"Es sevi audzinu neraudāt," krievu balerīna sapņo izdejot Lielvārdes jostu

Par baletdejotājiem mēdz domāt kā par ļoti noslēgtas pasaules pārstāvjiem – jau kopš bērnības viņi koncentrējušies uz sava ķermeņa attīstīšanu, iespējām... Kam citam laika atliek maz, jo balets ir ļoti paģēroša, egoistiska māksla. Taču gadās izņēmumi, un tāda ir Aleksandra. Viņai bija par maz ar Operas skatuvi un lomām, ko deva režisori, viņa savu stāstu grib izstāstīt pati. Un tas nozīmē cilvēkiem pateikt, kas ir tas, par ko deg viņas prāts un sirds. Ļoti ambiciozi. Un skaisti vienlaikus.

– Pastāsti, lūdzu, par izrādi, kas pašlaik top!

– Baleta iestudējumā pēc Onorē de Balzaka darba tiek uzburta 19. gadsimta vide mazliet stilizēta tērpos, dekorācijās, kustībās, bet pamatā ir akadēmiskā deja. Izrādes centrālais simbols ir roze jeb sirds, prologā rakstnieks to nodod šķīstākajam tēlam – Polīnai, un tālāk tā ceļo no viena varoņa pie cita, līdz nonāk Rafaēla rokās. Bet viņa paša sirdi un dzīvi pārvalda šagrēnāda – ādiņa ir kā talismans, kas izpilda viņa vēlēšanās.

– Jā, tā ir maģiska, un to izdejo balerīna – es šo mistisko personāžu veidoju dzīvu. Kad galvenajam varonim izrauj sirdi, viņa dzīve turpmāk pieder šai ādai – ar katru vēlēšanos viņš zaudē vienu dienu savas dzīves. Iznākums ir ļoti bēdīgs, traģisks. Domāju, šajā baletā katrs varēs ko atrast, atcerēties sevi kādā dzīves situācijā. Beigās galvenais varonis apzinās, ka neko vērtīgu nav paveicis, un saprot, kas ir mīlestība. Viņš satiek Polīnu, gaišu un tīru meiteni, kas viņu mīlējusi. Tad Rafaēls atņem sirdi Šagrēnādai un atdod Polīnai. Sirds ir dzīva, bet viņš mirst – viņu paņem tumsa.

– Tu iestudējumā darbojies kā cilvēks orķestris.

– Jā, pagaidām tā ir vieglāk. Es labprāt sadarbotos arī ar komponistu, kurš speciāli rakstītu mūziku, bet nevaru iedomāties cilvēku, kurš mani tik labi saprastu. Es rakstu libretu, scenāriju, esmu režisore, zinu, kur un kāpēc kas atrodas, pati arī veidoju tērpus. Pamatā viss ir mans.

Aizraujos ar simbolismu. Man ļoti patīk, bet tas ir mazliet bīstami, jo skatītājs var līdz galam nesaprast. Lai būtu vieglāk uztvert, izmantoju sižetiskas dejas. Pirms kāda laika iestudēju arī ainu no Meistara un Margaritas – Sveču gaismā, kur ir visa Volanda svīta. Tajā centrālais simbols bija ērkšķu vainags, stilizēti veidots no divām lilijām. Speciāli Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas otrajam kursam iestudēju miniatūru Moiras, ar to pagājušogad ļoti veiksmīgi uzstājāmies koncertos, kā arī 19. starptautiskajā Baltijas baleta festivālā. Arī tos tērpus ne visi saprata, tajos bija simboli – stilizēti krusti. Moiras saistās ar grieķu mitoloģiju, taču savas moiras ir visām tautām.

– Kā raganas. Viena no viņām pin dzīves diegu, otra izmēra, cik garam un krāšņam tam būt, trešā – nogriež.

– Kā latviešu mitoloģijā Laima, Kārta un Dēkla – katra ar savu uzdevumu?

– Jā. Un manā uzvedumā krusta horizontālā līnija simbolizēja katras moiras darbu. Taču – kā to paskaidrot skatītājam? Tas ir grūti.

– Tas ir eksperiments. Šogad veidoju uzvedumus – desmit un sešas minūtes garu – un mēģināju aiziet no sižeta, bet neizdevās – stāsts tajos tomēr bija. Es simbolismu parādu arī caur kustībām, bet baletā man galvenais ir sižets. Kustības paliek otrajā plānā. Man svarīgi ir izstrādāt stāstu un režiju, lai būtu saprotams, kas notiek, kāpēc, kas ir katrs tēls.

Man vajag emocijas. Ir divi varianti, kā darbs atnāk pie manis: vai nu pēkšņi izdzirdu kādu skaņdarbu, piemēram, tik spilgtu kā Gustava Mālera, vai arī man ir stāsts, romāns – sižets, tad piemeklēju mūziku un pārējo. Ar lielu baleta iestudējumu ir vieglāk, jo ir plašāka amplitūda – vieta un laiks. Mazā gribas sabāzt visu ko un vairāk laika aiziet domāšanai, kā to vispār izdarīt. Lielajā baletā vari dzīvot, izvērsties un vienkārši radīt.

– Šagrēnāda bija tavs diplomdarbs, beidzot Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas programmu.

– Pēc gada es jau būšu maģistre.

– Beidzot baleta skolu, ir konkurss, valsts eksāmeni klasiskajā dejā, raksturdejās, modernajās...

– Novelc puantes un dejo balles kurpēs vai pat basām kājām?

– Kā skolotājs saka, tā jādara. Uz valsts eksāmeniem nāk komisija, kas nosaka – strādāsi vai nestrādāsi Operā.

– Parasti jau visi grib. Man gan tajā laikā bija problēmas, jo īsti nesapratu, ko darīt. Trīs reizes biju gājusi prom no skolas – kad pusaudzes gados saslimu, gribēju pamest baletu.

– Jo bija par grūtu?

– Jā, es morāli nevarēju izturēt.

– Baleta skolā, domāju, visi raud. Bet tagad es sevi audzinu neraudāt. Jo, kā saka, ar asarām bēdu neaizslaucīsi. No nepatikšanām ir jāatbrīvojas, problēmas jārisina, nevis jāizraud. Emocijas, ne pārāk labu enerģiju izpaužu mākslā – iestudējumos, sižetos.

– Baltais nams ir templis, uz kuru tiekties?

– Latvijā tas ir vienīgais balets. Bet Mūzikas akadēmija – jau pēc izvēles. Es ilgi domāju, līdz aizgāju mācīties.

– Jā. Un es joprojām tur dejoju – jau deviņus gadus. Pati brīnos, kā varu to pagūt. Operā man ir daudz izrāžu, kas tapušas sadarbībā ar slaveniem horeogrāfiem: Anna Kareņina ar Borisu Eifmanu, Smilšuvīrs ar Kristianu Špuku, Radīšana ar Tjerī Malandēnu, Pelnrušķīte ar Radu Poklitaru, Bīstamie sakari ar Kšištofu Pastoru, Romeo un Džuljeta ar Vladimiru Vasiļjevu. Erdā ar Juriju Vanosu, Gaišais strauts ar Alekseju Ratmanski. Mums ir ļoti stiprs un labs repertuārs.

– Kuras ir tavas lielākās lomas?

– Laikam baleta viencēlienos Tango un Ceļojumi un baletā Mesija, ko iestudēja slavenais Maurisio Vainrots.

– Jā. Bet es dejoju arī klasiskajos baletos – Kopēlijā, Apburtajā princesē, Donā Kihotā.

– Vai Latviešu biedrības nama skatuve nav par mazu salīdzinājumā ar Operas plašumiem?

– Varbūt mazliet ir par mazu, taču tur ir ļoti laba gaisotne. Turklāt es gribēju, lai mans pirmais darbs būtu tieši Latviešu biedrības namā. Jau tā nosaukumam ir mantojuma sajūta.

– Esmu patriote un nevaru nemīlēt zemi, kurā esmu piedzimusi. Lai kas notiktu, es to vienmēr uztveršu kā māti. Tā ir mana spēka vieta. Latvijā pulcējas daudz izcilu personību. Radošajā vidē satieku tādas zvaigznes, kuras, ja dzīvotu ārzemēs, droši vien nesastaptu. Man vienmēr apkārt ir bijis daudz latviešu. Varu teikt, ka jebkurā tautā gadās dīvaini ļaudis, ir gan ļauni, gan labestīgi, un visa mana radošā dzīve ir vērsta uz to, lai ieklausītos cilvēkos. Mani interesē senie tautas kodi, zināšanas, kas ietvertas zīmēs un simbolos. Tāpēc savu maģistra darbu gribu veidot par Lielvārdes jostu – kā ornamentos iešifrēta pasaules rašanās...

– Tas būs tavs Lielvārdes jostas tulkojums, interpretācija dejā?

– Tas atainosies kustībās, tērpos, no simboliem veidosies scenārijs. Man tuva tautasdziesma Rāmi teka rūnavots ar tās filozofiju, ka viss lielais notiek lēnā tecējumā. Tā jau saka – steidzies lēnām.

– Man par to pastāstīja kāda dziedniece, pie kuras ar mammu bijām aizgājušas. Tad noskatījos filmu un lasīju. Man vienkārši patīk strādāt ar to, ko līdz šim neviens nav izmantojis. Arī Šagrēnādu neviens nav iestudējis baletā. Man patīk interesanti, samudžināti sižeti, kad pats vari sēdēt, rakties, analizēt, meklēt.

Man, lūdzu, vīriešu profesiju!

– Nē, skolā laika nebija nemaz. Papildus mācījos Jurjāna mūzikas skolā, pabeidzu klavieru klasi.

– Mammai nebija bail, ka no slodzes pārsprāgsi?

– Baleta mammām būtu jāuzceļ piemineklis – viņas par mums tā pārdzīvo, uztraucas...

– Sākumā gāju parastajā, 13., vidusskolā, dejoju latviešu tautas dejas, bet tad kolektīvs pajuka, jo visi aizgāja dziedāt korī. Mamma mani aizveda uz Rondo, man ļoti patika, un kādu vakaru vecākiem uzdevu jautājumu: kur vajag mācīties, lai dejošana būtu profesija?

– Tu gan biji gudra meitene!

– Ļoti enerģiska. Baleta skolā tiku uzņemta ar trešo labāko rezultātu. Biju tik laimīga – visās piezīmju grāmatiņās rakstīju, ka man sākas jauna dzīve. 5. klasē gribēju mainīt skolu – iestājos horeogrāfijas vidusskolā Maskavā. Bija norunāts, ka dzīvošu viena, kopmītnē.

– Jā, taču diemžēl mums tajā laikā nebija tādu apstākļu – ārzemju studentiem par mācībām vajadzēja maksāt. Vēlāk bija arī traumas, problēmas ar ceļgaliem, bet mani vienmēr izveseļoja Georgs Pelēcis, mans baleta ārsts. Visiem saku, lai iet pie viņa, – saliks rokas, kājas, visu, kas kustas. Kamēr ārstējos, lai nebūtu jāsēž mājās, braucu uz ārvalstu teātriem pie horeogrāfiem – redzēt viņu darbus, pētīt jauniestudējumus. Kristians Špuks tolaik strādāja Štutgartes baletā, biju arī Diseldorfā, Dortmundē, Leipcigā. Tad mani sāka aicināt uz meistarklasēm – arī tepat Rīgā notiek koncerti, kur gan jaunie dejotāji, gan horeogrāfi var sevi pierādīt, parādīt. Par konkursiem un iespējām uzzinu, pētot internetu.

– Jā, piemēram, Djagiļeva baleta konkursā. Bet par horeogrāfiju mēdz teikt, ka tā ir vīriešu profesija. Tur ir jācīnās – ļoti smagi.

– Par savu vietu zem saules?

– Par projektiem. Baleta mākslinieki tikai izpilda lomas, bet horeogrāfam ir atbildība par visu iestudējumu, jādomā, kā piesaistīt naudu. Tas ir liels un grūts darbs. Uzreiz redzams, kurš ir tavs draugs un kurš – ienaidnieks. Ar to jābūt ļoti uzmanīgam. Ļoti lēnām jāizdomā katrs solis.

– Sākumā bija gleznas. Tēvs bija arhitekts, tēlnieks. Abi vecāki beiguši mūzikas skolu, un mūsu mājās visu laiku bija mūzika, dejas, radoša gaisotne, gaiša, labestīga mīlestība. Pēc tam nāca lelles. Mamma slimoja, un pēkšņi tās parādījās. Sākumā bija tikai leļļu tērpi, bet tagad – īsta burvju pasaule. Kad ieej istabā, tik daudz informācijas.

– Kādā nozīmē?

– Katra lelle ir individualitāte, katrai savs raksturs. Ieeju istabā un ar katru apsveicinos. Nedod Dievs, ja kādai neiepatikšos!

– Aha. Mammai prasu – vai pa naktīm trokšņo? Trokšņojot. Saku – nu, tad labi.

Tā mīlēt var retais

– Laikam vēl neesmu izaugusi līdz tik patiesām jūtām. Ar mīlestību viss ir ļoti sarežģīti.

– Vai tiešām? Polīnas mīlestība šķiet ļoti jauna, ideālistiska. Tev ir mazliet vairāk...

– Jā, divdesmit septiņi gadi. Bet droši varu teikt, ka līdz tam vēl neesmu izaugusi. Varbūt pat baidos. Es no tā visa turos tā kā maliņā, patālāk.

– Labāk to visu nolikt templī, augstā plauktā?

– Droši vien. Un arī apstākļi ir tādi – kamēr strādāju, nekas cits mani neinteresē. Lai nospēlētu Polīnu, jābūt ļoti, ļoti... Šo lomu izpilda Ilana Puhova, viņai tas ir dots. Viņa ir īsta Polīna. Viņā ir gan tas patiesums, gan gaisma. Viņa ir ļoti laba aktrise, var nospēlēt jebko, ne tikai nodejot. Visas jūtas.

– Iestudējot Šagrēnādu, arī es par to domāju. Zinu, kādai jābūt Polīnai, kādam – Rafaēlam, visai franču sabiedrībai, zinu, ko no katra gribu un kā visam jāizskatās, bet nezinu, vai pati esmu to pārdzīvojusi. Man pašai varbūt nav tādas pieredzes, bet kādam tā ir bijusi. Es skatos no malas un domāju...

– Bet tu esi mazliet burve?

– Droši vien. Simboliskus akcentus lieku gan kustībās, gan tērpos, gan sižetā cenšos iekļaut ko mistisku. Ar manu iestudējumu Bezmiegs Horeogrāfijas vidusskolas absolvente Marta Ozoliņa pagājušogad ieguva pirmo vietu Baltijas baleta konkursā. Tāpēc domāju, ka tajos tomēr ir spēks.

– Vai tavā dzīvē ir vieta iracionālām lietām, tici zīmēm?

– Ļoti piesardzīgi. Ne fanātiski. Es no tā nejūku prātā. Es ticu horoskopiem, skaitļiem. Vienmēr esmu varējusi paredzēt notikumus, skolas laikā piezīmju grāmatiņā rakstīju, kādu atzīmi tajā dienā dabūšu, un vienmēr – pareizi.

– To es ieguvu pirms četriem gadiem, kad nomainīju sava tēva uzvārdu. Tas ir manas vecāsmammas meitas uzvārds. Man ļoti iepatikās, kā tas skan uzvārds – kā astra – zvaigzne. Gaišreģe Vanga mammai bija teikusi, lai viņa lūdzoties savam dzimtas garam, spēkam, un arī es grūtā brīdī sekoju šim padomam. Savā dzīvē esmu mirusi un augšāmcēlusies divas reizes. Pirmoreiz, kad man bija tikai viens gadiņš. Notika nelaimes gadījums, pēc kura mana dzīvība karājās mata galā. Un dzimtas spēks mani sargāja caur mammas lūgšanām. Apzināti kristījos trīspadsmit gadu vecumā. Pati aizgāju uz baznīcu – jutu, ka man vajadzīga aizsardzība un tur ir spēks. Aleksandra Ņevska katedrālē metropolīta Aleksandra dzimšanas dienā mani kristīja mācītājs Aleksandrs.