Dziedniece un enerģētiķe Ineta: "Salmu vīkšķim ir vara pār tevi"

Kad pa Vidzemes šoseju tiekam līdz Augšlīgatnei, nogriežamies uz dubļaina zemes ceļa un līgodamies aizbraucam līdz iepriekš norunātajai vietai pie diviem lieliem ozoliem, kuru augšup vērstie, viļņveidīgie zari atgādina muskuļotas rokas, mums enerģiski māj koša, plandoša blūze. Kad piebraucam tuvāk, tā pārvēršas žilbinošā pilnbrieda sievietē, kurai, kā vēlāk pamanīšu, piemīt suģestējoša īpašība – atmest galvu un ļauties neapslāpētiem, skaļiem smiekliem. Košā pavasara saule viņas rudajos matos ieaudusi zeltainus diegus, saltais vējš vaigu galos izplaucējis sārtas magones.

Puzurs piesauc labos garus

“Tik mitra vieta, būs jāaudzē dzērvenes,” viņa ar roku apvelk slaidu loku, rādot uz tumšām peļķēm, kas blāvi dzeltenajā pļavā ap vairāk nekā simt gadu veco dzimtas māju izskatās kā izlaistīti tintes traipi. Kas tad tas? Melns lauva! Pūķis! Dēmons! Bāskervilu suns! “Tibetas mastifs, viņš man ir garīgs suns,” ne bez lepnuma paskaidro Ineta.

Garīgajam sunim ir krēpes kā lauvai un aste kā putekļu slota – kupla un stāvus gaisā. Viņu sauc Falkors, tāpat kā labsirdīgo veiksmes pūķi no filmas Bezgalīgais stāsts. Iztēlojos, kā Ineta, gluži kā jaunības dienu filmā, naktīs lido, sēžot Falkora mugurā, un iesmejos. Mistiskajam sunim ir arī racionāla funkcija – raganas māju tas sargā krietni labāk par pīlādžu zariem un senlatviešu krustiņiem. “Falkors ir manu domu materializācija, es viņu izsapņoju un uzdāvināju sev, braucu uz Igauniju pakaļ, atdevu lielu naudu, bet jutos tik laimīga! Ziniet, sievietei vajag sev sagādāt dāvanas.”

Virs gultas latviskais puzurs. “Ja mājā enerģija ir laba, tas kustas, piesaucot labos garus, ja nav – stāv nekustīgs,” viņa paskaidro, ienesot spīdīgu tikko ceptas maizes klaipiņu. Spēka maize, cienājieties! Viņa tajā esot ielikusi labu enerģiju.

Lai gan Ineta ir apguvusi dažnedažādus maģiskos rituālus, par raganu viņa sevi negrib saukt, drīzāk par enerģētiķi un reiki (sena no Japānas nākusi dziedniecības sistēma) dziednieci – darbs ar aurām, čakrām, meridiāniem viņai tuvāks. Visdrīzāk viņa ir jauna ragana, kas kāri apgūst un liek lietā visas zinības – mūzikas un krāsu terapiju, korejiešu Su-džok punktu metodi, zīlēšanu ar Taro un madam Lenorman kārtīm, kā arī pēc rokas, plus sveču gaismā ar nazi noņem lāstu.

Ineta stāsta, ka tagad savas spējas visplašāk izmanto, dziedinot ar rokām. “Tā baltā, tīrā enerģija nāk no augšas un pati zina, kas jādara. Ar rokām es to tikai vadu. Reiki, ar ko strādāju, nevar nosaukt par mācību, tas ir ceļš – garīga attīstība, kas nekad nav galā.”

Nozūmēt var elementāri

Kā raganu būšana ienāca Inetas dzīvē? “Izmācījos par masieri, bet tad mani ieraudzīja Anita no raganu skolas Rumpumpele un teica: “Es redzu, ka tu vari, jāiet tālāk!” Sākumā neklausīju, domāju – trīs gadi jāmācās, tas nav lēti, bet naudas nav. Kad arī zintnieks Totis, Pokaiņu gide Aina Veidemane un kāda stipra ekstrasense no Zaubes teica – tev ir dāvanas, attīsti, beidzot paklausīju. Ir jāļaujas, jāklausa iekšējam saucienam, jo mūs nekad nevelk tajā virzienā, kas nav mūsu. To pa īstam sapratu tikai tad, kad sāku iet šo ceļu.”

Ineta atceras, ka neparastas, pat biedējošas spējas sevī manījusi jau bērnībā. “Skolas gados dancinājām šķīvīti. Es domāju, ka mana draudzene Liesma to bīda, bet reiz, kad klases biedrenes lūdza demonstrēt, kā tas darbojas, šķīvis kā negudrs sāka lēkāt pa galdu, līdz iekrita man klēpī. Meitenes kliegdamas aizbēga, bet es kopš tās reizes šķīvim nepieskāros. Divdesmit divu gadu vecumā sev tik precīzi izliku kārtis, ka pārbijos, un ilgi netiku no tā vaļā. Viss piepildījās – gandrīz izšķīros no vīra, bija nepatīkamas pārmaiņas dzīvē.”

Prasu, ar ko ragana atšķiras no citiem cilvēkiem ar īpašu jušanu un spējām. “Ragana ir sieviete, kurai ir attīstīta pirmatnējā gudrība, vieda sieviete, kas spēj saskatīt būtību. Ikviena no mums kaut reizi dzīvē ir bijusi ragana. Kad mīlam, mēs esam burves. Varbūt no dziednieka, kas ir tikai balts, ragana atšķiras ar to, ka neļauj sev darīt pāri. Es nevienu melnu raganu nezinu, neesmu satikusi, bet, ziniet, ja man kādu vajadzētu nozūmēt, es to varētu izdarīt. Elementāri.”

Smejos, ka to nevar zināt, kamēr nav pārbaudīts. Ineta kļūst nopietna un saka: tas nemaz neesot smieklīgi. Nē, viņa nemēģināšot gan, jo jaunībā, dumja būdama, reiz esot lādējusies. “Kad redzēju, kas ar to cilvēku atgadījās, man šermuļi skrēja pār kauliem. Kā pateicu, tā arī notika. Es toreiz nezināju, ka nedrīkst lādēties.” Ineta saka, tagad labāk vispār turot muti ciet. Nesen, garām ejot, noteikusi, ka koks traucē, būs jāzāģē nost. Pēc laika kociņš nokaltis. Ineta noskurinās: “Es labāk turēšos baltajā pusē. Jūs pat iedomāties nevarat, cik tas ir baigi...”

Salmu vīkšķim ir vara pār tevi

Ineta mūs vedina istabā, kurā pieņem apmeklētājus. Neviens priekšmets tajā nav tāpat vien, visam ir simboliska vai rituāla nozīme. Uz sienas uzzīmēts tauriņš – atdzimšanas simbols, uz galda ierāmēta fotogrāfija – vilka hipnotizējošais skatiens, kaktā milzīgs, izliekts duncis, spogulis ar baltām, aizdegtām svecēm, stūrī slota. Ak, tad tā? Šķiet, Ineta koķetē ar raganu būšanu – it kā jā, tomēr nē.

Uz galda sagumušas vilnas dzijas lellītes, pildītas ar salmiem. Mazākajai, ar zaļo ķermenīti, trūkst galvas. Kur galva? “Nav vajadzīga. Tā ir ārstējošā lelle, ko es novārdoju, un tad to liek pie sāpošās vietas vai muguras. Lelle paņem kaiti sevī, tāpēc tā tūlīt pat jānoslīcina vai jāsadedzina. Beigtai jābūt! Iekšā ir tīri, labi salmi (nedrīkst ņemt šādus tādus), bet dzija zaļa, jo tā ir dziedējoša veselības krāsa.”

Skatoties uz trauslajiem salmu vīkšķiem, iedomājos par veco laiku bērniem, kas spēlējās ar tādām lellēm un auga veseli kā rutki. Ineta stāsta, ka ārstējošo lellīti, protams, katrs var tīt pats, tomēr ir labāk, ja to palīdz gatavot zinātājs, ieliekot lellē enerģiju. Lielā, bālā lelle bez sejas, līkām kājām esot radīta pēc afrikāņu vudū principiem. Ineta piebilst, ka lelles no dabas materiāliem maģijai taisījuši ukraiņi, tās atrastas šur tur Krievijā. Senie latvieši leļļukus veselībai saritinājuši no salmiem. Ineta greizi paskatās uz balto bezsejas lelli – tā neesot iedzīvināta, un vispār viņa nezinot, vai gribot to modināt. “Es nevienam bez zināšanām neieteiktu ar to aizrauties. Ja taisīsiet sliktā noskaņojumā, nerunāsiet ar lelli, jūs neviļus tajā ieliksiet negatīvu enerģiju. Lai lelle darbotos, ir jāpaiet ilgākam laikam – ir jāuzzīmē seja, jāiedod vārds un tad divas dienas jāiedzīvina.”

Kā to izdarīt, Ineta nestāsta. “Ja es aktivizēšu, tā kalpos labiem mērķiem, bet ne katram tādu var dot rokā. Lelle ir jāapģērbj, tai var uzlikt vainadziņu, kas simbolizē bagātību, pilnību, laimi. Īpašu vainadziņu pin romantiskajai mīlestībai. Talismanu var izšūt ar ziediem – tas nesīs veiksmi, kaklā var iekārt naudiņu un pīlādžogas – veselībai. Ikvienai tautai pat visparastākā lelle ir tāds kā talismans, kuram nedrīkst darīt pāri. Es bēniņos joprojām glabāju savas bērnības dienu lelles. Arī vudū lelles prasa īpašu attieksmi – ar tām jārunājas un pret tām jāizturas ar cieņu. Vudū lelli parasti liek uz palodzes, to nedrīkst nevērīgi nomest, plēst, aizmirst. Lelle var apvainoties un pavērst savu maģiju pret saimnieku.”

Esmu lasījusi: ja vudū lellē ieliek kāda cilvēka matus vai nagus un nosauc lelli šā cilvēka vārdā, ar viņu var manipulēt. Kamēr Īstvikas raganas nabaga Derila van Horna lelli durstīja ar kniepadatām, īstais Derils locījās sāpēs. Kā darbojas melnā vudū reliģijas puse? Ineta parausta plecus: elementāri, nav nekas vienkāršāks, ja zini, ko darīt. “Man nevajag ne matus, ne nagus, pietiek nosaukt vārdā un koncentrēties. Tomēr mēs līdzīgā veidā varam darīt cilvēkam labu. Lellīti ragana netaisīs tāpat vien, tikai tad, ja jutīs, ka cilvēks patiesi vēlas, ir pārliecināts par to, ko dara. Re, labsirdīgas lellītes aizsardzībai,” uzmundrinoši saka vudū meistare un rāda raibu diegu murskuli, kurā iezīmējas puisīša un meitenītes apveidi, sasieti kopā ar mugurām. Puisītim rokā atslēga. Viens no simboliem esot darbīgais, otrs palīgs, viens bez otra tie nestrādājot. Ķiņķēziņi sargājot automašīnu, piesaistot veiksmi. Tomēr pat tādus nedrīkstot mētāt, kā pagadās, citādi ņems vēl un atriebsies nevērīgajam saimniekam.

Vilcenes būtību meklējot

Ineta parāda raganu alfabētu, bet piebilst, ka viņai pie sirds vairāk ir enerģētika, nevis buršanās, tāpēc pastāstīs par to. Jaucot kopā austrumu zinības ar latvisko dzīvesziņu, Ineta ir radījusi savu dziedināšanas metodi. Čakras viņa sauc par riņķiem jeb apļiem un uzskata, ka enerģētikas principi senatnē bijuši zināmi arī tiem, kas dzīvojuši mūsu platuma grādos. Ineta ieslēdz mūziku, ko izmanto seansa laikā. Nē, tā nav mūzika, bet gan skaņas no Kosmosa dzīlēm – dziļas, tālas un vibrējošas. Tādas kā baznīcas zvani. Ineta skaidro, ka katram pielāgo noteiktu skaņas augstumu, ilgumu, to papildinot ar krāsu terapiju. “Ja cilvēkam attiecīgā čakra ir vaļā, viņam patīk skaņa, ja ciet, kļūst fiziski slikti, viņš sāk rīstīties.”

Tikmēr no fotogrāfijas caururbjoši raugās Dieva suns, spīdacis. “Vilks ir mans totēma dzīvnieks, mans simbols kopš bērnības, kad pagalmā izspēlējām Džungļu grāmatas sižetu. Nez kāpēc zinu, ka esmu saistīta ar vilkiem, un tas man palīdz. Vilks ir starpnieks starp gara un materiālo pasauli,” pārdomās aizklīst Ineta. Ne velti daudzas indiāņu ciltis vilku uzskatīja par intelekta simbolu, kas ved cilvēku pie viņa likteņa. Dažām senajām ciltīm vilks bija saistīts ar Sīriusu – rīta zvaigzni. Arī senajos latviešu ticējumos, kad pie debesīm rudens pusē parādās vilka zvaigzne, bija jābeidz ganīt lopus. Agrāk decembris tika saukts par vilku mēnesi.

Latviešu mitoloģijā vilks ir Dieva suns. Ja pār ceļu pārskrien vilks, tad būs laime. Ja ziemā vilki gaudo mājas tuvumā, tad būs sals vai tuvojas karš (vilki gaida laupījumu). Bieži minēts arī vilkacis, vilkats, vilkateks (kadars) – ar maģiskām izdarībām par vilku pārvērties cilvēks. Par vilkati var pārvērsties, sev ap vidu apsienot vilka ādas strēmeli ar visu vilnu. Spontānu pārvēršanos par vilku veicina pilnmēness. Ir leģendas, kurās cilvēks piedzimst kā vilkatis, citās – par tādu kļūst, ja cilvēku sakož vilkatis.

Ineta stāsta, ka ir kāda grāmata, kas pavērusi ceļu uz viņas īsto – veselīgas vilcenes – būtību, ļāvusi atraisīt instinktus, grāmata, ko viņa aizvien pārlasa. Tā ir Klarisas Pinkolas Estesas Sievietes, kuras skrien ar vilkiem. Ineta piebilst, ka ikvienai sievietei piemīt raganisks, pirmatnējs spēks un gudrība, taču dažādu laiku kultūras normas un vērtību sistēmas to apspiedušas, nožņaugušas, nomākušas. Negantā medniece, vilcene, dieviete mūsos nav zudusi, tikai sēž, sarāvusies mazītiņa. “Ja vien mēs viņu – pirmatnējo sievieti, kas mūs sargājusi tūkstošiem gadu – būtu gatavas sadzirdēt, kad esam sapinušās neizlēmībā un bailēs...” Ineta aizsapņojas.

“Neņem rokā, neskaries klāt,” mani apsauc Ineta, kad stiepjos pēc liela, līka naža ar drakona attēlu. Ar to Ineta pārcērt lāstu vai nevēlamu savienību, kas ir kā atkarība un no kuras cilvēks saviem spēkiem netiek vaļā. Lāstu Inetai palīdz ieraudzīt baznīcas sveces, svārstiņš, arī kārtis. Prasu, kā var tikt pie lāsta. Ineta paskaidro, ka nejauši uzlikts lāsts lielu kaitējumu nenodarot un esot viegli noņemams, bet diemžēl esot arī stulbi cilvēki, kas apzināti lādējoties. “Pareizticīgo baznīcā vienā pusē svecīti liek ar labiem nolūkiem, otra puse ir lāstiem. Man bija jānodzīvo līdz piecdesmit gadiem, lai to uzzinātu. Cik lieku kārtis, redzu, ka lāsti eksistē. Cilvēks, kas to dara, nesaprot, kas viņu sagaida. Kas? Nekas labs.”

Pirms izlikt man kārtis, Ineta ilgi tās viļā rokās un kaut ko pie sevis bubina. Noceļu trīs kaudzītes, un ragana sāk zīlēt. “Kārtis mācās likt visu mūžu. Nu, re, tev patīk trakas lietas, tevi ir viegli aizraut ar idejām, raksturīgs avantūrisms. Tā ir laba kārts – ar tevi kopā var iet zirgus zagt,” Ineta stāstu vij lēnām, uzmanīgi pētot kāršu kombinācijas.

Spoks vecās apakšbiksēs

Lūdzu, lai dziedniece pārbauda, kā funkcionē mans organisms, un liekos uz kušetes. Ineta atgaiņājas, ka neesot stipra diagnostikā, bet palūkoties varot, ja jau man tik dikti vajagot. Viņas plaukstas viegli vibrē dažus centimetrus virs manis. Ja orgānā ir traucējumi, viņa jūtot vēsumu.

“Dažreiz cilvēks atnāk pie manis, un es redzu, ka viņam vienkārši vajag izrunāties, izstāstīt savu sāpi, izlaist ārā. Nesen klausījos divas stundas. Es visiem mācu, ka dzīvē ir jāatrod prieks. It kā pašsaprotami, bet cilvēki neprot mīlēt sevi un sagādāt prieku. Gan vīrs, gan vīra māte bija pret manu domu iegādāties suni, bet es neklausīju, un tagad man Falkors sagādā tik daudz prieka mirkļu. Pirms gadiem ārsts man teica: “Jums ir asinsspiediens un cukurslimība, ja nelietosiet medikamentus, nomirsiet. Sāku dzert un gandrīz tiku pie astmas. Izmetu visas zāles un ķēros pie tautas līdzekļiem. Es pārliecinājos, ka cilvēks visu pats var izdarīt, ja tikai grib. Peldos dīķī līdz ziemas vidum. Kad plāna ledus kārta klāj dīķi, es to – skriukš! – ar papēdi pārsitu un ūdenī iekšā.”

Ticamībai Ineta parāda fotogrāfiju, kurā redzamas sniegotas pļavas un viņa smaidoša līdz kaklam ūdenī. “Gada laikā nometu 25 kilogramus un turpinu zaudēt svaru. To nedrīkst darīt pārāk strauji, mani pieskata meita – fizioterapeite. Gribat redzēt, kāda biju?” Ineta parāda fotogrāfiju, kurā viņa sēž radu vidū – apaļa kā zemeslode. Pie sienas saliktas vairākas bildes ar meža skatiem, tāpēc jautāju par spēka vietām. “Man tie ir Pokaiņi. Tur katram akmenim ir sava enerģija, man tur svila rokas, un es jutu enerģijas pieplūdumu. Katrs cilvēks reaģē mazliet citādāk. Daži nejūt neko, citi kļūst gurdeni, kāds puisis no mūsu grupas sāka ķiķināt.”

Ineta parāda fotogrāfiju, kuras vidū redzams savāds, balts bumbulis – plazmoīds, enerģijas sabiezējums. Es iebilstu, ka tas ir parasts fotodefekts, bet fotogrāfs purina galvu: neesot vis. Saku: kauna lieta, dzīvojot blakus Gaujas Nacionālajam parkam – pirmatnējās dabas klēpī, meklēt spēka vietu ar komerciju apvītajos Pokaiņos. Ineta taisnojas, ka vispār jau esot rīdziniece un tuvākajā apkaimē enerģētiski spēcīgu vietu vēl neesot atradusi. Kādā rudenī, mežā sēņojot, viņa uzdūrusies ar sūnām un sīkiem krūmiem apaugušām klintīm, kas bijušas vienos ķeburos – aprakstītas ar petroglifiem. Inetu pārņēmušas savādas izjūtas. Viņa pie sevis nosolījusies šo vietu atrast un pārbaudīt ar svārstu. Latvijā ir daudz enerģētiski spēcīgu vietu, bet mēs maz par tām zinām, noplāta rokas Ineta.

“Es reizēm redzu kādu fantomu, garu, spoku, bet man nav ar ko padalīties iespaidos,” nopūšas Ineta. “Kad deviņdesmitajos gados atgriezāmies dzimtas mājās, pa bēniņiem, skaļi trokšņodams, klīda vectētiņa fantoms. Kāpu uz bēniņiem skatīties, vīrs pukojās: sieva jūk prātā. Vēlāk arī meita atzinās, ka dzirdējusi savādas skaņas, tikai nevienam nav teikusi. Reiz, kad ar draudzeni šņabi dzērām, mums cauri, nu taisni pa vidu, izgāja vectētiņa enerģētiskais tēls veclaicīgās garās apakšbiksēs ar pogu apakšā. Mēs abas salēcāmies un iebrēcāmies. Pēc tam smējāmies, ka divas mazas glāzītes vien izmetām, bet jau abas spoku redzējām. Reiz redzēju vīra fantomu. Es viņu ļoti gaidīju mājās. Skatos – nāk ar Rimi maisiņu rokās. Palaidu vaļā suņus, lai skrien pretim. Suņi atgriezās, bet vīra nav. Pēc minūtēm divdesmit viņš patiesi atnāca. Meitenes raganu skolā teica: “Nesatraucies, tā gadās. Tu viņu dikti gaidīji, tāpēc redzēji notikumus uz priekšu.” Daudz esmu domājusi par laika un telpas nosacītību. Man gadās tā, ka skatos televizoru un redzu kadru, pēc dažām sekundēm vai minūtes tas atkārtojas. Tas nozīmē, ka esmu redzējusi tuvas nākotnes notikumus. Esmu pārliecināta, ka cilvēka iespējas ir neierobežotas, tikai mēs maz par to zinām, gan jau kādreiz zinātnieki atklās. Esmu tikai ceļa sākumā, bet, ja jau savos piecdesmit varu plunčāties āliņģī, es vēl daudz ko spēju, tikai jāieslēdz pareizā programma, jāatver īstais kanāls. Ziniet, kā tiku vaļā no pīpēšanas? Pateicu: nepīpēšu, un punkts. Tagad trešo nedēļu badojos.”

Mēs nezinām, ko spējam

Es tikmēr uz galda ievēroju melnu sveci. Tā esot no raganu repertuāra un nozīmējot aizsardzību. “Viss atkarīgs no tā, kā liekat sveces. Nepāra skaitlis balto sveču un viena melnā ir baltā maģija, apgrieztā kārtībā – melnā.” Dīcu, lai Ineta pastāsta par melno maģiju, bet viņa skaidro, ka to mācījusies tikai tādēļ, lai varētu noteikt, kāds kaitējums cilvēkam nodarīts, kāda veida lāsts uzlikts.

“Ja lellē sadur adatas un aiztaisa čakras, cilvēks nebūs beigts, bet arī dzīvotājs ne. Izmantojot cilvēka fotogrāfiju un rituālu spoguli, var strādāt ar viņa fantomu. Uz dullo kaut ko liekot, licējs var novārdot sevi un pēc tam gadiem maksās ar savu un bērnu veselību, zaudēs naudu, mantu. Taisnība, var dažādi novārdot sāli un ūdeni. Var arī brūtgānu pieburt, bet, ja būsi viņu dabūjusi nepelnīti, liktenis tev atņems citā vietā. Kāpēc neviens ekstrasenss nepiedalās loterijās? Tāpēc, ka zina: ja tiks izjaukts līdzsvars, nāksies maksāt ar veselību, ģimeni. Pats vainīgs. Lai Dievs atpestī! Es no šitā visa ļoti sargājos.”

Prasu, vai cilvēkiem ir fantoma lāsti, tas ir, vai viņi paši sev neizdomā lāstu, jo zemapziņā jūt, ka rīkojušies nelietīgi. Ineta atzīst, ka gadās arī tā. “Tad lāsta noņemšanai ir psiholoģisks efekts, cilvēks notic, ka viņam dzīvē viss būs labi, jo ļaunais ir pārvarēts. Nesen pie manis bija cilvēks, kuram noņēmu īstu lāstu; sveces kūpēja kā trakas. Viņš atnāca sagumis, bet prom aizgāja izslējies. Nesmīniet, es vēl pirms trim gadiem nekam no tā neticēju. Sauciet, kādā vārdā gribat, ja nepatīk lāsts, var teikt – enerģētiskais kaitējums. Apdomāts, smagā formā pateikts vēlējums – nekas trakāks par vārdisko formu nevar būt. Ja vien cilvēki saprastu, ka viss materializējas,” nopūšas rudmate.

“Mēs varam izsapņot kaut ko labu, un tas piepildās, bet varam burties ap sliktām lietām, un arī tās notiek. Kādreiz vīrs mīlēja ieraut, un tad viņam bija briesmīgs niķis braukt ar mašīnu. Reiz viņš sameties paķēra atslēgas, brauks kaut kur, bet es stāvu sažņaugtām dūrēm un pie sevis murminu: “Tu neizbrauksi, tu neizbrauksi.” Man no sasprindzinājuma mati cēlās stāvus. Dzirdu – motors rūc, dūc, bet šis netiek ne no vietas. Vīrs nākamajā dienā gāja skatīties un brīnījās: “Ko es te ārdījos, kāpēc netiku no vietas, ceļš smuks, sauss.” Mēs paši neapjaušam kāds spēks ir mūsos,” Ineta secina.

Ineta rāda rāmīšus, ar kuriem pārbauda, vai cilvēkam vaļā enerģētiskie riņķi jeb čakras. Man divas ciet, bet dziedniece sola attaisīt. Kamēr viņa ķimerējas ap manām čakrām, es laiski pieveru acis – sajūta patīkama, it kā mani masētu nepieskaroties, skudriņas pārskrien pār muguru. “Ui, cik tev liela aura, redzi, šitāda. Dažiem vīriešiem ir dikti sīciņa,” viņa čukstus ķiķina.

Tamboradatai līdzīgais priekšmets izrādās piecus tūkstošus gadus vecās korejiešu Su-džok akupunktūras instruments. Ineta izvelk detalizētus zīmējumus – katram orgānam var atrast atbilstošu punktu uz rokas. Masējot nieru, kuņģa vai skausta zonu uz rokas, orgāns tiek aktivizēts. Aha, tūlīt pārbaudīsim, vai tas darbojas. Fotogrāfs saka, viņam briesmīgi sāpot skausts. Ineta sāk bakstīt viņa īkšķi pie pamatnes. Kolēģis kliedz tā, it kā viņu patiesi ragana mušītu nost. “Ak, nepacietīgie vīrieši! Ja vieta ir iekaisusi, sāpes ir asas, bet, uh, kā palīdz,” saka Ineta.

Viņa ir vienkārša un atvērta – ar zināšanām neskopojas, ja gribat, lūdzu – viņa ielūkojas arī mūsu delnās. “Apollona paugurs, māksliniece, radošums, tā neko, baigi gudrā, man prāta līnija uz pusi īsāka. Tev, fotogrāfa kungs, izskatās, ka laimīga laulība, Mēness pagurs, mistika vilina, baigi stiprais cilvēks esi, nobeigt laikam tevi nevarēs,” viņa smej skaņus, raganiskus smieklus. Tie ir lipīgi, un noskaņojums mums visiem uzlabojas.

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris