"Es sevi audzinu neraudāt," krievu balerīna sapņo izdejot Lielvārdes jostu
Lūkojoties uz Aleksandru, grūti iedomāties, ka šīs trauslās baleta mākslinieces dzīvība jau divas reizes karājusies mata galā. Viņa apgalvo, ka no nāves ķetnām viņu izrāvušas mātes lūgšanas un dzimtas spēks. 14.septembrī uz Latviešu biedrības nama skatuves pirmizrādi piedzīvoja Aleksandras Astreinas iestudētais balets Šagrēnāda, pēc gada viņa sola izdejot visu Lielvārdes jostu. Tikāmies ar Aleksandru vēl pirms baleta pirmizrādes.
Par baletdejotājiem mēdz domāt kā par ļoti noslēgtas pasaules pārstāvjiem – jau kopš bērnības viņi koncentrējušies uz sava ķermeņa attīstīšanu, iespējām... Kam citam laika atliek maz, jo balets ir ļoti paģēroša, egoistiska māksla. Taču gadās izņēmumi, un tāda ir Aleksandra. Viņai bija par maz ar Operas skatuvi un lomām, ko deva režisori, viņa savu stāstu grib izstāstīt pati. Un tas nozīmē cilvēkiem pateikt, kas ir tas, par ko deg viņas prāts un sirds. Ļoti ambiciozi. Un skaisti vienlaikus.
Bīstamie simboli
– Pastāsti, lūdzu, par izrādi, kas pašlaik top!
– Baleta iestudējumā pēc Onorē de Balzaka darba tiek uzburta 19. gadsimta vide mazliet stilizēta tērpos, dekorācijās, kustībās, bet pamatā ir akadēmiskā deja. Izrādes centrālais simbols ir roze jeb sirds, prologā rakstnieks to nodod šķīstākajam tēlam – Polīnai, un tālāk tā ceļo no viena varoņa pie cita, līdz nonāk Rafaēla rokās. Bet viņa paša sirdi un dzīvi pārvalda šagrēnāda – ādiņa ir kā talismans, kas izpilda viņa vēlēšanās.
– Tā ir kā zelta aunāda, pēc kuras brauca argonauti?– Jā, tā ir maģiska, un to izdejo balerīna – es šo mistisko personāžu veidoju dzīvu. Kad galvenajam varonim izrauj sirdi, viņa dzīve turpmāk pieder šai ādai – ar katru vēlēšanos viņš zaudē vienu dienu savas dzīves. Iznākums ir ļoti bēdīgs, traģisks. Domāju, šajā baletā katrs varēs ko atrast, atcerēties sevi kādā dzīves situācijā. Beigās galvenais varonis apzinās, ka neko vērtīgu nav paveicis, un saprot, kas ir mīlestība. Viņš satiek Polīnu, gaišu un tīru meiteni, kas viņu mīlējusi. Tad Rafaēls atņem sirdi Šagrēnādai un atdod Polīnai. Sirds ir dzīva, bet viņš mirst – viņu paņem tumsa.
– Tu iestudējumā darbojies kā cilvēks orķestris.
– Jā, pagaidām tā ir vieglāk. Es labprāt sadarbotos arī ar komponistu, kurš speciāli rakstītu mūziku, bet nevaru iedomāties cilvēku, kurš mani tik labi saprastu. Es rakstu libretu, scenāriju, esmu režisore, zinu, kur un kāpēc kas atrodas, pati arī veidoju tērpus. Pamatā viss ir mans.
Aizraujos ar simbolismu. Man ļoti patīk, bet tas ir mazliet bīstami, jo skatītājs var līdz galam nesaprast. Lai būtu vieglāk uztvert, izmantoju sižetiskas dejas. Pirms kāda laika iestudēju arī ainu no Meistara un Margaritas – Sveču gaismā, kur ir visa Volanda svīta. Tajā centrālais simbols bija ērkšķu vainags, stilizēti veidots no divām lilijām. Speciāli Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas otrajam kursam iestudēju miniatūru Moiras, ar to pagājušogad ļoti veiksmīgi uzstājāmies koncertos, kā arī 19. starptautiskajā Baltijas baleta festivālā. Arī tos tērpus ne visi saprata, tajos bija simboli – stilizēti krusti. Moiras saistās ar grieķu mitoloģiju, taču savas moiras ir visām tautām.
– Tādas kā dievišķas būtnes, fejas?– Kā raganas. Viena no viņām pin dzīves diegu, otra izmēra, cik garam un krāšņam tam būt, trešā – nogriež.
– Kā latviešu mitoloģijā Laima, Kārta un Dēkla – katra ar savu uzdevumu?
– Jā. Un manā uzvedumā krusta horizontālā līnija simbolizēja katras moiras darbu. Taču – kā to paskaidrot skatītājam? Tas ir grūti.
– Tas ir eksperiments. Šogad veidoju uzvedumus – desmit un sešas minūtes garu – un mēģināju aiziet no sižeta, bet neizdevās – stāsts tajos tomēr bija. Es simbolismu parādu arī caur kustībām, bet baletā man galvenais ir sižets. Kustības paliek otrajā plānā. Man svarīgi ir izstrādāt stāstu un režiju, lai būtu saprotams, kas notiek, kāpēc, kas ir katrs tēls.
Man vajag emocijas. Ir divi varianti, kā darbs atnāk pie manis: vai nu pēkšņi izdzirdu kādu skaņdarbu, piemēram, tik spilgtu kā Gustava Mālera, vai arī man ir stāsts, romāns – sižets, tad piemeklēju mūziku un pārējo. Ar lielu baleta iestudējumu ir vieglāk, jo ir plašāka amplitūda – vieta un laiks. Mazā gribas sabāzt visu ko un vairāk laika aiziet domāšanai, kā to vispār izdarīt. Lielajā baletā vari dzīvot, izvērsties un vienkārši radīt.
Kā metrs pateiks, tā būs
– Šagrēnāda bija tavs diplomdarbs, beidzot Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas programmu.
– Pēc gada es jau būšu maģistre.
– Šķiet, uz Operas skatuves daudzi nonāk tieši no Horeogrāfijas vidusskolas.– Beidzot baleta skolu, ir konkurss, valsts eksāmeni klasiskajā dejā, raksturdejās, modernajās...
– Novelc puantes un dejo balles kurpēs vai pat basām kājām?
– Kā skolotājs saka, tā jādara. Uz valsts eksāmeniem nāk komisija, kas nosaka – strādāsi vai nestrādāsi Operā.
– Pat nezinot, vai tu to gribi vai ne?– Parasti jau visi grib. Man gan tajā laikā bija problēmas, jo īsti nesapratu, ko darīt. Trīs reizes biju gājusi prom no skolas – kad pusaudzes gados saslimu, gribēju pamest baletu.
– Jo bija par grūtu?
– Jā, es morāli nevarēju izturēt.
– Asaras, grūtības – tās taču ir ceļā uz lielo skatuvi?– Baleta skolā, domāju, visi raud. Bet tagad es sevi audzinu neraudāt. Jo, kā saka, ar asarām bēdu neaizslaucīsi. No nepatikšanām ir jāatbrīvojas, problēmas jārisina, nevis jāizraud. Emocijas, ne pārāk labu enerģiju izpaužu mākslā – iestudējumos, sižetos.
– Baltais nams ir templis, uz kuru tiekties?
– Latvijā tas ir vienīgais balets. Bet Mūzikas akadēmija – jau pēc izvēles. Es ilgi domāju, līdz aizgāju mācīties.
– Tev piedāvāja Operu?– Jā. Un es joprojām tur dejoju – jau deviņus gadus. Pati brīnos, kā varu to pagūt. Operā man ir daudz izrāžu, kas tapušas sadarbībā ar slaveniem horeogrāfiem: Anna Kareņina ar Borisu Eifmanu, Smilšuvīrs ar Kristianu Špuku, Radīšana ar Tjerī Malandēnu, Pelnrušķīte ar Radu Poklitaru, Bīstamie sakari ar Kšištofu Pastoru, Romeo un Džuljeta ar Vladimiru Vasiļjevu. Erdā ar Juriju Vanosu, Gaišais strauts ar Alekseju Ratmanski. Mums ir ļoti stiprs un labs repertuārs.
– Kuras ir tavas lielākās lomas?
– Laikam baleta viencēlienos Tango un Ceļojumi un baletā Mesija, ko iestudēja slavenais Maurisio Vainrots.
– Tas bija laikmetīgais balets?– Jā. Bet es dejoju arī klasiskajos baletos – Kopēlijā, Apburtajā princesē, Donā Kihotā.
– Vai Latviešu biedrības nama skatuve nav par mazu salīdzinājumā ar Operas plašumiem?
– Varbūt mazliet ir par mazu, taču tur ir ļoti laba gaisotne. Turklāt es gribēju, lai mans pirmais darbs būtu tieši Latviešu biedrības namā. Jau tā nosaukumam ir mantojuma sajūta.
– Stāsts ir internacionāls, no pasaules kultūras šūpuļa, bet vai tev ir svarīga šīs zemes piederība?– Esmu patriote un nevaru nemīlēt zemi, kurā esmu piedzimusi. Lai kas notiktu, es to vienmēr uztveršu kā māti. Tā ir mana spēka vieta. Latvijā pulcējas daudz izcilu personību. Radošajā vidē satieku tādas zvaigznes, kuras, ja dzīvotu ārzemēs, droši vien nesastaptu. Man vienmēr apkārt ir bijis daudz latviešu. Varu teikt, ka jebkurā tautā gadās dīvaini ļaudis, ir gan ļauni, gan labestīgi, un visa mana radošā dzīve ir vērsta uz to, lai ieklausītos cilvēkos. Mani interesē senie tautas kodi, zināšanas, kas ietvertas zīmēs un simbolos. Tāpēc savu maģistra darbu gribu veidot par Lielvārdes jostu – kā ornamentos iešifrēta pasaules rašanās...
– Tas būs tavs Lielvārdes jostas tulkojums, interpretācija dejā?
– Tas atainosies kustībās, tērpos, no simboliem veidosies scenārijs. Man tuva tautasdziesma Rāmi teka rūnavots ar tās filozofiju, ka viss lielais notiek lēnā tecējumā. Tā jau saka – steidzies lēnām.
– Kā pie tevis nonāca stāsts par Lielvārdes jostu?– Man par to pastāstīja kāda dziedniece, pie kuras ar mammu bijām aizgājušas. Tad noskatījos filmu un lasīju. Man vienkārši patīk strādāt ar to, ko līdz šim neviens nav izmantojis. Arī Šagrēnādu neviens nav iestudējis baletā. Man patīk interesanti, samudžināti sižeti, kad pats vari sēdēt, rakties, analizēt, meklēt.
Man, lūdzu, vīriešu profesiju!
– Kad gāji Horeogrāfijas skolā, tev atlika laiks grāmatām? Izklausies pēc cilvēka, kurš ir daudz lasījis, kuram svarīga literatūra.– Nē, skolā laika nebija nemaz. Papildus mācījos Jurjāna mūzikas skolā, pabeidzu klavieru klasi.
– Mammai nebija bail, ka no slodzes pārsprāgsi?
– Baleta mammām būtu jāuzceļ piemineklis – viņas par mums tā pārdzīvo, uztraucas...
– Kā nokļuvi baletskolā?– Sākumā gāju parastajā, 13., vidusskolā, dejoju latviešu tautas dejas, bet tad kolektīvs pajuka, jo visi aizgāja dziedāt korī. Mamma mani aizveda uz Rondo, man ļoti patika, un kādu vakaru vecākiem uzdevu jautājumu: kur vajag mācīties, lai dejošana būtu profesija?
– Tu gan biji gudra meitene!
– Ļoti enerģiska. Baleta skolā tiku uzņemta ar trešo labāko rezultātu. Biju tik laimīga – visās piezīmju grāmatiņās rakstīju, ka man sākas jauna dzīve. 5. klasē gribēju mainīt skolu – iestājos horeogrāfijas vidusskolā Maskavā. Bija norunāts, ka dzīvošu viena, kopmītnē.
– Un mamma bija gatava laist?!– Jā, taču diemžēl mums tajā laikā nebija tādu apstākļu – ārzemju studentiem par mācībām vajadzēja maksāt. Vēlāk bija arī traumas, problēmas ar ceļgaliem, bet mani vienmēr izveseļoja Georgs Pelēcis, mans baleta ārsts. Visiem saku, lai iet pie viņa, – saliks rokas, kājas, visu, kas kustas. Kamēr ārstējos, lai nebūtu jāsēž mājās, braucu uz ārvalstu teātriem pie horeogrāfiem – redzēt viņu darbus, pētīt jauniestudējumus. Kristians Špuks tolaik strādāja Štutgartes baletā, biju arī Diseldorfā, Dortmundē, Leipcigā. Tad mani sāka aicināt uz meistarklasēm – arī tepat Rīgā notiek koncerti, kur gan jaunie dejotāji, gan horeogrāfi var sevi pierādīt, parādīt. Par konkursiem un iespējām uzzinu, pētot internetu.
– Jā, piemēram, Djagiļeva baleta konkursā. Bet par horeogrāfiju mēdz teikt, ka tā ir vīriešu profesija. Tur ir jācīnās – ļoti smagi.
– Par savu vietu zem saules?
– Par projektiem. Baleta mākslinieki tikai izpilda lomas, bet horeogrāfam ir atbildība par visu iestudējumu, jādomā, kā piesaistīt naudu. Tas ir liels un grūts darbs. Uzreiz redzams, kurš ir tavs draugs un kurš – ienaidnieks. Ar to jābūt ļoti uzmanīgam. Ļoti lēnām jāizdomā katrs solis.
– Tava mamma ir leļļu māksliniece. Kā tas ietekmēja tavu radošumu? Mājās visos stūros bija lelles?– Sākumā bija gleznas. Tēvs bija arhitekts, tēlnieks. Abi vecāki beiguši mūzikas skolu, un mūsu mājās visu laiku bija mūzika, dejas, radoša gaisotne, gaiša, labestīga mīlestība. Pēc tam nāca lelles. Mamma slimoja, un pēkšņi tās parādījās. Sākumā bija tikai leļļu tērpi, bet tagad – īsta burvju pasaule. Kad ieej istabā, tik daudz informācijas.
– Kādā nozīmē?
– Katra lelle ir individualitāte, katrai savs raksturs. Ieeju istabā un ar katru apsveicinos. Nedod Dievs, ja kādai neiepatikšos!
– Tās ir arī mazliet biedējošas.– Aha. Mammai prasu – vai pa naktīm trokšņo? Trokšņojot. Saku – nu, tad labi.
Tā mīlēt var retais
– Atstāstot baleta sižetu, vairākas reizes pieminēji, ka morāli tīrākais tēls ir Polīna. Var just, ka tas tev ir simpātisks, tomēr šo lomu tu nepaņēmi sev.– Laikam vēl neesmu izaugusi līdz tik patiesām jūtām. Ar mīlestību viss ir ļoti sarežģīti.
– Vai tiešām? Polīnas mīlestība šķiet ļoti jauna, ideālistiska. Tev ir mazliet vairāk...
– Jā, divdesmit septiņi gadi. Bet droši varu teikt, ka līdz tam vēl neesmu izaugusi. Varbūt pat baidos. Es no tā visa turos tā kā maliņā, patālāk.
– Labāk to visu nolikt templī, augstā plauktā?
– Droši vien. Un arī apstākļi ir tādi – kamēr strādāju, nekas cits mani neinteresē. Lai nospēlētu Polīnu, jābūt ļoti, ļoti... Šo lomu izpilda Ilana Puhova, viņai tas ir dots. Viņa ir īsta Polīna. Viņā ir gan tas patiesums, gan gaisma. Viņa ir ļoti laba aktrise, var nospēlēt jebko, ne tikai nodejot. Visas jūtas.
– Bet nospēlēt jūtas – vai tas drīzāk nav dvēseles stāvoklis?– Iestudējot Šagrēnādu, arī es par to domāju. Zinu, kādai jābūt Polīnai, kādam – Rafaēlam, visai franču sabiedrībai, zinu, ko no katra gribu un kā visam jāizskatās, bet nezinu, vai pati esmu to pārdzīvojusi. Man pašai varbūt nav tādas pieredzes, bet kādam tā ir bijusi. Es skatos no malas un domāju...
– Bet tu esi mazliet burve?
– Droši vien. Simboliskus akcentus lieku gan kustībās, gan tērpos, gan sižetā cenšos iekļaut ko mistisku. Ar manu iestudējumu Bezmiegs Horeogrāfijas vidusskolas absolvente Marta Ozoliņa pagājušogad ieguva pirmo vietu Baltijas baleta konkursā. Tāpēc domāju, ka tajos tomēr ir spēks.
Divdesmit divi arkāni
– Vai tavā dzīvē ir vieta iracionālām lietām, tici zīmēm?
– Ļoti piesardzīgi. Ne fanātiski. Es no tā nejūku prātā. Es ticu horoskopiem, skaitļiem. Vienmēr esmu varējusi paredzēt notikumus, skolas laikā piezīmju grāmatiņā rakstīju, kādu atzīmi tajā dienā dabūšu, un vienmēr – pareizi.
– Tavs uzvārds arī skan mazliet mistiski.– To es ieguvu pirms četriem gadiem, kad nomainīju sava tēva uzvārdu. Tas ir manas vecāsmammas meitas uzvārds. Man ļoti iepatikās, kā tas skan uzvārds – kā astra – zvaigzne. Gaišreģe Vanga mammai bija teikusi, lai viņa lūdzoties savam dzimtas garam, spēkam, un arī es grūtā brīdī sekoju šim padomam. Savā dzīvē esmu mirusi un augšāmcēlusies divas reizes. Pirmoreiz, kad man bija tikai viens gadiņš. Notika nelaimes gadījums, pēc kura mana dzīvība karājās mata galā. Un dzimtas spēks mani sargāja caur mammas lūgšanām. Apzināti kristījos trīspadsmit gadu vecumā. Pati aizgāju uz baznīcu – jutu, ka man vajadzīga aizsardzība un tur ir spēks. Aleksandra Ņevska katedrālē metropolīta Aleksandra dzimšanas dienā mani kristīja mācītājs Aleksandrs.
– Kad piedzimu, mani nosauca par Margaritu. Bet pēc kāda laika pārdomāja un nosauca par Aleksandru. Es biju vēl pavisam maza.
Īpaša tikšanās manā dzīvē bija ar Tihvinas Dievmātes ikonu, viņa ir bērnu aizstāve. Atceros, kā vecāki diennakti stāvēja šausmīgi garā rindā, lai to redzētu, bet man no rīta piezvanīja paziņas, un es tiku bez rindas. Notika brīnums! Ļaudis apgalvo, ka Dievmāte pie sevis pieņem tādus, kam pie viņas jāatnāk. Tā es ieguvu svētību.
– Parasti uzskata, ka nepāris ir laimīgs, bet tu pirmizrādei esi izvēlējusies 14. datumu.
– Man ir sava saprašana. Taro kārtīs stiprākie ir 22 arkāni, zinu katra nozīmi, un 14. arkāns ir māksla. Bet pirms tam 13. simbolizē nāvi, savukārt 15. ir sātans. Un īsta māksla vienmēr atrodas starp nāvi un sātanu.
– Tiešām?! Es domāju – starp Sātanu un Dievu.– Jā, bet pirms nāves atrodas upuris un pēc sātana – tornis. Gribu teikt, ka esmu pabijusi abās pusēs – gan uz nāves robežas, gan ar sātanu. Un patlaban manā dzīvē ir grēku nožēlošana. Sātans nozīmē, ka tev vienmēr ir iespēja aiziet maldu ceļus. Bet galvenais ir atrast zelta vidusceļu, un man tas ir mākslā. Bet, jā, starp šiem apdraudējumiem nepavisam nav viegli noturēties.
Taču pirmizrādes datumu es neizvēlējos, tāds vienkārši bija brīvs. Taču man patīk cipari, numeroloģija – tajā ir vairāk precizitātes. Saka, arī astrologiem jābūt vīriešiem, jo tā ir tīrā matemātika – sēdi, skaiti, viss tik sarežģīti.
– Kas būs tava veiksme? Ja zāle būs pilna? Ja būs labas kritiķu atsauksmes? Ja tavs darbs izskanēs pāri robežām? Vai ja tev pienāks klāt cilvēks un teiks, ka ir sapratis stāstu, tas viņu ir aizkustinājis, pat varbūt ko mainījis viņa dzīvē...
– Viss, ko nosauci, protams. Bet, galvenais, lai pēc izrādes man būtu laba sajūta – laimes sajūta te, krūtīs. Un visi aktieri justu to pašu. Lai viņi būtu pārliecināti, ka izdarījuši ko ļoti lielu.
– Kā sevi redzi pēc gadiem desmit?– Laikam kā horeogrāfi. Bet pagaidām baidos par to runāt. Ir daudz baletu, ko gribu iestudēt. Varu teikt, ka droši vien iestudēšu divdesmit divus, jo Taro kārtīs ir tieši tik daudz arkānu.
