Diriģents Šnē pastāsta, kā tas ir – 56 gadu vecumā būt jaunajam tētim

Ar automašīnu līdz Rīgas centram mierīgi varu aizbraukt septiņās minūtēs. Bet es ļoti, ļoti vēlos arī sev lauku māju.

Es aru nemitīgi, diendienā savā darbā. Bet nu jau, varētu teikt, manā pagalmā nāk iekšā pilsēta. Kad māju cēlu, te bija daudz klusāk. Tagad visriņķī ir sabūvējušies kaimiņi. Viņi man tiešām ir super, bet, katru dienu darbojoties troksnī ar ļaudīm, vienā brīdī gribas sagādāt iespēju to visu nomest malā – patverties uz kādu laiku pie dabas, klusumā. Man negribas būt nemitīgā kontaktā ar kādu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc neesmu nevienā no sociālajiem tīkliem. Man sabiedrības ir par daudz. Tie, kam vajag, mani atrod. Ir jāregulē, cik daudz esi sabiedrībā.

Vienu vietu esmu noskatījis, bet pašlaik man vienkārši nav naudas tādam pirkumam. Tas ir netālu no vietas, kur esmu dzimis, no kurienes mans tēvs nāk, – Straupē, Vidzemes pusē. Tur esmu atradis skaistu vietu pie Sāruma ezera. Ceru, ka turpmākos divus gadus to īpašumu neviens nenopirks un es laikā pagūšu nepieciešamo summu sakrāt. Tur ir septiņi hektāri kopā ar mežu un puse ezera. Nezinu, vai baigi tur attīstītu lauksaimniecību, bet bērnu pabarošanai kartupeļus, avenes jau varētu sastādīt.

Godīgi sakot, nekad nebiju sapņojis par savu māju. Visu mūžu nomētājos pa īrētiem dzīvokļiem. Bet te pēkšņi mākslinieks Gunārs Lūsis, kas uzzīmēja pirmo Latvijas pieclatnieku, vienā vakarā, kopā dzerot vīnu, man saka: „Man ir zeme.” Es sāku spriedelēt, ka laikam jau kādreiz vajadzētu kaut ko uzbūvēt, bet šis uzreiz uzstājīgi, kā tāds čūska kārdinātājs, mani mudina: „Jums vajag atbraukt to vietu apskatīties, jums patiks!” Kad aizbraucu, protams, āķis bija lūpā. Zemesgabals bija divarpus tūkstoši kvadrātmetru, bet to samazināju, jo sapratu, ka tik lielu teritoriju nevarēšu pienācīgi uzturēt. Šai vietai ir interesanta vēsture – sākotnēji zemesgabalu valsts bija piešķīrusi Operas diriģentam Jāzepam Lindbergam kā atzinību par viņa darbu. Manā rīcībā ir visi vecie papīri no 30. gadiem. Tas ir pilnīgi neticami, ka no viena diriģenta pēc laika šī vieta pārgāja pie cita.

Zemi nopirku pirms 15 gadiem, bet lielo būvēšanu uzreiz vēl nesāku. Viss notika pamazām – sākumā ieliku pamatus, un tā 12 gadus jau te dzīvoju. Godīgi sakot, māju uzbūvēju, kad pēc loģikas vispār neko nedrīkstēju celt – man bija daudz darbu, man oficiāli nebija pastāvīga darba, ilgtermiņā nemaz nezināju, kā savilkšu galus kopā. Tomēr pamazām viss notika. Te bija smilts, vispār nebija melnzemes. Uzvedu kādas 30 kravas melnzemes. Tas bija pamatīgs projekts. Iekrājumu man nebija nekādu. Paņēmu milzu kredītu, cerībā, ka kaut kā varēšu atmaksāt. Tas izdodas, ir palikuši vairs tikai septiņi gadi, un būšu brīvs.

Jā. Gribēju daudz gaismas, līdz ar to nācās taisīt daudz logu, lai gan tas ir dikti neekonomiski, jo siltums iet kosmosā. Bet par to man bija vienalga. Daudz vairāk novērtēju, ka saule vasarā apiet pilnu loku ap dzīvojamās istabas logiem.

Jā. Bet pēc šā darbiņa rokas vairs normāli nevar pacelt.

Pirms šī antena tika uzstādīta, veicu aģitācijas un izskaidrošanas darbu. Man ir labākie kaimiņi pasaulē – viņi ir saprotoši. Šī antena nekādu kaitējumu nenodara – mati nekrīt, impotence nedraud. Man ir nepieciešama tā lielā antena: augstums ir saistīts ar viļņu garumu, ko izmantojam radioamatierismā – manā hobijā, ar ko aizraujos jau ļoti sen.

Tas bija dārgs prieks. Antena, kas ir tornim pašā augšā, ir speciāli pasūtīta no Vācijas, kur to izgatavoja viens radioamatieris. Tornis pats par sevi nebija pārāk dārgs, dārgāka bija uzstādīšana. Ceļamkrāns stundā maksā ap 100 eiro, un kādas četras stundas te ņēmāmies. Kopējie izdevumi bija ap piecarpus tūkstošiem. Kā saka, hobiji jau ir nevis, lai pelnītu, bet – lai izgrūstu naudu.

Sanāk jau nauda arī ģimenei, bērniem, sievas iepriecināšanai. (Smejas.) Kad antenu uzbūvēju, vēl dzīvoju viens. Sieva manā dzīvē parādījās, kad antena jau bija sētā. Viss bija pareizajā secībā.

Man dzīvē visādā ziņā pilnīgi neticamā veidā patiešām ir laimējies daudz ko dabūt gatavu. Varbūt tāpēc, ka esmu spītīgs kā auns. Absolūti šādu scenāriju nebiju plānojis. Tas secīgums sanāca pats no sevis. Man ir 56 gadi, un man ir divi mazi, brīnišķīgi bērni. Tas nekas, ka esmu jau otrajā pusē, mājupceļā no stacijas...

Tu patiešām tā domāji? Acīmredzot esmu labi saglabājies.

Jā, Dāvid, tu jau nemuldi.

Protams, un netaisos apgalvot, ka tas ir viegli. Toties man ir brīnišķīga, jauna sieva, kas daudz dara ģimenei. Bērni uz sevi prasa baigo fokusu. Nevar bērnus audzināt tā – pa labi, pa kreisi. Arī atlikt uzmanību nevar – to pieprasa te, tagad un tūlīt. Bērnu neinteresē, vai tu esi noguris, vai tev nāk miegs, bet viņi grib ēst, uzdot savus jautājumus, spēlēties. Šobrīd ļoti izteikti jūtu, ka meitai esmu dikti vajadzīgs. Mums ir spēcīga neredzamā saite, un cenšos ar viņu būt kopā, cik vien tas ir iespējams. Puika vēl maziņš, viņam pagaidām mamma ir visvajadzīgākā. Bet meita, kurai ir četrarpus gadu, grib zināt daudz ko par lietām un dzīvi.

Manuprāt, ja man 20 gados būtu izveidojusies ģimene, es būtu nekam nederīgs, kaut kāds pilnīgs kretīns. Pat bail iedomāties, kādi varētu izaugt mani bērni, ko es viņiem varētu dot gan garīgi un emocionāli, gan arī materiāli.

Es meitai daudz stāstu. Varbūt ne visu viņa saprot, bet ticu – pamati jau nosēžas. Viņa jau šobrīd ir pati pilnība – ārkārtīgi atvērta, ļoti pozitīva pret visu, visur, pie ikviena cilvēka iet ar prieku. Es tāds galīgi neesmu. Dzīvē esmu daudz dabūjis pa pakaļu savas uzticēšanās dēļ. Negribu nevienu aizvainot, bet vienmēr esmu nedaudz piesardzīgs, kad man uz ielas kāds pienāk klāt. Bieži eju caur Rīgas Centrāltirgu pie Spīķeriem, un tur visapkārt mani uzrunā: „Normund, čau! Es tevi pazīstu! Tu esi baigais vecis!” Es pret šiem cilvēkiem esmu ļoti rezervēts.

Nē, esmu vienīgais bērns ģimenē. Pilnīgi godīgi varu pateikt, ka esmu sanācis diezgan egoistisks. Taču man ir sava teorija – ja, arī būdams tipisks egoists, esi sakārtojis pats sevi, tu vari būt arī normālā kontaktā ar pārējo pasauli. Ja psiho iekšēji, ja sevī ir diskomforts, to agrāk vai vēlāk parādi uz āru. To jutīs citi, un tu besīsi pārējos.

Gribu, lai mājās ir normāla atmosfēra, miers, lai esam draudzīgi, lai bērni netiek sačakarēti, lai nav pārguruši. Ļoti nopietni domājam, vai viņus sūtīt skolā vai labāk tomēr mājās mācīt pašiem. Jo uzskatu, ka skolā bērni tiek pārmocīti. Bet skaidrs, ka dzīvē jau tieši grūtības dod neatsveramo, tik vērtīgo un unikālo pieredzi.