Andris Keišs: "Sievietes uzvar visos konfliktos"

Kā jūties, teātra sezonai sākoties?

Šogad teātrī atgriežos atpūties. Iepriekšējo vasaru nostrādāju, atbraucu nedēļu pēc sezonas sākuma un uzreiz sajutos kā stipri vien sezonas vidū. Noguris. Bet tagad bija divu mēnešu pauze. Agrāk brīvajā laikā domāju par darbu, tagad cenšos saplānot – vakarā pāris stundas pieslēdzos, un viss. Pārējais – bērni, baseins, lauku darbi... Jo tālāk aktieris dzīvo, jo vairāk saprot – tā tomēr ir profesija. Nevis traks dzīves mutulis. Pēdējā laikā ir sanācis runāt ar riktīgi veciem mūsu profesijas pārstāvjiem, pieredzējušiem un respektējamiem. Viņi saka, ka galvenais ir zināt gala vārdus un – kur stāvēt.

Vai tas nozīmē, ka esi jau sasniedzis meistara līmeni?

(Noraidoši groza galvu.) Es tikai mācos. Klausos, ko man saka, un saprotu, ka tam tiešām ir vērte. To var vispārināt uz dzīvi – ja zini savu mizanscēnu, viss ir kārtībā. Galvenais – nedomāt par darbu visu laiku. Vasarā mēdzu atteikties no piedāvājumiem.

Nav iekšējo šaubu – varbūt tomēr to haltūru ņemt...

(Klusē.) Ir. (Pēc pauzes.) Ir.

Tevi kāzas aicina vadīt?

Nē. Man ir prasījuši, vai es būtu ar mieru. Bet es vienkārši nemāku to darīt! Mēs draugiem reiz esam bijuši vedēji, bet tā par naudu – es nevaru iztēloties. Mans klasesbiedrs dejo tautas dejas, kolektīvam piecu gadu jubileja, prasa, vai varu novadīt. Saku: “Labi, bet tikai tad, ja man par to nemaksā.” Līdz ar to atkrīt atbildība, un mēs vienkārši jautri pavadām laiku.

Jums Jaunajā Rīgas teātrī bieži ir līdzīgs darbs kā žurnālistiem – vākt cilvēku stāstus.

Man jau šķiet, ka lielākajai daļai cilvēku ir stāsti. „Latviešu stāstos” vajadzēja iepazīties ar svešu cilvēku, un liktenis mani aizveda uz Ādažu poligonu – tur atradu savu varoni. Bet izej kaut uz ielas un skaties – viens pēc otra nāk... Kaut piecgadīga meitene. Iedomājies, ko viņa varētu izstāstīt!

Man tomēr negribētos domāt, ka mēs teātrī esam ārkārtīgi izredzēti un vairāk zinoši. Ir viedi ārsti, augstskolu pasniedzēji, amatnieki, ar kuriem esmu sastapies, – tik redzoši, spriestspējīgi! Vienkārši mūsu darbs ir tāds, ka mums par saredzēšanu maksā.

Jūs te esat sava republika – ar savu subjektīvo izjūtu par dzīvi. Bet daudziem patīk.

Ceru, ka nekļūsim tik noslēgti, ka vairs nepieslēgsimies dzīvei. Es jau visu laiku skaros dzīvei klāt! Manā izpratnē nevar būt nekas trakāks par aktieri, kurš dzīvo teātrī un šķietamo realitāti sāk uzskatīt par īsto. Nevajag iedomājoties, ka esi visu zinošs, kurš rāda dzīves anatomiju!

Nezinu, varbūt tāpēc, ka ne visam piekrītam. Bet tas jau nav snobisms!

Varbūt tāpēc, ka neražojat komercgabalus.

Revidents gadiem tiek spēlēts, Latviešu mīlestība, tagad Dukši iznākuši – manuprāt, lielisks darbs. Mēs tā kā rūpējamies par skatītāju, un tas ir galvenais.

Esi jau iejuties jaunajā darbā „Provinces anekdotes”?

Jā, mēs vairāk nekā mēnesi mēģinājām. Stāsts ir par padomju laikiem. Kur mūsdienās ar to saskarties? Braucu uz Maskavu. Sākumā man šķita diezgan amizanti, ka veikalā bļauj virsū, nevari samaksāt pārdevējam, bet tev jāiet uz kasi, jāizsit čeks, jānāk ar to atpakaļ, tad viņa to uzdur uz nagliņas un iedod tev, piemēram, kafiju. Turklāt tas viss notiek diezgan rupji. Man tas šķita diezgan šarmanti – ka cilvēki uzvedas tā, kā jūtas. Bet, pēdējās reizes aizbraucis, sapratu – man tas tomēr drausmīgi nepatīk. Nu, kāpēc vajag bļaut virsū? „Padomju provinces” anekdotes ir balstītas uz amatu visatļautību. Administrators var nolikt pie vietas visus, kaut gan – kas viņš tāds vispār ir?!

Tikko parkā uz soliņa atradu Krievijas pilsoņa pasi, zvanīju uz vēstniecību, lai atdotu, un arī viņi man uzbļāva – „govori po russki”!

Jā, tā ir amata sajūta – ziniet, man tādu kā jūs, kas te zvana, ir simtiem... Okei, bet tas ir tavs darbs.

Kā tev šķiet – vai arī mēs esam pārņēmuši tādu paviršību?

Kā kur. Es, piemēram, dzīvoju Jaunpilī, kur arī padomju laikos bija brīnišķīgs kolhoza vadītājs, un cilvēkiem bija motivācija strādāt. Padomju Savienībai beidzoties, ciemats nenogrima, bet izveidojās uzņēmumi, un viss attīstās. Tas ir atkarīgs no kadriem. Bet citā vietā – tikpat tālu no Rīgas – nenotiek nekas, jo nebija tāda kolhoza priekšsēdētāja. Man šķiet, ka dažviet tas ir atstājis milzīgas pēdas, bet citur pārsāpēts diezgan mierīgi.

Vai jaunajā izrādē varēsim arī pasmieties? Ja reiz anekdotes.

Es ceru! (Nosmejas.) Paši jau mēģinājumos smējāmies, bet zini, kā... Sev jau var visu ko darīt, bet izrādes tiek taisītas skatītājiem. Ceru, ka būs labi, jo teksti ir asprātīgi. Arī aktieriski ir sarežģīti uzdevumi. Manam varonim Vampilovam ir daudz sarunu pa telefonu. Traki! Zini, kāda ir saruna, ja tev neviens neatbild?! Un jārunā vesela lappuse. Tādi specifiski grūti uzdevumi, kas iepriecina. Es savam krievu draugam, režisoram teicu: “Ļoti grūta loma!”, un viņš: “Bet tur jau visa burvība. Jo grūtāk – jo burvīgāk.” Tad tu cīnies. Esmu bijis arī Irkutskā, kur Vampilovs ir strādājis un dzīvojis. Viņš bija ugunīgs cilvēks un baigi agri aizgāja. Bija pikniks, viņi pāri Angārai peldēja ar laivu, tā apgāzās, un viņš neizpeldēja. Tur ir milzīgs ezers – 800 kilometru garš, tajā ietek 250 kalnu upes, un viena iztek. Pašās karstākajās augusta dienās tur ir 15 grādi, neviens nevar peldēties, bet ūdens ir kristāldzidrs. Tāda pasakaina vieta, bet daudz kas palicis arī no padomju laikiem. No tiem – naivajiem padomju laikiem.

Uzreiz pēc kara?

Jā, bet atceros, ka arī pēdējos laikos bija kas naivs. Varbūt tāpēc, ka es vēl biju bērns. Lauktehnikas sporta spēles, 1. maija parādes – tajās bija kaut kas atbruņojošs. Varbūt tāpēc, ka biju vēl bērns. Atceros – mēs savās Jelgavas mājās Jaungada naktī pārģērbāmies, gājām cits pie cita ķekatās – no mājas uz māju. Tajā visā bija rotaļīgums. Tagad tā nav gandrīz vispār.

Saviem bērniem stāsti atgadījumus no savas bērnības?

Ja ir konteksts, varu pastāstīt. Viņiem ir septiņi gadi. Bet sarunas ar bērniem ir vairāk tādas... sadzīviskas. Reti kad dziļākas. Varbūt kādam amatniekam stāstu ir pat vairāk nekā man.

Strādā ar rokām, bet galva viņam ir brīva.

Trīs stundas troksnī zāģēt malku ir lielākā meditācija.

Sev tādu nodarbi esi atradis?

Jā, es audzēju ķiplokus. Kad vāc nost, iesēdies un stundām vienu un to pašu – griez bārdas, lakstus... Ieplūsti.

Jā, tikai nevajag nekādu radio. Tas jādara klusumā.

Vai jūties atbildīgs par to, kādi izaugs tavi bērni?

Tā audzināšana ir visai sarežģīta. Līdz noteiktam vecumam šķiet, ka iemācīt viņiem nevaru neko. Kāds tas bērns ir, tāds ir. Viņi kaut kā dzīvo. Vienkārši. Nevar arī uzspiest. Varbūt tam mazajam cilvēkam ir citāda gaume nekā man!

Tu pat nemēģini iestāstīt, kas ir labs vai slikts?

Kas ir labs vai slikts – man to pateikt ir baigi grūti. Jo tālāk iet, jo vairāk saprotu, ka viņi var tikai klausīties un skatīties, kā pats runāju un dzīvoju. Tikai no mana piemēra viņi var saprast – grib tā vai negrib. Bet, piemēram, ievirzīt bērnu profesijā – nezinu, vai tas jādara. Mana mammīte ļoti gribēja, lai esmu ārsts. Viņa ilgus gadus bija kardioloģijas māsa Jelgavas 2. slimnīcā. Atceros, kā tiku iepazīstināts ar ārstiem. “Tas tik’ ir dakteris, paskaties!” Vēl ar komentāru, cik viņš foršs un svarīgs, ka viņam viss ir labi. Tad sekoja lielais šoks, ka mana izvēle tomēr ir cita. Kurā brīdī tā izvēle notiek? Tēvabrālis teica – tas ir no mana vectēva, kurš vācu laikā Rīgā uz Operas skatuves spēlēja. „Aīdā” viņš bija viena no ziloņa kājām.  

Esmu domājis – traki, ka izvēle jāizdara tik agrā vecumā. Pēc tam kaut ko mainīt – tam tiešām jābūt iemeslam. Domāju, ļoti daudzi, izvēlējušies fakultāti, pabeiguši un strādā, domādami, ka varētu ko citu, bet – ja tev ir piecgadīgs bērns, gaidi otru, īsti nav iespēju. Pa kuru laiku mācīsies? Lai gan, protams, ir piemēri, ka pārkvalificējas arī sešdesmitgadnieki.

Tas varbūt ir citādi – rūpes par citiem jau ir aiz muguras.

Jā, tā ir ar to izvēli un bērnu iepravīšanu... Bet vecāki man iemācīja ko ļoti svarīgu – pieklājību. Ka tu tomēr saki tos laipnības vārdus – „lūdzu” un „paldies”. Nesaki omei: “Atnes man to!”, bet gan: “Lūdzu, atnes!” Bet, piemēram, tīrība, es pieļauju, ir rakstura īpašība. Cilvēks, visu laiku dresēts būt tīrīgs, palicis viens, varbūt metīsies iekšā bardakā. Atceros no bērnības – es kaut kā pēkšņi vienā mirklī sāku kārtot vannas istabu. Tas bija mans uzdevums – paša uzlikts, tā man šķiet. Man ir ļoti viltīga mammīte. Viņa man bērnībā teica: “Tu pa ceļam uz virtuvi ar slapju lupatu uzslauki savu istabu!” Nevis – izmazgā istabu. Ļoti maigi mani iepravīja.

Tu tā māki – maigi?

Es esmu ļoti impulsīvs cilvēks. Varu bez ceremonijām.

Mēdz teikt, ka bērni māca lēnprātību.

Jā, protams. Un – jo tālāk, jo vairāk. Kad mazi, vēl tā, bet, līdzko sākas diskusija, tā saproti, ka nevari vienkārši pateikt: “Nedrīkst!”

Tava sieva stāstīja – kad viņa iet dārzā, viņai vajag saskaņot peldkostīmu un čībiņas.

Tā ir tāda sieviešu lieta. To nekad nav iespējams saprast. Divi čemodāni līdzi ceļojumā, kaut vajadzētu vienu plecu somu. Nu, var saprast, protams, bet... Es ar mazajiem skatos multenes, un vienā no tām – tādā par papagaiļiem – saka: “Ja sieva laimīga, pats laimīgs.” Mierīgi, mierīgi. Jo skaidrs, ka visos konfliktos uzvar sievietes.

Tā tiešām ir?

Es domāju, ka jā. Pat tad, ja uzvari, tu tik un tā neesi uzvarējis. Vienalga tā ir sieviešu uzvara. Ko tad man? Kašķēties? Pasaules atšķiras – ieej, piemēram, vīrieša grimētavā un uzreiz saproti, ka tā ir vīriešu. Ieej sieviešu – grimētavā vai viesnīcas numurā –, tur viss ir mājīgāk, sakārtotāk. Kaut kas pielikts, lai izskatītos foršāk, uzmanība pievērsta niansēm... Vīrieši tā nedara. Vasarā viendien braucām ar bērniem peldēties – tā impulsīvi. Pat nebijām domājuši, bet braucām garām, nopeldējāmies, visi noslaucījāmies manā kreklā un braucām atpakaļ. Domāju – sieviete nekad mūžā neies peldēties, ja nav pa rokai dvieļa.

Tādas organizatoriskas lietas. Piemēram, kas jāņem līdzi, lai ar bērniem aizbrauktu uz jūru. Man šķiet – nekas nav jāņem. Bet – labi, ir, ir, jāņem viss! Pusmāja līdzi, lai varētu aizbraukt.

Jā, jā. Un laikam tā arī ir.

Tu saki – konfliktos uzvar sievietes...

(Pārtrauc.) Es par tādiem niecīgiem...

Tieši gribēju prasīt – kā tad lielajos jautājumos?

Par tādiem jautājumiem nevajag konfliktēt.

Lēmums pieņemat kopīgi?

Es nevaru atsaukt atmiņā, kad būtu bijis kaut kas liels jālemj. Kas ir tie lielie jautājumi? Bērnu dzimšana? Kas vēl?

Piemēram, kuram ārstam uzticēties. Katrs var domāt un just citādi.

Tādā ziņā mums nav bijis nekādas pretestības. Vispār bez konfliktiem.

Es domāju, ka tagad tikai sāksies! Bet tā jau ir brīnišķīgā dzīve.

Jau ar vienu bērnu diviem radošiem cilvēkiem ir grūti. Kur nu vēl ar dvīņiem!

Jā. Bet tajā ir sava negulēšanas burvība.

Tiešām?

Protams, nē. Bet, atceroties sākumu tagad, ar atpakaļejošu datumu – turēt rokās tādus mazus, mazus bērniņus ir brīnišķīgi. Izvēlies labāko, kas no tā ir! Tā ka – tikai laimes mirkļi.

Esi praktisks vīrietis?

(Nopūšas.) Nē, nē... Grūti man. Es pirms trim dienām netīšām salaboju mopēdu. Tas apstājās, es joka pēc pagrūdu uz sāniem – un aizgāja tālāk.

Es gan bērnībā tiku skolots – man kā skolēnam bija darbi pie meistariem, kas cēla mājas, lika grīdas plātnes... Bet tagad labāk izvēlos pats neko nedarīt, uzticēties citiem.

Protams, ka nē. Labāk, lai sataisa normāli, nevis es kaut kā ķimerējos! Tā, protams, nav labākā metode – kaut ko iespējams iemācīties, tikai darot. Ir jau primitīvas saimniecības lietas, kuras es daru, bet principā – labāk pa gabalu. Varbūt arī tā ir rakstura īpašība. Tāpat kā kārtība. Vai tāds es piedzimu? Esmu mēģinājis kaut ko šajā ziņā darīt. Pirms „aktieriem” pat iestājos Mājturības fakultātē, gribēju būt restaurators. Bet tiku „aktieros”, tā ka tur neparādījos. Tā ka, iespējams, nemaz nav tā, kā es saku. Saucot to par rakstura īpašību, tu nogriez sev kādu ceļu.

Tā kā šovasar bija brīvs laiks, iemetos dārzā. Kad sapratu, ka es to māku, kļuvu tik priecīgs! Līdz šim tikai pieskrēju dārzā, šogad piegāju nopietnāk – un strādāja viss, ko mamma man bērnībā bija mācījusi. Latgalē nepārtraukta govju dzirdināšana un pārsiešana, Jelgavā mums bija trīs dārzi – katrs savā pilsētas malā, braukājām no viena uz nākamo, nemitīgi dārza darbi, biešu kaplēšana... Ļoti nopietni. Man ir sajūta, ka mūsu bērni tā nestrādā. Tas sabiedrībā ir kas jauns – brīvais laiks. Arī bērniem. Agrāk es daudz vairāk biju lauku cilvēks nekā tagad. Mūs desmit gadu vecumā vienkārši aizveda uz siena pļavu, un mēs visu dienu strādājām. Tagad, kad desmitgadīgs zēns kopā ar tēti pavada laiku, jādomā, ko darīt. Kino? Makšķerēšana?

Starp citu, mēs joprojām tāpat kā visi vārām zaptes, mums pie mājām ir sastādīti entie ķirši, plūmes, ābeles. Un vajag obligāti – 100 burkas zemeņu! Pēc gadiem desmit tu tās burkas vienkārši izmet un vāri nākamās. Protams, pēc kara tas bija saldums, bet tagad, piedod, kāda zapte?! Pilns veikals ar labiem saldumiem – ņem un ēd. Der saprast, ka pie mājas nevajag audzēt piecpadsmit ķiršus – ja tā nav uzņēmējdarbība. Ikdiena ir mainījusies. Ja piekto gadu neviens tās zaptes neēd, lai paēd tos, kas no kokiem, un viss!

Ja tu atvestu uz teātri, kolēģi apēstu pa mēģinājumu starplaikiem.

Nest zapti uz teātri?! (Nosmaida.) Jābūt īpašā noskaņojumā, lai ēstu zaptes maizi. Aktrises noteikti nē, varbūt kāds aktieris – caurbira.

Tāpēc, ka jāturas formā?

Bet protams! Taču ne tikai tas... Zapte jau nav pats garšīgākais uz pasaules. Var veikalā nopirkt foršu šokolādi – to gan izķers uzreiz. Bet zaptes burka tikmēr sāks pelēt.

Jums teātrī ir savs humoriņš, ko citi nesaprot?

Jā, aktieru joki tiešām ir tādi, kurus var saprast, tikai esot uz skatuves. Apsmieties no viena vārda... Stāsti kādam, kurš nav ar to saskāries, un – nemaz nav smieklīgi.

Piemēram, mēs ar Kasparu Znotiņu cauri gadiem vēl ne reizi neesam nopietni sasveicinājušies. Vai ar Vili Daudziņu. Visa dzīve kā burbuļošana.

Ja nāktu tagad Znotiņš, ko tu viņam teiktu?

Nezinu, uzrunātu tā, lai viņš pasmaida. Es ceru, ka „Anekdotēs” tā varētu būt – ka nav obligāti jāsmejas. Tu vari smaidīt.

Saka, ka reizēm tu esi ass.

Ir jābūt principiālam. Ja tu par kaut ko vari uzkurināties, sadusmoties vai dedzīgi aizstāvēt, tas ir vajadzīgs arī uz skatuves. Ja zini, ko nozīmē kaut ko dedzīgi aizstāvēt, piemēram, mīlestībā, tev to ir vieglāk darīt arī teātrī.

Starp aktieriem ir tādi, kuri īpaši patīk sievietēm. Arī tevi mīl, bet vienlaikus uztver kā labo puisi.

Ceru, ka es mainos. Arvien vairāk domāju, kā tēlu veidot interesantāk un paradoksālāk. Pirms gadiem septiņiem vienkārši metos iekšā, tagad strādāju daudz apzinātāk.

Vai tu jūti sieviešu uzmanību? Pieļauju, ka tu uz ielas distancējies un tevi uzrunāt nenāk.

Tā laikam ir. Vienīgais brīdis, kad jūtu atgriezenisko saiti, ir izrādēs un pēc tām. Tas ir brīnišķīgi atšķirībā no kino – teātrī pēc katras frāzes vari just, ka cilvēki ir ar tevi saslēgušies. Bet sabiedrības uzmanību jūtu Piebalgā, kad tur notiek Kultūras nedēļa. Tiešā veidā saskarties ar cilvēkiem – forši!

Ko tad tu jūti?

Kopību. Viņi seko līdzi tam, ko es daru, un ir mierā ar to, ko es daru. Es jūtos kā viņējais. Tāda ļoti patīkama sajūta.

Cilvēki pievelkas aktieriem, jo viņi šķiet īpašas personības. Bet bieži vien viņi ir iekšēji saplosīti, savā ziņā – disharmoniski...

Man šķiet, disharmonija ir tikai no pārstrādāšanās. Kā jebkuram. Tad viss ir grūti.

Vai arī no tā, ka dedzini sevi.

Bet aktieri jau uz to ir parakstījušies – kad izvēlējās šo profesiju. Nav nekā patīkamāka, kā sevi dedzināt. Tā, kā Otello, piemēram. Tur jau slēpjas visa burvība.

Bērni ir bijuši uz kādu tavu izrādi?

Ar viņiem ir sarežģīti. Bērniem nepatīk, ja dzied, jo dziedāšana ņem mammu prom no mājām. Teātris arī... Ar piespiešanos uz pāris izrādēm ir aizgājuši. Bērni ir vairāk kino fani. Reiz aicināju uz izrādi abus, bet dēls izvēlējās palikt mašīnā. Saku: “Nu, labi, tad mēs pasēdēsim kafejnīcā, iedzersim sulu...” Viņš saka: “Jā, jā, sēdiet, dzeriet.” Mēs sēžam, dzeram, bet es taču zinu, cik ļoti viņam ļoti garšo vīnogu sula. Viņš mierīgi sēdēja mašīnā, sagaidīja, kad padzērām, un braucām mājās.

Tā greizsirdība ir tik liela?

Nu... Varbūt tā ir greizsirdība, es nezinu.

Bet latviešu valodā ieskaņotās multenēs viņi atpazīst aktieru balsis, dzird, cik brīnišķīgi Artūrs Skrastiņš ierunājis, un nevar vien beigt priecāties.

Jums vasara paiet bez īpašiem kontaktiem ar draugiem?

Mums reizi gadā Jaunpilī ir bērnu balle – tad visi savācamies. Cenšamies, lai viss būtu forši, un parasti arī sanāk. Bērni ballējas, mēs sēžam un priecājamies par to, ka ir labi.

Vecāki bērnu ballēs ir tā nostrādājušies, ka papriecāties nesanāk.

Tāds ir tas darbs. Visa dzīve jau ir smaga grūtību pārvarēšana. Ja runājam vispārinājumos – paldies Dievam, ka Otello beigās uztaisa pašnāvību – jo ir tik interesanti līdz tam nonākt. Tas ir tik grūti un reizē – tik labi. Vai kā Pasaules kausā futbolā – tu vienkārši skrien desmit kilometrus un beigās iesit – arī tas ir brīnišķīgi.

Tu pie tādas dzīves filozofijas esi nonācis pamazām vai arī tik gudrs biji jau astoņpadsmit gados?

(Nopūšas.) Nu, ja tā ir gudrība... Uz šo jautājumu es nemācēšu atbildēt.

Jā, man bija trīsdesmit. Bet tā, ka es justos smagi un grūti, nav bijis nekad. Jā, esmu bijis pārstrādājies, nenormāli ilgi negulējis, bet domāt par dzīvi, vai tā ir grūta vai viegla, laba vai slikta – tas ir kā par laika apstākļiem. Man personīgi auksta ziema ir mīļākais gadalaiks. Kad ir karsti, nevaru īsti padomāt. Varbūt tāpēc arī lieli stresi nav bijuši.

Varbūt tāpēc, ka tev ir otra pasaule – viesizrādes, kurās aizbrauc.

(Klusē.) Visiem ir otra pasaule. Galdnieks strādā mājās, un viņam ir skaista, sena otra pasaule – koka darbi. Bet visiem cilvēkiem taču ir darbs un māja. Tas ir kā izraušanās. Reizēm nākas strādāt mājās, bet tur man rauj eksemplāru ārā no rokām – ir sarežģīti. Mēs, aktieri, esam tādi paši kā visi citi – tikai mūs vairāk redz. Veciem, iemīļotiem aktieriem cilvēki paaudzēm gājuši līdzi. Visi zina, kādās filmās viņi ir bijuši.

Kā par Olgu Dreģi?

Jā. Vai Artmani. Mēs ar Artmani spēlējām vienā izrādē – viņa sēž, tu skaties, un, pateicoties profesijas publiskumam, viņa ir tāda... kāda ir. Jā, ir tomēr kas tāds, kas atšķir, piemēram, no koku meistara.

Kristīne stāstīja, ka jūs ejat uz randiņiem. To dari viņas prieka labad?

Un, protams, lai paēstu. Tas jau ir labs, skaists mirklis. Kāpēc ne? Kad esi divatā, tu atgriezies pirmsākumos. Mēs diezgan ilgi nodzīvojām bez bērniem, līdz ar to paguvām izbaudīt randiņus. Sasmēlāmies ļoti daudz. Tagad mums ir laba auklīte, kas palaiž mūs vaļā.

Vai randiņā otru cilvēku var ieraudzīt citām acīm?

Mums tie randiņi jau nav tādi kā īstie randiņi. Mēs vienkārši... satiekamies.

Cik saprotu, par sadzīviskām lietām runāt ir tabu.

Runājam par visu ko. Nav tāda noteikuma.

Kristīne ir atzinusies, ka ir bijusi greizsirdīga. Viņai ir bijis pamats?

Nu, kā es tagad tā...

Viņa jūt, ka citas sievietes uz tevi skatās.

Mēs dzīvojam brīnišķīgā nācijā. Piemēram, es, ejot pa ielu un redzot kādu sabiedrībā pazīstamu cilvēku, it kā nejauši ieskatos pulkstenī. Es reti atļaujos citas izpausmes. Un arī citu skatienus es ne pārāk jūtu. Kā teicu – ir tikai Vecpiebalga, kur tiešām esmu kontaktā ar cilvēkiem, un izrādes. Bet tā – braucam tramvajā, prasa biļeti, un konduktors uzdāvina bērniem konfekti. Tādā – ļoti patīkamā un jaukā – veidā es jūtu uzmanību. Mūsu ir maz, un iespējas satikties visai lielas. Reiz veikalā redzēju Kaļaginu (aktieris Aleksandrs Kaļagins – Aut.). Esmu redzējis Valsts prezidentu kājām ejam, bet es tā nesastingu, kā ieraugot savu bērnības filmu aktieri.

Katram savi elki. Tie, kas skatās vecās krievu filmas, viņu pazīst. Bet citi skatās Seržanta Lapiņa atgriešanos.

Par to jau ir stāsts – toreiz šķita, ka parasts onkulītis pērk zivis. Viens sastingst, otrs stāv rindā un nesaprot, kas notiek.

Andris Keišs piedalās filmā "Kolka Cool"