nemaz fiziski nevarētu. Tā turpinājās diezgan ilgi, līdz es jutu, ka iestājas rutīna, pat stagnācija.

Vai šī rutīna un stagnācija bija iemesls, kādēļ radās «NeFormāts», kur nu varam dzirdēt nekomerciālu mūziku?

Jā, bet vēl pirms «NeFormāta» radās raidījums «Atveriet, te dziesma!». Tas bija stundu garš raidījums svētdienas pēcpusdienā. Taču raidījuma mākslinieki, mūziķi neiederējās svētdienā tajā laikā, un tas transformējās uz «NeFormātu», kas ir stundu garš raidījums pašā svētdienas vakarā desmitos. Dziesminieki, elektroniskā mūzika un alternatīvā mūzika ir jāceļ saulītē. Tāda bija raidījuma ideja, un tāda tā arī līdz šai dienai ir.

Kur jūs šos mūziķus atrodat? Plejāde jums tur ir ļoti raiba – gan žanru, gan personību ziņā. Vai viens veidojat raidījumu?

Jā, raidījumu taisu viens, bet sieva man palīdz montēt. Tas viņai ļoti labi padodas. Bet vispār man talkā nāk «Facebook» – tas jau redz manas intereses un attiecīgi arī piedāvā. Es skatos – ja mūziķim iznāk albums, tad es viņu uzaicinu uz interviju. Tagad ir ļoti grūti noslēpties, lai gan latviešu mūziķim introvertums ir īpaši izteikts.

Vai neesat nekad domājis mainīt formātu un, piemēram, uzrakstīt par saviem viesiem grāmatu?

Grāmatu lai Rudaks raksta! (Smejas.) Es nevarētu grāmatu uzrakstīt. Nav jau ar tām grāmatām arī nemaz tik viegli. Mums kolēģe Daiga Mazvērsīte raksta grāmatas, tur tiek ieguldīts milzīgs darbs. Man vienkārši nebūtu laika. Es esmu tā nokrāvies šeit ar darbiem, ka ģimene jau mani tā reti redz.

Pēdējā raidījumā ar Kseniju Kamikazu teicāt, ka latvieši ir sentimentāli. Vai pats arī esat sentimentāls?

Protams! Sentiments uz vecumu parādās arvien vairāk, man šķiet. Latvieši ir sentimentāli, to ir vairāki intervējamie atzinuši. Ingum Baušķeniekam bija albums «Sentiments un melanholija», nekur no tā nevar noslēpties, tādi mēs esam – ziemeļnieki, depresīvāki varbūt. Tas varbūt nāk kopā ar saules gaismas trūkumu. Jurim Simanovičam bija dziesma «Gaismas narkomāni». Šo fenomenu varētu pētīt un pētīt.

Vai jūs ēteram kā īpaši gatavojaties? Vai arī – atnācu, iegāju studijā un ķēros uzreiz pie darba?

Man jau tikai viens ēters tagad ir. Piektdienās vēl ir «Zelta graudi», bet tur formāts ir atstrādāts – ja «Zilie lini» ir populāra dziesma, tad tāda tā arī būs. Jāpaskatās, kāds gadalaiks aiz loga, līst vai nelīst, vai netuvojas kādi valsts svētki. Protams, tu piedomā, bet lielā mērā strādā arī rutīna. Un labi strādā. Tās pašas datorprogrammas – es arī algoritmu taisu, kas ģenerē vakarus un naktis. Tu saliec, ka estrādes zelta dziesmai jāskan, un viņš arī saliek, skatoties, lai neatkārtojas.

Runājot par «NeFormātu», uz intervijām arī ir rutīnas jautājumi – kad jūs sākāt muzicēt utt. Reizēm gribas to cilvēku «izsist ārā» un parunāt par politiku vai par ģimeni, un tad ieslēdzas bremzes, ka es par «dzelteno» nerunāšu, es tikai par mūziku. Cilvēkus tomēr interesē, kas tu esi par cilvēku, nevis kas tu esi par mākslinieku. Tas interesē daudz mazāk, būsim godīgi. Cilvēki vēlas dzirdēt kaut ko tādu, ar ko var asociēties – mīlestību, ģimeni, kādi politiski satraukumi. Kā rodas dziesma, interesē ļoti šauru loku. Kaut gan māksliniekam tas ir ļoti svarīgi.

Bet intervijām, protams, ir jāsagatavojas. Diezgan rūpīgi jāpaskatās par intervējamo. Informāciju vācu viens pats. Vispār pasaulē šāda pieeja ir beigusies, ka tu viens pats visu dari. Ja paskatās, kas par komandu ir aiz liela sarunu šova… Es pieļauju, ka tur katrs jautājums ir izsvērts, sociologs skatās, kas ir sasāpējies sabiedrībā, un tad pielāgo jautājumus. Mēs resursu ziņā esam neliels kanāls, un te ikviens visu dara pats. Kas varbūt ar laiku mainīsies, grūti pateikt, jo mediju konkurence patlaban ir nenormāla. Mūs glābj tas, ka esam ar vārdu, vēsturi, mēs esam zīmols, bet jaunai stacijai ienākt tagad būtu ļoti grūti.

Jūs jau sākāt atbildēt uz manu pēdējo jautājumu – vai, jūsuprāt,  ir mainījušies klausītāju paradumi?

Jā, skaitliski arvien mazāk klausās radio. Ir tāds jēdziens kā pēdējā radio paaudze – cilvēki, kas zinās, ka tāds radio ir, bet to kā mediju neuztvers nopietni. Piemēram, mani bērni noteikti radio neklausīsies. Radioklausītāju skaitliskā daļa rūk, bet Latvijas Radio 2 klausīšanās laika ziņā nerūk. Bija viens cilvēks no kādreizējās padomes, kuru vārdā nesaukšu, kurš teica, ka Latvijā būs divas stacijas, kuras izslēgs pēdējās: Radio «Skonto» un Latvijas Radio 2. Tās noturēsies visilgāk. Mēs orientējamies uz nobriedušu auditoriju. Tie ir cilvēki, kam radio ir jaunības medijs un kas bez radio savu dzīvi nevar iedomāties. Bet teorētiski noteikti, ka radio kā medijs, kas nav elastīgs, lēnām savu pozīciju zaudē.

Roberts Buivids

• Dzimis un audzis Rīgā.
• Ieguvis jurista izglītību Latvijas Universitātē.
• Latvijas Radio 2 vada raidījumu «NeFormāts» un «Zelta graudi» piektdienās, programmē vakara un nakts mūzikas plūsmu, kā arī nodarbojas ar latviešu populārās mūzikas ierakstu digitalizāciju.
• Brīvajā laikā cenšas būt labs tēvs abiem bērniem un kolekcionē audiokasetes.