Atklāti par mīlestību jeb - kā patiesībā notiek iemīlēšanās citā cilvēkā?

Teiciens, ka iemīlējušos cilvēku starpā pastāv ķīmija, visticamāk, radās vēl pirms zinātnieki patiešām atklāja mīlestības bioķīmiskās reakcijas, kuru varā mēs atrodamies. Tagad pierādīts, ka mīlas ķīmijā ir iesaistītas vairākas svarīgas vielas cilvēka organismā, turklāt katrā no mīlestības fāzēm to loma atšķiras. Izprotot ķīmiju, kas ir mīlestības jūtu pamatā, un zinot, kā to ietekmēt, ir cerības uzlabot partnerattiecību kvalitāti un ilgumu.

Mīlestība ir bioloģiska

Mīlestība caurauž katru mūsu dzīves aspektu. Tā ne tikai iedvesmo neskaitāmu mākslas darbu radītājus, bet arī dziļi skar ikviena cilvēka garīgo un fizisko stāvokli. "Salauzta sirds" nav tikai metafora, jo nelaimīgas attiecības spēj atstāt postošas sekas: šķiršanās un smags zaudējums var sagraut cilvēka fizioloģiju un pat tuvināt nāvi. Savukārt cilvēks bez mīlestības nespēj attīstīties un būt laimīgs, pat ja visas citas viņa pamatvajadzības ir nodrošinātas. Tādējādi mīlestība nav tikai plikas jūtas – tas ir bioloģisks process, dinamisks un abpusējs, kas turklāt noris vairākās dimensijās.

Zināms, ka cilvēku sociālā mijiedarbība iedarbina kognitīvos un fizioloģiskos procesus, kas ietekmē iesaistīto emocionālo un garīgo stāvokli. Šīs pārmaiņas savukārt iespaido sociālo mijiedarbību nākotnē. Līdzīgi arī mīlestības uzturēšana prasa pastāvīgu atgriezenisko saiti caur maņu un kognitīvo sistēmu; ķermenis meklē mīlestību un pastāvīgi sniedz atbildes reakciju uz mijiedarbību ar iemīļoto vai šādas mijiedarbības trūkumu.

Zinātniski apstiprināts arī teiciens, ka mīlestība izdziedina, kaut arī zinātne šī fenomena fizioloģiskajam izskaidrojumam pievērsusies tikai nesen. Pētījumi par mīlestību sniedz ieskatu daudzos svarīgos jautājumos, tostarp par to, kas tieši ir divu cilvēku romantisko attiecību bioloģiskajā pamatā – kādas bioķīmiskās vielas un reakcijas norisinās organismā.

Ko liecina piesvīduši T krekli

Pēkšņa magnētiska pievilkšanās, seksuāla gatavība un kaisle bieži vien ir sākums noslēpumainajai spēlei starp sievieti un vīrieti, ko saucam par iemīlēšanos. Jau pagājušajā gadsimtā tika atklāts, ka piemērota partnera izvēlē lielu lomu spēlē feromoni – spēcīgas ķīmiskas vielas bez smaržas, ko izstrādā cilvēka ķermenis. Tieši feromoni zemapziņas līmenī nosūta pretējam dzimumam seksuālā aromāta signālus.

Feromonu signālu pazīst speciāls orgāns degunā – to dēvē par vemeronazālo orgānu (VNO). Tas ir atsevišķs receptoru (nevis ošanas) orgāns, kas cieši saistīts ar smadzeņu struktūrām, kuras regulē seksuālo hormonu izstrādi un kontrolē seksuālo rīcību. Seksuālie feromoni ir nepieciešami, lai pievilinātu pretējo dzimumu un stimulētu seksuālu rīcību. Noskaidrots, ka feromonus satur urīns un sviedri; un āda ir sava veida feromonu "fabrika".

Feromoniem praktiski nav smaržas, taču VNO receptori pārraida smadzenēm informāciju pat par fantastiski mazu feromonu apjomu gaisā. Ar to pietiek, lai sajustu, vai konkrētais cilvēks patīk vai nepatīk. Pētījumi par feromoniem liek domāt, ka mēs izvēlamies partneri, kura gēni mums patīk un kura imūnsistēma ir atšķirīga. To jau 1995. gadā savā slavenajā pētījumā par vīrieša smaržu, kas pievelk sievietes, atklāja šveiciešu bioloģijas profesors Klauss Vēdekinds

Profesors lūdza sieviešu grupai paostīt sešus nemazgātus T kreklus, ko divas diennaktis bija valkājuši dažādi vīrieši. Viņš atklāja, ka sievietes par patīkamāko atzina to vīriešu smaržu, kuru imūnsistēma atšķīrās no viņu pašu imūnsistēmas, – to varētu izskaidrot ar vēlmi nodrošināt pēcnācējiem plašāku gēnu gammu, lai viņiem būtu spēcīgāka imunitāte.

Savukārt amerikāņu psiholoģijas doktore Marta Makklintoka, viena no pasaulē vadošajām feromonu pētniecēm, citā sviedraino T kreklu pētījumā secināja, ka sieviete visvairāk vēlas vīrieti, kurš smaržo līdzīgi viņas tēvam, kas vedina domāt – viņa izvēlas tuvu gēnu komplektu ar drošu un pārbaudītu imūnsistēmu.

Diemžēl attiecībā uz feromoniem jārēķinās arī ar kādu nevēlamu blakusefektu. Proti, pēc 40 gadu vecuma smaržu uztveres spēja būtiski samazinās. Turklāt sievietēm ievērojami pazeminās arī feromonu aktivitāte, visaugstākā tā ir jaunietēm reproduktīvajā vecumā (15–28 gadi). Tieši tas no bioloģiskā viedokļa izskaidro izplatīto "histēriju" vīriešiem ap četrdesmit gadiem. Viņu laulāto draudzeņu feromonu deva samazinās (arī viņu pašu spēja uztvert bioķīmiskos signālus), tāpēc šie vīrieši efektīvāk sajūt tos feromonus, ko izdala jaunākas sievietes. Vai ar šo blakni var attaisnot sānsoļus, protams, jāizlemj laulātajai draudzenei.

No tauriņiem vēderā līdz zelta kāzām

Kad īstais partneris ir "saosts", seko vairākas ķīmiskās reakcijas (lai tās iedarbinātu, pietiek ar piektdaļu sekundes!), kuras zinātnieki sliecas iespiest ķīmiskā formulā: testosterons + estrogēns + dopamīns + oksitocīns + vazopresīns = mīlestība. Lai arī nebūt nav tik vienkārši, kopš brīža, kad vēderā rodas slavenā tauriņu sajūta, līdz gadiem ilgai kopdzīvei ar vienu partneri mīlestība iziet cauri četrām galvenajām bioķīmiskajām fāzēm, ko pētnieki nosacīti iedala pievilkšanās, romantiskās mīlestības, pieķeršanās un īstas mīlestības posmā.

1. Pievilkšanās

Seksa hormonu estrogēna un testosterona (starp citu, tā sauktajam vīrišķajam hormonam ir svarīga loma arī sieviešu dzimumtieksmē) rosinātās iekāres un seksuālā apmierinājuma alkās cilvēki meklē atbilstošu partneri. Tauriņi – kutinošā sajūta – vēderā un slābanums ceļos ir pirmās pazīmes, ka piemērots kandidāts ir atrasts. Par šiem simptomiem jāpateicas neiromediatoram feniletilamīnam. Pēkšņā, bieži vien par magnētisko dēvētā pievilkšanās ir instinktīva, automātiska un ārpus mūsu kontroles, jo tā notiek smadzeņu primitīvākajās daļās. To aktivizē maņas – redze, dzirde, oža un tauste – un parasti arī tieši šādā secībā. Pulss paātrinās, acu zīlītes izplešas, izdalās siekalas, dzimumorgāni uzbudinās. Tā ir nekontrolējama iekāre, kas ved tikai vienā virzienā – pie seksa. Taču šis sekss, lai arī kaisles pilns, ir bez eiforijas un dziļas pieķeršanās jūtām, kuras attīstās vēlākās mīlestības fāzēs.

Kad procesā iesaistās attīstītākās smadzeņu daļas, piemēram, limbiskā sistēma, kā arī sarežģītākas smadzeņu vielas, jo sevišķi dopamīns un noradrenalīns, partnera valdzinājums pāraug apmātībā ar viņu. Šajā fāzē cilvēks gandrīz nespēj domāt par ko citu, viņš pastāvīgi ilgojas būt kopā ar iemīļoto personu, stundām vaļējām acīm sapņo par viņu, zaudē apetīti un miegu, satiekot nespēj novērst no viņa skatienu, viņa sirds joņo, plaukstas svīst u. tml. Pateicoties dopamīnam, iemīļotā persona šķiet visskaistākais, visiekārojamākais cilvēks, kuram nav nekādu trūkumu, – ideāls! Mīlestība šajā stadijā liek cilvēkam zaudēt realitātes izjūtu. Tā ir spēcīga un reizē trausla. Ja kaut kas neiet, kā vajadzētu, eiforiju nomaina izmisums; un, ja romantiskā mīlestība cieš neveiksmi, dopamīns var likt kādam ienīst savu bijušo mīļāko tikpat stipri, cik iepriekš tas ir mīlēts. Jā, mazam mierinājumam var teikt: tā nav Viņa vai Viņš – tas ir dopamīns! Ilgi šajā fāzē nav iespējams palikt gluži fiziski, jo cilvēks nespēj ne normāli strādāt, nedz izturēt tādu seksa intensitāti.

3. Pieķeršanās

Ja nu izdodas pārvarēt romantiskās mīlestības ekstrēmos amerikāņu kalniņus, iemīlējies pāris nokļūst mierīgu attiecību ūdeņos, kur kaisle pierimst un ko dēvē par pieķeršanās fāzi. To raksturo stabilitāte un spēja pieņemt lēmumus, jo procesā iesaistās neokortekss, smadzeņu daļa, kas atbild par racionālo domāšanu. Palielinās baudas hormonu endorfīnu daudzums – orgasma laikā un pieaugot mīlestībai. Tie palīdz veidot saikni starp seksu un mīlestību, nodrošinot pārim laimīgu kopā palikšanu uz ilgu laiku. Orgasmu un dziļu pieķeršanos ar mīlestību sasaista arī hormoni oksitocīns un vazopresīns. Kad tie izdalās seksa un citos intīmos brīžos, oksitocīns sievietēm un vazopresīns vīriešiem spēcina pāra emocionālās saites.

Mīlestības pēdējā stadijā, kas izturējusi laika pārbaudi un ko var saukt par īstu mīlestību, lielu lomu spēlē oksitocīns, kas aizvieto endorfīnu efektu. Dēvēts par apskāvienu hormonu, oksitocīns veicina apmierinātību, uzticēšanos, lojalitāti, drošības sajūtu partnera tuvumā, pakāpeniski rada dziļu pieķeršanos un mīlestību, kas notur pāri kopā un rada viņos vēlmi būt uzticīgiem un aizsargāt vienam otru.

Oksitocīna trūkums var izraisīt nopietnas emocionālās barjeras un pieķeršanās problēmas. Zināms, ka sievietēm, kuras bērnībā ir ļaunprātīgi izmantotas, ir zems oksitocīna līmenis, to var pazemināt arī stress, kas radies kā izolācijas sekas.

Tā kā vazopresīna iedarbību pastiprina vīrišķais hormons testosterons, stiprais dzimums vairāk izjūt tā iedarbību. Tieši vazopresīns palīdz vīriešiem noturēties monogāmijas rāmjos, saglabāt uzticību partnerei, ar ko izveidojušās dziļas pieķeršanās saites.

Daudz neatšķiras no garīgas slimības

Romantiskās mīlestības fāze no zinātnieku puses izpelnījusies vislielāko uzmanību. Smadzeņu pētījumi liecina, ka romantiskā mīla ir īpašs gadījums, kad cilvēka apbalvojuma sistēma nodrošina daudz dopamīna smadzenēs, kas ir motivētas, iekāro un fokusējas tikai uz iemīļoto personu. Turklāt dopamīns izraisa eiforijas un laimes izjūtu, kas līdzinās tai, ko sniedz kokaīna deva (arī tad šis neiromediators sasniedz augstu koncentrāciju), un, līdzīgi šai narkotikai, arī mīlestība var radīt atkarību. Patiesībā mīlestībai piemīt visas atkarības pazīmes: pieradums (lai sasniegtu vēlamo efektu, vajadzīgas aizvien lielākas devas); fiziska atkarība (abstinence izbeidzot attiecības) un atkārtošanās, kad abstinence pārgājusi.

Tādā veidā dopamīna ietekme smadzenēs mūs padara burtiski atkarīgus no mīlestības. Vai nav smieklīgi – jebkurš cits līgums tiktu uzskatīts par nelikumīgu, ja to parakstītu narkotiku reibumā, bet divi cilvēki romantiskās mīlestības fāzē, kad viņu prātu ir pārņēmis dopamīns, faktiski tiek iedrošināti noslēgt laulības līgumu uz mūžu.

Pizas Universitātes psihiatri Itālijā palūkojušies uz mīlas pārņemtajiem no citas – apmātības – puses, salīdzinot serotonīna līmeni pacientiem ar obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem un cilvēkiem, kas dziļi iemīlējušies. Viņi atklāja, ka abām grupām ir līdzīgi zems serotonīna līmenis. No šā viedokļa var teikt, ka nav lielas atšķirības starp romantisku mīlestību un garīgu saslimšanu.

Mīlas agonija

Mīlestība – vismaz tās fizioloģiskajā izpratnē – izbeidzas, kad ir izsmelti oksitocīna krājumi. Zinātnieki to noteikuši diezgan precīzi – apmēram pēc četriem gadiem pieķeršanās saikne kļūst vājāka –, tas ir laiks, kurā daba nodrošina vecāku aizsardzību jaundzimušajam, pēc tam mīlestība vairāk atkarīga no pašiem cilvēkiem. Arī statistiski šķiršanās gadījumu skaits visaugstāko līmeni sasniedz pēc ceturtā kopdzīves gada. Tādējādi jāsecina, ja ir vēlme saglabāt partnerattiecības ilgāk, nepieciešams padomāt, kā celt savu oksitocīna līmeni un nodrošināt, lai oksitocitīns pastāvīgi aktīvi izdalās. Acu un ādas kontakts, kā arī orgasms ir pamata veidi, kas liek tam notikt.

Tiesa, ilgtermiņa attiecības nav tikai pasaka ar labām beigām, tām gūts arī zinātnisks apstiprinājums – fakts, kas varētu mūs stipri mierināt. Proti, zinātnieki ar magnētiskās rezonanses metodi izpētījuši smadzeņu aktivitāti cilvēkiem, kam ir ilgtermiņa attiecības, un atklājuši, ka vēlākās mīlas stadijās joprojām ir spēcīgas tās pašas vietas smadzenēs, kas ir saistītas ar apbalvojumu un motivāciju, kuras ir aktīvas romantiskās mīlestības fāzē. Tas nozīmē, ka pieķeršanās un dziļas saites, kas raksturo ilgtermiņa attiecības, var pastāvēt līdzās ar neprātīgu vajadzību pēc otra un ilgošanos – romantiskās mīlas pazīmēm.

Par ko maigajās jūtās atbild katra no vielām:

* Feromoni: atbild par partnera izvēli, magnētisku pievilkšanos, seksuālu gatavību.

*

: mīlestība no pirmā acu uzmetiena, tauriņi vēderā, ļimšanas sajūta ceļos.

* Noradrenalīns: pulsa paātrināšanās, sirds dauzīšanās, uztraukums.

*

: mīlestības reibums, svētlaime, apmātība, aklums pret iemīļotā trūkumiem, atšķirtības sarūgtinājums.

* Testosterons: dzimumtieksme.

*

: seksuāla bauda, seksa sasaiste ar mīlestību, narkotikām līdzīga atkarība.

* Oksitocīns: pieķeršanās, saistību uzņemšanās.

*

: pieķeršanās, atbildības izjūta un monogāmija, greizsirdība (vīriešiem).

Kā ietekmēt mīlas bioķīmiju?

1. Acu kontakts. Acu kontakts ar pozitīvu nolūku var tūlīt palielināt oksitocīna līmeni un tādējādi izveidot saiknes sajūtu ar otru cilvēku. Tā var nodibināt saiti ne tikai ar patīkamu svešinieku, bet arī stiprināt attiecības ar partneri. Šajā gadījumā ieteicams apzināti uzturēt acu kontaktu ar partneri visas dienas laikā, pat skatoties pāri istabai. Kad acis sastopas, dzimst smaids vai pat flirts, ja, piemēram, piemiedz ar aci.

Mīlošs apkampiens vai glāsti var nekavējoties celt oksitocīna līmeni.

3. Vingrošana kopā vai vismaz vienam pašam. Fiziskās aktivitātes veicina dopamīna izdalīšanos, ko saista ar mīlas reibuma sajūtu, apmātību un iecietību pret iemīļotā trūkumiem.

Dopamīna līmeņa celšanai nepieciešamas gaļas olbaltumvielas un citas vielas, kas tiek pārvērstas aminoskābē tirozīnā – dopamīna pamata sastāvdaļā.

5. Aromterapija ar vaniļu vai lavandu. Abas šīs smaržas stimulē endorfīnu izdalīšanos, kas nepieciešami ne tikai seksam, bet arī pieķeršanās izjūtas stiprināšanai.

Seksa laikā izdalās oksitocīns un vazopresīns – jo vairāk seksa, jo vairāk šo vielu un jo ciešākas saites veidojas pārim. Turklāt vazopresīns nodrošina, ka vīrietis būs uzticīgs un monogāms.

7. Zināt, kurā mīlas fāzē atrodies. Saprotot, kurā mīlestības stadijā ir partnerattiecības un kādas bioķīmiskās reakcijas tās ietekmē, var vieglāk izprast un kontrolēt savu mīlestību.

Visas mīlas ķīmiskās vielas smadzenēs parasti aktivizējas bez mūsu apzinātas domas, atliek vien tās atšifrēt un saprast, kā tās ietekmē lēmumu pieņemšanu. Fiksējot sajūtas, kas saistītas ar šīm vielām, var iegūt zināmu kontroli pār to, kas notiek, kādam vajadzētu būt nākamajam posmam un ko gribas ilgtermiņā.