Šī izmisīgā vēlme būt par zvaigzni, kaut maziņu. Kaut vai tikai feisbukā...

Mani feisbuka draugi allaž bijuši atsaucīgi un izpalīdzīgi ļaudis. Viņi regulāri dalās ar saitēm par dzīvniekiem, kas jāglābj. Ziedo naudu tam vai citam cēlam mērķim. Iesaistās politiskās akcijās un acīm redzami – nē, virtuāli redzami! – ir savas valsts patrioti. Kādā brīdī arī es nolēmu lūgt palīdzību saviem iejūtīgajiem līdzcilvēkiem un dalījos ar nelielas palīdzības meklējumu. Palīdzība bija nepieciešama sunim. Biju pārsteigta, kad sapratu – manā profilā gaudo vējš, un tikai ļoti tuva draudzene ir aktīvi spiedusi Like, Share un komentāros lūgusi palīdzēt. Tikai pēc izmisīgiem individuālajiem lūgumiem saite aizgāja apritē. Tad arī es sāku domāt. Cik patiesi mēs esam cits pret citu? Ko katram no mums nozīmē piedalīties sociālajos tīklos? Ko tur meklējam? Vai esam te (jā – te, nevis tur), lai dalītos ar saviem draugiem pārdomās, notikumos, sasniegumos un dzīves uztverē, vai arī tikai tādēļ, lai tīksminātos paši par sevi, savām pārdomām, notikumiem un sasniegumiem?

Mana dzīve sociālajos tīklos ir gara – tā sākās laikā, kad izpratne par tiem bija vienīgi retajam. Bijām izveidojuši savu domubiedru grupiņu, kurā čatojot jokojām un apmainījāmies ar visu veidu informāciju – ko nu kurš bija atradis, izlasījis, uzzinājis un izmēģinājis. Un – ko tur liegties – izmantojām čatiņu, lai iepazītos, skrietu uz randiņiem, tātad – lai meklētu piedzīvojumus.

Kādā brīdī šī domubiedru grupiņa palika mazāka un mazāka, līdz izzuda pavisam. Varbūt vienkārši kļuvām pieauguši. Kāds, skriedams uz randiņiem, bija atradis savu otro pusīti, cits devies uz jaunām virtuālajām izklaides vietām. Brīdī, kad arī es nolēmu paralēlajai dzīvei atmest ar roku, draugi sāka stāstīt par kādu mājaslapu, kurā var iekļūt tikai izredzētie. Wow! Izredzētie! Pēc laika uzzināju par portālu, kurā iespējams atrast savus skolas dienu draugus. Nenoliegšu, meklējot savus klasesbiedrus, aizvadīju visai jauku ceļojumu pagātnē. No desmit ielūgumiem atsaucās kādi trīs četri. Apmainījāmies pa vēstulei: kā tev iet, ko dari, precējies, bērni? Ziņkārība, un viss. Ar to, iespējams, vajadzēja beigt manu dzīvi sociālajos tīklos, bet, kad saņēmu e-pastā mīklainu uzaicinājumu pievienoties TAM slepenajam portālam, atturēties nespēju.

Es nezinu, ko tur cerēju ieraudzīt. Liela daļa cilvēku bija pārcēlušies uz draugiem.lv tieši no klasesbiedru portāla, un arī te īsti nekas nenotika. Tomēr ne gluži nekas – mani uzmeklēja kāda radiniece, kuru pēdējo reizi biju satikusi ļoti tālā bērnībā un kura sen dzīvoja Vācijā. Latvijā man viņu neizdotos sastapt. Šis atradums ir mans lielākais ieguvums no dzīves sociālajos tīklos. Lai gan tieši draugiem.lv joprojām ar draudzenēm sarunājam tikšanās reizes un kaļam plānus. Un tieši šajā sociālajā tīklā esmu uzzinājusi, ka daža laba draudzība ir beigusies.

Par draudzību runājot – kad sāku savas aktīvās gaitas draugiem.lv, draudzības uzaicinājumus sūtīju visiem. Arī tiem, kurus biju iepazinusi tikai garāmejot. Līdz vienā brīdī sapratu, ka lielu daļu cilvēku vispār neatceros. Ar laiku atklāju šeit domubiedru grupas, kurās varēja iekļūt tikai ar administratora atļauju. Pāris reižu mēģināju sākt sarunas, bet bez panākumiem. Atmetu šo aizraušanos. Tā nu par manu lielāko aktivitāti kļuva darbošanās spēlē Ferma. Pēc Fermas sekoja vēl dažas nenozīmīgas spēles. Kādā brīdī šīs spēles apēda visu manu brīvo laiku, šķiet, biju palikusi vienīgā no draugu loka, kas izmisīgi rok dārzus un izdaiļo laukus. Tad sapratu – viss, jāmet miers! Un es pieņēmu, manuprāt, vislabāko lēmumu savā draugiem.lv lietošanas laikā – pamest šo portālu! Jo citādi tas aprija visu manu dzīvi.

Biju gandarīta ar šo lēmumu, ak, cik lepna par sevi jutos! Tomēr nepagāja ilgs laiks, kad atkal saņēmu uzaicinājumu pievienoties. Es, protams, salūzu. Argumentu bija gana daudz – radiniece, kura ir atrodama tikai šajā portālā, draudzenes, turklāt biju sākusi mācīties fotografēt un ļoti gribējās palielīties ar savu veikumu. Es atgriezos.

Pirmajā reizē, veidojot savu profilu, saņēmu visai stingras norādes, ka nedrīkst piereģistrēties ar svešu vārdu, fotogrāfijā ir jābūt tieši manai ģīmetnei un – nekādas spamošanas! Atgriezusies ievēroju, ka daudzi lietotāji ir reģistrējušies ar visai dīvainiem vārdiem, fotogrāfijās bieži redzamas grūti nojaušamas sejas, un par spamiem nemaz nerunāsim. Kas noticis ar šo vietu?! Kad atradu profilus, kurus kāds bija sataisījis savam mazgadīgajam bērnam vai pat sunim, neizpratnē saraucu pieri. Tomēr necentos tajā iedziļināties – ja jau reiz tā dara, tam ir kāds iemesls. Kaut arī – nenoliedzami dīvaini.

Reiz, publicējot savas fotogrāfijas, palūdzu draugiem tās komentēt. Ko gribēju, to dabūju – kāds draugs nokomentēja tā, ka zuda vēlēšanās ne tikai publicēt fotogrāfijas, bet arī fotografēt vispār. Pēc tā ilgstoši domāju, vai gribu te kaut ko publiskot. Pēc ilgām un garām pārdomām šad tad tomēr kaut ko publicēju – savas fotogrāfijas vai kādu filozofisku ierakstu dienasgrāmatā. Tomēr tā nu ir sanācis, ka tieši šajā portālā es iegriežos arvien retāk. Esmu dzirdējusi – daudzi jūtas līdzīgi.

Kad es pievērsos Facebook? Nav ne jausmas. Tas bija izlūkgājiens. Jau reģistrējoties sapratu, ka neviens nekontrolēs, ko un kā es te daru. Joprojām feisbukā esmu atrodama zem vārda, kuru zina tikai mani draugi. Fotogrāfijā esmu tikai nojaušama. Kad kolēģis no Dānijas ilgi lūdzās, ka gribot ieraudzīt cilvēku, ar kuru komunicē ik dienu, uz īsu brīdi publicēju fotogrāfiju, kurā esmu redzama es pati.

Kādā reizē pamanīju kādas spēles reklāmu. CityVille. Ak, kas tie bija par laikiem! Draugu loks pieauga katru dienu. Vienīgās publikācijas: Meklēju kaimiņus CityVillei. Vienīgā sarakste: Klau, atsūtīsi man šito? Ko tev aizsūtīt? Novāksi man dārzā ražu? Mēs bijām absolūti sveši cilvēki, kas ir draugi saviem draugiem. Kad bijām sabūvējuši sev megapilsētas, sākām kalt plānus, vai nevajadzētu sarīkot ballīti, lai iepazītos. Šajā brīdī megapilsētas kļuva tukšākas, tās iedzīvotāji – nelaimīgāki, un ballīte tā arī nenotika.

Nesen kāda draudzene man pajautāja: Kā, tu arī zini šos cilvēkus? Tie ir mani bijušie kolēģi! Sasmējos ne pa jokam un pajautāju: Tu pati atceries, kā mēs ar tevi iepazināmies? Viņa neatcerējās. Jo, ja tā padomā, es viņu pazīstu ļoti sen. Kopā rīkojām fotosesiju, kad viņa gaidīja pirmo bērniņu, bet nu jau viņai ir divi bērni. Kopā feisbukā spriedām par viņas un vīramātes attiecībām. Tagad viņa ar vīru un bērniem dzīvo no vīramātes drošā attālumā. Tik daudz laika pagājis. Bet sākām ar frāzi: Vai nevēlies kļūt par manu kaimiņu CityVille? Skat, kā – reizēm tīklā sākas arī labas lietas.

Kopš klasesbiedru portāla laikiem esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas veido sev milzu draugu sarakstus, bet nekad ar tiem nekontaktējas. Ne dzīvē, ne sociālajos tīklos. Nesen dzirdēju, ka par milzu naudu varot pārdot savu Twitter kontu, ja tajā ir vairāk nekā 1000 sekotāju. Hm, nav slikta motivācija... Bet, ja negrasies pārdot savu kontu, ko iegūsti no lielā draugu loka? Jauniešu starpā tas, iespējams, ir popularitātes rādītājs. Vīriešiem un sievietēm kolekcionāriem – pašapliecināšanās. Slavenībai – slavas blakusprodukts. Manos draugos ir cilvēki, kas neatbilst nevienai grupai, un tomēr viņiem ir visai plašs draugu pulciņš, kuri veiksmīgi tiek ignorēti. Ar kādu mērķi aicini draugos cilvēkus, kuriem pēc viņu pirmās publikācijas, kas tev netīk, uzliec Ignore? Visu to pārdomājusi, nesen nolēmu patīrīt savas draugu rindas Facebook. Par nožēlu jāsaka, ka pirmie cieta tieši CityVille draugi. Atstāju tikai dažus uzticamākos – mēs joprojām kopā spēlējam spēles, lai gan tikušies un runājuši tā arī neesam. Allaž esmu bijusi liela filozofētāja, tāpēc, šķirot sarakstu, sāku ar atvadu vēstuli draugiem. Pēc mana paziņojuma – Esmu nolēmusi patīrīt Facebook draugu rindas – saņēmu no virtuālajiem draugiem visai lielu nosodījumu. Ja klusiņām izdzēstu pusi no cilvēkiem, kurus nekad neesmu satikusi un nesatikšu, viss būtu kārtībā. Ja kopā ar šiem cilvēkiem izdzēstu arī kādu draugu, ar kuru vairs nav nekā kopīga, arī nenotiktu nekas. Bet tā – iepriekš brīdinot – neesot labi! Te nu beidzas manas sentimentālās atmiņas par jauko draudzību sociālajos tīklos. Tagad es savus draugus varu iedalīt: spēļu draugi, TIEŠĀM draugi, ģimene, svarīgi kontakti. Vairs neredzu jēgu kādu cilvēku ielikt savu draugu sarakstā, ja zinu – es ar viņu nekad nerunāšu. Bet laikam tāda ir sociālo tīklu būtība – draugus kolekcionēt kā maziem bērniem. Vajag, nevajag to lācīti, bet groziņā ielikšu, jo kādam citam tāds ir. Es no tā esmu izaugusi.

Bērnu dzīve sociālajos tīklos - nemaz ne tik nevainīga

Sociālajos tīklos cilvēks var būt, kas pats vēlas. Tā nu tas ir. Tā ir lieliska vieta, kur cilvēks var sevi apliecināt visos sev zināmajos un pat sabiedrībā nepieņemamos veidos. Vismaz tā šķiet. Atliek pasekot lielās austrumzemes sociālo tīklu bildēm, lai šausmās noelstos. Domāju, ka dažu labu pērli atrastu arī mūsu vietējos tīklos.

Tomēr nedrīkst izslēgt varbūtību, ka arī šajā šķietami anonīmajā pasaulē tevi pamana ļoti labi. To varētu salīdzināt ar dziedāšanu dušā. Tu esi viens, tevi it kā neviens neredz un nedzird, bet kādu rītu liftā esi spiests noklausīties kaimiņu sarunu:

–    Vai tu dzirdēji, kā kaut kur žēlabaini kauc suns?

–    Tas nav suns, bet idiots no piektā stāva, kas katru rītu bauro dušā.

Tevi tomēr kāds ir pamanījis, ievērojis un ne pārāk glaimojoši komentējis. Kā tas jau ir vairākkārt noticis ar pusaudžiem bēdīgi slavenajā ask.fm. Man reizēm kļūst bail, iedomājoties par mūsdienu pusaudžu konkurenci, kas nebeidzas, izejot no skolas. Tā turpinās 24 stundas diennaktī – pusaudzis ir spiests klasesbiedriem sevi apliecināt, arī aizgājis mājās. Ir vērts aizdomāties, vai jauniešiem sociālais tīkls nav tikpat bīstams kā legālās narkotikas, kas vienlīdz labi norauj prātu un vēlmi attīstīties. Labi, ja jaunietis spēj izjust atšķirību starp realitāti un dzīvi sociālajā tīklā. Un ja nu ne?

Man šķiet, vecākiem nenāktu par ļaunu pasekot savu atvašu dzīvei sociālajos tīklos. Ja nu jūsu jaukais pūkainais bērniņš, kurš jūsu klātbūtnē palīdz pensionāram pāriet ielu un aiznest tirgus somu, sociālajā tīklā ir vietējā mēroga antivaronis? Var sanākt neviltots pārsteigums. Kā man. Manos draugos reiz bija kāds pusaudzis, kuru pazīstu kopš viņa dzimšanas. Viņa vecāki allaž puisi slavēja un rādīja kā pozitīvo paraugu mazākiem bērneļiem. Reiz pavisam nejauši uzdūros šā eņģelīša gaitām kādā no sociālajiem tīkliem, kur jaunietis visai nejaukā veidā izjokoja savus draugus. Te nu bija paraugbērns! Draudzību pārtraucu.

Pozitīvo draugu klubiņš

Esmu sapratusi, kāda ir popularitātes atslēga. Tev ir jābūt maksimāli pozitīvam, smieklīgam, ar pareizo dzīves nostāju visos jautājumos. Pretējā gadījumā tev draud izslēgšana no pozitīvo draugu klubiņa. Pats par sevi, ar nepopulāru nostāju sociālajos tīklos eksistēt nevari. Būsim godīgi un atzīsim, ka visi liekam savas bildes, saites, komentārus, lai kāds mūs palielītu, paglaudot pa spalvai, vai papriecātos par jokiem! Arī es sajūsmā situ plaukstas, kad kāds nospiež Like manām galerijām. Labsajūtā smaidu, kad kāds atsaucas uz manu izmisīgo nakts žēlošanos: “Gribu čipsus!” Man ir sajūta, ka neesmu viena – ir kāds, kurš mani saprot. Man draugos ir cilvēku grupiņa, kas vienmēr komentē albumus un dalās ar saitēm. Man nav ne jausmas, vai tas tiek darīts, jo TIEŠĀM patīk, vai arī tāpēc, ka nav grūti. Varbūt kādam tas ir dzīvesstils, citam – vientulība, slāpes pēc kontaktiem. Vēl kādam izvairīšanās: ak, tur atkal kaut ko čīkst – ignore. Sociālajā tīklā tu nekad neuzzināsi – tavas darbības ignorē, jo tās nepatīk, vai arī nepatīc tu. Gluži kā skolas laikos – man nepatīc tu, tātad man nepatīk viss, ko tu dari. Toties man patīk viss, ko daru es pats, – domas, saites, bildes... selfiji!

Kāda mana paziņa, pirms doties sapņu braucienā uz Itāliju, nopirka jaunu mobilo telefonu. Lai būtu, ar ko fotografēt! Satriecoši! Viņa tiešām publicēja bildes, kurās pārsvarā dominēja viņa – gadsimtus senos vēstures pieminekļus fonā varēja tikai nojaust. Teikšu godīgi – ja nav laba foto, lai nav vispār, nevis man ir jāsajūsminās par drebelīgu kadru, kurā nekā nav, izņemot tavu seju! Būtībā jau man nav žēl. Spiežam Like! Bet tu rīt, lūdzu, nospied to Like arī pie mana foto, pie kura tapšanas pavadīju 30 minūtes un gandrīz nolauzu kaklu. Nē? Tā esot gaumes lieta – kāds mani mierina. Man gan šķiet, ka te nav nekā kopīga ar gaumi. Katram gribas būt par zvaigzni, kaut vai maziņu. Kaut vai feisbukā. Un zvaigžņu cīņā eksistē tikai viens favorīts – es pats. Labi jau labi, arī man tā ir...

Interesanti, vai arī cilvēki, kuriem sekojam, atspoguļo mūsu alkas viņiem līdzināties? Veidojot savu profilu, atzīmēju mūziķus, kuri man patīk. Tagad es zinu visu par Robija Viljamsa gaitām. Tiesa, man ir aizdomas, ka tur, otrā pusē, Robija Viljamsa darbošanos atspoguļo kāds visnotaļ profesionāls cilvēks, jo, viss, kas tiek publiskots, ir labs mārketings – koncerti, jaunākie ieraksti, albumi un īstajā brīdī paldies faniem. Tikai retu reizi kaut kas personīgāks. Reiz savā naivumā nospiedu Like, izrādot savas simpātijas aktierim Vinam Dīzelam. Teikšu godīgi – šo soli nožēloju joprojām. Tomēr nospiest Unlike nevaru. Kā es tā, noliedzu pašu Vinu Dīzelu, gluži vai vainīgai jājūtas... Tomēr viņa spamu lasīt arī negribu. Dilemma. Pēc šīs neveiksmes nolēmu izmēģināt laimi ar Robertu Dauniju junioru. Sākumā man patika viņa jociņi. Patika arī viņa publicētās bildes un komentāri. Bet tā apsēstība ar sevi, ar savām lomām... Sāk mazliet kaitināt. Tas vairs neizskatās pēc laba mārketinga. Varbūt tomēr gaumes lieta? Lai arī man nepatīk, turpinu sekot līdzi Vina Dīzela ģimenes pasākumiem, jaunajām profila bildēm, gaitām sporta zālē, pasākumiem ar draugiem. Turpinu šausmināties par Roberta Daunija juniora paštīksmināšanos (bet varbūt viņu par to apskaužu?). Jo viņi ir zvaigznes! Bet ja man ir jāseko līdzi tam, kur un ko ēd mani draugi, kā viņi trenē savu vēderpresīti, skatās baletu Toska un kādā pozā sēž pie sava darbagalda... Es, atvainojos, bet kas tu tāds esi – vietējā mēroga zvaigzne? Mēs ar tevi pat nesarunājamies! Man nav jāzina, kā tu dzīvo un ko dari. Lai gan kaimiņu Jankam tas gan varētu būt interesanti. Sevišķi brīdī, kad būsi devies ceļojumā, par kuru esi paziņojis kādā no sociālajiem tīkliem. Iespējams, tieši tad Janka sakāros aizņemties uz neatdošanu tavu jauno datoru, par kura iegādi pats esi informējis visu plašo feisbuka sabiedrību. Arī mirklī, kad iepozē pie sava jaunā auto, nebūtu lieki aizdomāties, ka Janka sen jau ir piefiksējis tavu adresi un durvju kodu, kurus pirms gada publicēji, kad aicināji savus draugus uz aktuālo hokejpārtiju. Reizēm ir vērts neaizmirst, ka Twitter tavām gaitām mēmi seko ne vien Valsts policija, bet arī tie, kurus viņi ķer.

Kāds draugs mani mēģināja pierunāt izveidot profilu Twitter – tur esot baigi jautri. Paldies manam veselajam saprātam, jo es tiešām nevēlos uzzināt, kāda veida jautrība ir sastopama Twitter. Man pietiek ar kādas darba kolēģes pieredzi. Viņa visas darbadienas garumā turēja uz galda savu planšetdatoru, kurā sekoja līdzi notikumiem Twitter. Ne tikai pusdienās devās, izstiepusi priekšā ekrānu, bet arī uz... labierīcībām. Līdz kādu dienu uzņēmuma vadība lika izvēlēties starp darbu un Twitter. Viņa izvēlējās. Protams, Twitter. Brīnījos, kāpēc viņa tā rīkojas. Es citādi nevaru, man tas ir svarīgi, skanēja atbilde.

Katram ir sava atkarība. Lai jau manējā aprobežojas ar Facebook!

Tribīne citu uzskatiem

Ja man būtu iespēja izvēlēties, es atgrieztos pie nevainīgā čatiņa sendienās. Jo neviens tur necentās man uzspiest savu viedokli. Nenosodīja, ka neprotestēju pret žirafes nošaušanu laikā, kad Ukrainā snaiperi no jumtiem šauj cilvēkus. Mēs sapratām cits cita jokus un vienkārši labi pavadījām laiku. Bez iedalījumiem grupās, nerakstītiem noteikumiem un paštīksmināšanās. Sociālie tīkli sen vairs nav laika kavēklis. Tā nav vieta, kur dibināt jaunus kontaktu un iepazīties. Tā ir kļuvusi par tribīni cilvēka vai cilvēku grupas uzskatiem. Tā ir vieta, kur reklamēt sevi. Neatkarīgi no tā, vai tas, ko tu dari, ir patiesi ģeniāli vai sakņojas tikai tavā vēlmē izpausties, jo dzīvē tavas pūles netiek pamanītas un novērtētas. Sociālie tīkli ir kļuvuši par paralēlo sabiedrību – tādu mazu (varbūt vairs ne tik mazu) pasauli, kurā mēs, lietotāji, esam tādi, kādi vēlamies būt. Ar savu nepārvaramo vēlmi iekļauties stilīgāko kategorijā, būt pārākam un gudrākam par citiem. Dzīvot ar savu pārliecību un taisnību, kas ir tikai melna vai tikai balta. Ja vajag, uzzīmējam nimbu sev un savam sunim. Slavējam sevi, noniecinām citus, labākajā gadījumā ignorējam. Ekrāna otrā pusē esam drosmīgāki, tātad varam darīt to, ko, tiekoties aci pret aci, nedarītu. Ar laiku pat zūd realitātes izjūta, jo sāk šķist, ka īstā dzīve notiek tur – sociālajos tīklos. Tur ir tavi īstie draugi, bet te tu esi viens un nevajadzīgs. Pat cilvēks, kuram dienu no dienas sēdi līdzās vai dzīvo blakus, feisbukā izrādās gluži cits cilvēks, kuru nemaz nepazīsti. Tad kurš no viņiem ir īstais? Kur īsta esmu es pati?

Tā ir pasaule, kas ievelk. Pāri, atnākuši mājās, nevis izbauda kopīgas vakariņas, bet steidzas turpināt dienu Facebook vai Twitter. Viņiem ir ko teikt svešiem cilvēkiem, bet nav tēmu, ko pārrunāt savā starpā. Virtuālajā realitātē bērniem ir cita dzīve, un vecāki ir baigi feinie čomi. Tur sirreālas ārzemju zvaigznes kļūst par taviem draugiem, tur šķiet, ka spēks slēpjas vienotībā un tu kā komiksu varonis vari izglābt pasauli. Tu vari tajā visā būt iekšā vai arī nebūt tur vispār. Jo citas alternatīvas nav.

Kāds teiks, ka tie ir tikai mani novērojumi un ir daudz piemēru, kas apliecina sociālās dzīves plusus. Droši vien ir. Viens gan nav noliedzams – sociālajos tīklos dzīvo cilvēki, kam ikdienas dzīvē kaut kā pietrūkst. Un ja to var atrast Facebook tīklā... Nekas neliekas tik ļauns un biedējošs kā reālā vientulība. Galvenais – lai pašam savi meklējumi nav jānožēlo un kādā brīdī dokumentos pie ailītes "Faktiskā dzīves vieta" jāraksta: sociālie tīkli.