Elitas Mīlgrāves bizness - starp mūziķu kaprīzēm un iedvesmu

Ja kādam arī šķiet, ka Mikrofona aptaujas jau ir dinozauru cienīga vēsture, tomēr tā ir pārredzama pagātne. Elita Mīlgrāve pieder pie šo aptauju jaunākajiem laikiem – savā ziņā jau Atmodas perioda apzīmogotiem. Pērnruden Doma laukumā bija izstāde – par Tautas fronti pirms 25 gadiem, puču, barikādēm. Tolaik Elitai bija maz gadu, dvīņi šūpulī un žurnālistiska aizrautība. Kad omonieši ieņēma radiomāju, Elita īsu brīdi strādāja pagrīdes radio. Romantiski, vai ne? To mirdzumu acīs viņa nav zaudējusi vēl tagad. Jauneklīga, varoša, ar saviem cilvēkiem un iecerēm. Necilajā dzelzsbetona mājā Sēlpils ielā mīt īpašs gars.

– Tavs darbs ir balansēšana starp mākslinieka un administratora statusu. Vai arī iekšēji vienmēr esi tā balansējusi?

– Noteikti! Jau kopš skolas laikiem esmu bijusi aktīviste, kas vienmēr kaut ko organizē. Man ļoti patika darīt visādas radošas lietas – mācījos mūzikas skolā, dejoju deju kolektīvā, spēlēju teātri, dziedāju vokālajā ansamblī. Madonai ir tā priekšrocība, ka var pagūt aizskriet uz dažādiem pulciņiem un pasākumiem, visi attālumi ir salīdzinoši mazi. Tā kā mūsu māja bija kultūras nama pagalmā, tad atlika tikai pārskriet tam, un biju klāt! Nevaru nostāvēt malā, un tā ir tāda, nezinu, laime vai nelaime, bet, kad dodos kādā kompānijā, vienmēr sevi pieķeru, ka agri vai vēlu atkal kaut kā izlienu priekšplānā (smejas). Nevaru nociesties, ja kaut kas nenotiek, kā, manuprāt, vajag. Jo var taču noorganizēt ātrāk, labāk, precīzāk, kaut ko sarunāt, nokārtot, piezvanīt, atrast... Man vienmēr bijis princips – ja pa durvīm izdzen, tad pa logu kāpju iekšā. Nu, kā nevar izdarīt?! Tikai vajag atrast pieeju, īstos cilvēkus, izdomāt, kā pareizi runāt, vienmēr jādomā arī par otra cilvēka interesēm. Ja proti ielīst otra ādā, tad atrodi kopīgu valodu, atrisini trakākās krīzes situācijas un realizē vistrakākos plānus. Man kopš bērnības nav vārdiņa nevaru. Vienmēr ir vārdiņš dari! Tā kā neuzlikt sev noliegumu, pirms esi pamēģinājis. Kā mana mamma vienmēr teikusi – jo augstāku latiņu uzliec, jo augstāk lēksi.

– Mamma vienmēr ir iedrošinājusi mēģināt. Viņa ir bijusi tā, kas mani, vēl pavisam maziņu, ir pastūmusi uz skatuves sniegt ziedus, devusi iekšējo pārliecību un drosmi, ka es varu! Ka varu visu ko izdarīt! Protams, esmu tāds pats cilvēks kā visi – citreiz baidos, negribas, vēl kaut kas, bet vienlaikus ir iekšēja pārliecība, ka tad, ja neizdosies, sevi nav jānorok, pelni uz galvas nav jāber. Tāds princips man ir kopš laika gala.

– Tavējie vēl dzīvo Madonā?

– Jā, mamma un abas manas māsas ar kuplām ģimenēm. Vidējā māsa Maija izceļojās caur Rīgu, beigās atgriezās Madonā, viņa ir rajona deju kolektīvu virsvadītāja, jaunākā māsa kultūras namā vada visu sabiedrisko un kultūras dzīvi, visi viņu bērni muzicē, dzied, spēlē instrumentus, dejo... Jaunākā māsa arī ir horeogrāfe, vada laikmetīgās dejas kolektīvu, vidējā māsa vada veco ļaužu kolektīvu Atvasara, kas pagājušogad saņēma lielo balvu. Visas trīs satikāmies Dziesmu svētkos – priecīgas, ka darām līdzīgas lietas, mums patīk mūsu nacionālā kultūra.

– Protams! Esmu nacionāliste kopš dzimšanas. Neviens mani ļoti patriotiski nav audzinājis ar vārdiem, bet gan mamma, gan tētis ļoti cienīja latviešu kultūru. Mamma kultūras darbā, protams, strādāja padomju laikā, kad vajadzēja zināt arī visu ko citu, bet viņa ir ar saknēm no Latgales laukiem. Vienmēr atceros bērnību – vasaras tur bija ļoti skaistas. Ar mīlestību pret dabu, iespēju iet pēc govīm vakarā, aitām, vest tās mājās.

– Tu tiešām gāji – ar stibiņu?

– Bez! Jāizrauj mietiņš, kur viņa piesieta, un jāved pa taciņu mājās. Un es māku arī govi slaukt. Visādus lauku darbus darīju – bietes ravēju, ogas lasīju, mežā braucu ar krusttēvu, viņš bija mežsargs, gājām kokus mērīt, man ļoti patika braukšana ar zirgu un ratiem, viss tik romantiski! Tagad šķiet – mana bērnība bija tik skaista, krāsaina un piepildīta tieši ar to, ka man bija ļoti daudz interesantu lauku darbu, kas jādara, un nebija sajūtas, ka man nepatiktu. Man patika! Acīmredzot mana vecmāmiņa un krusttēvs mācēja...

– Jā! Katrā darbiņā var atrast interesantas lietas, kas aizrauj. Jākapā cūkām kartupeļi, bietes, varētu domāt – katru vakaru viens un tas pats! Bet viņi mācēja tā – nu, tagad paskaties, cik skaisti, kā gotiņa ēd, cūciņa rukšķ, cik viņa laimīga un apmierināta! Kaut kā mācēja tam bērnam izstāstīt, ka darbs, ko izdari, rada prieku tev un vēl kādam. Un man šķiet, ka tas man visu laiku nāk līdzi. Arī tagad nešķiroju, ko ar manu statusu vajadzētu vai nevajadzētu darīt.

– Neesi sevi apsaukusi – es taču esmu priekšniece!?

– Nē... Atbraucu no koncertiem, bagāžniekā kastes ar mantām no beksteidžiem un skatuves, es tos izkrāmēju. Labi, to var izdarīt administratori, bet, ja racionāli var ielikt manā mašīnā, es varu atvest. Tāpat pasākumos – ir situācijas, kad nevari gaidīt, kad atnāks tas, kam tas būtu jādara.

– Vai vari pastāstīt, kas kādreiz aizskatuvē noticis tāds, ka tev mati cēlušies stāvus?

– Oi, viss ir bijis. Gada balvā ir pasniegta nepareiza balva. Kad to konstatējām, tad gan skrēju pa galvu, pa kaklu pakaļ saņēmējam un apmainīju. Katrā koncertā jau kaut kas nav tā, kā vajadzētu, un steidzami jāatrod variants, kā iziet no situācijas.

– Brīvdomīgi, cimperlīgi, jūtīgi. Un man pret to ir respekts. Viņiem bieži vien nevar teikt tiešā tekstā to, kas nepatīk, ko gribētos citādi. Ir jāatrod veidi, vārdi, situācijas, kad var teikt un kad jānoklusē, jāpiecieš. Uzskatu, ka mākslinieki tikai tāpēc arī ir mākslinieki, ka viņi ir tik jūtīgi. Citādi viņi nespētu radīt. Tāpēc viņiem var piedot visu ko, jo viņi var izdarīt to, ko mēs, parastie zemes tārpi, nevaram (smejas). Radīt dziesmu, tekstu, horeogrāfiju, filmu, fotogrāfiju. Lai cik iedomīga es būtu, skaidri zinu, ka es nevarētu neko no tā, ko var mani mākslinieki. Varbūt kādu reizi kopā uzdziedāt autobusā pa ceļam no koncerta vai emocionālā brīdī iziet pēdējā kopdziesmā uz skatuves. Kā Mārtiņa Freimaņa vai Groduma piemiņas koncertos – bija sajūta, ka tas ir iznēsāts, izlolots pasākums, un tad gribas būt kopā ar visiem, kas man ir noticējuši, piedalījušies, tad varu atļauties iznākt uz skatuves un baudīt pēdējo minūti, kad publika ir sajūsmā, un nedaudz saņemt to lādiņu, ko citi mākslinieki. Bet tās ir retas reizes. Aizskatuvē ir mana īstā vieta.

– Tur tu jūties vislabāk?

– Es nevaru nosēdēt zālē. Tas varbūt nav pareizi, jo, iespējams, vajadzētu. Mūsu deju kolektīva vadītājs Jānis Purviņš pirms koncerta tiekas, dod ceļa vārdus, noskaņo, bet koncertu no sākuma līdz galam noskatās zālē. Lai kas notiktu – pazūd tērps, brunči nokrīt, vēl kādi brīnumi –, viņš neiesaistās. Esat pieauguši, patstāvīgi, tiksiet galā! Bet es nevaru… Mūzikas ierakstu gada balvā jau cik gadu esmu apņēmusies, ka varētu sēdēt zālē...

– Jā. Bet nevaru. Katru reizi konstatēju, ka mana būšana aizskatuvē ir izglābusi kādu situāciju.

– Tu vistiešākajā veidā esi atbildīga arī par lielām un mazām kaprīzēm – raideriem. Kuras ir interesantākās lietas, ko prasa mākslinieki?

– Vietējie Latvijas mākslinieki ir reālisti. Par dažiem zinu, kas viņiem rada komforta sajūtu – kāds gāzēts dzēriens, kafija...

– Jā, kādam varbūt 25 grami konjaka pirms iziešanas. Cenšos rūpēties. Jo raideri nav tādēļ, lai kaut kā zīmētos, bet lai justos komfortabli. Daži lielie mākslinieki, protams, prasa dīvainas lietas...

– Piemēram?

– Masāžas galdu! Vai – lai istaba ir iekārtota kā mājās, ar mīkstajām mēbelēm... Bet arēnā Rīga ģērbtuves ir kā sportistiem – ar skapīšiem. Bijām pie Braiena Ferija beksteidžā – viņš mūs pieņēma speciāli izgaismotā ģērbtuvē, ar naktslampiņām, masāžas galdu, no kura tikko bija piecēlies. Turnejās viņi neredz neko citu kā aizskatuvi, un loģiska ir prasība pēc mazliet mājīgākas sajūtas. Bet tādiem mūsu lielajiem māksliniekiem kā Paulam ir padomju skola, viņš nekad nav cimperlīgs un prasīgs. Lai cik jocīgi tas būtu, tieši viņš izvirza vismazāk prasību! OK, ģērbtuvi viņam, protams, vajag, kafiju, kādu našķīti, saldumiņu, šokolādi, bet, ja nebūs, viņš tāpēc neuzmetīs lūpu un sliktāk neuzstāsies. Pauls vienmēr ir bijis darba zirgs. Protams, patīk, ja palutina, bet kuram gan nepatīk? Tas ir cilvēcīgi. Viņš kā personība, mūsu lielais, nacionālais dārgums, tiešām to varētu atļauties. Un pamatoti – ir pelnījis!

– Problēmas biežāk ir ar tiem, kas tikko izgājuši talantu fabrikas. Drīzāk šie bērni pamēģina, ko var dabūt gatavu. Viss ļoti atkarīgs no audzināšanas. Negribu teikt, ka visi ir iedomīgi. Kaut Marta Ritova, ar kuru sadarbojamies. Jauna, ļoti darbīga, strādīga, talantīga, raksta dziesmas. Nespēju iedomāties, ka viņa varētu kādu raideri paģērēt. Viņa drīzāk nāks ar savu iniciatīvu – vai es varētu ko līdzēt? Viņai ļoti palīdz ģimene, vecāki. Mūsu tirdziņā jaunam izpildītājam izsisties ir ļoti grūti. Esam kļuvuši – nevarētu teikt, ka izvēlīgi, bet piesardzīgi.

– Jo esat aplauzušies?

– Protams! Ļoti jādomā, kā kādu mākslinieku uzstutēt, panākt, ka tas ir ne tikai sirdij, dvēselei, bet arī bizness.

– Vai uzskati, ka biji īstajā laikā un vietā? No augstskolas uzreiz nonāci Mikrofonā?

– Latvijas Radio. Mikrofona aptauju organizēšanā biju kā zivs ūdenī.

– Tā droši vien var teikt. Ar Baibu, Dzintri Kolātu un Guntaru Raču nodibinājām SIA, bet tā neizturēja ugunskristības. Trīs gadus nostrādājām un bankrotējām – tiem laikiem tas bija milzīgs skandāls, šausmīgs negods.

– Mierīgi varēji mest plinti krūmos.

– Man tas prasīja ļoti daudz nervu, pārdzīvojumu. Tagad citādi – tā gandrīz vai ir goda lieta, ja māki bankrotēt! Kā diena pret nakti. Toreiz bija milzīga ažiotāža, pa visām avīzēm pirmajās lappusēs – Mikrofons bankrotē! Un tad mēs ar Guntaru Raču nodibinājām jaunu.

– Nē, es atradu viņu! Guntars kādā žurnālā bija atļāvies izteikties, ka Mikrofons esot pārāk uzpūties, iedomājies no sevis, jo īstenībā koncerti neesot pārpildīti. Man viņa komentārs, tā teikt, aizķērās – gribēju satikt šo jauno cilvēku. Uzaicināju un piedāvāju pastrādāt Mikrofonā par redaktoru – apliecināt sevi, ja reiz tik gudrs runātājs! Tā viņš atnāca – ļoti veiksmīgi, radošs cilvēks. Mums radās doma – mēs taisām aptauju, bet rūpnīca Melodija izdod plates. Nolēmām, ka paši varētu mēģināt. Tie bija padomju laiki – māksla pieder tautai, par honorāriem nevienam nestāstīja, līgumus neslēdza. Uz lapas uzrakstīju pirmo līgumu. Izveidojām pirmo Mikrofona aptaujas kaseti, sakopējām divdesmit piecas, Guntars pasita padusē un gāja uz komisijas veikaliņu pretī unītim. Tas bija vienīgais ceļš.

Sākumā bija vienkārši domubiedru grupa,  Mikrofons. Vēlāk, protams, dokumenti, grāmatvedība, un, protams, gāja, kā gāja. Bija jāpaļaujas uz grāmatvedi, kāda nu bija, visādi podi sastrādājās, tāpēc arī pirmais Mikrofons neizturēja laika pārbaudi. Tagad par to var smīnēt, bet tajā brīdī likās, ka zeme brūk un dzīve beidzas. Pēc laika radio vadība teica – izšķirieties, SIA vai radio!

– Interešu konflikts?

– Jā. Ar Guntaru izlēmām, ka iesim prom no radio, bet Baiba un Dzintris gribēja palikt.

– Nu... Ar Dzintri absolūti racionāli. Ar Baibu varbūt nebija tik draudzīgas tās... Tas ir viens neatrisināts konflikts. Viņa tā kā īsti mums nav piedevusi, uzskata par nodevību. Bet es ļaunu prātu uz Baibu neturu un ceru, ka kādreiz arī viņa to vairs neturēs.

Haizivs smaids

– Es zinu, ka mani kādreiz te arī apsaukā šajā vārdā (smejas). Mūziķi kādreiz bišķīt aplamā.

– Jo viņiem šķiet, ka tu sev pakamp megakumosu?

– Drīzāk to uztveru kā komplimentu – ka manī saskata spēcīgu spēlētāju, ka varu izdarīt to, ko uzņemos. Bet, protams, tas nav nekāds baigi patīkamais kompliments, jo nes līdzi sajūtu, vai tikai kādam neesmu izkampusi robu. Man šķiet, ka sadzīvojam diezgan draudzīgi, ar sirdsapziņu šajā ziņā man arī viss kārtībā. Varbūt kādreiz no malas izskatās – ā, tur Mikrofons, producenti, peldas labā maizē, mēs nabadziņi, mūziķi, neko nevaram. Bet realitāte ir cita – tie, kas pie manis pastrādājuši, ir redzējuši, ka mēs tāpat ļoti rēķinām, kā galus savilkt. Arī sabiedrībā ir viedoklis par autortiesībām – kāpēc viņi tik daudz grib? Tad es saku – arī bankas un veikali liek savus uzcenojumus un pelna. Un tas nav negods, drīzāk prestiži. Bet, ja peļņa ir ierakstu kompānijai, ā, jūs ir apkrāpuši... Bet mums arī jāprot vadīt biznesu, lai būtu peļņa, no kuras nav jākaunas. Taču sabiedrība uzskata, ka mums vajadzētu kā sienāžiem – tikai spēlēt un par to pašiem arī priecāties.

– Apmēram. Tāpēc dažreiz jābūt diezgan cietam, stingram. Visgrūtāk ir pateikt nē. Mūziķis nāk ar projektu – sacerējis, izlolojis, varbūt pat ierakstījis, grib izdot. Mēs apsēžamies, sarēķinām, pārzinot tirgu, saprotam, nojaušam un sakām – paldies, bet piedod, mēs to nedarīsim.

– Jūti, ka tev smadzenes jāpārformatē no taustāma formātā digitālā?

– Mēs to esam izdarījuši jau pirms kāda laika.

– Esmu. Ļoti ilgi turējos pretī, vīpsnāju, bet, kopš kolēģis Kārlis Būmeisters ieinstalēja telefonā, esmu kļuvusi par diezgan aktīvu lietotāju. Pati šad tad ietvītoju – personīgas emocijas, pārdzīvojumus, kādas aktualitātes darbā. Grēkoju, stāvot pie luksoforiem vai sastrēgumā. Bet vispār man ir noslogota, gara darbadiena, un vakaros man labāk gribas samīļot mazdēliņu un bērnus satikt, kaut ko mājās padarīt, ne tik daudz sēdēt internetā.

Klusais ūdens

– Meita ar savu ģimeni dzīvo pie manis Jūrmalā.

– Jums ir māja?

– Jā, esam uztapinājuši, pateicoties manai drosmei! Daudzus gadus dzīvojām šausmīgā būdiņā. Bankai esmu parādos līdz acīm, nekas – cīnīšos, strādāšu, lai būtu šis miteklis. Man ļoti patīk Jūrmalā, es atšķirībā no citiem jūrmalniekiem tiešām to izmantoju – vasarā katru rītu un vakaru peldos, nūjoju pa kāpām. Man patīk riktīgi izkustēties. Sestdienās, svētdienās tas ir svētbrīdis, kad varu kārtīgi izslēpoties gar jūras malu, pārnākt slapju muguru. Es tiešām ļoti baudu, ka tur dzīvoju, jo Jūrmala ir skaista. Turklāt es kā priekšniece varēju izvēlēties vietu birojam (smejas), līdz ar to man no mājām ir 25 minūtes, nav sastrēgumu. Cenšos loģistiku ieviest arī šajā jomā.

– Droši vien lielā mērā esmu galvenā atbildīgā par mūsu pārticību. Esmu to uzņēmusies.

– Kā tādā gadījumā veidojas attiecības ar vīrieti blakus?

– Vienmēr saku – tu pats izvēlējies mani! Vienkārši pieciet! Savukārt vīrs man ir balsts tādā ziņā, ka visus šos gadus bijis klusais ūdens, ļoti izpalīdzīgs, vienmēr drošs plecs...

– Arī darbā – atbraukt pretī, palīdzēt savākt, kaut ko aizvest... Jebkurā brīdī varu piezvanīt – notiek liels pasākums Arēnā, vai varēsi? Viņš tūlīt aizbrauks, nopirks, atvedīs.

– Un arī mājas dzīvē?

– Jā, viņš ļoti, ļoti... Tagad arī par mazdēliņu rūpējas, ved uz bērnudārzu un atpakaļ. Viņš ir celtnieks, uz viņa pleciem bija visa lielā atbildība par to, kā to māju saliekam kopā. Protams, ir arhitekti, celtniecības vīri, kas jēdz katrs savu nozari, bet viņš pārraudzīja, lai būtu kvalitatīvi.

– Tas man ir ļoti sāpīgs jautājums. Vienmēr šķitis, ka neesmu bijusi pietiekami laba mamma, vienmēr pārslogota. Maniem dvīņiem bija seši mēneši, kad aizgāju strādāt, jo vajadzēja izvēlēties – vai nu pieņemu darbu Mikrofonā, vai varbūt vispār vairs radio netieku. Man tik ļoti gribējās tur būt, ka ziedoju iespēju būt ar bērniem. Man bija auklītes, viena, otra, trešā. Bērnudārzi, slimošanas – pilns komplekts. Tajā pašā laikā – Mikrofons ar ļoti aktīvu darbošanos, lieliem koncertiem, kas prasīja daudz vairāk laika nekā no deviņiem līdz sešiem. Žurnālista darbs vispār nav tāds – vienmēr jābrauc, jātiekas, intervijas, vakaros montāža...

– Un arī neformālas lietas.

– Protams! Visādi pasākumi... Bērni ir ļoti cietuši, ka mammas maz bija mājās. Esmu viņiem jautājusi, tā kā atvainojusies...

– Viņi saka – liecies mierā! Priecājas, ka viņiem ir tieši tāda mamma, ne citādāka.

– Un vai tev ir prieks, skatoties uz viņiem?

– Brīnišķīgi cilvēki. Meita iestājās Mākslas akadēmijā. Sākumā gāja man līdzīgu ceļu – Stradiņos beidza Komunikācijas nodaļu, kādu laiciņu pie manis pastrādāja, bet viņu vilināja māksla. Iestājās metālmākslas nodaļā, darbojas ar rotām. Viņai patīk sudrabs. Esmu ļoti priecīga, ka viņa tā izlēma, pat nesapņoju, nespēju iedomāties! Bet viņai nav viegli, jo mazajam Kristapam ir divarpus gadiņi. Dēls ņemas ar datordizainiem, filmēšanu, fotografēšanu. Domāju, viņš arī ir atradis sevi. Viņi dzīvē nepazudīs.

– Vai joga tev bija kā dāvana sev – iekšējam līdzsvaram, lai dabūtu sevī mierīgāku sajūtu?

– Līdzsvaram tā noteikti ir ārkārtīgi svarīga. To vislabāk var pateikt apkārtējie.

– Ļoti. Vismaz meita reiz teica, ka nevar salīdzināt, cik pirms tam biju... stresaina, uzvilkta, varbūt pārspīlēti aktīva, gribot visu kontrolēt, par visu atbildēt. Joga nomierina, un parādās vairāk laika – lai cik jocīgi tas būtu.

– Tas nemazina priekšnieces krampi?

– Gluži otrādi, vairāk parādās intuīcija. Tā, kā zināms, ir balstīta uz zināšanām, tikai dziļāk paslēptām. Joga ļauj tieši šīm krāsām parādīties spilgtāk – pat oža un garša uzlabojas.

– Arī, protams. Bet bērni pieauguši, man ir diezgan skaidrs, ko daru savā biznesā, nav jādomā, ko darīt rīt. Un joga man tā kā ļauj būt bišķīt ar sevi. Ne tikai visu laiku dot uz āru, bet vairāk pameklēt, kas ir manī pašā.

– Esi redzējusi, ka dzīve izkampj kumosu – te Freimani, te Grodumu... Tuvplānā esi redzējusi arī bohēmas nesmuko vaigu. Kādas tev ar to bijušas attiecības?

– Kas bijis, bijis (smejas). Nedzīvosim pagātnē! Bet, ja patin filmu atpakaļ, esmu ar visiem kopā uzdzīvojusi uz nebēdu.

– Tā ir tāda pilnīgi normāla sastāvdaļa. Tam jāiziet cauri.

– Jo cilvēkam, kurš vada šādu biznesu, arī jābūt mazliet trakam, vai ne?

– Protams!