Nams, kur palīdzēt cilvēkiem. Anita Latgalē iemūžina brāļa Jāņa Vaišļas piemiņu. REPORTĀŽA

Te tev nav lielpilsētas restorāns ar mazītiņām porcijām! Te viss ar vērienu – lieli, sulīgi gaļas gabali, mīkstas, vēl čurkstošas kotletes, zeltaini brūni kartupeļi, pupiņas ar riekstu garšu, koši oranži burkāni, marinēti kabači, graudains lauku biezpiens. Viss pašu, pa taisno no auglīgās Latgales zemes. “Dievīgi,” mēs ar fotogrāfu izdvešam. Kaimiņu sivēns, paskaidro saimniece. “Lai slavēts,” mūsu garšas kārpiņas nebeidz jūsmot.

“Kāpēc Vabole? Pati atnāca,” vietas izvēli skaidro saimniece. “Māju meklēju tieši Latgalē, jo no šīs puses ir mani vecāki un bērnības vasaras es pavadīju pie vecmāmiņas Varakļānos.” Nebija jau tā, ka māja pati iekrita klēpī. Anita ilgi meklēja – izbraukāja Preiļus, Varakļānus, Viļānus. Līdzko atrada, izrādījās, ka ap māju nav zemes, bet viņai gribējās plašumu, lai var iekopt saimniecību. Šķita, ka tā turpināsies mūžīgi, līdz kādu dienu paziņa jautāja: “Kāpēc tu uz Vaboli nebrauc?” – “Kādu vēl Vaboli,” brīnījās Anita. Viņai uzreiz iepatikās vecā, brikšņos ieaugusī māja pie meža ar sešiem hektāriem bagātīgas zemes. Ēka izskatījās sagurusi – ilgi gaidījusi īsto saimnieci. Tomēr liktenis viņas saveda kopā – uzņēmīgo Anitu un simtgadīgo māju. “Es visu laiku domāju, ka man būs bioloģiska saimniecība, un ir arī – zemi bagātinu tikai ar pelniem un govs mēsliem.”

Jūs slikti mani pazīstat

Ir sajūta, ka man aiz muguras kāds ir. Palūkojos pār plecu: pie gala sienas liels Jāņa Vaišļas portrets, blakus viņa bērnības bilde. Vienpadsmit gadu jaunākais brālis Anitas dzīvē vienmēr ir klātesošs. “Brālis uzmundrināja: “Mēs to projektu uztaisīsim!” Viņš mūs finansiāli atbalstīja līdz pēdējam brīdim, ilgi neteica tuviniekiem, ka ir smagi slims. Tomēr es jutu – viņa skatienā bija bezgalīgas skumjas.” Jānis sirga ar retu, strauji progresējošu slimību. Viņš nomira pirms nepilna gada – 9. janvārī Berlīnes klīnikā, kur ieradās, lai ar ķīmijterapijas palīdzību apturētu slimības attīstību. Bija domāts, ka viņam veiks sirds transplantāciju.

“Rehabilitācija būs ar darbu, dabu, mākslu un lasīšanu. Saucas biblioterapija – dziedināšana ar grāmatu palīdzību. Tie, kas negribēs raut bietes, viens otram lasīs priekšā grāmatas,” viņa paskaidro ar raksturīgo humoru. Starp citu, biblioterapija radās Senajā Grieķijā, vienlaikus ar pirmajām bibliotēkām. Tēbu bibliotēkas durvis rotāja uzraksts Dvēseles dziedināšanas vieta. Plašāk biblioterapiju sāka izmantot pagājušā gadsimta sākumā, kad progresīvi ārsti pacientiem, kas cieta no nervu kaitēm, par ārstniecības līdzekli izrakstīja noteikta satura grāmatas.

Klausos aizrautīgajā stāstā un prātoju, kas Anitu tirda, kāpēc viņai vajag visas šīs klapatas – veco māju, projektus, cīniņus ar būvniekiem, svešu cilvēku sāpes un ikdienas rūpes? “Paklau, bet ko darīt šajā dzīvē? Man patīk iet un palīdzēt, man vispār viss patīk, un Rutiņa patīk. Iedomājieties, mēs vakar dziedājām,” iesmejas Anita. Laika zagļu – televizora un datora – šajā mājā nav. “Televizoru pēdējo reizi skatījos 2000. gadā. Nesaista itin nemaz.” Anita noskurinās. Dienas paskrien tik ātri, ka nespēj izsekot; pupiņas jātīra, ķiploki jāliek zemē, raža jākrauj apcirkņos un jākonservē. “Nav tik viegli dienas laikā sazin cik reižu izdarīt tos manevrus – ūdeni ienest, plīti izkurināt, vistas ielaist, izlaist, uz pagrabu aiziet, ēst uztaisīt,” ikdienu apraksta Anita. Tikko bija rīts, un, skaties, vakars jau klāt.

Un tomēr, kā tas nākas, ka nopietna sieviete, Rīgas dāma pašā plaukumā, piecdesmit sešu gadu vecumā, ne no šā, ne no tā pēkšņi apgriež dzīvi kājām gaisā un komfortu nomaina pret smagu lauku ikdienu? “Es dzīvoju Maskavas ielā, netālu no Lido. Skatījos pa logu uz tramvaja sliedēm un domāju: “Ko es te vēl daru?” Es nezinu, kas diktē tavu izvēli. Tu nevari tam pretoties, un viss. Kaimiņiene teica: “Anita, tevis te nav.” Tā bija taisnība – es sevi tur, Rīgā, neredzēju. Draugi teica: “Padomā, ko tu dari, kur mēs tevi liksim, kad tu atgriezīsies? Tu noteikti brauksi atpakaļ.” Es pie sevis domāju: “Nu kā jūs visi tik labi zināt, ko es darīšu.” Mamma un tētis mani atbalstīja. Domāju, ka pēc Jāņa nāves daudzi mani saprata.”

Tā nu drīz pēc tam, kad Anita savā Rīgas dzīvoklī ievilka gāzes apkuri, ielika parketa grīdu un iebūvēja kamīnu, viņa ņēma un pārcēlās uz Vaboli, kur ūdens jānes no akas, grīdas dēļi turas uz godavārda un sausā tualete ir pagalmā. Rīgas ādas dīvāni, sakrauti kaudzē, stāv neapkurinātajā mājas galā kā apliecinājums tam, ka visa greznība pīšļi vien ir. “Man tik ļoti vajadzēja to parketa grīdu, ka nelikos mierā, kamēr ieliku. Panācu, ka Rīgas dome pagalmā iekārto bērnu rotaļu laukumu. Man vairs nebija ko organizēt.”

Anita ir sertificēta aukle, daudzus gadus strādājusi ar maziem bērniem. Tagad vecāki ar bērniem brauc pie viņas ciemos. “Viens puika saviebās un teica: “Tikai nesaki, ka tu te dzīvosi.” Gribas jau, lai viss ir sakopts, bet vispirms jātiek galā ar fundamentālam lietām. Vispār jau es piederu pie sievietēm, kurām patīk, kā es saku, staigāt ar lupatu rokā, visu spodrinot un sakopjot. Kad saproti, ka tāpat nevari tikt ar visu galā, nav jēgas dzenāt putekļus, tu nomierinies. Kad sāku iekopt saimniecību, savas nemākulības dēļ zaudēju daudz naudas, bet es neskumstu, tāda ir dzīve. Cilvēks jāvērtē nevis pēc tā, cik reižu viņš krīt, bet gan pēc tā, cik ātri pieceļas. Muļķīgi būtu vaidēt: man bija tas un šis. Paldies Dievam, ar mani viss ir kārtībā, es vēl visiem citiem varu palīdzēt.” Tomēr eiroremonta te nav... “Domā, es sākumā šajā būdiņā grasījos dzīvot? Pēc dabas esmu maksimāliste – visu vai neko. Biju pārliecināta, ka ievākšos jaunuzceltajā mājā. Raudāju, ka iecerētais neīstenojās tik raiti. Es tagad zinu, ko iemācījos. Pazemību. Kas daudziem no mums nepiemīt. Tev ir jāpieņem tas, ko dzīve ceļ priekšā. Apkārtējie vīpsnāja: “Tu te nekad nenopļausi, tu netiksi galā.” Nodomāju: “Jūs slikti mani pazīstat, es visu izdarīšu!””

Pasakainas bagātības un vistu ganāmpulks

Saimniecības apskati sākam ar pagrabu – Anitas lepnumu. Latgales meistari pagraba griestus izbūvējuši augstus kā pilī. Pasakaina bagātība! Ķirbju un kāpostu galvas, kastes ar koši sarkaniem un rozīgiem āboliem, kabaču izliektās figūras. Līdz griestiem plaukti ar marinētām bietēm, gurķiem, ievārījumiem. Ziemas krājumus sargā keramikas eņģeļi. “Tas viss ir eksperiments, baigā dārzniece neesmu,” atklāj Anita. Blakus ir nātrēs ieauguši betona pamati. Nākotnē tie pārvērtīsies ērtā dzīvojamā mājā, jo ar dievišķu panorāmu un romantiku vien nepietiek, vajag dušu un siltu podu.

Kūts kaktā pamanu jaunu skapi. Dzīvoklī iederīgās lietas laukos pārtop krāmos, kurus nav kur likt. “Meitenes, kur olas?” Anita uzrunā vistas, kas sajutušas, ka pavēries ceļš uz brīvību, kladzinādamas metas kūmiņa apkampienos. “Nelaid laukā!” man bažīgi uzsauc Anita, bet klukstes vienā rāvienā ir prom. “Eh, dumjas, tiš, tiš,” Anita atmet ar roku un sameklē lielāku žagaru.

Gar kājām aizslīd gracioza, melna kaķene, vārdā Džuljeta. Kaķi atstājis viens no četriem jauniešiem, kurš pagājušajā vasarā dzīvoja Patvēruma mājā. Radošos spēkus te vasaras pilnbriedā atguva māksliniece Laine Kainaize. “Viņai patika, vairākas gleznas uzgleznoja,” saka Anita.

Kā nu nepatiks – kur vien paveries, ek, plašumi, kamēr acis atduras pret horizontu. Apsēžos uz liela celma. Suņu rejas, kas atbalsojas tālumā, pamazām pārvēršas meditatīvās skaņās. Nodomāju, ka cilvēkam, kurš pieradis pie pilsētas centra skaņu, krāsu un gaismu piesārņojuma, pamazām jāpierod pie vienmuļās, rāmās rudens ainavas, jo sākumā tā nevis nomierina, bet satrauc. Manas pārdomas iztraucē apdullinoša lidmašīnas skaņa, atgādinot, ka atrodamies nevis nomalē, bet gan NATO sastāvā. Tuvumā esot militārais lidlauks, tāpēc dažreiz lidaparātu skaņas pamatīgi griežot ausīs. Man ienāk prātā banāla atziņa par mieru, ko neprotam novērtēt, kamēr neesam redzējuši karu.

Gaiss smaržo pēc āboliem “Šitās antonovkas ir dikti garšīgas, sulīgas.” Anita paceļ vienu un valsta rokās kā dārgumu. Saku, ka naktis laikam gan te ir melnas un biezas kā tumšā šokolāde. Nekā nebija! “Es nezināju, ka nakts var būt tik spoža, kad debesis kā piesētas ar zvaigznēm. Te ir tik laba aura, bet daži atbraucēji nevar izturēt – pārāk kluss. Pirms gadiem divdesmit man arī nepatiktu. Kad bērni šurp atbrauc, redzu, ka viņi kļūst nervozi, grib to datoru. Pēc kāda laika viņiem iepatīkas dzīve laukos – suņi, kaķi, vistas, klaigāšana, dubļi un ūdeņi, slēpņi mežmalā un spēles, kas ļauj iztrakoties no sirds.”

Izskatās, ka milzu sudrabvītolam zari ir līdz zemei, bet īstenībā vecais milzenis ir daļēji nolūzis. Pāri ceļam melnē prāvs kartupeļu lauks un svaigi rakts dīķis robotām malām, kurā vasarā visi metas peldēties. “Gribu salaist dīķī zivis, tiltiņus uztaisīt,” it kā pie sevis prāto saimniece. Uz pilsētu Anita braucot reti – nekārojas vairs. Ar gadiem laicīgās lietas – dzīves grabuļi, ziepju burbuļi – viņu interesē aizvien mazāk. “Nu ko es tur neesmu redzējusi? Drēbju pilns skapis. Tas viss ir bijis un aizgājis,” viņa paskaidro. Prasu, kā Anita bez mašīnas tiek uz veikalu vai baznīcu. “Līdz Rinkeviču pieturai aizeju divdesmit minūšu laikā. Eju lēnām, skaitot rožukroni. Uz baznīcu mani Zentiņa aizved.” Tā, lūk, laukos notiek.

Attālums satuvina

Atgriežamies istabā un, lūkojoties uz vējā drebošām rudens puķēm pagalma dobē, dzeram kafiju ar medu un lauku pienu. “Nebruks, ir stabila, pamatīga māja, tikai pati redzi – nolaista,” saka Anita, kad bažīgi palūkojos greizajos griestos. “Aplipinājuši ar visu ko,” viņa pamet žēlīgu skatienu uz tapetēm. “To māju vajag dabūt atpakaļ, kāda bija, – ar ekoloģiskām guļbaļķu sienām. Lūk, Kalupē veca koka māja atjaunota kā konfekte.”

Vai te dziļos laukos vienai bail nemaz nav? “No kā tad? Kaimiņos mednieki dzīvo,” viņa atrauc. Laukos, kur mājas šķir meži, pļavas un dubļaini bezceļi, cilvēki cits citam ir tuvāk nekā pilsētā, kur aiz sienas dzīvojošos kaimiņus kāpņu telpā salti pasveicinām, pat nepalūkojoties sejā. Atkarība no dabas un fiziskais attālums satuvina. “Kaimiņi palīdz – kad vajag, apar zemi, saskalda malku, nopļauj zāli. Te, laukos, cilvēkiem tik daudz naudas nav, bet visi ir paēduši un apmierināti. Viens bez otra te cilvēki nevar iztikt. Rutiņ, vai tu gribi padzerties,” sarunas vidū iesaucas Anita, izdzirdējusi rosīšanos otrā istabā.

Kad ir brīvs laiks, Anita ilgi gremdējas reliģiskajā literatūrā. Varbūt tāpēc, ka Vaišļu ģimene ir ticīga: Jānis bieži gāja uz Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcu Vecrīgā, mamma pasniedza ticības mācību Svētā Jēkaba katedrālē. Abiem Anitas vecākiem ir astoņdesmit astoņi gadi. Viņi dzīvo Pierīgā. “Manai mammai ir brīnišķīga bibliotēka. Viņa septiņdesmit piecu gadu vecumā pabeidza Rīgas metropolijas Garīgā semināra Katehētikas institūtu. Grāmatu lasīšana mani aizrauj kopš agras bērnības, jo mūsu ģimene dzīvoja Juglā, blakus bibliotēkai un kinoteātrim, kur pavadījām visu brīvo laiku. Tagad bibliotēkas vietā ir lielveikals. Rīta seansos rādīja kolosālas filmas. Vecāki bija pedagogi. Mazo brāli visur staipīju līdzi. Jaunībā es viņam palīdzēju, vēlāk viņš mani mudināja mācīties. Pats jau arī visu laiku mācījās. Man bija kolosāls brālis. Cilvēkiem par Jāni ir vienpusīgs priekšstats – ceļotājs, radio dīdžejs, televīzijas seja, radošs un trakulīgs, bet patiesībā viņš bija dziļi domājošs, labestīgs un rūpīgs. Kā Jānis gādāja par vecākiem! Viņš teica: domā, ka atnest pārtiku ir viss, kas vajadzīgs?” atmiņās gremdējas Anita. “Kad viņš aizgāja, mierinājumu man deva apziņa, ka viņš nomira žēlsirdības gada Ziemassvētku laika sestdienas rītā, kad aizgājušie ar cilvēku lūgšanām tiek uznesti pie Dieva.”

Kad atvadāmies no saimnieces un rāmās vietas, kas šķiet drusku tuvāk debesīm nekā murdošās pilsētas, Anita mums piesola visu, ko vien vēlamies no lielā pagraba. Raibas pupiņas grabēdamas kā krelles sabirst maisiņā, blakus sagulst āboli veselīgiem, koši sārtiem vaigiem. “Brauciet vēl, skaistākā laikā,” sirsnīgi saka Anita. Viņa ļoti vēlas, lai Patvēruma māja nebūtu stīva un formāla, bet gan silta un ģimeniska, tāda, kurā gaidīts ikviens.