Ilze Ķuzule-Skrastiņa: "Teātrī jau neviens nav neaizvietojams"

Droši vien arī es saviem bērniem stāstīšu, ka manā jaunībā bija tāds Renārs Kaupers. Ļoti populārs. Bet viņi zinās tikai Kauperu puikas. Brīnīsies: “Ak, tad bija arī tētis?” Nav runa par to, kas cilvēks ir un ko viņš dara, bet par paaudzes maiņu. Es to neuztveru nopietni.

 Vai tu šo vasaru dzīvoji ar domām par Vendiju?

Jāatzīst, ka ļoti daudz šovasar neprātoju. Interesanti – lai arī vasara un atpūta bija īsa, otru tādu vasaru savā dzīvē neatceros. Es to izbaudīju pilnībā. Ar to negribu teikt, ka daudz sauļojos, peldējos, slinkoju vai lasīju grāmatas. Es to visu darīju, bet galvenais – manī notika klikšķis. Es pēkšņi sajutu, ka spēju apturēt mirkli un to izbaudīt. Tā ir pilnīgi jauna pieredze, jo man ir raksturīgs skriet. Uz priekšu, tikai uz priekšu! Es pat pa ielu pārvietojos ļoti ātri. Man galvenais ir nokļūt no punkta A līdz punktam B, patīk, ja viss notiek aši, ja cilvēki apkārt spēj zibenīgi reaģēt. Bet šovasar pirmoreiz sajutu, ko nozīmē dzīves baudīšana. Piemēram, man bija brīnišķīgi Jāņi. Cilvēki brauca ļoti jauki un gaidīti. Nakts bija skaista – pēc bērnu piedzimšanas beidzot līdz pieciem rītā biju nomodā. Mēs saimnieku lomās gaidījām un šeftējāmies, es gāju mežā pēc papardēm – jo man patīk tādi lieli pušķi. Es tur biju viena, varbūt pusstundu, ne ilgāk, bet tas, ko tur piedzīvoju... Enerģētika nāca no meža, varbūt arī no manis, un kaut kas saslēdzās. Tie bija mani saulgrieži. Līdz šim es nekad neesmu mācējusi mirkli izbaudīt. Mēdz teikt – baudi dzīvi, apstājies, dzīvo tagad. Es pirmo reizi šovasar mazliet pietuvojos šai sajūtai.

Divdesmit deviņi. Jā, ir jocīgi, ka tuvojos TAM gadu skaitlim. Kā saka – ir bērni, jaunieši un ir pieaugušie. Pēc tam es vairs jauniete nebūšu.

Dzirdot Pītera Pena vārdu, jādomā par bērnu sevī?

Manī tas bērns vienmēr ir bijis ļoti spēcīgs, un ir joprojām. Ļauju tam būt, jo atbildība man dzīvē tāpat ir liela – par bērniem, ģimeni, darbu. Iekšējais bērns man palīdz sapņot. Bez viņa es nevarētu. Jo es esmu sapņotāja. Pilnīgi.

Jā. Absolūti. Katru nakti pirms aizmigšanās manā galvā pārtinas vesela filma – saistīta ar visdažādākajām ainām un cilvēkiem. Es joprojām pirms miega savā ziņā spēlējos kā bērns – vienkārši ļaujos fantāzijām. Tā ir mana iemigšanas metode – galva kaut ko domā, strādā, un tā, kamēr es iemiegu. Es bildes nekontrolēju – lai tās plūst. Tā esmu darījusi vienmēr. Tā savā ziņā ir ideālā pasaule, uz kuru es neapzināti tiecos. Mana intīmā zona.

Tev ir sava ideālā pasaule, kurā tu dzīvo, un Artūram par to nemēģini stāstīt?

Nē, kāpēc, es varu arī stāstīt! Bet es tam nepiešķiru tik lielu nozīmi. Tas nav kas tāds, par ko vajadzētu runāt. Sava veida apziņas plūsma. Bez konteksta – teikums beidzas un sākas ar ko citu, viss saiet kopā, plūst ārā. Es pat nezinu, vai kādam būtu interesanti ar mani par to runāt.

Es domāju – ja divi cilvēki ir pa īstam kopā, tad būtiskāko viņi viens par otru jau zina. Vienkārši ir iekšēja nepieciešamība pastāstīt. Vismaz tā vajadzētu būt.

Jo viņš ir tavs draugs.

Bet protams!

Jā, mēs bišķīt klačojamies. Protams. Un man ir tāds draugs.

Tu par Artūru?

Jā. Nu, ko tu visu laiku uz to Artūru!

Es Pītera Pena kontekstā domāju, kas notiek ar manu Vendiju. Manas lomas teksts sākas ar vārdiem: “Es zinu, ka kļūšu pieaugusi”. Viņa to zina, bet negrib – jo ir puika, kurš pieaudzis nebūs nekad. Tā ir viņu sapņošana. Bet, manuprāt, morāle ir tāda – tu vari to visu darīt arī tad, ja esi pieaudzis. Nekas nebeidzas. Mēs varam sapņot, dauzīties un uzburt sev Nekurnekadzemi jebkurā vecumā. Ir mums deviņi vai divdesmit viens gads. Jo divdesmit viens ir beigu sākums. Beigas ir tad, kad esam pieauguši. Es, protams, esmu pieaugusi, bet tik un tā varu sapņot par Nekurnekadzemi un brīnumiem. Iedomāties, ka es varbūt kādreiz uzcelšu māju uz Mēness. Tas nemaz nav neiespējami, jo cilvēki taču tur pērk zemi.

Vai tu gribi māju uz Mēness?

Negribu. Bet vai tāpēc es nevaru iedomāties, kāda tā izskatītos?

Esmu par to domājusi. Zinu savas mammas bērnību – ne visu, kaut ko tikai nojaušu, un varu salīdzināt ar sevi un saviem bērniem. Nevar izslēgt ne vecāku un vides faktoru, ne arī kodolu – gēnus, ģenētiku, bet, kas to iedod, mēs nezinām. Domājot par mammu – ja viņa ietekmētos tikai no tā, kas notika Sibīrijā un pēc tam Latvijā, nekas labs varēja arī nesanākt. Bet mamma no turienes izrāvās – viņa zināja, ka viņai vajag ko vairāk.

Ir brīži, kad abi ar Artūru jūtam – mūsu bērni tiek lutināti mazliet par daudz. Tā ļoti sadzīviski – ar rotaļlietām –, vai arī darām to, ko viņi, nevis mēs gribam. Gan mīļā miera labad, gan kā kompensāciju garajām darba stundām. Protams, ir sirdsapziņas pārmetumi. Bet es jūtu, ka viņos ir kas tāds, ko mēs nevaram sabojāt, – pašiem sava vērtību izpratne. Viņi saprot, kas ir labi un kas – slikti. Parasta situācija, abi dīc: “Labi, es to izdarīšu, bet vai tu man nopirksi kinderolu?” Man pēc piecām minūtēm mēģinājums, saku: “Okei, nopirkšu.” Es viņiem redzu cauri, un patiesībā gan Marats, gan Emīlija saprot, ka dara nepareizi. Man ir pārliecība, ka krīzes situācijās viņi rīkosies, kā saka sirdsapziņa. Es jūtu, ka viņi iet pareizajā virzienā. Ir lietas, kurās viņi ļoti labi un smuki noturas. Bez mūsu palīdzības. Tā vērtība viņos ir.

Tā jau saka, ka viens ir dominējošais. Bet vienkārši viens ir introverts, otrs – ekstraverts. Māsa māk ļoti smalki, sievišķīgi un viltīgi, savukārt brālim viss sprāgst uz āru.

Kā tev šķiet – tavu vecāku attiecības ir ielikušas pamatu, kādai jābūt ģimenei?

Kad biju tīnis, sāka pieplūst lielā informācija. Pirms tam cilvēki nešķīrās pa labi un pa kreisi, bet mana paaudze uzzināja, ka pasaulē notiek arī tā. Patiesībā tā ir bijis vienmēr, tikai mēs to nezinājām. Mājās bija viena aina, bet mēs sapratām, ka apkārt notiek pilnīga anarhija.

Es pat nezinu, vai vecāku modelis veidoja manu izpratni par manu ģimeni. Tas drīzāk ir mans ideāls – kā vajadzētu būt. Bet ir skaidrs, ka realitāte apkārt ir briesmīga un šausmīga, un Dievs nedod zināt, kurā brīdī kas notiks. Ar attiecībām ir jāstrādā. Arī manai mammai ar tēti droši vien visu mūžu nav vienkārši gājis. Bijis visādi – augšā un lejā.

Jūs ar brāli to pat nepamanījāt?

Neko nemanījām. Man nav šādu atmiņu. Vienmēr viss ir bijis kārtībā – no mana, tolaik bērna, redzes viedokļa. Tieši apziņa, ka dzīvē notiek visādi, bet maniem vecākiem ir tā, mani stiprina. Būtu brīnišķīgi, ja arī es tā varētu.

Jā, bet nedomāju, ka tas ir mans nopelns. Pagaidām viss tā ir vienkārši noticis. Kaut arī, protams, manī no vecākiem ir ielikts pamatīgums. Es nevaru tā pa virsu – kā pa ūdeni paplunkšķināt. Es attiecībās pamatīgi krītu iekšā.

Jā, bet man tas vienmēr ir nopietni. Man ir raksturīgs iet līdz galam.

Māki sevi nenodedzināt tā, lai nepaliktu krāsmatas?

Nē, nemāku gan.

Nē, es nemāku rakstīt, un es nekad neesmu vēlējusies to darīt. Bet, jā, protams, esmu izslimojusi sirdssāpes. Ak, kungs, un kā vēl!

Gribi teikt, ka joprojām esi tāda?

(Nopietni.) Jā. Atceros, kad biju pusaudze, mamma vienmēr teica: “Nu, mīļo meitiņ, kāpēc tu sevi tā moki?” Un tajā pašā laikā piebilda: “Es neko nevaru tev palīdzēt. Tu vienkārši tāda esi.” Ne pirmais, ne pēdējais, bet tajā brīdī šķiet – mamma vispār nesaprot, ko runā.

Ja tā padomā – esmu mammai daudz pāri darījusi. Ar savām izvēlēm, uzvedību. Šausmīgi! Joprojām, kad atceros, man uz sevi ir dusmas. Katram ir brīži, kad saprot – mamma raud tikai un vienīgi tevis dēļ. Varēji taču to nedarīt! Bet nē – kaut kādi hormoni trako, un esi kā tāds muļķītis, kas netiek ar sevi galā un sāpina apkārtējos. Domāju, ka es to saprotu tieši savu bērnu dēļ.

Kā tu domā – mamma baidījās, kad laida tevi teātrī?

Es domāju, ka baidījās gan. Bet viņa nekad neteica: “Nē, nedari!” Viņa teica: “Tāpat tu aizskriesi. Tas ir šausmīgi, bet nu labi.” Domāju, viņa man ļoti uzticējās. Ja tā nebūtu, viņa vairāk pretotos, varbūt ieslēgtu kādu vecāku sankciju.

Jā, tas manī ir pilnīgi ieaudzināts – paļāvība uz vīrieti. Bet ir procents dzīves un sadzīves, kurā es paļaujos tikai uz tevi. Es gan nedomāju, ka mamma tikai sēdēja vai dejoja un tētis darīja visu pārējo. Tā nebija. Bet tas nu ir fakts, ka tētis palīdzēja ļoti daudz.

Mamma varēja paļauties – ja jātop lugai vai vienkārši gribas rakstīt, sadzīve nesabruks?

Tieši tā. Es gan nesaprotu, pa kuru laiku mamma visu uzrakstījusi, jo lielākoties viss tapis laikā, kad mēs ar brāli bijām mazi.

Jā, es tiešām jūtos, ka varu. Ideāli, ja mums abiem nav vienlaikus jābūt iestudējumā. Kad man ir pirmizrāde, pazūdu es. Teātrī esmu no rīta līdz vakaram un pārnāku, kad bērni guļ. Atliek tikai nakts stundas, un tās jāvelta miegam, jo citādi nav spēka. Bet es zinu, ka mājās viss ir kārtībā. Viņi tur visi ir, un viss ir labi. Kad savukārt Artūrs ir teātrī, pilnībā visu daru es. Šī sistēma darbojas ļoti labi.

Jā, viņā ir puika! Īpaši, kad viņš laukos uzsēžas uz traktora un mēģina līkumā paraļļot. Man ļoti patīk brīži, kad pieaugušos vīriešos ieslēdzas puikas. Tas ir simpātiski. Ja tas nenotiek pārāk bieži.

Skolā biji teicamniece?

Jā, izteikta.

Nē. Mani neviens tā nav audzinājis. Mamma mani drīzāk audzināja brīvībā. Vienmēr teica: “Nemazgā tos traukus, labāk izlasi kādu grāmatu.” Vai: “Kāpēc tu adi to mājturības zeķi, tāpat tu to nedarīsi! Re, kur grāmata! Izmanto laiku labāk.” Mājturība bija mans murgs, ar rokdarbiem skolā negāja nevienā acī. Atceros, kā mocījos ar tiem sasodītajiem paraudziņiem.

Bet teicamnieces sindroms man bija tik un tā. Reiz jau biju aizgājusi gulēt, bet naktī pamodos šausmās, ka neesmu sagatavojusi vienu mājasdarbu. Ieskrēju virtuvē un histērijā kliedzu: “Mammu, man nav mājasdarba! Ārprāts!” Savu teicamnieces sindromu apzinājos tikai akadēmijā pie Pētera Krilova, aktiermeistarības kursa vadītāja. Viņš bija pirmais, kurš pateica, ka man tāds ir. 

Drausmīga! Četri gadi akadēmijā man vispār saistās ar kompleksu apzināšanos. Tev vienkārši pasaka, kas esi. Tā ir visiem studentiem – iestājies jauns, tev šķiet, ka vari visu, bet beidz ar to, ka nevari neko. Tas ir kā jauns sākums.

Droši vien nevari izspēlēt likteņus, ja neesi pa īstam sevi iztirpinājis.

Jā, tur notiek darbs ar sevi, savu sirdi, galvu, ķermeni.

Skaidrs, ka var! Man patīk, ļoti patīk. Zinu sevi – ir kāds laika limits, pēc kura man vienkārši vajag visu palaist vaļā. Bišķi norauties. Izskrieties un izvēdināt galvu.

Vēl tagad?

(Ar baudu.) Jāāā! Es domāju, ka pa īstam – tikai tagad.

Nē, tieši otrādi. To vajag katram. Vienalga, cik grūti būs nākamajā dienā, ir lietas, ko vienkārši vajag izdarīt. Ļaut enerģijai noņemt sasprindzinājumu. Ne par ko nedomāt. Vienkārši atlaist bremzes.

Bezatbildīgi?

Jā. Jā! Citādi var kaut kā... uzkārties, kļūt neiecietīgs pret apkārtējiem, sākt spēlēt cietēju, kuram viss ir atņemts, nav laika nekam! Bet tu parauj to vīli vaļā vienu vakaru, un atkal viss ir kārtībā!

Esmu sapratusi – ir jābūt drusku egoistam. Ik pa laikam jāizdara kaut kas labs tikai sev – lai atnāktu mājās un tur būtu laimīgāks. Ja tu baigi sev kaut ko liedz, neapzināti to pārmet mājās.

Bet vēl smaidīgāka un laimīgāka, šķiet, esmu tad, kad esmu pilnīgi viena. Ideālā variantā lasu grāmatu, klausos mūziku vai staigāju. Protams, man vajag arī sievišķīgās lietas – nagus, „ragus”, seju. Kad jūtos, ka esmu kārtībā, klusumā, mierā un sevi palutinājusi, ir forši.

(Ilgi domā.) Hm, neesmu par to domājusi. Interesanti. Pamatskolā es zināju, ka neesmu no smukā gala. Skolā bērni ir šausmīgi nežēlīgi, veidojas kompānijas, un – ja tu tur neesi, tad neesi piederīgs. Es tolaik šausmīgi fanoju par „Prāta vētru”, staigāju kedās, kļošenēs, krekliņos ar „Brainstorm”. Nebija nekādu papēžu. Mana labākā draudzene bija Latvijas Hokeja izlases fane un nēsāja milzīgu hokeja kreklu. Mēs bijām tādas...

Mazie meža dīvainīši?

Jā, drusku. Es nevarētu teikt, ka alternatīvās, citādi apvainošu visus alternatīvos. Bet arī ne „meinstrīms”. Mēs bijām citādas. Bet vēlāk, vidusskolā, es jau sevi kaut kā apzinājos.

Uzvilki ko piegulošu un nostājies uz papēžiem?

Atceros, mamma šausmīgi cīnījās ar to, ko es vilku. Tas tiešām bija drausmīgi. Pēkšņi modē nāca jocīgas krāsas – ļoti, ļoti maigi rozā un ļoti, ļoti maigi zila. Svārki un krekliņi bija uz robežas ar veļu. Mamma teica: “Šitāda tu no mājas ārā neiesi!” No šodienas viedokļa raugoties, tas tiešām izskatījās piedauzīgi. Bet man tā vajadzēja, un viss. Svārki man stāvēja paslēpti pie lifta miskastes telpā. Es izgāju no dzīvokļa, uzvilku tos un tikai tad gāju ārā. Bet uz skolu es tāda negāju. Uz Vecrīgu. Tam vēl nebija nekāda sakara ar apzinātu sievišķību. Tas bija vienkārši tāds skrējiens pakaļ modei.

Es sapratu – ja uzvelku tos svārkus un tās kurpes, tad esmu diezgan smuka. Man pat izrāda uz ielas uzmanību! Tātad esmu smuka. (Smejas.)

Kad stājos akadēmijā un nācu uz teātri, izskats bija pēdējais, par ko es domāju. Tur profesionālu iemaņu apliecināšana bija svarīgāka. Bet savu ķermeni un skaistumu, šķiet, es apzinājos tikai tad, kad jau biju grūtniece. Kopš tā laika un līdz šim brīdim. Man patika, kāda es biju – kā es augu aizvien lielāka un lielāka. Man patika vēders. Viss lielais apjoms, kas ar mani notika. Man nebija nekādu baiļu par to, kas būs pēc tam. Nekādu.

Es biju kuģis! Vienkārši kuģis. Bet es to izbaudīju, tas bija tik interesanti! Man patika uz sevi skatīties. Intuitīvi jutu, ka viss būs kārtībā, ka viss tieši tāpat arī pazudīs. Nezinu, kāpēc, bet es tiešām par to neuztraucos.

Tu izjūti savu vietu teātrī? To, ka esi iekarojusi režisoru uzticību un kritiķu atzinību?

(Smaida.) Nevaru sūdzēties.

Jā, jā, man visur ir blats – arī teātrī esmu tikai tāpēc! Es uz šitādiem āķiem vairs neuzķeros. Man jau ir uzaugusi bieza āda – gan attiecībā uz vīru, gan kritiķiem. (Domā.) Jā, tas latviešiem ir ļoti raksturīgi – tā domāt. Bet nezinu, vai esmu teātrī ieņēmusi īpašu vietu. Neviens jau nav neaizvietojams. Viss plūst un mainās. Zinu, ir režisori, kam patīk ar mani strādāt, mēs labi saprotamies.

Nejūties kā viena no Dailes teātra prīmām?

Nē. Es nezinu, kas ir prīma. Tā, kas spēlē galvenās lomas? Bet vai šim vārdam nenāk līdzi arī negatīva pieskaņa? Es katru nākamo sezonu teātrī negaidu ar pārliecību, ka man būs vismaz divas galvenās lomas. Man nav garantijas, ka man tās dos. Es jau nezinu, ko režisori par mani runā. Ja esmu strādājusi ar kādu režisoru un viņš mani paņem uz nākamo darbu, tikai tad es varu kaut ko secināt. Bet vai tas man garantēs vēl kādu darbu?

Jo ilgāk tu strādā teātrī, jo sajūta kļūst nestabilāka. Atbildība ir arvien lielāka – tev jākāpj, kvalitāte jāaudzē un jāaudzē. Tāpēc arī uztraukums par katru nākamo gabalu kļūst izteiktāks. Ir jau kaut kas labi izdarīts, bet galvenais ir neiestigt komforta zonā – kad šķiet, šo lauciņu pārvaldi un vari spēlēt. Man drīzāk ir bail no tā.

Vai gribētos sagaidīt labu režisoru, kuram ļauties kā mālam? Radot kaut ko izcilu.

To gaida katrs. Aktierim nav lielākas laimes kā labs režisors. Uzticība rodas no tā, ka vienkārši jūti drēbi un jums saskan gaumes un humora izjūta. Meistars ir ar tevi.

(Ilgi domā.) Teiksim tā – es to situāciju mēģināju modelēt sev. Godīgi varu teikt – domāju, ka tas ir Intara stāsts. (Izrādes režisors ir Intars Rešetins – Aut.) Tā ir viņa pasaule, viņam ļoti svarīga, un tāpēc tā kļuva svarīga arī man. Bet domāju, ka šis stāsts kļūst personiski aktuāls tikai tad, ja esi kādreiz dzīvē bijis līdzīgā situācijā. Es to mēģinu piepildīt no tīrākās sirdsapziņas. Filmu, pēc kuras veidota izrāde, Pagājusī nakts, esmu redzējusi vairākas reizes.

Es domāju, ka var. Tikai droši vien mīlestības atšķiras. (Klusē.) Arī šajā gadījumā svaru kausi vienmēr sasveras. Vienā pusē ir laulība, otrā – kaislība, mirkļa atmiņas. Tad tā nakts paiet, un uzaust rīts.

Bet aizliegtais vienmēr ir salds.

Jā... Skaidrs, ka ir. Tāda jau ir dzīve. Nekad nezini, ko tā tev piespēlēs. Jo principā jau cilvēka sirds ir neaizsargāta. Tā var aizlidot, un tu nezini – rīt vai parīt.

Jā. Un tad vairs neko. Tad ir mocības un pelni uz galvas. Bet ko? Ko darīt? Lai ir tie pelni, un jātiek kaut kā pāri!

Kā tu domā – esi laimīgs cilvēks? Veiksmīgs?

(Ilgi domā.) Es uzskatu: ja jūtos laimīga un veiksmīga – es neteikšu, vai es tā jūtos! –, to nevajag stāstīt, likteni izaicinot. Bet – nevajag arī spļaut Dievam acīs un teikt, ka man nekā nav. Mana dzīve ir tāda, kāda tā ir. Tajā, paldies Dievam, ir bijuši un, ceru, arī būs milzīgi daudz laimīgu notikumu. Strādājot pie lomām, pasaules dramaturģijas, zinot citu dzīves stāstus un salīdzinot, es, protams, neesmu nekāds likteņa pabērns. Paldies Dievam, neesmu bārenis, ubags, gājis cauri vecāku alkoholismam, vardarbībai ģimenē. Esmu veselu bērnu mamma, man ir darbs, vīrs, un paldies, ka man tas viss ir! Bet tas ir arī viss, ko es teikšu. Es negribu savu laimes vai nelaimes izjūtu nolikt uz papīra un rādīt citiem. Tas būtu par daudz, jo ticu, ka enerģija, ko citi velta man, laba vai slikta, kaut kādā veidā ietekmē. Ja tas ir manās rokās, es izvēlos nerādīt. Ne savu laimi, ne nelaimi, ne asaras. Jo tas ir vienīgais, ko varu ietekmēt. Likteni es ietekmēt nevaru.

Laikam jā. Man ir ļoti spēcīga intuīcija. Ja es nepaklausu, tai parasti izrādās taisnība. Es mācos to sadzirdēt īstajā brīdī. Otrs, ko sev atgādinu, – ka ļoti svarīga ir pateicība.

Tu saki paldies arī par sīkām lietām?

Jā. Jo man šķiet – ja man ko iedod, ir jāpasakās. Visu laiku jāsaka paldies.

Arī. Lūdzu ir ļoti patīkami teikt. (Smejas.)

Mazos „Pīteru Penu” vedīsi skatīties?

Jā, viņiem jau četri gadi, šo to Leļļu teātrī redzējuši, arī Burvi no Oza zemes ļoti labi nosēdēja. Ar tēti vasarā bija uz Kaķīša dzirnaviņām Piebalgā. Drusku skatītāju pieredze viņiem jau ir. Abi šovasar trīs reizes ar vecmāmiņu noskatījās Mazos laupītājus, kur Artūrs spēlē slikto, šausmīgi neveiklo bankas apsargu. Prasīja: “Tēti, kāpēc tu tur esi tik resns? Kāpēc tu ēd to speķi tik daudz?” Tad skaidrojām – ne tētis, bet personāžs, kuru viņš spēlē.

Bet nezinu, kā reaģēs, kad mamma būs uz skatuves. Kad redz mani pa televizoru, viņiem nav nekādu emociju. Bet man bija tāpat. Atceros, kā tētis teica: “Skaties, re, kur mamma!” Mēs neko. Tādā ziņā vēsture atkārtojas.